Mateja evaņģēlijs

Mateja evaņģēlijs ir pirmā Jaunā Derības grāmata, viens no trim sinoptiskajiem (līdzīgajiem) evaņģēlijiem. Mateja evaņģēlijs ir arī garākais Jaunās derības raksts (28 nodaļas). Pašā evaņģēlijā sarakstītājs netiek minēts, bet Baznīcas tradīcija to pieskaita Matejam, vienam no Jēzus 12 apustuļiem (Mat. 9:9, 10:3). Šo tradīciju 4. gadsimtā bija fiksējis Baznīcas vēsturnieks Cēzarejas Eisebijs savā darbā "Baznīcas vēsture". Tur arī tiek minēts, ka sākotnēji šis evaņģēlijs tika sarakstīts ebreju (aramiešu) valodā, bet uz grieķu valodu tas tika pārtulkots vēlāk.

Evaņģēlija īpatnības

Evaņģēlijs nav rakstīts kā hronoloģisks Jēzus gaitu atstāstījums, bet vairāk kā Jēzus mācības izklāsts, tāpēc notikumos un Jēzus izteiktajos vārdos ir novirzes no notikumu hronoloģiskās secības, tas ir, dažādos laikos un vietās izteiktie Jēzus vārdi ir apkopoti pa mācības tēmām. Arī paša Jēzus gaitas, kaut arī pamatā ņemtas no Marka evaņģēlija, tomēr ir pieskaņotas Jēzus mācības izklāstam.

Evaņģēlijā tiek īpaši uzsvērts Vecās derības pravietojumu piepildījums Jēzus dzīvē. Tajā tiek uzsvērts, ka Jēzus ir patiesais Mesija (grieķu tulkojumā: Kristus), kura atnākšanu bija pravietojuši Vecās derības pravieši. Vēl viena īpatnība ir tāda, ka Dieva valstība Mateja evaņģēlijā tiek saukta par Debesu valstību. Tas varētu būt saistīts ar ebrejiem raksturīgo izvairīšanos no "Dieva" vārda pieminēšanas, jo evaņģēlijs sākotnēji tika rakstīts ebrejiem.

