Lielupe
- Šis raksts ir par Lielupes upi. Par citām jēdziena Lielupe nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Lielupe | |
|---|---|
| Izteka | pie Bauskas 56°24′10″N 24°9′25″E / 56.40278°N 24.15694°E |
| Satekupes | Mūsa, Mēmele 56°24′10″N 24°9′25″E / 56.40278°N 24.15694°E |
| Ieteka | Rīgas līcis, Daugava (caur Buļļupi) 57°0′34″N 23°55′57″E / 57.00944°N 23.93250°EKoordinātas: 57°0′34″N 23°55′57″E / 57.00944°N 23.93250°E |
| Baseina valstis |  Latvija Lietuva
|
| Caurteces valstis | Latvija
|
| Garums | 119 km |
| Kritums | 10.8 m |
| Vidējā caurtece | 106 m³/s |
| Gada notece | 3,54 km³ |
| Baseina platība | 17 600 km² (Latvijā 8800 km²) |
| Galvenās pietekas | Svēte, Iecava |
 Lielupe Vikikrātuvē
| |
Lielupe ir lielākā Zemgales upe, caurteces ziņā otra lielākā Latvijas upe[1] (aiz Daugavas). Upes dziļums augštecē ir apmēram 1 m, lejpus Jelgavas — 8—12 m, lejtecē — 15—20 m. Lielupe ir tikai 119 km gara, toties tai ir 250 pietekas.[1] Jelgavas pilsētas teritorijā tās atteka Driksa iekļauj Pilssalu. Krasti daudzviet aizauguši. Lielupei ir ļoti mazs kritums — 10,8 m (0,1 m/km), it sevišķi lejtecē, kur tā kļūst daudz platāka un dziļāka. Vidējais caurplūdums grīvā ir 106 m³/s (maksimālais 1380 m³/s, minimālais 10,6 m³/s).
Upes raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielupe sākas pie Bauskas, satekot Mēmelei un Mūsai, bet ietek Baltijas jūras Rīgas līcī Jūrmalas pilsētas austrumu malā.
No Bauskas līdz Mežotnes pilskalnam Lielupe plūst pa senleju, kas veidojusies dolomītos. Ūdenstūristiem Lielupe būs interesantāka augšdaļas posmā, kur krasti stāvāki un pie mazāka ūdens jūtamas krāces (kādus 27 km garš posms no Bauskas līdz Emburgai). Lejpus Mežotnes ieleja paplašinās, upe lēni plūst pa plašu ieleju Zemgales līdzenumā un Piejūras zemienē. Pavasarī, veidojoties ledus sastrēgumiem, Lielupe agrāk mēdza iziet no krastiem, applūdinot lauksaimniecības zemes. Intensīvu nokrišņu dēļ plūdi bija iespējami arī vasarā. Tie radīja lielus zaudējumus zemnieku saimniecībām. Lai samazinātu plūdu apmērus, daudzviet gar Lielupi un tās pietekām tika izveidoti aizsargdambji.
Lielākās pietekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kreisā krasta pietekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Labā krasta pietekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Garoze,
- Iecava,
- Spuņņupe (agrāk savienoja ar Babītes ezeru).
Upju transports
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lielupes dziļums uz leju no Jelgavas ir no 5 līdz 15 m. Tas paver iespēju kuģu transportam no Rīgas un Jūrmalas līdz Jelgavai, kas bija galvenais smago kravu transporta veids līdz pat Rīgas—Jelgavas dzelzceļa izbūvei 19. gadsimta beigās. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā pa upi notika intensīva baržu satiksme no mālu ieguves karjeriem Lielupes un Iecava krastos uz ķieģeļu fabrikām Lielupes krastos un Rīgā.
