Pāriet uz saturu

Senā Maķedonija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Maķedonijas impērija)
Šis raksts ir par seno Maķedoniju. Par citām jēdziena Maķedonija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Ķēniņa zelta ozollapu kronis
Filipa II šķirsts ar Senās Maķedonijas simbolu (t.s. Verginas sauli) uz vāka

Senā Maķedonija (grieķu: Μακεδονία (Makedonía)) bija ķēniņvalsts Senās Grieķijas ziemeļu daļā, kas izveidojās aptuveni 7. gadsimtā p.m.ē. Tā sākotnēji bija salīdzinoši neliela un atpalikusi valsts, taču ar laiku tā kļuva par vienu no vissvarīgākajiem spēkiem Grieķijas vēsturē. Maķedonijas varenības laiks sākās 4. gadsimta p.m.ē., kad pie varas nāca ķēniņš Filips II, kurš ievērojami paplašināja valsts teritoriju un modernizēja tās armiju.

Filipa dēls un pēctecis Aleksandrs Lielais vēl vairāk paplašināja Maķedonijas ietekmi, iekarojot milzīgas teritorijas no Grieķijas līdz pat Indijai. Aleksandra Lielā iekarojumu rezultātā Maķedonija kļuva par dominējošu impēriju un izplatīja grieķu kultūru plašā pasaules daļā, sākot hellēnisma laikmetu. Tomēr pēc Aleksandra Lielā nāves 323. gadā p.m.ē. Maķedonijas impērija sadalījās starp viņa ģenerāļiem (diadohiem), un pati Maķedonija piedzīvoja vairākas iekšējas nesaskaņas un nestabilitāti. Tā saglabāja ievērojamu spēku Grieķijā līdz pat 2. gadsimtam p.m.ē., kad Maķedonijas karu rezultātā to pakļāva Romas Republika. 168. gadā p.m.ē. Maķedonija zaudēja savu neatkarību un kļuva par Romas provinci.

Pēc 3000. gada p.m.ē. kāda grieķu valodai radniecīgā valodā runājoša cilts apmetās šajā reģionā un ilgstoši atradās Ilīrijas un Trāķijas ietekmes sfērā.

Uzplaukuma periods

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdnieka Filipa II laikā, 4. gadsimtā p.m.ē., sākās strauja Maķedonijas saimnieciska un militāra attīstība, lielā mērā pateicoties dažādiem jaunievedumiem un labi organizētai valsts pārvaldei. Filips II bija grieķu kultūras piekritējs un atbalstītājs. Viņš labi redzēja arī Senās Persijas vājumu tās norieta laikā un viņa dēls Aleksandrs Lielais iekaroja visas teritorijas no Mazāzijas līdz Senajai Indijai, izveidojot milzīgu lielvalsti.

Pēc Aleksandra nāves 323. gadā p.m.ē. viņa impērija sašķēlās, jo daudzi karavadoņi un vadošās ģimenes tiecās pēc varas. 301. gadā p.m.ē. Aleksandra māte, sieva, pusbrālis tika noslepkavoti. Sekojot Ipsas kaujai Mazāzijā, Aleksandra impērija tika sadalīta daudzās karojošās ķēniņvalstīs. 277. gadā p.m.ē. Antigons Ganats (viens no senās un vadošā antagonistu ģimenes) kļuva par Maķedonijas ķēniņu un izveidoja vadošo Antagonīdu dinastiju. Maķedonijas mēģinājumi paplašināt savu teritoriju sadūrās ar grieķu pilsētvalstu konfederācijas pretestību, kas novājinājās pēc Pirra karagājieniem pret romiešiem 275. gadā p.m.ē. 202. gadā p.m.ē. Maķedonija cīnījās ar romiešiem par varu pār grieķu pilsētvalstīm. 196. gadā p.m.ē. Romas Republika sakāva Maķedoniju, kura gan spēja saglabāt patstāvību.

Romas armija no jauna iebruka 172. gadā p.m.ē. un Pidnas kaujā galīgi sakāva maķedoniešu karaspēku. 148. gadā p.m.ē. Maķedonija kļuva par vienu no Romas lielvalsts provincēm.

Pēc Romas impērijas sadalīšanās Rietumromā un Austrumromā, Maķedonija kļuva par Bizantijas sastāvdaļu. Bizantijai novājinoties, 6.—7. gadsimta laikā Balkānos, t.sk. Senās Maķedonijas teritorijā ieplūda liels skaits slāvu ieceļotāju no Austrumeiropas. Drīz vien slāvi kļuva šeit par dominējošo etnisko grupu, un Maķedonijas pirmiedzīvotāji pakāpeniski tika pārtautoti.