Sevastopoles aplenkums (1941—1942)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sevastopoles aplenkums (1941—1942)
Daļa no Otrā pasaules kara Austrumu frontes
Bundesarchiv N 1603 Bild-117, Russland, Sewastopol, zerstörte Festung Maxim Gorki.jpg
Iznīcinātā padomju jūras artilērija Sevastopoles apkaimē (ap 1942. gada jūniju).
Datums 1941. gada 30. oktobris — 1942. gada 4. jūlijs[1]
Vieta Sevastopole, Krimas pussala, PSRS
44°36′17″N 33°32′28″E / 44.60472°N 33.54111°E / 44.60472; 33.54111Koordinātas: 44°36′17″N 33°32′28″E / 44.60472°N 33.54111°E / 44.60472; 33.54111
Iznākums Ass valstu uzvara
Karotāji
Karogs: Vācijas Impērija Trešais reihs
Karogs: Rumānija Rumānija
Valsts karogs: Itālija Itālija
Karogs: Padomju Savienība Padomju Savienība
Komandieri
Valsts karogs: Vācijas Impērija Erihs fon Manšteins[2]
Valsts karogs: Rumānija Georgs Avramešku[3]
Valsts karogs: Itālija Frančesko Mimbelli[4]
Valsts karogs: Padomju Savienība Ivans Petrovs[3]
Valsts karogs: Padomju Savienība Filips Oktjabriskis[3]
Valsts karogs: Padomju Savienība Gordeijs Levčenko
Vienības
Ass valstu spēki
Valsts karogs: Vācijas Impērija 11. armija[2]
Valsts karogs: Rumānija Rumānijas kalnu korpuss[3]
Valsts karogs: Itālija 101. jūras eskadra[3]
Padomju spēki
Valsts karogs: Padomju Savienība Neatkarīgā krasta armija[3]
Valsts karogs: Padomju Savienība Melnās jūras flote[5]
Spēki
(1942. gada jūnijs):
203 800
(1942. gada jūnijs):
118 000[6]
Zaudējumi
Vācu zaudējumi:
virs 27 000[6]
Rumāņu zaudējumi:
ap 8454[6]
Kopā:
ap 35 866[6]
Padomju zaudējumi:
ap 95 000 saņemti gūstā[6]
ap 18 000 nogalināti[6]
5000 ievainoti[6]

Sevastopoles aplenkums (krievu: Севастополь осада), pazīstama arī kā Sevastopoles aizstāvēšana un kauja par Krimu (Оборо́на Севасто́поля и би́тва за Крым) jeb vienkārši kauja par Sevastopoli (vācu: Schlacht um Sewastopol), bija kauja un aplenkums, kas norisinājās Otrā pasaules kara laikā Krimas pussalas teritorijā. Aplenkums ilga no 1941. gada 30. oktobra līdz 1942. gada 4. jūlijam,[1] kura laikā Ass valstu spēki (galvenokārt vācu, rumāņu un itāļu karaspēka vienības) centās ieņemt Sevastopoli, kas tajā laikā tika uzskatīta par vienu no svarīgākajām Padomju Savienības karabāzēm Melnās jūras krastos un visnocietinātāko ostas pilsētu pasaulē.[7]

Pēc Sevastopoles krišanas un pārējās Krimas pussalas ieņemšanas vācu armijai pavērās iespēja atbrīvot liekas karaspēka vienības uz citiem frontes sektoriem, un uzsākt padziļinātāku koncentrēšanos uz 1942. gada vasaras stratēģisko ofensīvu PSRS dienvidrietumos ar mērķi sasniegt vitāli svarīgās Kaukāza naftas atradnes.[8]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Operācija "Barbarosa"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no galvenajiem iemesliem Sevastopoles un Krimas iekarošanai bija tās relatīvais tuvums Rumānijas naftas laukiem, kurus nemitīgi varēja apdraudēt padomju aviācija (Ploještu naftas ražotnes pēc Sabiedroto uzlidojuma, Rumānija, 1943. gads).