Mūsdienās upes izmantošanu kuģniecībā, jahtu tūrismā un sportā traucē smilts saneši, kas intensīvi uzkrājas Lielupes grīvā.[2]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmo reizi vēsturiskajos tekstos Lielupe pieminēta Indriķa hronikas XXIII nodaļā sakarā ar 1219. gadā notikušo zemgaļu vecākā Viestarda uzbrukumu Mežotnes pilskalnam. Hronikas vecākajā variantā (t.s. Zamoisku kodeksā) upe, pa kuru krustneši devās palīgā mežotniešiem, tika dēvēta par Missa. 15.—17. gadsimtos Indriķa hronikas norakstos šīs upes nosaukums bija kļuvis par Mussa, tāpēc tulkotāji J. G. Arnts un A. Hanzens nešaubījās, ka apraksts attiecas uz Lielupi, jo pēdējā rodas, Mūsai saplūstot ar Mēmeli. Lielupes vāciskais nosaukums Semgaller-Aa bija vēlākajos gadsimtos radies upes platākās daļas nosaukums lejpus no Bauskas pils, kura vietā latvieši lietoja mūsdienu nosaukumu "Lielupe".[nepieciešama atsauce]
Pēc Indriķa hronikas senākā varianta atklāšanas 19. gadsimta vidū, kur Mussa vietā bija Missa, daļa autoru (Pabst 1867; Arndt 1874) par šo upi sāka uzlūkot nevis Lielupi, bet Misu. Vēlāk rūpīga hidronīmu analīze neradīja šaubas, ka hronikā ir domāta Lielupe, ko augšgalā lietuvieši (seno zemgaļu ietekmē) vēl arvien sauca par Mūšu.[3]
Savukārt 1254. gada Upmales dalīšanas līgumā Lielupe saukta par aque, que dicitur Semegallera — upi, ko sauc par Semegallera — no vācu: Semigaller Aa.[nepieciešama atsauce] No teksta noprotams, ka arī Mūsas upi toreiz dēvēja šajā pašā vārdā.[4]
1413. gadā Žilbērs de Lanuā, ceļodams uz Rīgu cauri Kurzemei, sauca Lielupi par Camegalzaru (no vācu: Semigaller Aa): "divas jūdzes atstatumā no Rīgas es cēlos pāri platai upei, ko sauc par Tzamegaelzara, un nonācu Rīgā."[5]
Līdz pat 1697. gadam Lielupe ietecēja Daugavā, bet kādas stipras vētras laikā Lielupe pie tagadējās Bolderājas pārrāva kāpas un pa tagad aizsērējušo Ziemeļupes līča turpinājumu ietecēja tieši Rīgas līcī.[nepieciešama atsauce]
1755. gadā Lielupe izlauzās uz jūru tagadējā ietekas vietā. Senākā Lielupes lejas daļa līdz tās agrākajai ietekai Daugavā tiek saukta par Buļļupi, kas, iespējams, ir viens no Lielupes lejteces senajiem nosaukumiem.[nepieciešama atsauce]
Zivis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielupē mīt plauži, līdakas, raudas, asari, zandarti, līņi, salates, vimbas, zuši, vēdzeles, sami.[6] Sevišķi liela makšķernieku rosība vērojama pavasarī vimbu laikā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 «Lielupes lielbaseins». upes.lv. Skatīts: 2024. gada 18. augustā.
- ↑ «Rīga attīsta jahtu ostas; Jūrmala neiztīrītās Lielupes dēļ paliek bez tūristiem». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-07-20.
- ↑ Bielenstein A Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13.Jahchundert. SPb., 1892. 548 S. — 103—104 lpp.[novecojusi saite]
- ↑ «Altements, A. Zemgales novadu sadalīšana 1254. gadā. Senatne un Māksla. 1936. Nr.2, 165.—168.lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 17. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 19. jūlijā.
- ↑ «Izvilkumi no franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā ceļojuma apraksta par Livoniju (15. gadsimta pirmā puse).». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2014. gada 3. maijā.
- ↑ Pusaudzim no Šveices Lielupē milzu loms — 12,7 kilogramus smags sams.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| ||||||||||
| ||||||||||||||||||