Poļu—padomju karš

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Poļu-padomju karš)
Jump to navigation Jump to search
Karadarbības zona un atjaunotās Polijas valsts robežu izmaiņas 1918.—1922. gadā. Tumši pelēkā krāsā iezīmēta Polijas valdības kontrolētā teritorija 1918. gada novembrī, gaiši pēlēkā krāsā Polijas Republikas teritorija 1922. gadā. Pārtrauktā līnija: poļu-padomju frontes stāvoklis 1920. gada jūnijā. Punktētā līnija: poļu-padomju frontes stāvoklis 1920. gada augustā.
Juzefa Pilsudska sākotnējais plāns Polijas-Lietuvas kopvalsts atjaunošanai, kas vēlāk pārtapa "Starpjūras konfederācijas" (poļu: Międzymorze, latīņu: Intermarium) projektā.
Polijas armijas vienības Kijevā 1920. gada 7. maijā.
KPFSR propagandas plakāts "Ar ko beigsies panu afēra". Uzraksts uz karoga: "Lai dzīvo Padomju Polija".
Polijas propagandas plakāts "Ei! Poļi, uz durkļiem!!".

Poļu—padomju karš (poļu: Wojna polsko-bolszewicka, krievu: Советско-польская война, ukraiņu: Польсько-радянська війна) bija atjaunotās Polijas karš (1918–1921) pret Padomju Krieviju un tās sabiedrotajiem Padomju Ukrainu un Padomju Lietuvu—Baltkrieviju. Tas sākās pēc Brestļitovskas miera līguma anulēšanas 1918. gada novembrī un beidzās ar Rīgas miera līguma parakstīšanu 1921. gada 18. martā. Reizēm to uzskata par Krievijas pilsoņu kara sastāvdaļu.[1]

Polijas valdības mērķis bija Polijas-Lietuvas kopvalsts atjaunošana, kas vēlāk pārtapa "Starpjūras konfederācijas" (poļu: Międzymorze, latīņu: Intermarium) dibināšanas plānā. Savukārt Padomju Krievijas valdība plānoja veikt pasaules revolūciju un nodibināt padomju republikas bijušajā Krievijas impērijas teritorijā (Padomju Latviju, Padomju Lietuvu, Padomju Baltkrieviju, Padomju Ukrainu, Padomju Poliju u.c.).

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada 3. decembrī sākās Brestļitovskas pamiera sarunas, kurās Vācijas delegācija prasīja Polijas, Lietuvas un Baltijas provinču neatkarības atzīšanu. Pēc pamiera noslēgšanas ar Krieviju Vācijas valdība nolēma militāro pārvaldi sākt aizstāt ar Viduseiropas (Mitteleuropa) satelītvalstīm (Kurzemes un Zemgales hercogisti, Lietuvas Karalisti, Ukrainas Valsti) un agrāk izveidoto Polijas Karalisti, kas ekonomiski un politiski atrastos Vācijas ietekmes zonā.

1917. gada 10. decembrī Padomju Krievijas valdība atzina Polijas valsts neatkarību. 1918. gada janvārī Baltkrievijā sākās poļu leģionāru I korpusa sacelšanās ģenerāļa Juzefa Dovbora-Musņicka (Dowbór-Muśnicki) vadībā, ko 3.-13. februārī apspieda latviešu strēlnieki.

1918. gada 25. martā Baltkrievijas Tautas padome deklarēja Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarību un lūdza Vācijas impērijai palīdzību patstāvīgas valsts izveidei. Tās plānotā teritorija aptvēra Mogiļevas guberņu un daļas no Minskas, Grodņas, Viļņas, Vitebskas un Smoļenskas guberņām, ieskaitot Bjalistoku, Viļņu un Daugavpili. Tomēr Vācijas impērija vilcinājās ar šī plāna atbalstīšanu. Ar vācu armijas palīdzību ģenerālis Pavlo Skoropadskis 1918. gada 29. aprīlī veica valsts apvērsumu un pasludināja sevi par Ukrainas hetmani.

