Kurskas kauja

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kurskas kauja
Daļa no Otrā pasaules kara Austrumu frontes
Bundesarchiv Bild 101III-Zschaeckel-206-35, Schlacht um Kursk, Panzer VI (Tiger I).jpg
Vācu karavīri kaujas laikā
Datums1943. gada 5. — 16. jūlijs (vācu ofensīva)
1943. gada 12. jūlijs — 23. augusts (PSRS ofensīva)
VietaKurska
IznākumsPSRS uzvara
Karotāji
Trešais ReihsPSRS
Komandieri
Erihs fon Manšteins
Ginters fon Klūge
Valters Models
Hermanis Hots
Verners Kemfs
Oto Deslohs
Roberts fon Greims
Georgijs Žukovs
Nikolajs Vatutins
Ivans Koņevs
Konstantīns Rokosovskis
Pāvels Rotmistrovs
Sergejs Rudenko
Kirils Moskaļenko
Zaudējumi
Operācija "Citadele"
54 182[1]
Padomju kontrofensīva
198 000[2]
Operācija "Citadele"
177 847[3]
Padomju kontrofensīva
863 303[3]

Kurskas kauja, pazīstama arī kā operācija "Citadele" (vācu: Unternehmen Zitadelle), bija ievērojama Otrā pasaules kara kauja 1943. gada jūlijā un augustā starp Trešo Reihu un PSRS, kas norisinājās Austrumu frontē, netālu no Kurskas. Tās laikā no 1943. gada 5. līdz 12. jūlijam Vērmahts veica ofensīvu, kas pazīstama kā operācija "Citadele", savukārt no 1943. gada 12. jūlija līdz 23. augustam Sarkanā armija veica pretuzbrukumu — operācijas "Kutuzovs" un "Rumjancevs", gūstot uzvaru kaujā. Šī kauja bija pēdējā reize, kad Vērmahts veica stratēģisku ofensīvu pret Sarkano armiju. Turpmāk iniciatīva šajā frontē piederēja PSRS.

Historiogrāfijā Kurskas kauja ir vairāk pazīstama arī kā lielākā tanku kauja cilvēces vēsturē, kur abu karojošo pušu kopējais tanku apjoms bija mērāms ap 10 000 vienībām.

Kaujas priekšvakarā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS, realizējot operāciju "Urāns", 1942. gada novembrī bija ielenkusi vāciešu 6. armiju, ievadot Staļingradas kaujas epilogu. Izmantojot vāciešu novājināto stāvokli, decembrī tika uzsākta operācija "Mazais Saturns". Tās rezultātā vācieši Austrumu frontes dienviddaļā tika atsviesti no Kaukāza un daļēji no Austrumukrainas — 1943. gada 8. februārī krita Kurska, 14. februārī Rostova, ofensīva beidzās 18. februārī sarkanarmiešiem ienākot Harkivā. Tobrīd Sarkanā armija gatavoja ielenkt vācu spēkus pie Azova jūras, tomēr 1943. gada 19. februārī Vērmahts pārgāja pretuzbrukumā. Līdz 15. martam Harkivas kaujā vācu II SS tanku korpuss iznīcināja uzbrūkošo padomju 6. armiju, tādējādi vāciešiem izdevās atgūt kontroli pār Harkivu un Belgorodu. Līdz ar pavasara iestāšanos un laikapstākļu pasliktināšanos frontē no 1943. gada aprīļa līdz jūnijam iestājās operatīvā pauze, gatavojoties vasaras kampaņai.

Lai gan neveiksmīgā Staļingradas kauja bija pasliktinājusi Vācijas stratēģisko situāciju austrumos, 1943. gada aprīlī vērmahta rīcībā vēl joprojām bija teju 2 732 000 karavīru, 1336 tanki un 6360 lielgabali. Attiecīgi Padomju Savienības militārais potenciāls tobrīd visā Austrumu frontē bija tuvu 5 792 000 karavīriem, 6000 tankiem un 20 000 lielgabaliem.[4]