Evaņģēlija izklāsts

Mateja evaņģēlija 1. nodaļa sākas ar Jēzus ciltsrakstiem sākot no Ābrama. Šie ciltsraksti atšķiras no Lūkas evaņģēlija ciltsrakstiem, un parāda Jēzu kā Jūdejas ķēniņu pēcteci. Savukārt, Lūkas evaņģēlijā ciltsraksti ir rādīti nevis pa Zālamana, bet pa Nātāna līniju. Atšķirības ciltsrakstos reizēm tiek skaidrotas tā, ka vieni ir Marijas (Jēzus mātes) ciltsraksti, bet otri Jāzepa (Marijas vīra) ciltsraksti. Matejs savos ciltsrakstos uzsver zīmīgu 14 paaudžu ciklu. «Tātad no Ābrahāma līdz Dāvidam ir pavisam četrpadsmit augumu un no Dāvida līdz Bābeles trimdai četrpadsmit augumu, un no Bābeles trimdas līdz Kristum četrpadsmit augumu.» (Mat. 1:17) Tālāk tiek atstāstīta eņģeļa parādīšanās, kas pasludina Jēzus dzimšanu, kā pirmo Vecās derības pravietojumu piepildījumu.
2. nodaļā tiek atstāstīta Jēzus dzimšana un agrā bērnība. Šis stāsts ir unikāls un neatkārtojas citos evaņģēlijos. Šeit tiek stāstīts par gudrajiem no austrumu zemes, kas nāca pielūgt jaundzimušo Jūdu ķēniņu un, atraduši Betlēmē dzimušo Jēzu, to pielūdza un deva dāvanas. Tiek parādīts četru Vecās derības pravietojumu piepildījums (Mesijas dzimšana Betlēmē, bēgšana uz Ēģipti, mazo bērnu apkaušana Betlēmē un Jēzus saukšanu par nācarieti, jo viņš pārcēlās uz Nācareti).
3. nodaļā tiek atstāstīta Jāņa Kristītāja kalpošana un Jēzus kristīšana. Šis notikums ir aprakstīts visos četros evaņģēlijos. Jāņa Kristītāja kalpošana tiek parādīta kā Vecās derības pravietojuma piepildījums. Ar Jēzus kristīšanu sākas Jēzus kalpošana.
4. nodaļā tiek aprakstīta Jēzus kārdināšana tuksnesī. Šis notikums ir minēts visos sinoptiskajos evaņģēlijos, tomēr Mateja evaņģēlijā aprakstītais ir visbiežāk citētais. Tālāk tiek stāstīts par Jēzus pārcelšanos no Nācaretes uz Kapernaumu (Vecās derības pravietojuma piepildījums) un kalpošanas sākumu. Jēzus aicina sev līdz pirmos mācekļus (Kapernaumas zvejniekus) un sāk dziedināšanas kalpošanu.
No 5 līdz 7 nodaļai tiek izklāstīta Jēzus mācība, kas tiek saukta par “kalna svētrunu”. Šeit tiek salīdzināta Vecās derības mācība ar Jēzus jauno mācību, kas ir Vecās derības piepildījums. Kalna svētruna ir viena no populārākajām Jēzus mācības daļām un bieži tiek citēta.
8. nodaļā tiek aprakstītas dažādas Jēzus veiktās dziedināšanas, kā VD pravietojuma piepildījums. Tālāk tiek runāts par to, ka sekošana Jēzum prasa radikālu izšķiršanos. Nodaļas beigās tiek aprakstīts gadījums, kad Jēzum ar mācekļiem pārceļoties pāri ezeram (jūrai) izcēlās vētra un Jēzus to apturēja. Pārceļoties otrā krastā Jēzus satika divus (citos evaņģēlijos vienu) apsēstos, no kuriem izdzina ļaunos garus. Jēzus ļāva ļaunajiem gariem ieskriet cūkās, kuras pēc tam nogāzās no kraujas jūrā un noslīka.
9. nodaļā turpinās dažādu dziedināšanu atstāsti. Tiek uzsvērta dziedināmo ticība, kas palīdz dziedināties. Šajā nodaļā gan pie dziedināšanām, gan citās situācijās parādās reliģisko līderu pirmās konfrontācijas ar Jēzu. Nodaļas beigās Jēzus redz nepieciešamību izsūtīt savus mācekļus kalpošanā pie cilvēkiem. Šī tēma tālāk tiek iztirzāta nākamajā nodaļā.
10. nodaļā Jēzus izsūta savus mācekļus sludināt evaņģēliju, dziedināt slimos un atbrīvot saistītos. Pirmo reizi parādās 12 apustuļi un tiek nosaukti viņu vārdi (Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; Jēkabs, Cebedeja dēls, un viņa brālis Jānis; Filips un Bartolomejs; Toms un Matejs, muitnieks; Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs; Sīmanis Kānaānietis un Jūda Iskariots). Šajā nodaļā tiek iztirzāta mācība (Jēzus pavēles) par evaņģēlija sludināšanu, kā arī Jēzus pravietojumi par to, kas sagaida evaņģēlija sludinātājus nākotnē.
11. nodaļā Jēzus runā par Jāni Kristītāju un izskaidro viņa vēsturisko nozīmi (ar Jāni Kristītāju noslēdzas Vecā derība). Tālāk Jēzus norāj pilsētas, kuras nav pieņēmušas jaunā evaņģēlija vēsti un atgriezušās no saviem grēkiem. Šī jaunā evaņģēlija vēsts ir apslēpta gudrajiem, bet atklāta bērniem. Beigās Jēzus aicina visus grūtdieņus pie sevis atzīt viņa evaņģēlija vēsti un gūt atvieglojumu savām dvēselēm.
