Eleja (Lielā Grieķija)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Eleja
Έλέα
Eleja (Magna Graecia).JPG
Eleja (Itālija)
Eleja
Eleja
Atrašanās vieta Valsts karogs: Itālija Itālija
Reģions Salerno
Koordinātas 40°09′32″N 15°09′33″E / 40.15889°N 15.15917°E / 40.15889; 15.15917Koordinātas: 40°09′32″N 15°09′33″E / 40.15889°N 15.15917°E / 40.15889; 15.15917
Veids Apdzīvota vieta
Vēsture
Dibināšana starp 538 un 535. gadu pr.Kr.
Kultūras grieķu, romiešu
Piezīmes
Stāvoklis Drupas
Publiska piekļuve Arheoloģiskais parks

Eleja (latīņu: Velia, sengrieķu: Έλέα), sākotnēji Hjele (sengrieķu: Ὑέλη) ir sena pilsēta, sengrieķu kolonija Lukānijā, Tirēnu jūras krastā, apmēram 25 km uz dienvidaustrumiem no senās Pestumas. Pilsēta bija pazīstama ar saviem filozofiem Parmenīdu un Elejas Zēnonu, kā arī ar Elejas filozofijas skolu, kuru šie filozofi veidoja. Elejas drupas mūsdienās atrodas Ašejas pilsētas robežās (Kampānija, 90 km uz dienvidiem no Neapoles). Tās ir samērā labi saglabājušās un kopā ar Pestumu tiek atzītas par UNESCO Pasaules mantojuma pieminekli Itālijā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētu ap 535. gadu pr.Kr. dibināja Mazāzijas jonieši, kas pēc Hērodota datiem 545. gadā pr.Kr. bēga no persiešu aplenktās Fokejas, kad Kīra karavadonis Harpags iekaroja Anatolijas dienvidu piekrastes grieķu pilsētas. Sākotnēji bēgļi pārvācās uz Hijas salu, pēc tam uz Korsiku, kur viņi dibināja Alalijas pilsētu un nodzīvoja tur piecus gadus. Kad viņus no turienes izspieda kartāgiešu un etrusku koalīcija, tie apstājās Redžo di Kalabrijas piekrastē, kur tiem, iespējams, pievienojās Ksenofans, kas tajā laikā atradās Mesīnā. Tad viņi gar piekrasti virzījās uz ziemeļiem un pie viena neliela zemesraga starp Palinuro un Likozas ragiem nodibināja Hjeles pilsētu (nosaukums ņemts no avota, kas atradās aiz zemesraga). Zemes gabalu viņi nopirka no entoriem, vietējās tautas.

Apmēram 5. gadsimtā pr.Kr. pilsēta jau bija pazīstama ar saviem tirdznieciskajiem sakariem un valsts politiku. Tā kļuva arī par nozīmīgu kultūras centru, pateicoties savai filozofijas skolai (pirms Sokrāta), sauktu par Elejas skolu, kuru dibināja Parmenīds un turpināja viņa māceklis Zenons. 4. gadsimtā pr.Kr. tā iekļāvās pilsētu savienībā, kas pretojās lukānu invāzijai, kuri bija jau ieņēmuši blakus esošo Poseidoniju (Pestumu) un apdraudēja Eleju. Lukāni neieņēma Eleju, taču visbeidzot tā 273. gadā pr.Kr. pievienojas Romai un nonāca senās Lukānijas sastāvā.

Ar Romu Elejai bija labas attiecības: tā piegādāja kuģus Romai Pūniešu karu laikā (3-2. gadsimts pr.Kr.), kā arī deva jaunas priesterienes Demētras (Cerēras) kultam, kas nāca no aristokrātiskām aprindām. Visbeidzot Eleja kļuva par kūrortpilsētu romiešu aristokrātu atpūtai un ārstēšanai, iespējams, pateicoties savai medicīniski filozofiskajai skolai. Šeit atradās arī Asklēpija svētnīca.

88. gadā pr.Kr. Eleja tika pierakstīta Romiliju ciltij, un tā tika pārsaukta par Veliju (saskaņā ar Vergilija "Eneīdas" 6. grāmatu, Velija ir vieta, kur Palinura līķi izskaloja krastā[1]), taču ar tiesībām uzturēt grieķu valodu un kalt savu personīgo naudu. 1. gadsimta pr.Kr. otrajā pusē tā kļuva par militārās flotes bāzi, sākumā Bruta (44. gads pr.Kr.), bet pēc tam Oktaviāna (38. gads pr.Kr.) vadībā. Pilsētas uzplaukums turpinājās visu 1. gadsimtu, kad šeit tika uzbūvētas daudzas villas, sabiedriskās celtnes un termas. Taču ostas pamazām aizsērēja, un 132. gadā sāktais ceļš Via Popilia no Romas uz pussalas dienvidiem apejot Eleju, noveda pilsētu pie progresējošas izolācijas un nabadzības.

Impērijas beigu posmā palikušie iedzīvotāji bija spiesti patverties akropoles augšdaļā, lai izbēgtu no zemes pārpurvošanās, un šī apmetne kodeksos tiek minēta ar dažādiem nosaukumiem, kā piemēram Kasellamare della Bruka. Viduslaiku beigu posmā 1420. gadā tā kļuva par Sanseverino dzimtas feodālo valdījumu, kas tomēr drīz vien tika nodots kā dāvinājums Santissima Annunciatas bazilikai Neapolē. No 1669. gada šajā vietā nav reģistrēts neviens iedzīvotājs, bet pilsētas paliekas pazūd purvos. Tikai 19. gadsimtā arheologs Fransuā Lenormans saprata šīs vietas vēsturisko un kultūras nozīmi un uzsāka šeit pētījumus, kas turpinās līdz mūsdienām. Taču jāatzīmē, ka izrakumu dēļ, kas sākti pagājušajā gadsimtā, pilsēta, kas bija saglabājusies no viduslaikiem līdz 17. gadsimtam, diemžēl gandrīz pilnībā tika iznīcināta.

Elejas apbūves paraugi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Frederick Ahl (trans.), ed. (2007). Virgil's Aeneid. Oxford UP. pp. 139–40. ISBN 978-0-19-923195-9.