Pušu plāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iepriekš minēto kauju rezultātā ap Kursku bija izveidojies 200 km plats loks, kas ietiecās vācu kontrolētajā teritorijā līdz pat 150 km. Bija paredzams, ka PSRS izmantos šo vietu kā placdarmu jaunai ofensīvai. Lai arī pēc sakāves Staļingradas kaujā vāciešu spēki bija novājināti, Vērmahta rīcībā Austrumu frontē vēl bija pietiekošs spēku daudzums ofensīvas realizācijai. Vācu ģeneralitāte lielākoties uzskatīja, ka vispirms nepieciešams veikt spēku pārgrupēšanu, atjaunojot zaudēto vienību kaujaspējas. Savukārt Ādolfs Hitlers un viņam lojālā Vērmahta virspavēlniecība uzskatīja, ka ir nepieciešams apsteidzošs uzbrukums, ielencot spēkus Kurskas lokā, lai nepieļautu iniciatīvas pāriešanu padomju rokās. Tā rezultātā 1943. gada aprīlī tika izstrādāts plāns "Citadele", kura realizāciju Hitlers galīgi apstiprināja 1. jūlijā. Kā vācu uzbrukuma datums tika noteikts 1943. gada 5. jūlijs.

Jau 1943. gada marta beigās un aprīļa sākumā padomju vadība ieguva informāciju par to, ka vācieši pakāpeniski koncentrē spēkus pie Kurskas loka. Paralēli no ārvalstu izlūkdienestiem tika saņemta ziņas par plāna "Citadele" izstrādi. PSRS vadītājs Josifs Staļins tobrīd uzskatīja, ka Sarkanajai armijai jāizmanto vāciešu vājums, lai pārietu ofensīvā Austrumu frontē. Tomēr padomju pavēlniecība, apsverot spēku samērus un ņemot vērā iegūto izlūkinformāciju, piedāvāja sagatavot Kurskas loka potenciālos iebrukuma iecirkņus aizsardzības kaujām, lai varētu nokausētos un pēc tam ielenkt vācu triecienspēkus, kam sekotu padomju ofensīva. Konsultējoties ar atbildīgajiem virsniekiem Staļins piekrita piedāvātajai koncepcijai. Atbilstoši minētajam 1943. gada maijā tika apstiprināti plāni "Kutuzovs" un "Rumjancevs".

Kaujas darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vērmahts uzbrukumam koncentrēja trīs armijas, kurās kopumā bija 778 907 karavīri, no kuriem 438 271 bija paredzēts iesaistīt tiešā kaujas darbībā. Tanku vienības tika pastiprinātas ar vairākiem simtiem tanku, tajā skaitā modernajiem Panther un Tiger tankiem, kā arī smagajiem tanku iznīcinātājiem Elefant, kuriem šī kauja bija pirmās ugunskristības. Savukārt PSRS, piesaistot vairāk kā 300 000 civilo strādnieku, izbūvēja 8 nocietinātas aizsardzības līnijas un joslas, kuru kopējais aizsardzības dziļums bija 250 — 300 km. Sarkanās armijas trijās frontēs bija 1 910 361 karavīru, no kuriem 1 426 352 bija jāpiedalās kaujās.

Pirmās kaujas, lai izietu uz noteiktajiem uzbrukuma sākumpunktiem, sākās 1943. gada 4. jūlija vakarā, kad vācu karaspēka kājnieki Kurskas loka dienvidu daļā (no Belgorodas virzienā uz Kursku) iebrukuma rezultātā ieņēma vairākus placdarmus gar pirmo padomju aizsardzības līniju. 5. jūlijā agrā rīta stundā sākās uzbrukums loka ziemeļu daļā (no Orlas virzienā uz Kursku), kur vāciešiem arī izdevās izpildīt noteikto uzdevumu. Pirmajā kaujas dienā — 5. jūlijā vāciešiem izdevās abos virzienos šķērsot pirmo padomju aizsardzības līniju un dažviet izveidot pārrāvumus otrajā līnijā. Vāciešu straujā virzīšanās lika padomju pavēlniecībai piesaistīt papildus spēkus no stratēģiskās rezerves, lai nostiprinātu otro aizsardzības līniju.