Sākoties operācijai "Barbarosa", vācu plānotāji nebija pievērsuši salīdzinoši lielu uzmanību Sevastopoles un Krimas teritorijai, jo, izstrādājot sākotnējo uzbrukuma plānu Padomju Savienībai, bija paredzēts, ka ielencot Sarkanās armijas vienības uz rietumiem no Dņepras upes, vērmahta rīcībā bez īpašām papildu kaujām nonāktu arī apkārtējie apgabali, piemēram, Krimas pussala.[9] Tomēr trīs nedēļas pēc vācu iebrukuma Padomju Savienībā — 1941. gada 13. jūlijā — sešas padomju bumbvedēju lidmašīnas no Sevastopoles un citiem Krimas pussalas lidlaukiem veica negaidītu un koordinētu uzbrukumu Ploještu naftas laukiem Rumānijas teritorijā, kas beidzās ar to, ka vesela naftas rafinēšanas fabrika bija spiesta dūmot trīs dienas no vietas, kur paralēli tam tika aizdedzinātas teju vai 9000 tonnas ar naftu.[9] Piecas dienas vēlāk vēl viens padomju bumbvedēju uzlidojums iznīcināja teju 2000 tonnas ar naftu, kas beidzot lika Hitleram pievērst lielāku uzmanību Krimas reģionam, jo ar šajos uzlidojumos iznīcināto naftas daudzumu būtu pieticis, lai piecas reizes no vietas apgādātu visas vācu tanku divīzijas, kas tobrīd atradās Austrumu frontē.[9] Šī iemesla dēļ 1941. gada 23. jūlijā Hitlers savam karaspēkam izdeva fīrera direktīvu Nr. 33, kurā tika norādīts, ka visas Ukrainas, Krimas un arī tās Krievijas teritorijas daļa, kas stiepās līdz Donas upei, bija kļuvušas par vienu no operācijas "Barbarosa" stingrākajām prioritātēm.[9] Līdz ar to jau 12. augustā vērmahta virspavēlniecība izdeva rīkojumu armiju grupai "Dienvidi", kas tobrīd galvenokārt bija atbildīga par Ukrainas teritorijas pakļaušanu, novirzīt daļu no sava karaspēka Krimas un Sevastopoles iekarošanai, lai tādējādi pasargātu Rumānijas naftas laukus no padomju aviācijas uzlidojumiem.[10]

Diemžēl dienvidos, kur padomju spēki visā Austrumu frontes garumā bija visstiprākie, vācieši tika uz priekšu daudz lēnāk.[11][12] Tā, piemēram, pirmajās trijās karadarbības nedēļas kopš vācu iebrukuma Padomju Savienībā armiju grupai "Dienvidi" vēl nebija izdevies izveidot nevienu milzīgu ielenkumu, kurā būtu padevušie ievērojams skaits padomju karavīru.[13] Šī iemesla dēļ vācu Vienpadsmitā armija, kurai tika uzticēta Krimas un Sevastopoles cietokšņa iekarošana, savu pirmo lielo mērķi — Dņestras upi — šķērsoja vienīgi 17. jūlijā, kur līdz mēneša beigām tai jau bija izdevies sasniegt savu otro lielo mērķi — Bugas upi — uz dienvidrietumiem no Umaņas pilsētas.[14] Tieši šeit augusta sākumā tā sasaucamajā Umaņas katlā armiju grupa "Dienvidi" izcīnīja savu pirmo lielo uzvaru pār Sarkano armiju, iznīcinot vairāk kā divdesmit padomju divīzijas un saņemot gūstā teju 150 000 padomju karavīru.[14] Visbeidzot 30. augustā uz austrumiem no Hersonas vācu Vienpadsmitā armija sāka šķērsot Dņepras upi — pēdējo lielo barjeru ceļā uz Krimas pussalu.[15] Šajā laikā, kamēr lielākā daļa armiju grupas "Dienvidi" vienību bija piesaistītas Kijevas kaujai, par Vienpadsmitās armijas jauno virspavēlnieku tika iecelts viens no ievērojamākajiem tā laika vācu ģenerāļiem Erihs fon Manšteins, kur jau septembra beigās sāka raidīt savas pirmās karaspēka vienības Krimas pussalas ieņemšanā.[16]

Krimas kampaņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu karavīri Perekopa zemesšauruma apkaimē, Krimas pussala, 1941. gada rudens.