12. nodaļā pieaug Jēzus konfrontācija ar reliģiskajiem līderiem (farizejiem) sabata turēšanas dēļ. Jēzus izskaidro par sabata baušļa turēšanu. Pieaugot konfrontācijai farizeji, skaidrojot Jēzus pārdabisko spēju izdzīt ļaunos garus, apsūdz Jēzu sadarbībā ar ļauno garu (Belcebulu). Jēzus brīdina farizejus no Svētā Gara zaimošanas un atbildību par izteiktajiem vārdiem Tiesas dienā. Farizeji prasa Jēzum, lai viņš rāda tiem kādu zīmi (brīnumu), uz ko Jēzus atbild, ka vienīgā zīme viņiem būs tā, ka Jēzus trešajā dienā pēc savas nāves augšāmcelsies. Nodaļas beigās Jēzus māte un brāļi grib tikties ar Jēzu, bet Jēzus atbild, ka viņa māte un brāļi ir tie, kas dara Dieva gribu.
13. nodaļā Jēzus līdzībās tiek parādīta mācība par Debesu valstību (Līdzības par sējēju, pērļu tirgotāju, sinepju graudiņu u.c.). Nodaļas beigās tiek stāstīts par Jēzus sludināšanu dzimtajā pilsētā — Nācaretē, kur viņa sludināšanu neuzņēma (pravietis savā namā netiek cienīts).
14. nodaļa sākas ar stāstu par Jāņa Kristītāja sodīšanu ar nāvi. Tālāk ir stāsts par to, kā Jēzus ar piecām maizēm un divām zivīm pabaroja vairāk kā 5000 cilvēku. Nākamais stāsts ir par to, kā Jēzus staigāja pa ūdens virsmu, kamēr viņa mācekļi peldēja ar laivu. Jēzus aicina pie sevis Pēteri un viņš nāk pa ūdeni viņam pretī. Lielus viļņus redzēdams, Pēteris izbīstas un sāk grimt, bet Jēzus viņu satver. Šis stāsts par Pētera staigāšanu pa ūdeni ir minēts tikai Mateja evaņģēlijā.
15. nodaļā farizeji apsūdz Jēzus mācekļus tradīciju pārkāpšanā (nemazgā rokas pirms ēšanas). Savukārt, Jēzus pārmet farizejiem, ka tie savu likumu (tradīciju) dēļ atceļ Dieva bausli (godāt savus vecākus). Tālāk Jēzus izskaidro mācekļiem, ka ne barība apgāna cilvēku, bet izteiktie ļaunie vārdi (ne tas, kas mutē ieiet, bet tas, kas no mutes iziet). Tālāk Jēzus nonāk līdz Sidonas novadam, kur viņam ir saruna ar kādu sidonieti, kura lūdz Jēzu dziedināt viņas meitu. Jēzus no sākuma tai atsaka, bet, redzot viņas ticību un pazemību, tomēr uzklausa, un viņas meita tiek dziedināta. Jēzus ar septiņām maizēm un dažām zivīm pabaro četrus tūkstošus vīru, kā arī viņu sievas un bērnus.
16. nodaļā farizeji atkal prasa Jēzum rādīt kādu brīnumu, bet Jēzus tiem atsaka. Jēzus brīdina mācekļus sargāties no farizeju “rauga”. Mācekļi viņu pārprot, ar “raugu” saprotot maizi. Bet Jēzus atgādina, kā viņš iepriekš pabaroja ar dažām maizēm vairākus tūkstošus cilvēku, un ka par maizes trūkumu nav jāuztraucas. Tad mācekļi saprot, ka ar farizeju “raugu” Jēzus domā farizeju mācību. Jēzus jautā saviem mācekļiem, ko cilvēki par viņu domā, un ko domā par viņu mācekļi. Pēteris atbild, ka Jēzus ir Kristus, Dieva dēls, uz ko Jēzus atbild, ka to Pēteris nav pats izdomājis, bet tā ir viņam Dieva dota atklāsme. Tāpēc Jēzus ir nosaucis viņu par Pēteri (klinti), un uz šīs klints viņš cels savu draudzi (šī rakstu vieta ir nozīmīga Romas Katoļu Baznīcai, kas uzskata sevi par šīs, Pēterim dotās, varas mantinieci). Pēc tam Jēzus atklāj mācekļiem par savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Pēterim šādas runas nepatīk un viņš brīdina Jēzu tā nerunāt, bet Jēzus viņu norāj. Tad Jēzus māca savus mācekļus noliegt pašiem sevi un nebaidīties no nāves.
17. nodaļā tiek stāstīts par notikumu apskaidrošanas kalnā. Nokāpjot no kalna, Jēzus dziedina mēnessērdzīgo un norāj savus mācekļus par mazticību, jo tie nespēja viņu dziedināt. Tad Jēzus atkal atgādina par savu gaidāmo nāvi un augšāmcelšanos. Kapernaumā Jēzus liek Pēterim ar makšķeri noķert zivi, kurai mutē ir nauda, lai samaksātu muitas maksājumu (notikums minēts tikai Mateja evaņģēlijā).
18. nodaļā Jēzus māca savus mācekļus par savstarpējo saskarsmi. Kas pats pazemojas kā bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā. Jēzus brīdina no apgrēcināšanas. Līdzība par ganu un pazudušo avi. Jēzus māca par vienotības spēku un piedošanu. Līdzība par ļauno kalpu, kuram tika atlaists parāds, bet kurš pats neapžēlojās par savu parādnieku.
