Kaujas pie Daugavpils (1920)

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Operācija "Ziema")
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par 1920. gada kaujām pie Daugavpils. Par citām jēdziena Daugavpils kaujas nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
1920. gada kaujas pie Daugavpils
Daugavpils ieņemšanas operācija.jpg
1920. gada Daugavpils ieņemšanas operācija
Datums1920. gada 3.-9. janvāris
VietaDaugavpils un tās apkārtne
IznākumsLatvijas un Polijas karaspēka uzvara
Karotāji
Valsts karogs: Latvija Latvijas Republika
Valsts karogs: Polija Polijas Otrā republika
Flag of the Latvian Socialist Soviet Republic (1918–1920).svg Latvijas SPR (līdz 13. janvārim)
Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1937).svg Krievijas PFSR
Komandieri
Valsts karogs: Polija Edvards Ridzs-Smiglijs,
Valsts karogs: Latvija Jānis Puriņš - Austrumu frontes pavēlnieks
Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1937).svg Vladimirs Gitiss - Rietumu frontes pavēlnieks,
Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1937).svg Augusts Korks - 15. armijas komandieris
Spēki
ap 42 000 karavīruvairāk nekā 2000 karavīru

Kaujas pie Daugavpils (poļu: Bitwa pod Dyneburgiem, krievu: Бои за Двинск), militārajā vēsturē pazīstama arī kā operācija Ziema (poļu: operacja Zima) bija Latvijas un Polijas Otrās republikas armiju kopīga uzbrukuma operācija Latvijas brīvības cīņu laikā. Tās mērķis bija ieņemt Padomju Latvijas spēku kontrolēto Daugavpili un veikt Latgales atbrīvošanu no pēdējiem padomju spēkiem. Kaujas notika no 1920. gada 3. līdz 9. janvārim.[1]

Situācija 1919. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 22. maijā Landesvērs ar Dzelzsdivīzijas atbalstu padzina padomju spēkus no Rīgas, bet Igaunijas bruņotie spēki ar dāņu brīvprātīgo korpusu iebruka Vidzemē, 5. jūnijā ieņemot Jēkabpili. Padomju karaspēka padzīšanu no Latgales sākumā aizkavēja Cēsu kaujas, kurās igauņi sakāva vāciešus, un tām sekojošā Bermontiāde, kuras laikā Latvijas Pagaidu valdības spēki no Latvijas padzina vāciešus un baltos krievus. 1919. gada 14. augustā vācu izveidotās Rietumkrievijas armijas pavēlnieks Bermonts nosūtīja Krievijas Augstākajam pavēlniekam admirālim Kolčakam ziņojumu par sava korpusa plāniem uzbrukt Daugavpilij, no kurienes tas varētu iesaistīties Krievijas pilsoņu kara kaujās.

Pirmais poļu uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polijas armijas uzbrukums (1919. gada aprīlis — 1920. gada maijs). Punktētā līnija: Kerzona līnija, sarkanā līnija: Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas rietumu robeža 1919. gada martā, zilā līnija: Polijas armijas ieņemtās teritorijas robeža 1920. gada maijā.

Kad 1919. gada 28. jūnijā Vācija beidzot parakstīja Versaļas miera līgumu, Polijas Otrā republika, kas vēlējās 1772. gada robežu atjaunošanu, guva iespēju pārvietot savu armiju no vācu robežām, uz austrumiem. Poļus vairs neapdraudēja vācu 3. rezerves korpusa spēki, kas bija izvietoti Grodņas un Kauņas apkārtnē. 1. jūlijā poļi ieņem Viļeiku, 4. jūlijā Maladzječnu. Pēc spēku papildināšanas, 8. augustā poļi ieņem Minsku un turamākajās dienās sasniedz Berezinas upes līniju. Tā nodrošinājuši savu austrumu flangu, poļi augusta vidū atsāka uzbrukumu Daugavpils un Polockas virzienā. 29. augustā poļi ir 23 km attālumā no Daugavpils. 31. augusta rītā Polijas leģiona 1. kājnieku divīzija (1. Dywizja Piechoty Legionów) ielaužas Kalkūnu stacijā un sāk uzbrukumu Grīvas tilta virzienā, draudot iebrukt Daugavpilī. Pievilktie Padomju Latvijas papildspēki šo uzbrukumu atsita, atguva Grīvas dzelzceļa staciju un Nīderkūnus, saglabājot kontroli pār priekštilta nocietinājumiem Daugavas dienvidu krastā.

