Koloniālisms

Koloniālo un sauszemes impēriju karte visā pasaulē 1914. gadā

Koloniālisms ir kādas nācijas suverenitātes paplašināšana ārpus savas teritorijas un politiskas kontroles ieviešana šajā teritorijā, tādējādi izmantojot kolonizētās teritorijas resursus, darbaspēku un iegūstot dažādus citus labumus un priekšrocības. Nereti kolonisti pakļautajai nācijai uzspiež savu valodu, kultūru, sociālās sistēmas atribūtus, morāli, ideoloģiju, reliģiju. Koloniālisms var izpausties imperiālisma formā un mēdz būt cieši saistīts ar to. Kolonizācijai var tikt pakļautas nācijas, kuras vēl nav izveidojušas valstiskas formas, kā arī suverēnas valstis. Pēdējā gadījumā kolonizācija var sekot šīs valsts okupācijai un aneksijai.

Mūsdienās, it īpaši pēc Otrā pasaules kara, koloniālisms kļuva par asas starptautiskās kritikas objektu, tas tika nosodīts gan no politiskās, gan morāles viedokļa. Daudzas valstis — bijušās kolonijas, turpina izvirzīt pārmetumus tās kolonizējušām valstīm par ekspluatāciju, ekonomisko atpalicību, etniskajiem konfliktiem, kultūras pagrimumu.

Koloniālisma izcelšanās

Koloniālisms sākotnēji attīstījās kā Eiropas valstu politika, izmantojot Lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultātus. Sevišķi strauja jaunatklāto zemju kolonizācija bija vērojama 17 gs. otrajā pusē.

Teritoriālie ieguvumi

Spānijas kolonisti, savu karaspēka vienību atbalstīti, no Jaunās Spānijas (Mehiko) virzījās arvien dziļāk Ziemeļamerikas iekšienē — Kalifornijā, Kolorādo, Arizonā. Arī Dienvidamerikā viņi izklīda pa Venecuēlas, Peru un Paragvajas teritorijām. Liela daļa šo kolonistu bija jezuītu misionāri. Savukārt portugāļi nostiprinājās Brazīlijā, izturot ilgstošus holandiešu mēģinājumus viņus no turienes izspiest. Taču holandiešiem izdevās nodrošināt kontroli Ostindijā, Gviānā un Kirasao.

Krievi 1648.g. atklāja Beringa šaurumu, 1679.g. viņi kolonizēja Kamčatku, bet 1689.g. parakstīja robežlīgumu ar Ķīnu par robežu pa Amūras upi. Pēc dāņu jūrasbraucēja Vitusa Beringa (1680–1741) atklājumiem, krievi nodibināja fortu Kodjakas salā, 1791.g. pievienoja Krievijas Impērijai Aļasku un 1812.g. izveidoja cietoksni Fort Ross Kalifornijas ziemeļu daļā.

Francija un Anglija bija aktīvākās starp Eiropas valstīm koloniju ekonomiskajā izmantošanā. Francija 1664.g. nodibināja komerciālu Franču Austrumindijas kompāniju (La Compagnie française des Indes orientales), kura konkurēja ar līdzīgām britu un holandiešu kompānijām šajā reģionā. Zemeslodes otrā pusē franči par godu karalim Luijam XIV uz Misisipi upes 1682.g. nodibināja Luiziānu, bet 1718.g. Jaunorleānas pilsētu.

Anglija konsolidēja savus koloniālos valdījumus Ziemeļamerikā nodibinot Delavēras (1682), Pensilvānijas (1683) un Džordžijas (1733) štatus. Indijā 1600.g. tika nodibināta Britu Austrumindijas kompānija, kura uzsāka sīvu konkurences cīņu ar vietējo franču pretinieci. Šī kompānija attīstīja tirdzniecības operācijas Bombejā (Mumbajā), Kalkutā (Kolkatā) un Madrasā (Čenajā).