19. ndaļā Jēzus diskutē ar farizejiem par laulību. Pie Jēzus atnes bērniņus, lai par tiem aizlūdz. Jēzus un bagātais jauneklis (bagātais jauneklis tiek aicināts pārdot visu savu mantu un sekot Jēzum).
20. nodaļā Jēzus stāsta līdzību par kalpiem, kas strādāja vīna kalnā. Jēzus brīdina mācekļus par savu krusta nāvi. Cebedeja dēlu māte lūdz Jēzu par saviem dēliem Jāni un Jēkabu, lai valstībā tie sēdētu blakus Jēzum. Pārējie mācekļi sadusmojas par to, bet Jēzus aicina tos, kas grib būt pirmie, neapspiest citus, bet kalpot tiem. Tālāk Jēzus dziedina divus aklos.
21. nodaļā Jēzus uz ēzeļa iejāj Jeruzalemē (pravietojuma piepildīšanās). Jēzus izdzen no tempļa tirgotājus un naudas mijējus. Jēzus templī dziedina slimos. Priesteri aicina Jēzu apsaukt bērnus, kas slavē Jēzu par brīnuma darbiem, bet Jēzus tiem atsaka. Jēzus apsauc vīģes koku, un tas nokalst. Templī atkal notiek konfrontācija starp Jēzu un priesteriem. Jēzus stāsta priesteriem līdzību par namatēvu, kurš izdod vīna dārzu ļaunajiem strādniekiem.
22. nodaļā Jēzus stāsta līdzību par ķēniņu, kurš taisīja savam dēlam kāzas, un par necienīgajiem viesiem. Farizeji mēģina pieķert Jēzu vārdos, jautājot par to, kam dot nodevas. Tad saduķeji izjautā Jēzu par augšāmcelšanos (par sievu un septiņiem brāļiem) un jautā, kāds ir lielākais bauslis. Tad Jēzus jautā farizejiem, kā dēls bija Dāvids, uz ko farizeji nevar atbildēt.
23. nodaļā Jēzus atmasko farizeju un rakstu mācītāju liekulību (mācība par reliģisko liekulību).
24. nodaļā Jēzus pravieto par nākamiem laikiem.
25. nodaļā Jēzus stāsta līdzības par desmit jaunavām (gudrajām un ģeķīgajām) un par kalpiem, kuriem tika iedoti talenti (nauda), lai tie nestu peļņu, līdz kungs atgriezīsies. Un trešā līdzība par āžiem un avīm, kurus Cilvēka Dēls šķirs atkarībā no tā ko tie bija darījuši. Šī līdzība, kā arī līdzība par desmit jaunavām ir minētas vienīgi Mateja evaņģēlijā.
26. nodaļā priesteri domā, kā notvert Jēzu. Viņiem nāk palīgā nāk Jūda Iskariots un piedāvā nodot savu skolotāju. Jēzus rīko Pashā mielastu, kur slēdz Jauno derību ar saviem mācekļiem caur maizes laušanu un derības biķeri. Vakarēdiena laikā Jēzus brīdina mācekļus, ka viņu nodos viens no mācekļiem. Pēteris solās nekad Jēzu nenoliegt. Jēzus Ģetzemanes dārzā lūdz Dievu. Jūda skūpstīdams nodod Jēzu. Sulaiņi aizved Jēzu pie priestera Kajafas, kur viņš tiek pratināts. Pēteris, kas tur atrodas, nobīstas, ka tiks atpazīts, un trīs reizes noliedz Jēzu.
27. nodaļā Jēzus tiek nodots Poncijam Pilātam. Jūda Iskariots pakaras. Pilāts piedāvā jūdiem atlaist Jēzu, taču tie grib, lai Jēzus vietā atlaiž laupītāju Barabu, bet Jēzu aicina sist krustā. Karavīri apsmej Jēzu un tad ved Golgātas kalnā, un sit viņu krustā kopā ar diviem slepkavām. Pārējie viņu apsmej. Jēzus mirst pie krusta. Jēzum mirstot, notiek zemestrīce un tempļa priekškars pārplīst divās daļās. Jāzeps no Arimatijas paņem Jēzus miesas un ieliek jaunā kapā. Augstie priesteri ar Pilāta piekrišanu pieliek kapam sargus, lai mācekļi nenozog Jēzus miesu, un ieeju aizzīmogo (par Jēzus kapa apsargāšanu min tikai Mateja evaņģēlijs).
28. nodaļā uz Jēzus kapu nāk Marija Magdalēna ar vēl kādu sievieti. Notiek zemestrīce, nonāk eņģelis un noveļ akmeni no ieejas. Sargi pamirst bailēs. Eņģelis saka sievām, ka Jēzus ir augšāmcēlies, un lai tās iet šo vēsti pavēstīt Jēzus mācekļiem. Pa ceļam sievas satiekas ar Jēzu, un Jēzus teicās satikties ar mācekļiem Galilejā. Sargi izstāsta notikušo priesteriem, bet tie dod sargiem naudu, lai tie teiktu, ka Jēzus miesas nozaga viņa mācekļi. Jēzus mācekļi satiekas ar Jēzu Galilejā, kur Jēzus aicina tos darīt par mācekļiem visas tautas.

Atspoguļojums mūsdienu mākslā

1964. gadā itāļu režisors Pjērs Paolo Pazolīni uzņēmis filmu “Mateja evaņģēlijs”.
1993. gadā dienvidāfrikāņu režisors Regarts van den Bergs uzņēmis filmu “Vizuālā Bībele: Mateja evaņģēlijs”.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mateja evaņģēlijs.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)