1. septembrī poļiem Daugavpils frontē bija 91 virsnieks, 4256 kareivji, 85 ložmetēji, 8 lielgabali, pāris mīnmetēji. Gatavojoties nākamajam uzbrukumam, poļu karaspēks pieauga līdz 104 virsniekiem, 6320 kareivjiem un 96 ložmetējiem. 27. septembrī, laižot darbā jau 37 lielgabalus, no kuriem 18 bija smagie, kā arī 20 franču ražojuma tankus, poļi atsāka uzbrukumu dienvidu krasta priekštilta nocietinājumiem, kurus izdevās ieņemt 28. septembrī. Daugavas šķērsošana un Daugavpils ieņemšana vairs netika mēģināta līdz pat 1920. gada janvāra uzbrukuma operācijai. [2]

Sakarā ar Deņikina vadītās armijas uzbrukumu, karadarbība apklusa. Septembrī un oktobrī notika poļu-padomju diplomātiskās sarunas, kas Padomju Krievijai ļāva pārmest latviešu strēlnieku divīziju no Latgales uz Dienvidu fronti un sakaut Dienvidkrievijas armiju Orlas-Kromu kaujās un ģenerāļa Judeniča komandēto Ziemeļrietumkrievijas armiju pie Petrogradas 1919. gada beigās. Krievijas Rietumu frontē pie Daugavpils atradās uz likvidētās LSPR armijas bāzes izveidotā 15. armija, kuras satāvā bija trīs kājnieku pulki un kavalērijas eskadrons ar apmēram 2000 karavīriem. Daugavpils cietokšņa garnizonu komandēja Ansis Daumanis.

Latviešu-poļu alianse[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bermontiādes cīņu laikā 1919. gada novembrī Polija piedāvāja Latvijai noslēgt pret Padomju Krieviju vērstu militāro savienību. Sarunas beidzās ar līguma parakstīšanu un kopīgas militārās operācijas "Ziema" izstrādāšanu. Par operācijas sākumu nolika 1920. gada janvāra sākumu. Poļi uz šejieni nosūtīja 1. un 3. kājnieku divīziju septiņu pulku sastāvā. Tie bija 340 virsnieki, 13 260 kareivji, 44 vieglie, 28 smagie lielgabali, 300 ložmetēji. Poļi uzturēja teritoriālās pretenzijas par robežu gar Daugavu, un iespējams, būtu paturējuši arī Daugavpili, ja ne smagā situācija poļu-padomju karā, kas 1920. gada vasarā lika tiem atkāpties no reģiona.[2]

Kaujas norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrāko Pirmā pasaules kara frontes līniju gar Daugavu pie Daugavpils aizsargāja Padomju Krievijas Rietumu frontes 15. armijas 33., 31., 30., 29. un 28. pulki, 30. komunistu rota, 2. jātnieku eskadrons un viens bruņotais vilciens. Kopā pilsētas apkārtnē bija vismaz 2000 karavīru ar 35 ložmetējiem un 24 lielgabaliem.

Uzbrukums Daugavpilij sākās 1920. gada 3. janvāra agrā rītā. Polijas leģiona 3. divīzija un daļa no 1. divīzijas šķērsoja aizsalušo Daugavu un ar 1. tanku pulka atbalstu līdz pēcpusdienai tiešā triecienā ieņēma pilsētu. Daļa no 1. divīzijas aplenca pilsētu no austrumiem, bet Latvijas bruņoto spēku Kurzemes divīzijas daļas no ziemeļiem. Latgales divīzijas 9. Rēzeknes pulks pārgāja pār aizsalušo Daugavu plašā posmā tagadējā Dunavas pagastā starp Cukuriņiem un Dunavu un ātri izsita ienaidnieku no visiem nocietinājumiem Daugavas labajā krastā. Lielākā kauja notika pie Rīgas-Daugavpils dzelzceļa Jaunās (Novajas) sādžas apkaimē, kur Rēzeknes pulka karavīrus ar ložmetējiem apšaudīja Nīcgales stacijā esošais bruņotais vilciens. Pēc dzelzceļa līnijas ieņemšanas pulks turpināja uzbrukumu pāri aizsalušajiem purviem līdz sasniedza Dubnas upi no Lazdāniem līdz Mačāniem tagadējā Rožkalnu pagastā. Landesvērs šķērsoja Daugavu uz leju no Dunavas jau pēc dažām stundām sasniedza Dubnas upes labo krastu. Kurzemes divīzijas 3. Jelgavas pulka trīs bataljoni šķērsoja Daugavu pa ledu pie Glaudāniem tagadējā Dvietes pagastā. Daugavas labajā krastā notika pirmā kauja pie Gančevsku un Mīstelu ciemiem tagadējā Līksnas pagastā. Sarkanās armijas 33. pulka daļas atkāpās līdz Līksnas dzelzceļa stacijai, kurā no Nīcgales iebrauca padomju bruņotais vilciens ar ložmetējiem un artilērijas baterija. 3. Jelgavas pulka II bataljons aplenca staciju un dienvidos no tās uzspridzināja sliedes, lai nedotu iespēju vilcienam aizbraukt uz Daugavpili. Sarkanarmieši atkāpās ziemeļaustrumu virzienā, pametot stacijā 20 gūstekņu, bruņuvilcienu un 14 preču vagonus ar artilērijas šāviņiem. Pēc Līksnas stacijas ieņemšanas 3. Jelgavas pulka II bataljons vakarā sasniedza Daugavpili, kuru jau bija ieņēmis poļu karaspēks. Daugavpils cietoksnis bez kaujas padevās. 3. Jelgavas pulka I bataljons pārrāva pretinieka nocietinājumus pie Tenisiem un līdz vakaram pavirzījās 12 līdz 15 km līdz Dublinieku-Baltu līnijai tagadējā Vaboles pagastā, bet III bataljons uzvarēja sarkanarmiešus kaujā Daugavas krastā starp Kalvāniem un Somugalu un līdz vakaram sasniedza līniju Mukāni-Logocki tagadējā Kalupes pagastā.