Franču admirālis Luijs Antuans de Bugenvils (1729-1811), pildot karaļa Luija XV uzdevumu, 1766-8 apceļoja zemeslodi, atkārtojot angļu jūrasbraucēja Džeimsa Kuka (1728-1779) trīskārtējo ceļojumu, tādējādi mēģinot neatpalikt no Anglijas jūras lielvalsts prestiža ziņā. Taču daudz svarīgāku lomu par prestižu spēlēja Anglijas un Francijas koloniālās intereses, ekonomiskās pretrunas arvien saasinājās un sadursme starp abām valstīm kļuva neizbēgama. Konflikta iznākumu noteica Anglijas pārspēks uz jūras. Pateicoties spēcīgākajai jūras flotei, Lielbrtānija 1713.g. frančiem atņēma Ņūfaundlendas salu, tad Franču Indiju 1757.g. un franču Kanādu 1759-60.g., rezultātā kļūstot par noteicošo koloniālo lielvalsti.

Koloniju dibināšanā aktīvākās valstis Eiropā izrādījās tās, kurām bija pieeja pie jūras, ērtas ostas un tiem laikiem modernas flotes. Taču tādas valstis, kā Vācija, Austrija un pat kādreiz ar sasniegumiem kuģošanā slavenās Itālijas valstis, koloniju sagrābšanā praktiski nepiedalījās. Savukārt nelielā Kurzemes hercogiste bija ieguvusi kolonijas Trinidādu un Tobāgo, kā arī Gambiju.

Koloniālisma ietekme uz ekonomikas attīstību

Koloniālisms būtiski ietekmēja Eiropas ekonomikas un uzņēmējdarbības attīstību, jo nodrošināja ilgu laiku liela apjoma izejvielu piegādi metropolei tikai par pašizmaksu, kas ļāva attīstīties metropoles rūpniecībai, kā arī metropoles produkcijas noietu kolonijās (kurās iedzimtajiem bija aizliegts pašiem attīstīt ražošanu (piemēram, daudzās britu kolonijās ilgu laiku ar likumu bija noteikts, ka ja iedzimto sievietes mājas apstākļos audīs audumu, nevis pirks ievesto, tad audējām tika nocirti pirksti labajai rokai)). Lielākā koloniālā impērija bija arī lielākā ekonomisko labumu ieguvēja. Tā bija Lielbritānija. Pateicoties koloniālajai cukura, tabakas, vergu un citu eksotisko preču tirdzniecībai uzplauka un kļuva bagātas Liverpūle, Glāzgova, Bristole un Londona. Dibinājās daudzas kompānijas, 1565. gadā tika nodibināta Londonas Karaliskā Birža (Royal Exchange), bet 1694.g. Anglijas Banka.

No Lielbritānijas nācis arī Džons Lo (John Law) (1671-1729), ekonomists, izveicīgs un skandalozs finansists, kurš saskaņā ar plaši izplatītu uzskatu, bijis viens no galvenajiem kapitālisma, kā ekonomiskās sistēmas pamatlicējiem. Dž.Lo bija pirmais, kas ar Francijas bankas Banque royale palīdzību laida apgrozībā uzņēmuma akcijas. Tās bija viņa paša Luiziānas attīstības veicināšanai dibinātās akciju sabiedrības Mississippi Company akcijas. Kompānijas akcijas spekulāciju rezultātā tika stipri pārvērtētas un tas noveda pie vērtspapīru tirgus kraha, dodot smagu triecienu Francijas un Anglijas, daļēji arī pārējās Eiropas ekonomikai. Pateicoties Francijas karaļnama atbalstam, kompānija tomēr nebankrotēja, tā tika reorganizēta un veiksmīgi atsāka koloniālās tirdzniecības operācijas. Pateicoties tām uzplauka Francijas pilsētas Bordo, Nante, Marseļa u.c. Arī uzņēmumu vērtspapīri, kā viens no nozīmīgākajiem finanšu instrumentiem kļuva plaši izplatīti.