Eleja (Lielā Grieķija)

Eleja
Eleja
	Έλέα
	Eleja
Atrašanās vieta	Itālija
Reģions	Salerno
Koordinātas	40°09′32″N 15°09′33″E / 40.15889°N 15.15917°EKoordinātas: 40°09′32″N 15°09′33″E / 40.15889°N 15.15917°E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Dibināšana	starp 538 un 535. gadu pr.Kr.
Kultūras	grieķu, romiešu
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Eleja (latīņu: Velia, sengrieķu: Έλέα), sākotnēji Hiele (sengrieķu: Ὑέλη) ir sena pilsēta, sengrieķu kolonija Lukānijā, Tirēnu jūras krastā, apmēram 25 km uz dienvidaustrumiem no senās Pestumas. Pilsēta bija pazīstama ar saviem filozofiem Parmenīdu un Elejas Zēnonu, kā arī ar Elejas filozofijas skolu, ko šie filozofi veidoja. Elejas drupas mūsdienās atrodas Ašejas pilsētas robežās (Kampānija, 90 km uz dienvidiem no Neapoles). Tās ir samērā labi saglabājušās un kopā ar Pestumu tiek atzītas par UNESCO Pasaules mantojuma pieminekli Itālijā.

Vēsture

Pilsētu ap 535. gadu pr. Kr. dibināja Mazāzijas jonieši, kas, pēc Hērodota datiem, 545. gadā pr. Kr. bēga no persiešu aplenktās Fokejas, kad Kīra karavadonis Harpags iekaroja Anatolijas dienvidu piekrastes grieķu pilsētas. Sākotnēji bēgļi pārvācās uz Hijas salu, pēc tam uz Korsiku, kur dibināja Alalijas pilsētu un nodzīvoja piecus gadus. Kad viņus no turienes izspieda kartāgiešu un etrusku savienība, tie apstājās Redžo di Kalabrijas piekrastē, kur tiem, iespējams, pievienojās Ksenofans, kas tajā laikā atradās Mesīnā. Tad viņi gar piekrasti virzījās uz ziemeļiem un pie viena neliela zemesraga starp Palinuro un Likozas ragiem nodibināja Hieles pilsētu (nosaukums ņemts no avota, kas atradās aiz zemesraga). Zemes gabalu viņi nopirka no entoriem, vietējās tautas.

Apmēram 5. gadsimtā pr. Kr. pilsēta jau bija pazīstama ar saviem tirdznieciskajiem sakariem un valsts politiku. Tā kļuva arī par nozīmīgu kultūras centru, pateicoties savai filozofijas skolai (pirms Sokrata), sauktu par Elejas skolu, kuru dibināja Parmenīds un turpināja viņa māceklis Zenons. 4. gadsimtā pr. Kr. tā iekļāvās pilsētu savienībā, kas pretojās lukānu invāzijai, kuri bija jau ieņēmuši blakus esošo Poseidoniju (Pestumu) un apdraudēja Eleju. Lukāni neieņēma Eleju, taču visbeidzot tā 273. gadā pr. Kr. pievienojas Romai un nonāca senās Lukānijas sastāvā.

Ar Romu Elejai bija labas attiecības: tā piegādāja kuģus Romai Pūniešu karu laikā (3.—2. gadsimts pr. Kr.), kā arī deva jaunas priesterienes Demētras (Cereras) kultam, kas nāca no aristokrātiskām aprindām. Visbeidzot, Eleja kļuva par kūrortpilsētu romiešu aristokrātu atpūtai un ārstēšanai, iespējams, pateicoties savai medicīniski filozofiskajai skolai. Šeit atradās arī Asklēpija svētnīca.

88. gadā pr. Kr. Eleja tika pierakstīta Romiliju ciltij un tika pārsaukta par Veliju (saskaņā ar Vergilija "Eneīdas" 6. grāmatu Velija ir vieta, kur Palinura līķi izskaloja krastā^[1]), taču ar tiesībām uzturēt grieķu valodu un kalt savu personīgo naudu. 1. gadsimta pr. Kr. otrajā pusē tā kļuva par militārās flotes bāzi, sākumā Bruta (44. gads pr. Kr.), bet pēc tam Oktaviāna (38. gads pr. Kr.) vadībā. Pilsētas uzplaukums turpinājās visu 1. gadsimtu, kad šeit tika uzbūvētas daudzas villas, sabiedriskās celtnes un termas. Taču ostas pamazām aizsērēja, un 132. gadā sāktais ceļš Via Popilia no Romas uz pussalas dienvidiem apejot Eleju, noveda pilsētu pie progresējošas izolācijas un nabadzības.

Impērijas beigu posmā palikušie iedzīvotāji bija spiesti patverties akropoles augšdaļā, lai izbēgtu no zemes pārpurvošanās, un šī apmetne kodeksos tiek minēta ar dažādiem nosaukumiem, kā, piemēram, Kasellamare della Bruka. Viduslaiku beigu posmā 1420. gadā tā kļuva par Sanseverino dzimtas feodālo valdījumu, kas tomēr drīz vien tika nodots kā dāvinājums Santisima Annunciatas bazilikai Neapolē. No 1669. gada šajā vietā nav reģistrēts neviens iedzīvotājs, bet pilsētas paliekas pazūd purvos. Tikai 19. gadsimtā arheologs Fransuā Lenormans saprata šīs vietas vēsturisko un kultūras nozīmi un uzsāka šeit pētījumus, kas turpinās līdz mūsdienām. Taču jāatzīmē, ka izrakumu dēļ, kas sākti pagājušajā gadsimtā, pilsēta, kas bija saglabājusies no viduslaikiem līdz 17. gadsimtam, diemžēl gandrīz pilnībā tika iznīcināta.