Lai gan 17. septembrī Erihs fon Manšteins pārņēma Vienpadsmitās armijas virspavēlnieka statusu, uzdevums, kas viņam bija jāpaveic ne būt nebija viegls — vērmahta virspavēlniecība Vienpadsmitajai armijai nozīmēja divus būtiskus uzdevumus — sadalīt armiju divās daļās un ļaut vienai daļai turpināt virzīties gar Melnās jūras piekrasti Rostovas virzienā līdz Donas lejtecei, tādējādi atbalstot vācu 1. tanku armijas labo flangu, kamēr otrā daļa uzņemtos Krimas okupāciju un tās galvenā cietokšņa — Sevastopoles ieņemšanu.[9] Tādējādi uz kādu laiku Vienpadsmitā armija tika sadalīta divos kontingentos, kur pirmais (sastāvēja no XXX armijas korpusa un IL kalnu korpusa) — turpināja virzību austrumu virzienā, bet otrais (sastāvēja no LIV armijas korpusa) — devās Krimas virzienā.[17] Tomēr Manšteins apzinājās faktu, ka viņa armijas spēki nebija pietiekoši, lai vienlaicīgi uzņemtos šāda mēroga operācijas (gan Rostovas, gan Sevastopoles virzienā), līdz ar to pats personīgi sāka koncentrēties vairāk uz Krimas pussalas ieņemšanu.[9]

Nedēļu pēc tam, kad Manšteins bija pārņēmis Vienpadsmitās armijas vadību, viņš pavēlēja savam padotajam ģenerālim Erikam Hansenam (Erik Hansen) un viņa LIV armijas korpusam uzbrukt padomju karavīru pozīcijām Perekopa zemesšaurumā, kas kalpoja par vienīgo sauszemes ceļu caur kuru vācieši no Ukrainas teritorijas varēja iekļūt Krimas pussalā.[9] Masšteins apzinājās faktu, ka, lai ieņemtu Krimas pussalu, bija svarīgi pārraut Perekopa zemesšauruma aizsardzības līniju pēc iespējas ātrāk, jo, iepriekš studējot kartes, fotogrāfijas un citus ziņojumus par Perekopas apkārtni, vācieši uzzināja, ka Perekopa zemesšaurumu pārsvarā veidoja tikai klaja zemiene, kas sevī neietvēra praktiski nevienu koku vai augstu pakalnu, kas tādējādi vismaz kaut cik varētu kalpot par nelielu dabisku aizsardzības barjeru.[18] Turklāt pats zemesšaurums bija tikai 8 km plats, kur šāda ģeogrāfiskā situācija viennozīmīgi padomju karaspēka aizsardzības līniju padarīja efektīvāku pret gaidāmo vācu uzbrukumu.[18] Padomju karaspēks, kas bija izvietots Krimas pussalā, vārda tiešajā nozīmē Perekopa zemesšaurumu bija pārvērtis par teju vai pilnīgu fortifikācijas līniju, kas bija nocietināta teju vai 15 km dziļumā un sevī ietvēra bunkurus, aizsardzības tranšejas, mīnu laukus un dzeloņstiepļu barjeras.[18]

Vācu karavīri no Vienpadsmitās armijas LIV korpusa Perekopas zemesšauruma apkaimē, Krimas pussala, 1941. gada rudens.

Hansena LIV armijas korpusam bija nepieciešamas veselas sešas dienas, kuru laikā bija jāzaudē 2641 karavīrs, lai gala rezultātā pārrautu padomju nocietināto Perekopa zemesšauruma aizsardzības līniju, kur oktobra sākumā vācu virspavēlniecība, redzot to, cik lēni uz priekšu virzījās Krimas kampaņa, atcēla līdzšinējo plānu par Vienpadsmitās armijas virzīšanos Rostovas un Donas virzienā, un pavēlēja tai visus savus spēkus koncentrēt tikai uz Krimas iekarošanu.[9] Par spīti tam Vienpadsmitās armijas virspavēlniecība saņēma pavēli nodot IL kalnu korpusu Pirmās tanku armijas rīcībā, kurai saskaņā ar "Barbarosas" plānu, bija jāturpina traukties austrumu virzienā.[19] Nelielā pauze, kuras laikā vācu Vienpadsmitā armija pārgrupēja visus savus spēkus uz Krimas pussalu, deva padomju 51. armijai, kas sākotnēji bija aizstāvējusi Perekopa zemesšaurumu, vajadzīgo laiku, lai izveidotu vel vienu šauru aizsardzības līniju tālāk uz dienvidiem.[20] Līdz ar to atkal Manšteins bija spiests raidīt Hansena LIV armijas koprusu frontālā uzbrukumā padomju aizsardzības pozīcijām, kur par spīti padomju skaitliskajam pārsvaram, gan dzīvā karaspēka ziņā, gan motorizēto vienību ziņā, Hansena LIV armijas korpusam starp 18. un 28. oktobri pamazām izdevās izlauzt savu ceļu cauri padomju nocietinājumiem un sākt forsēt Krimas iekšienē.[20] Lai gan vāciešiem šajā uzbrukumā nācās zaudēt vēl papildu 5376 karavīrus, padomju puses zaudējumi bija krietni lielāki.[20] Šeit vienīgi jāatzīmē, ka arī vācu aviācija nospēlēja savu izšķirošo lomu padomju aizsardzības līnijas pārraušanā.[20] Līdz oktobra beigām tikpat kā visa padomju 51. armijas izveidotā aizsardzības līnija uz dienvidiem no Perekopa zemesšauruma bija pilnībā pārrauta.[20]

Tiklīdz Manšteina Vienpadsmitajai armijai bija izdevies forsēt Perekopa zemesšauruma aizsardzības līniju, tā zibenīgi savā kontrolē pārņēma tikpat kā visu Krimas pussalu.[20] 1. novembrī Manšteina armijai izdevās ieņemt Krimas oficiālo galvaspilsētu Simferopoli, bet jau līdz 16. novembrim ieņemt Kerčas pussalu un visu pārējo Krimas austrumdaļu.[20] Līdz ar to atlikušās padomju karaspēka vienības atkāpās uz Sevastopoli jeb pēdējo Sarkanās armijas kontrolēto cietoksni Krimas pussalā.[20]

Spēku samērs un kaujas kārtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ass valstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Sevastopoles un Krimas iekarošanu galvenokārt atbildēja vācu Vienpadsmitā armija, kuru no 1941. gada septembra līdz 1942. gada jūlijam komandēja viens no talantīgākajiem vācu Otrā pasaules kara stratēģiem — ģenerālis Erihs fon Manšteins.[21][22] Savā beidzamajā uzbrukumā Sevastopoles cietoksnim — 1942. gada jūnijā — vācu Vienpadsmitā armija sastāvēja no diviem korpusiem (XXX un LIV armijas korpuss).[23] Lai gan daudzi no Vienpadsmitās armijas vācu karavīriem bija pieredzējuši un pārliecināti par gaidāmo uzvaru, lielie zaudējumi, kas tika piedzīvoti pirmajā karadarbības gadā pret Sarkano armiju, bija ievērojami samazinājuši tās skaitlisko apjomu.[23] Līdz ar to 1942. gada vasarā abi Vienpadsmitās armijas korpusi kopumā saturēja tikai 7 kājnieku divīzijas, kas tajā brīdī bija tikai no 35 līdz 75 procentu pilnā spēku apjomā.[23]

Erihs fon Manšteins kalpoja par vācu Vienpadsmitās armijas virspavēlnieku Sevastopoles aplenkuma laikā.