4. janvārī 3. Jelgavas pulks uzbruka Sarkanās armijas nocietinājumiem starp Višķu un Kalupes ezeriem un sasniedza līniju Kalupe-Uda Kalupes pagastā, bet 9. Rēzeknes pulks un Landesvērs izturēja pretuzbrukumus iepriekš ieņemtajās pozīcijās gar Dubnas upi. 5. janvārī arī 3. Jelgavas pulks sasniedza Dubnas upi no Stradišķiem līdz Lazdāniem tagadējā Rožkalnu pagastā pa labi no Rēzeknes pulka pozīcijām. Trijās dienās Jelgavas pulks ar kaujām bija nogājis apmēram 30 kilometrus.

Polijas karaspēka vienības līdz 5. janvārim sasniedza līniju Stradišķi-Višķi-Krāslava, kur savienojās ar Latvijas karaspēku.

Sarkanās armijas pretuzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

7. un 8. janvārī padomju 15. armijas 30. pulks un 28. brigādes sevišķu uzdevumu bataljons artilērijas piesegā uzbruka 3. Jelgavas pulkam pie Bramaņiem un Nīdermuižas tagadējā Pelēču pagastā ar mērķi pārraut fronti starp latviešu un poļu daļām, bet panākumus neguva. 9. janvāri sekoja vēl stiprāks ar artilēriju atbalstīts pretuzbrukums visā 3. Jelgavas pulka un poļu karaspēka vienību aizsargātajā frontē, kurā piedalījās padomju 15. armijas 28., 29. un 30. pulki. 3. Jelgavas pulks ar vieglo lielgabalu baterijas palīdzību noturējās ieņemtajās pozīcijās. Sarkanā armija kaujās no 7. līdz 9. janvārim zaudēja 35 kritušos un apmēram 100 ievainotos. Savukārt 12. janvārī poļu karaspēks kopā ar bruņoto vilcienu atsāka uzbrukumu gar Daugavpils-Rēzeknes dzelzceļa līniju, bet 3. Jelgavas pulks ieņēma Gubanišķus, Stradu, Šustu un Raipu muižas.[1]

Noslēgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latgales atbrīvošanas operācijas beigām Daugavpilī 1920. gada 21. februārī notika Polijas armijas parāde, kuru pieņēma tās virspavēlnieks Juzefs Pilsudskis. Par godu šim notikumam pilsētā tika uzstādīta piemiņas plāksne.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mieczysław Wrzosek: Wojny o granice Polski Odrodzonej. Wiedza Powszechna, 1992 (poliski)
  • Tomasz Paluszyński: Walka o niepodległość Łotwy 1914-1921. Warszawa: Bellona, 1999 (poliski)
  • Norman Richard Davies. White Eagle, Red Star: the Polish-Soviet War, 1919–20. New York: Pimlico / Random House Inc., 2003 [1972]. ISBN 978-0-7126-0694-3. (angliski)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Cīņas Dienvidlatgalē un Daugavpils ieņemšana Archived 2013. gada 6. aprīlī, Wayback Machine vietnē. no grāmatas "Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture", 1938.
  2. 2,0 2,1 Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija