Pēteris Radziņš
| ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
.PNG){kind=small}
Pēteris Valdemārs Radziņš (1880. gada 2. maijs — 1930. gada 8. oktobris) bija Krievijas armijas virsnieks, Latvijas armijas ģenerālis un komandieris no 1924. līdz 1928. gadam. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Vairāku vēstures un militāro grāmatu autors, kara zinību pasniedzējs.
Biogrāfija
Dzimis Lugažu pagasta Jaunvīndedzēs lauksaimnieka ģimenē. Pirmās skolas gaitas uzsāka Lugažu draudzes skolā. Pēc tam mācījās Valkas pilsētas skolā un Valkas Nelsona reālskolā.
1898. gadā kā brīvprātīgais Radziņš iestājās Krievijas impērijas armijas dienestā. Savas dienesta gaitas viņš uzsāka 112. Urālu kājnieku pulkā, kas tobrīd bija dislocēts Kauņā. 1899. gadā tika komandēts uz Viļņas junkurskolu, kuru viņš pabeidza 1901. gadā iegūstot podporučika dienesta pakāpi. Dienestu turpināja 24. Simbirskas kājnieku pulkā, kas bija dislocēts Lomžas guberņā. No 1905. gada marta piedalījās Krievijas—Japānas karā Mandžūrijas armijas sastāvā. Viņš bija 10. Sibīrijas Omskas strēlnieku pulka rotas komandieris. Ar šo pulku Radziņš piedalījās vairākās kaujās. 1905. gada septembrī tika paaugstināts par poručiku. Pēc kara atkal dienēja 24. Simbirskas kājnieku pulkā. 1907. gadā iestājās Ģenerālštāba akadēmijā. 1909. gadā tika paaugstināts par štābskapitānu. 1910. gadā Radziņš pabeidza mācības Ģenerālštāba akadēmijā. Paaugstināts par kapitānu. Pēc akadēmija komandēja rotu 32. Kremenčugas kājnieku pulkā, kas bija dislocēts Varšavā. 1912. gadā tika pārcelts uz Ģenerālštābu, kur tika iecelts par štāba adjutantu 38. kājnieku divīzijas štābā. Vēlāk tika piekomandēts aviācijas karaspēkam.
Pirmo pasaules karu Radziņš sagaidīja kā 38. kājnieku divīzijas vecākais štāba adjutants. Kaujās piedalījās no 1914. gada augusta. 1914. gadā cīnījās pie Komarovas, Varšavas, Ravkas un Lodzas, bet 1915. gada sākumā pie Prasnišas un Mlavas. No aprīļa līdz maijam cīnījās pie Šauļiem un vēlāk Jelgavas apriņķī. 1915. gada 18. maijā tika iecelts par Novogeorgijevskas cietokšņa ģenerālštāba nodaļas priekšnieku. Piedalījās šī cietokšņa aizstāvēšanā līdz 5. augustam, kad lidmašīnā to atstāja pārlidojot uz Belostoku. Augustā bija piekomandēts Rietumu frontes virspavēlniek štābam, kur viņš bija sevišķo uzdevumu virsnieks. Oktobrī tika iecelts par 8. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītāju. Decembrī paaugstināts par apakšpulkvedi. 1916. gada februārī tika pārcelts uz 61. kājnieku divīzijas štābu, kur arī bija bija štāba priekšnieka vietas izpildītājs. Šeit viņš dienēja līdz kara beigām. 1917. gada maijā paaugstināts par pulkvedi. Dienesta laikā Krievijas impērijas armijā Pēteris Radziņš tika apbalvots ar IV šķiras Sv. Jura ordeni, II un III šķiras Sv. Staņislava ordeņiem, II, III un IV šķiras Sv. Annas ordeņiem. Daži augstākie apbalvojumi netika piešķirti Oktobra revolūcijas dēļ. 1918. gada februārī Besarābijā Radziņš izformēja sev pakļautās vienības un devās uz Rumāniju.
1918. gada martā iestājās Ukrainas hetmaņa Skoropadska armijā, kur bija Ģenerālštāba Organizācijas-apmācības daļas priekšnieks. Šeit viņš dienēja līdz hetmaņa krišanai 1918. gada decembrī. Tajā pašā mēnesī iestājās Ukrainas Tautas Republikas armijā (Simona Petļuras), kur bija Ģenerālštāba priekšnieka palīgs. Šeit viņš dienēja līdz 1919. gada septembrim, kad armija tika sakauta. Pēc tam Radziņš devās uz Varšavu, kur oktobrī satika Zigfrīda Annas Meierovica vadīto Latvijas delegāciju. Sarunu rezultātā tajā pašā mēnesī atgriezās dzimtajā Latvijā.
No 1919. gada 27. oktobra Latvijas armijas dienestā pulkveža dienesta pakāpē. Uzreiz iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku. Šajā amatā viņš vadīja visas Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kaujas. 1920. gada 5. februārī tika paaugstināts par ģenerāli. 13. augustā bija starp septiņiem augstākajiem virsniekiem, kuriem pirmajiem pasniedza Lāčplēša Kara ordeni. Viņš tika apbalvots pirmais ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni numur 1. Reizē tika iecelts par Lāčplēša Kara ordeņa domes biedru. Oktobrī pēc paša vēlēšanās atvaļinājies no dienesta. Rakstījis darbus par militāro vēsturi un militārās teorijas jautājumiem. Viens no viņa pazīstamākajiem darbiem ir "Latvijas brīvības karš" (1. daļa "Cīņas pret Bermontu", 2. daļa "Latgales atbrīvošana"). Piedalījās virsnieku sagatavošanā un apmācībā kā Kara skolas, Aviācijas skolas un Virsnieku kursu lektors. 1924. gada februārī tika iecelts par Latvijas armijas komandieri. 1927. gadā apbalvots ar II šķiras Lāčplēša Kara ordeni un ievēlēts par Lāčplēša Kara ordeņa domes sekretāru. 1928. gadā pēc paša vēlēšanās atbrīvots no armijas komandiera pienākumiem un iecelts par Kara akadēmisko kursu priekšnieku. Dienesta laikā Latvijas armijā tika apbalvots, bez jau minētajiem diviem Lāčplēša Kara ordeņiem, arī ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, I šķiras, II pakāpes Igaunijas Brīvības krustu, III šķiras Francijas Goda Leģiona ordeni, Polijas "Virtuti Militari" ordeni, I šķiras Somijas Baltās rozes ordeni un I šķiras Zviedrijas Šķēpa ordeni. Studentu korporācijas Tervetia goda filistrs.
1930. gada 8. oktobrī, 50 gadu vecumā, miris Rīgā, savā dzīvoklī. Zemes klēpī guldīts Rīgas Brāļu kapos.
Literatūra
- Latvijas armijas augstākie virsnieki (1918-1940), biogrāfiska vārdnīca (sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4