Rumānijas militārās vienības, kas piedalījās Sevastopoles aplenkuma laikā, ietvēra ģenerālmajora Georga Avramešku (Gheorghe Avramescu) komandēto Rumānijas kalnu korpusu, kas Krimas kampaņas laikā tika nozīmēts tiešā vācu Vienpadsmitās armijas pakļautībā.[24] Kopumā Rumānijas kalnu korpuss sastāvēja no trim divīzijām (1. kalnu divīzija, 4. kalnu divīzija un 18. kājnieku divīzija), kas padziļinātāk bija iedalītas 18 kājnieku bataljonos un veidoja teju vienu ceturto daļu no visiem Ass valstu spēkiem Krimas pussalā.[25] Lai gan Sevastopoles aplenkuma laikā rumāņu karaspēka vienības bija drosmīgas un pietiekami agresīvas, tām regulāri trūka artilērijas atbalsta, kas lielā mērā jau bija novērojama Odesas aplenkuma laikā.[25] Šī iemesla dēļ vācieši centās atbalstīt savus rumāņu sabiedrotos, apgādājot tā kalnu korpusu ar iepriekš pārtverto padomju artilēriju.[25]

Lai sagrautu Sevastopoles cietoksni, vācu Vienpadsmitā armija (gan skaita, gan izmēra ziņā) mobilizēja visu laiku lielākos artilērijas ieročus, kādus jebkad savā rīcībā bija kontrolējusi kāda no vācu armijām Austrumu frontēvērmahts uz Krimas pussalu transportēja 785 vācu un 112 rumāņu vidējos un smagos artilērijas ieročus, no kuriem vislielāko uzmanību Sevastopoles aplenkuma laikā ieguva masīvā vācu 600 mm pašgājēju mortīra Karl-Gerät un grandiozais 800 mm dzelzceļa lielgabals Dora.[26] Lai gan šie artilērijas ieroči bija ļoti masīvi un biedējoši, tiem piemita arī savas vājības — tie bija ļoti smagi un lēni, līdz ar to prasīja samērā lielu apkalpes personālu, kas tos regulāri varētu pārlādēt un apkalpot, kur bieži vien bija nepieciešamas pat vairākas dienas, iekams šos masīvos artilērijas ieročus izdevās pārlādēt un notēmēt pareizajā virzienā.[27] Diemžēl abu masīvo artilērijas ierīču raidītie šāviņi lielākoties bija salīdzinoši neprecīzi, kas tādējādi tos padarīja mazāk efektīgus.[27]

Visbeidzot primāro atbalstu uz jūras piegādāja Itālija, kuras 101. jūras eskadra kapteiņa Frančesko Mimbelli (Francesco Mimbelli) vadībā kalpoja par praktiski vienīgo jūras militāro kontingentu Krimas kampaņas laikā.[4] 101. jūras eskadra bija daļa no Itālijas Karaliskās flotes, kas sastāvēja no 4 motorizētajām torpēdlaivām, 5 sprāgstošajām motorlaivām un 6 CB klases mazajām zemūdenēm.[4] 1942. gada maija vidū Itālijas 101. jūras eskadra galvenokārt tika nobāzēta Jaltas un Feodosijas ostās, kur tā regulāri veica uzbrukumus padomju jūras konvojiem, kas centās piegādāt papildkrājumus Sevastopoles garnizonam.[4] Līdz 17. jūnijam, kad Krimas ūdeņus beidzot sasniedza arī vācu 1. jūras eskadra, Itālijas 101. jūras eskadra kalpoja par vienīgo Ass valstu jūras militāro kontingentu Krimas apkārtnē.[28]

Ass valstu kaujas kārtība:[P 1]



Padomju Savienība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ivans Petrovs kalpoja par galveno padomju armijas virspavēlnieku Sevastopoles aplenkuma laikā.

