Kazales romiešu villa
| Kazales romiešu villa | |
|---|---|
| Villa Rumana dû Casali | |
 Kazales romiešu villas drupas | |
  Kazales romiešu villa | |
| Atrašanās vieta |
 Sicīlija, Itālija |
| Koordinātas | 37°21′53″N 14°20′05″E / 37.36472°N 14.33472°EKoordinātas: 37°21′53″N 14°20′05″E / 37.36472°N 14.33472°E |
| Veids | Villa |
| Vēsture | |
| Kultūras | Romiešu |
| Piezīmes | |
| Stāvoklis | Drupas |
| Publiska piekļuve | Arheoloģiskais parks |
Kazales romiešu villa (sicīliešu: Villa Rumana dû Casali) ir liela un pārdomāti izplānota romiešu villa vai pils, kas atrodas ap 5 km no Pjacca Armerina komūnas, Ennas provincē, Sicīlijā. Arheoloģiskajos izrakumos tika atklāta viena no bagātākajām, lielākajām un daudzveidīgākajām romiešu mozaīkas kolekcijām pasaulē,[1] un tādēļ šī vieta tika iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Villa un tajā esošie mākslas darbi tiek datēti ar 4. gadsimta sākumu.
Mozaīkas un sektilo darbu (opus sectile) grīdas, kas aizņem ap 3500 m² lielu platību, ir unikāli labi saglabājušās, pateicoties plūdiem un noslīdeņiem, kas apklāja senās drupas.[2]
Kaut arī mazāk pazīstama, savdabīga fresku kolekcija klāja ne tikai iekšējās telpas, bet arī sienu ārpusi.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Villas redzamā daļa tika celta 4. gadsimta pirmajā kvartālā uz senākas lauku villas drupām un pārstāv pars dominica jeb lielas latifundijas (lauku saimniecības) saimnieka rezidenci.
Blakus esošais ciems Filosofiana, acīmredzot, bija ražošanas un komercdarbības centrs, kā arī atpūtas vieta uz Katānijas-Agridžento ceļa, kas pieminēta Itinerarium Antonini kā savrupmāja vai pieturas punkts ceļotājiem, kam nepieciešamas naktsmājas un zirgu maiņa. Latifundija stiepās līdz Gēlas upes grīvai, kuru varēja atpazīt pēc daudziem ķieģeļu zīmogiem ar uzrakstu "PHIL SOPH".
Impērijas pirmo divu gadsimtu laikā Sicīlija atradās ekonomiskajā depresijā dēļ lielo latifundiju ražošanas sistēmas, kas balstījās uz vergu darbu. Pilsētu dzīvē valdīja panīkums, lauku apgabali tika pamesti un bagātie īpašnieki tur neapmetās, kā rezultātā tur nebija atbilstošu villu. Vēl vairāk, Romas valdība bija nevērīga pret šo teritoriju, kura kļuva par izsūtīšanas un patvēruma vietu vergiem un laupītājiem. 4. gadsimta sākumā Sicīlijas lauku teritorijās iestājās jauns uzplaukuma periods ar tirdzniecības apmetnēm un lauksaimnieciskiem ciematiem, kuri, škiet, sasniedza savas izplatības un aktivitātes apogeju. Jaunas būves var konstatēt tādās apdzīvotās vietās, kā Filosofiana, Šakka, Kaukana (Punta Sekka), Naksa u.c. vietās. Šīs transformācijas redzama liecība bija salas pārvaldnieka titula maiņa no korrektora uz konsulāriju.
Iemesli tam, acīmredzot, bija divi: pirmkārt, atjaunojās prokonsulu Āfrikas provinču un Tripoles nozīme graudu piegādei Itālijai, jo Ēģiptes produkcija, kas līdz šim apmierināja Romas vajadzības, tika sūtīta uz Konstantinopoli (jauno impērijas galvaspilsētu no 330. gada). Tādējādi, Sicīlija sāka ieņemt centrālo lomu jaunajos tirdzniecības ceļos uz Āfriku. Otrkārt, bagātās ekvitu un senatoru līmeņa aprindas sāka atteikties no pilsētas dzīves, sakarā ar pieaugošo nodokļu nastu un izdevumiem, kas jāmaksā par dzīvi pilsētā, un deva priekšroku savus īpašumus iegādāties laukos. Īpašnieki rūpējās par savām zemēm, kuras apstrādāja vairs nevis vergi, bet kolonisti. Lielas naudas summas tika tērētas, lai paplašinātu, labiekārtotu un izdaiļotu savas villas (piemēram, Tellaro romiešu villa).
Šīs vilas īpašnieka persona tika apspriesta jau sen un šajā sakarā ir radītas dažādas hipotēzes. Dažas īpatnības, kā tetrarha militārās zīmes un iespējamais mozaīku tetrarhiskais datējums, ļāva zinātniekiem pieņemt, ka īpašnieks bija Maksimians. Savukārt, citi zinātnieki uzskata, ka villa bija augsti stāvoša senatora lielās latifundijas centrs.