Vācu uzbrukums turpinājās līdz 1943. gada 12. jūlijam. Neskatoties uz manīgajām sekmēm, vāciešiem savus trieciena ķīļus Kurskas virzienā gan ziemeļos, gan arī dienvidos neizdevās izvirzīt tālāk par 10 — 15 km, kas atbilda tikai trešdaļai no ceļa. Vistālāk, ievirzoties padomju aizsardzības līnijās apmēram 35 km dziļumā, vāciešiem izdevās attīstīt uzbrukumu Prohorovkas virzienā. Šeit 1943. gada 12. jūlijā norisinājās Prohorovkas kauja, kurā piedalījās 290 vācu un 850 padomju tanki, kā arī ievērojams skaits bruņutehnikas vienību, kas to padarīja par vienu no lielākajām tanku kaujām pasaules vēsturē. Faktiski padomju puse, zaudējot vairāk kā 50% no kaujā iesaistītās bruņutehnikas, taktiskā līmenī bija zaudējusi, tomēr vācu uzbrukuma ķīļa apturēšana noveda pie operacionālas uzvaras, vāciešu uzbrukums tika apturēts.

1943. gada 9. jūlijā sabiedrotie izsēdās Sicīlijā. Tomēr Hitlers apspriedē 12. jūlijā piekrita uzbrukuma turpināšanai Kurskas loka dienvidu daļā, pārvirzot daļu tanku spēkus no ziemeļu daļas. Neskatoties uz minēto, 1943. gada 12. jūlijā Sarkanā armija uzsāka pretuzbrukumu, ziemeļos — operācija "Kutuzovs", dienvidos — "Rumjancevs". Kurskas loka dienvidu daļā 3. augustā sarkanarmieši atsvieda vāciešus uz to sākotnējām pozīcijām, paralēli jūlija vidū sākās uzbrukums pret vāciešiem ziemeļu daļā. Neilgi pēc padomju ofensīvas sākuma vācu pavēlniecība izlēma pārmest daļu no tanku spēkiem uz Itāliju, tādējādi atsakoties no operācijas "Citadele" turpināšanas. Līdz 23. augustam Sarkanajai armijai izdevās atgūt kontroli pār Harkivu dienvidos, savukārt ziemeļos fronte tika izlīdzināta līdz Brjanskai, līdz ar to tika likvidēts Kurskas loks.

Nobeigums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vāciešu zaudējumi (nogalināti, pazuduši un gūstā, ievainoti) uzbrukuma gaitā bija 54 tūkstoši vīru, aizsardzības kaujā — ap 198 tūkstošiem, kamēr PSRS kaujas pirmajā posmā zaudēja ap 178 tūkstošus karavīru, savukārt otrajā — 863 tūkstošus. Kurskas kaujā vāciešu stratēģiskā ofensīva pirmo reizi tika apturēta pirms tās spēki bija izlauzušies cauri pretinieka aizsardzībai, turpretī Sarkanajai armijai šī bija pirmā veiksmīgā ofensīva, kas tika realizēta vasaras periodā. Kopumā vāciešus sakāve Staļingradas un vēlāk Kurskas kaujā iezīmēja absolūtu iniciatīvas pāreju padomju PSRS rokās, turpmāk vācieši Austrumu frontē vairs nerealizēja stratēģiska rakstura ofensīvas, pārejot aizsardzībā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Frieser, Karl-Heinz; Klaus Schmider, Klaus Schönherr, Gerhard Schreiber, Kristián Ungváry, Bernd Wegner (2007). Das Deutsche Reich und der Zweite Weltkrieg – Vol. 8: Die Ostfront 1943/44 – Der Krieg im Osten und an den Nebenfronten (in German). München: Deutsche Verlags-Anstalt München. ISBN 978-3-421-06235-2.
  2. Human Losses in World War II Archived 2013. gada 25. maijā, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  3. 3,0 3,1 Кривошеев, Григорий (2001). Россия и СССР в войнах XX века: Потери вооруженных сил: Статистическое исследование [Russia and the USSR in the Wars of the 20th Century: Loss of Armed Forces: Statistical Study] (in Russian). Moscow: Olma Press. ISBN 978-5-224-01515-3.
  4. Glantz, D. M., House, J. M. When Titans Clashed: How the Red Army Stopped Hitler. University Press of Kansas, 1995. pp. 160-179.