Sevastopoles aplenkuma laikā par pilsētas aizstāvēšanu galvenokārt atbildīga bija padomju Melnās jūras flote un Neatkarīgā krasta armija (Отде́льная Примо́рская а́рмия), par kuras virspavēlnieku kopš 1941. gada augusta tika nozīmēts ģenerālmajors Ivans Petrovs (Ива́н Ефи́мович Петро́в).[29] Tā kā vāciešiem bija izdevies ieņemt tikpat kā visu Krimas pussalu, Sevastopoles aizstāvēšanā Sarkanajai armijai bija jāiesaista gan sauszemes, gan arī jūras spēki. Šī iemesla dēļ, lai papildinātu padomju sauszemes kontingentu pilsētas aplenkumā, Melnās jūras flote Petrova komandēto Neatkarīgo krasta armiju papildus apgādāja ar 49 372 jūras kājniekiem, kuri Sevastopoles aplenkuma laikā tika iedalīti 4 jūras kājnieku brigādēs.[30] Šīs jūras kājnieku brigādes bija salīdzinoši lielas, vidēji sastāvot no 4 līdz 6 kājnieku bataljoniem 4000 vīru apmērā.[31] Līdz ar to jūras kājnieki veidoja aptuveni vienu piekto daļu no visiem padomju sauszemes karavīriem Sevastopoles aplenkumā.[31] Kaut arī jūras kājnieku brigādes bija pietiekoši lielas, lai varētu sevī absorbēt dzīvā karaspēka zaudējumus, tās nebija īpaši labi apmācītas karošanai sauszemē.[31]

Kopā ar visām jūras kājnieku brigādēm Neatkarīgā krasta armija sevī ietvēra arī 7 strēlnieku divīzijas, no kurām spēcīgākās (vidēji 7000 vīru apjomā) bija 95., 109., 172. un 388. strēlnieku divīzija — atlikušās trīs strēlnieku divīzijas (25., 345. un 386. strēlnieku divīzija) bija relatīvi vājākas, jo vidēji sastāvēja tikai no kādiem 5000 karavīriem.[31] Par spīti tam, ka padomju karaspēks Sevastopoles cietoksnī bija samērā pieredzējis un labi nocietināts, tam ļoti trūka atbalstu vienību no tankiem un citām motorizētajām vienībām (Neatkarīgās krasta armijas rīcībā bija tikai divi T-26 vieglā tanka bataljoni), kā arī ļoti mazs skaits ar tiem karavīriem, kas bija atbildīgi par pretgaisa aizsardzību.[32] Šī iemesla dēļ, lai pastiprinātu Sevastopoles cietokšņa aizsardzību, padomju karaspēks ap pilsētas perimetru bija izbūvējis simtiem zemes un koka tipa bunkurus, kurus apkalpoja vidēji četru vīru liela komanda ar ložmetējiem vai vienu 45 mm prettanku lielgabalu.[33] Paralēli tam tika izbūvēti arī 19 betona bunkuri, kā arī izklātas tūkstošiem mīnas.[33]