.jpg)
Tika noteiktas trīs secīgas celtniecības fāzes: pirmā kārta iekļāva četrstūrainu peristilu un telpas ap to. Pēc tam ziemeļrietumu daļā tika piebūvēts privātais pirts komplekss. Trešajā fāzē villa ieguva publisku raksturu: pirtīm tika izveidota jauna ieeja un liela tualete. Tika uzbūvēta grandioza monumentāla ieeja, kas izvietota ārpus peristila ass, bet savietota ar ieeju jaunajā pirtī, kā arī eliptiska (vai ovāla) arkāde un liela trīsapsīdu zāle. Šī zāle tika izmantota īpašu viesu izklaidēm un atpūtai un aizvietoja divas peristila parādes zāles ("mazo medību zāli" un "Orfeja dietu"). Bazilika tika paplašināta un dekorēta ar skaistu un ekzotisku marmoru.
Komplekss tika apdzīvots vismaz 150 gadus. Ap to izauga ciemats, kas tika nosaukts Platija (no vārda palatium - pils).
5. un 6. gadsimtā villu nocietināja militārām vajadzībām ar biezākām sienām pa perimetru un akvedukta arkāžu aizmūrēšanu, kas piegādāja pirtīm ūdeni. Villa tika bojāta un, iespējams, sagrauta neilgajā vandāļu valdīšanas laikā starp 469. un 478. gadu. Saimniecības ēkas, vismaz daļēji, tika izmantotas bizantijas un arābu valdīšanas periodā. Apmetne tika izpostīta 1160–1161. gados Vilhelma I valdīšanas laikā. Šī vieta tika pamesta 12. gadsimtā pēc tam, kad villu apraka noslīdenis. Izdzīvojušie pārcēlās uz pašreizējo vietu Pjacca Armerina.
Villa bija pilnībā aizmirsta, kaut arī pašas augstākās tās drupu daļas vienmēr bija saskatāmas virs zemes. Teritorija tika izmantota graudaugu audzēšanai. 19. gadsimta sākumā tika atrasti mozaīku fragmenti un dažas kolonnas. Pirmie oficiālie arheoloģiskie izrakumi tika veikti jau vēlāk tajā pašā gadsimtā.
Latifundija un villa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vēlajos antīkajos laikos romieši Sicīlijas iekšējo rajonu lielāko daļu sadalīja milzīgās lauksaimnieciskajās saimniecībās, sauktās par latifundijām. Villas izmērs, kā arī tās mākslas darbu daudzums un kvalitāte norāda uz to, ka tā bija latifundijas pars dominica. Latifundijas komercialā daļa jeb pars rustica, kas pieminēta Itinerarium Antonini, visdrīzāk atradās 6 km attālajā Filosofianas ciematā. Taču uz rietumiem no centrālās ieejas lauksaimniecībai tika izmantota telpa, kas ar kolonnām sadalīta trīs daļās, un kurā tika glabāta lauksaimnieciskā produkcija.
Villa bija tik liela, ka ietvēra sevī vairākas viesistabas un parādes zāles, un norāda uz to, ka tā pildīja dažādas funkcijas, ieskaitot telpas latifundijas, kā arī villas pārvaldei. Tas pārvērta villu tādā miniatūrā pilsētā. Villa, visdrīzāk, bija īpašnieka pastāvīga vai daļēja dzīvesvieta. Tieši šeit īpašnieks kā patrons pieņēma savus vietējos klientus.
Villa bija vienstāvīga celtne ar peristilu, ap kuru bija izvietotas gandrīz visas galvenās sabiedriskās un privātās telpas. Monumentāla ieeja bija izveidota caur ātriju no rietumu puses. Termas atradās ziemeļrietumos; dienesta telpas un, iespējams, viesistabas ziemeļos; privātie apartamenti un milzīga bazilika austrumos; un istabas, kuru pielietojms nav zināms, bija dienvidos. Nedaudz savrupi un izveidota kā aizkavējusies ideja atradās atsevišķa zona dienvidos, kuru veidoja eliptisks peristils, dienesta telpas un milzīgs triklīnijs (oficiālā ēdamistaba)
Villas kopējo plānu diktēja vairāki faktori: senākās būves laukumā, reljefa nelielais slīpums, kā arī saules kustība un valdošie vēji. Paaugstinājumu austrumos aizņēma lielā bazilika, privātie apartamenti un Lielo medību koridors. Vidējo daļu aizņēma centrālais peristils, viesistabas, ieejas zona, eliptiskais peristils un triklīnijs. Savukārt, apakšējā daļa rietumos tika atvēlēta termām.
Viss komplekss ir nedaudz savdabīgs, jo veidots pa trim galvenajām asīm. Centrālā ass ir viegli izliekta līnija, kas iet caur ātriju, tablinumu, peristilu un lielo baziliku (sakrīt ar ceļu, pa kuru nāks apmeklētāji). Dalījums trijos atsevišķos kodolos un materiālais sadalījums ļāva tos izmantos atsevišķi bez riska apmaldīties vai sajaukt telpas. Taču visas asis saiet četrstūra peristila centrā un, neskatoties uz asimetriju, villa tādējādi veido orgānisku un vienotu projektu, kurš, balstoties uz tā laika atsevišķu celtņu modeļiem (peristila villa ar apsīdu zāli un triklīniju) ienes virkni variāciju, dodot visam kompleksam oriģinalitāti un neparastu monumentalitāti. Par celtnes vienotību liecina iekšējo eju funkcionalitāte un sabiedriskās daļas nodalīšana no privātās daļas.
Secība, ieejas vestibils-pagalms-nartekss-apsīdā zāle, kas tika izmantota jau Bizantijas impērijas laika galma arhitektūrā (piemēram, Konstantīna pils Trīrē), izmainītā veidā tika izmantota arī kristiešu bazilikās (piemēram, Svētā Pētera bazilika Vatikānā).
Par senāko villu ir maz kas zināms, taču, laikam, tā bija liela ārpuspilsētas rezidence, kas, iespējams, celta ap 2. gadsimta sākumu.
Nesenajos izrakumos tika konstatēts otrs pirts komplekss blakus noliktavu telpām pie ieejas, kas datējams ar vēlo antīko periodu un demonstrē retas sienu mozaīkas, kas rotāja baseinu vai strūklaku.
Monumentālā ieeja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ieeja villā notika caur trīsarku vārtiem, rotātiem ar strūklakām un kara ainām, un ļoti atgādina triumfa arku. Tā ieveda pakavveida pagalmā, kuru ieskauj marmora kolonāde ar joniskiem kapiteļiem un kvadrātveida strūklaku centrā. Pagalma rietumu daļā atradās latrina, kā arī bija atsevišķa ieeja uz termām un pārējo villas daļu.
Peristila dārzs un dienvidu telpas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Elegantu peristila dārzu rotā trīs baseinu strūklaka, kuras centrā ir rotājums viļņos peldošas zivs veidā. 33. un 34. istabas tika lietotas dienesta vajadzībām un dekorētas ar ģeometrisku motīvu mozaīku, bet 34. istabā virs sākotnējās grīdas arī izvietota mozaīka ar sieviešu sporta sacensību attēliem, kas deva tās nosaukumu "palestriti istaba".
Vēl dienvidu galā atrodas tā saucamā "Orfeja dieta", apsidāla telpa, dekorēta ar brīnišķīgu Orfeja mozaīku. Kā parasti tur attēlots Orfejs, kurš zem koka spēlē liru, un ar savu mūziku savalda visāda veida dzīvniekus. Šī telpa, iespējams, tika izmantota kā vasaras ēdamistaba vai arī, ņemot vērā grīdas mozaīkas tematiku, mūzikas baudīšanai.
.jpg)
Bazilika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šī majestātiskā apsidālā zāle bija audienču telpa un pati formālākā telpa villā, kur varēja nokļūt caur monumentālu ieeju, sadalītu ar divām kolonnām no ēģiptiešu rozā granīta. Īpaši izsmalcināta polihroma opus sectile grīda no marmora, kas atgādāts no dažādiem Vidusjūras reģioniem, atrodas pie ieejas un ir pati bagātākā villas rota. Tā klāja arī sienas. Tieši šis marmora veids, un nevis mozaīkas, skaitījās pats pestižākais apdares materiāls Romas impērijā.
Izrakumi atklāja, ka apsīdas velve bija dekorēta ar stikla mozaīku.
Triklīnijs un eliptiskais peristils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Villas dienvidu daļā atrodas eliptiskais peristils, Ksists, ar pusapaļu nimfeju rietumu pusē. Vaļējā pagalmā no mozaīku bruģa šļācās strūklakas.
Ksists bija iespaidīga ieeja greznajā trīs apsīdu triklīnijā, lielajā zālē austrumu daļā. Šeit atrodas lielisku mozaīku kopums, kuru centrā dominē ienaidnieki, ar kuriem Herkuless saskārās savu divpadsmit varoņdarbu laikā. Ziemeļu apsīdā atrodas viņa apoteoze, ko vainago Jupiters, bet austrumos, giganti ar čūskveidīgām kājām pirmsnāves agonijā, sašauti ar Herkulesa bultām. Dienvidu apsīdā attēlots mīts par Likurgu, kurš centās nogalināt nimfu Ambroziju, taču tika ielenkts ar vīnogulāju stīgām un pakļauts menādu pūļa uzbrukumam.
Mozaīku galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
-
Lielās medības (fragments) -
Mazās medības (fragments) -
Sieviešu atlētes -
Erotiskā aina (fragments) -
Orfeja dieta -
Mazais cirks -
Gigantu agonija -
Zvejojošie kupidoni -
Imperatora dzimta
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ R. J. A. Wilson: Piazza Armerina. In: Akiyama, Terakazu (Ed.): The Dictionary of Art. Vol. 24: Pandolfini to Pitti. Oxford 1998, ISBN 0-19-517068-7.
- ↑ Unesco, "Advisory Body Evaluation (ICOMOS)", 1997