1918. gada 29. augustā Ļeņins parakstīja dekrētu par atteikšanos no Krievijas impērijas līgumiem par Polijas-Lietvas kopvalsts sadalīšanu 18. gadsimtā. Pēc Vācijas kapitulācijas un Pirmā pasaules kara noslēguma 1918. gada 11. novembrī Polijas Reģentu padome iecēla Juzefu Pilsudski par pagaidu Valsts Priekšnieku (Naczelnik Państwa).

Padomju ofensīva: 1918. gada decembris — 1919. gada marts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas Novembra revolūcijas Padomju Rietumu armija 1918. gada 17. novembrī sāka ieņemt vācu karaspēka atstāto teritoriju ieņemšanu un 10. decembrī ieņēma Minsku. Pēc Minskas zaudēšanas Baltkrievijas Tautas Republikas valdība sākotnēji atkāpās uz Grodņu un tad uz Kauņu, kur koordinēja baltkrievu cīņas pret boļševikiem un poļiem. Savukārt Lietuvas un Baltkrievijas poļi nodibināja "Austrumu nomaļu aizsardzības komiteju" un lūdza Polijas armijas palīdzību. Pilsudskis 7. decembrī iekļāva šīs komitejas organizētās bruņotās vienības Polijas armijas sastāvā. Vācu karaspēks atstāja arī Ukrainu, hetmaņa Skoropadska vara tika gāzta un 1918. gada 14. decembrī varu atkal pārņēma Ukrainas Tautas Republikas valdība jeb "direktorija" ar Simonu Petļuru priekšgalā.

1918. gada 16. decembrī Sarkanās armijas ieņemtajā Daugavpilī izveidoja Padomju Lietuvas valdību Vinca Mickeviča-Kapsuka (Vincas Mickevičius-Kapsukas) vadībā, kas pasludināja Lietuvas SPR dibināšanu. 1919. gada 1. janvārī lielinieki Smoļenskā proklamēja arī Baltkrievijas SPR. 5. janvārī Sarkanā armija ieņēma Viļņu, bet 14. janvārī Harkovā tika pasludināta Ukrainas Sociālistiskā Padomju Republika (Ukrainas SPR). Kopīga pretspara veidošanai 1919. gada 22. janvārī Ukrainas Tautas Republika apvienojās ar Rietumukrainas Tautas Republiku. Lietuvas valdība pārcēlās no Viļņas uz Kauņu, kur kopā ar vācu karaspēka vienībām februārī apturēja padomju uzbrukumu. 5. februārī Sarkanā armija ieņēma Kijevu. 27. februārī Baltkrievijas SPR apvienojās ar Lietuvas Padomju Republiku īslaicīgi pastāvošā Lietuvas—Baltkrievijas PSR, bet Smoļenskas, Vitebskas un Mogiļevas guberņas iekļāva Padomju Krievijas sastāvā. Ukrainas Tautas Republikas direktorijas kontrolē 1919. gada martā bija tikai Podolija (tagadējie Vinnicas un Žitomiras apgabali).

Poļu ofensīva: 1919. gada aprīlis — 1920. gada maijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 19. aprīlī poļu karaspēks ieņēma Lietuvas—Baltkrievijas PSR galvaspilsētu Viļņu, bet 1919. gada augustā - Minsku. Oktobrī Polijas karaspēks sasniedza Daugavu pie Grīvas pilsētas Latvijā. Latvijas armijas un Polijas armijas kopīgā uzbrukuma operācijā "Ziema" no 1920. gada 3. janvāra līdz 1. februārim poļu karaspēks ieņēma Daugavpili un Latgales dienvidu daļu.

1920. gada aprīlī Polijas karaspēks kopā ar Ukrainas Tautas Republikas armijas daļām ieņēma Ukrainas rietumu daļu. 1920. gada 24. aprīlī Polijas armija sāka uzbrukumu Ukrainas vidienē, 25. aprīlī UTR valdība Varšavā noslēdza savstarpējās atzīšanas un militārās sadarbības līgumu ar Poliju, atsacīdamās no Galīcijas teritorijas. 7. maijā Polijas armija ar Petļuras valdības karaspēka atbalstu ieņēma Kijevu.