Papildu artilērijas atbalstu padomju karaspēkam Sevastopoles cietoksnī uz ūdeņiem sniedza Melnās jūras flote, kas 1942. gada vasaras sākumā sastāvēja vairs tikai no 2 smagajiem kreiseriem, 1 vieglā kreisera, 8 iznīcinātājiem un 24 zemūdenēm.[4] Par spīti tam Melnās jūras flote kopš vācu aplenkuma sākuma līdz 1942. gada maijam Sevastopoles cietoksnī bija spējīga papildus ievest vairāk kā 83 000 karavīru un izvest laukā vairāk kā 11 200 ievainoto.[34] Tāpat Melnās jūras flote tika izmantota par galveno apgādes avotu padomju karaspēkam Sevastopoles aplenkumā, kurai nemitīgi no ostām Kaukāza reģionā nācās piegādāt visus nepieciešamos papildkrājumus.[4] Tā, piemēram, tipisks jūras konvojs parasti sastāvēja no viena vai diviem iznīcinātājiem, viena vai diviem mazāka izmēra transportkuģiem un pāris mīnu tralieriem.[4] Diemžēl padomju karakuģi nebija apbruņoti ar īpaši spēcīgu pretgaisa aizsardzības sistēmu, tāpēc samērā bieži par apgādes avotu nācās izmantot arī Melnajā jūrā patrulējošās padomju zemūdenes.[4]

Sarkanās armijas kaujas kārtība:[P 2]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Šeit tiek norādīta kaujas kārtība, kāda tā bija 1942. gada maija otrajā pusē un jūnijā.
  2. Šeit tiek norādīta kaujas kārtība, kāda tā bija 1942. jūnijā.
  1. 1,0 1,1 Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. pp. 15-16.
  2. 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 32.
  3. 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 33.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 41.
  5. 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 5,11 5,12 5,13 5,14 Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 34.
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 90.
  7. Sweeting, C. G. Blood and Iron: The German Conquest of Sevastopol, 1st ed. Richmond, VA: Potomac Books, 2004. P. xv.
  8. Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 75. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 9,6 9,7 Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 6.
  10. Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. pp. 6-8.
  11. Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 35. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  12. Sweeting, C. G. Blood and Iron: The German Conquest of Sevastopol, 1st ed. Richmond, VA: Potomac Books, 2004. P. 9.
  13. Sweeting, C. G. Blood and Iron: The German Conquest of Sevastopol, 1st ed. Richmond, VA: Potomac Books, 2004. pp. 10-11.
  14. 14,0 14,1 Sweeting, C. G. Blood and Iron: The German Conquest of Sevastopol, 1st ed. Richmond, VA: Potomac Books, 2004. P. 11.
  15. Sweeting, C. G. Blood and Iron: The German Conquest of Sevastopol, 1st ed. Richmond, VA: Potomac Books, 2004. P. 12.
  16. Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 8.
  17. Sweeting, C. G. Blood and Iron: The German Conquest of Sevastopol, 1st ed. Richmond, VA: Potomac Books, 2004. P. 33.
  18. 18,0 18,1 18,2 Sweeting, C. G. Blood and Iron: The German Conquest of Sevastopol, 1st ed. Richmond, VA: Potomac Books, 2004. P. 34.
  19. Sweeting, C. G. Blood and Iron: The German Conquest of Sevastopol, 1st ed. Richmond, VA: Potomac Books, 2004. P. 36.
  20. 20,0 20,1 20,2 20,3 20,4 20,5 20,6 20,7 Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 9.
  21. Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 21.
  22. Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 233. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  23. 23,0 23,1 23,2 Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 26.
  24. Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 24, 29.
  25. 25,0 25,1 25,2 25,3 25,4 25,5 25,6 Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 29.
  26. Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 27.
  27. 27,0 27,1 Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 28.
  28. Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 41-42.
  29. Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 25, 29.
  30. Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 29-30.
  31. 31,0 31,1 31,2 31,3 Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 30.
  32. Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 30-31.
  33. 33,0 33,1 Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 31.
  34. Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. P. 40.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bīvors, A. Staļingrada. Rīga: Atēna, 2005. ISBN 9984-34-141-0
  • Forczyk, R. Sevastopol 1942: Von Manstein's Triumph. Oxford: Osprey Publishing, 2008. ISBN 978-1-84603-221-9
  • Sweeting, C. G. Blood and Iron: The German Conquest of Sevastopol, 1st ed. Richmond, VA: Potomac Books, 2004. ISBN 1-57488-796-3

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]