Lūcija Zamaiča

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Lūcija Zamaiča
Personīgā informācija
Dzimusi 1893. gada 26. februārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Vecsaules pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Mirusi 1965. gada 17. janvārī (71 gads)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Nodarbošanās dzejniece
rakstniece

Lūcija Zamaiča (dzimusi 1893. gada 26. februārī, mirusi 1965. gada 17. janvārī) bija latviešu rakstniece, dzejniece, arī aktīva sabiedrības dāma un sieviešu tiesību aizstāve. Savas literārās darbības dēļ 20. gs. 20.–30. gados vairākkārt tikusi apsūdzēta sabiedrības tikumības graušanā. Dzimusi Vecsaules pagasta “Lielerķenos”, saimnieka ģimenē.

Izglītību ieguvusi Bauskas meiteņu skolā (1907.), Jelgavas tirdzniecības skolā (1908. -1910.) un Rīgas pilsētas Viļa Olava komercskolā (1910.- 1912.) Laikā no 1925. līdz 1927. gadam studiju nolūkā uzturējusies Francijā, Itālijā un Alžīrijā.[1]

Dzīve un radošā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc V. Olava komercskolas beigšanas neilgu laiku dzīvojusi dažādās vietās ārzemēs un Krievijā, 1915. gadā evakuējusies uz Arhangeļsku, kur strādājusi par skolotāju latviešu bēgļu skolā un bibliotekāri. Laikā no 1925. līdz 1927. gadam studiju nolūkā uzturējusies Francijā, Itālijā un Alžīrijā. Tēva rosināta sākusi rakstīt dzejoļus. 1917. gadā Cēsīs izdots pirmais dzejoļu krājums "Mana dvēsele". Agrīnajos dzejoļos vērojama Aspazijas, Raiņa, Viļa Plūdoņa ietekme. Dzejai kopumā raksturīga koncentrēšanās uz mīlas pārdzīvojumiem, erotiskums, tradicionāli latviski, kā arī ziemeļnieciski dabas tēlojumi un urbāni motīvi.[2] Pēc atgriešanās Latvijā izdevusi dzejoļu krājumus “L’Interieur” (1920.), “Ziemeļu saulē” (1921.), “69° 33’11 Ziemeļu platuma” (1923.), “Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi” (1923.) un “Zelta atvars” (1924.), kā arī tēlojumu krājumu “Vientuļā gaitā” un poēmu prozā “Ielu maldos” (1923.) Īsu laiku bijusi precējusies ar diplomātu Rūdolfu Puiķi, kurš bijis konsulārās daļas vadītāju Lietuvā. Ilgāku laiku bijusi tuvu pazīstama ar Jūliju Lāci. Divdesmitajos gados Zamaiča pievērsās arī prozai. Ar garajiem stāstiem "Līvijas dienas grāmata" (1924), "Čigāns un trīs dāmas" (1924. gads, aizliegts 1937. gadā), un stāstu krājumu "Ciemā pie tautiešiem" kļuva skandalozi slavena. Referātā "Pilsoniskā sieviete laulībā un sabiedrībā" (publicēts laikrakstā "Rīgas Ziņas" 1925.17.-19.) izteikusies par pilsonisko aprindu sieviešu garīgo tukšumu un raksturojusi pilsonisko laulību kā legalizētu prostitūciju.[3]

Stāstos, izmantojot īsus, asprātīgus sižetus, Zamaiča satīriski tēlojusi dažādu aprindu sievietes, rādot viņu dzīves bezjēdzību un izlaidību, vietumis erotiski ietonējot, tādējādi izaicinot puritāniski noskaņoto sabiedrības daļu. Parīzē sarakstītajā satīriskajā romānā "Direktors Kazrags" (1927) tēlota veikalnieku un baņķieru vide. No 1927. gada pēc iepazīšanās ar L. Laicenu Zamaiča piedalījusies kreiso arodbiedrību un pagrīdes darbā. Sarakstījusi romānu "Koka dievs" (1, 1928, 2. d. nav publicēta), kurā atainotas varas maiņas Arhangeļskā 1918. gadā, romānu "Ķipara brīnišķīgās gaitas" (1929), "Jānis Nelaime" (1930).[2] Vēlākajā dzejoļu krājumā "Mīlas kontrabanda" (1931) dominē eksotiskas un izaicinošas tēmas. Līdzās Parīzes un Alžīrijas motīviem parādās, pesimistiska dzīves tukšuma un nerealitātes izjūta, vilšanās, atsvešinātība, vēršanās pret latvisko pašapmierinātību. Vairākkārt izcēlusies ar pilsonisko sabiedrību šokējošu uzvedību. Kādā ballē divdesmitajos gados ieradusies garā kleitā, kas priekšpusē bijusi slēgta no kakla līdz pirkstgaliem, bet visa mugura – kaila.[4] Savukārt, 1925. gada 5. maijā Rīgas apgabaltiesa “Rīgas Ziņu” redaktoru A. Tupiņu un Zamaiču katru notiesājusi ar 100 latiem vai 1 mēnesi arestā “par Zamaičas raksta publikāciju, kurā atrodama frāze”: "Drukājos visos žurnālos un laikrakstos, kur nododu manuskriptus, izņemot "Jaunākās Ziņas", kuru literāriskās nodaļas vadītājs Arturs Bērziņš vairāk nekā gadu nēsā manas dzejas krūšu kabatā uz pašas sirds, lai gan viņam ir jau otrā sieva, kurai pienāktos šī vieta".[5] Būdama sieviešu tiesību aktīviste, pasniegusi privātstundas meitenēm, kuras izglītību nevarēja atļauties, sagatavojusi viņas ģimnāzijas beigšanas eksāmeniem.[4]

Zamaičas populārākais darbs ir "Direktors Kazrags", kas drīz pēc iznākšanas tiek iztulkots krievu valodā un izdots Rīgā, apgādā "Literatūra" (1929), pēc tam ar Pētera Ķikuta priekšvārdu krievu tulkojums tiek izdots Ļeņingradā, izdevniecībā "Hudožestvennaja ļiteratura" (1936). Vēlāk iznāk atkārtoti izdevumi gan trimdā, apgādā "Latvju grāmata" (1970), gan Padomju Latvijā (1973).

1940. gadā strādājusi par Bīriņu atpūtas nama vadītāju. Vācu okupācijas laikā 1941. gadā apcietināta, deviņus mēnešus ieslodzīta Termiņcietumā. 1942. - 1946. gadā strādājusi Mērijas Grīnbergas veikalā. Otrā pasaules kara laikā visi dzejnieces manuskripti gājuši bojā, un pēc šī notikuma viņa vairs nav spējusi atgūties. Savās iemīļotajās pastaigās pa Vecrīgas ielām Zamaiča turpinājusi radīt dzejoļus, bet nekur tos nepierakstīja, un tādēļ netika izdoti arī citi dzejas krājumi. Mirusi 1965. gada 17. janvārī, Rīgā. Apglabāta Meža kapos. Pēc nāves iznākušajos dzejoļu krājumos "Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi" (1978), un "Tev, kas saule" (2000) ievietoti arī dzīves laikā nepublicētie un pagrīdē izdotie dzejoļi.[3]

Izmantotie pseidonīmi:

Irene Kapar, Zaiga Straume, A. Kaija, Junona, Špička, Kri-kri, Fifi, Sili [3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvju enciklopēdija 3. sēj,. Stokholma. 1953-1955.
  2. 2,0 2,1 Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga : LZA Litertūras, Folkloras un Mākslas institūts. 1992. ISBN 9785899600340.
  3. 3,0 3,1 3,2 «Garamantas.lv». Skatīts: 2018.03.09.
  4. 4,0 4,1 «Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja FB lapa». Skatīts: 2018.03.09..
  5. Ineta Lipša/ Latvijas Avīze 2006. pirmdiena 17. aprīlis 09:40