Padomju otrā ofensīva: 1920. gada maijs — augusts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polijas Pagaidu revolucionārā komiteja (1920) kā plānotās Padomju Polijas marionešu valdība.

1920. gada 15. maijā pie Kijevas sākās boļševiku atbildes ofensīva Tuhačevska vadībā. Tā atguva Kijevu un 11. jūlijā ieņēma Minsku, 14. jūlijā Viļņu, pēc pāris dienām Grodņu un 1. augustā Brestu. 28. jūlijā Bjalistokā tika nodibināta Polijas Pagaidu revolucionārā komiteja jeb "Polrevkoms" (Tymczasowy Komitet Rewolucyjny Polski, Временный революционный комитет Польши) kā plānotās Padomju Polijas marionešu valdība, kuru faktiski vadīja Felikss Dzeržinskis, tās sastāvā bija arī Juliāns Marhļevskis (Marchlewski), Edvards Pročņaks (Próchniak), Jozefs Unšlihts (Unszlicht), Felikss Kons (Kon), Bernards Zakss (Zaks), Staņislavs Bobiņskis (Bobiński) un Tadeušs Radvaņskis (Radwański).

1920. gada 12. jūlijā Krievija parakstīja miera līgumu ar Lietuvu, bet 11. augustā ar Latviju. 1920. gada 31. jūlijā no jauna izveidoja Baltkrievijas Sociālistisko Padomju Republiku, 10. augustā sākās Sarkanās armijas uzbrukums Varšavai, kuru poļiem izdevās apturēt.

Poļu otrā ofensīva: 1920. gada augusts — oktobris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izšķirošajā Kaujā par Varšavu, vēlāk nosauktā par Brīnumu pie Vislas, boļševiku armija tika sakauta un bija spiesta atkāpties. 16. augustā Polijas armija Pilsudska vadībā sāka pretuzbrukumu un ieņēma Viļņas apgabalu un plašas Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas, arī vairākus Ilūkstes apriņķa pagastus Latvijā. 17. augustā Minskā uz sarunām ieradās poļu delegācija. Padomju delegācija, ko vadīja latviešu komunists Jūlijs Daniševskis pieprasīja Polijai izformēt savu armiju un atteikties no tās austrumu teritorijām. Pēc uzvaras kaujā pie Varšavas Polijas delegācija pieprasīja sarunu pārcelšanu uz Rīgu, kam 2. septembrī padomju delegācija piekrita.

1920. gada 21. septembrī Rīgā sākās miera sarunas, kas ieilga līdz 12. oktobrim. Tikmēr Polijas armija turpināja uzbrukumu un līdz 18. oktobrim tai izdevās ieņemt plašu Lietuvas un Baltkrievijas teritoriju līdz Minskai austrumos.

Miera līgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Rīgas miera līgums

1920. gada 12. oktobrī Melngalvju namā Rīgā tika parakstīts pamiers, kurš stājās spēkā 18. oktobrī. To no Polijas puses parakstīja Jans Dombskis, no Padomju Krievijas puses Ādolfs Joffe, no Padomju Ukrainas puses Dmitro Manuiļskis. Saskaņā ar pamieru poļu karaspēks atkāpās no ieņemtās Minskas, Kamjanecas-Podiļskas u.c. Baltkrievijas un Ukrainas vietām.

Neraugoties uz pamiera nosacījumiem, ģenerālis Staņislavs Bulaks-Balahovičs izveidoja Baltkrievijas Tautas republikas armijas atsevišķo vienību (Отдельный отряд войск Белорусской Народной Республики). 14. novembrī viņš sevi pasludināja par Baltkrievijas tautas armijas atamanu, bet jau novembra vidū kaujās pret Sarkano armiju šī karaspēka vienība kaujās pie Moziras cieta smagu sakāvi, atkāpās uz Polijas karaspēka kontrolē esošo Baltkrievijas daļu un 5. decembrī tika izformēta un internēta.

1921. gada 18. martā tika parakstīts Rīgas miera līgums. 1922. gadā Baltkrievijas SPR un Ukrainas PSR iestājās jaunveidotajā PSRS.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pilsoņu karš (1918. – 1922.) no Uzdevumi.lv — digitāls mācību līdzeklis