Padizes klosteris (vācu: Kloster Padise, igauņu: Padise klooster) ir bijušais cisterciešu klosteris Igaunijā, Harju apriņķī. Saglabājušās drupas, kurās mūsdienās iekārtots muzejs.
Klosteri 1310. gadā nodibināja cisterciešu mūki, kas ar Dānijas karaļa Erika VI atļauju pārcēlās uz šejieni no Daugavgrīvas klostera. Jaunais klosteris bija pakļauts Štolpes klosterimPomerānijā. Savukārt rīdzenieku nodedzināto Daugavgrīvas klosteri cistercieši pārdeva Livonijas ordenim. 1343. gadā Padizes klosteri nopostīja Jurģu nakts sacelšanās laikā, nogalinot 28 mūkus. 1370. gadā sākās atjaunošanas darbi, kuri tika pabeigti līdz 15. gadsimta vidum. 15. gadsimtā klosterim piederēja ievērojami zemes īpašumi Igaunijā un Somijas dienvidos.
Sākoties Livonijas karam, 1558. gadā Gothards Ketlers ieņēma klosteri un 1559. gadā to likvidēja. Klostera celtnes tika izmantotas kā aizsardzības pils. 1561. gadā to ieņēma zviedri, 1576. gadā pēc aplenkuma - krievi, bet 1580. gadā - pēc aplenkuma zviedri to atguva. 1622. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs Padizes klostera kompleksu piešķīra Rīgas birģermeistaram Tomasam fon Rammam un šīs dzimtas īpašumā klosteris atradās līdz 1919. gadam. 1766. gadā klosterī iespēra zibens un tas nodega, bet īpašnieks pārcēlās uz ēku, kas atrodas netālu no bijušās klostera ēkas.
.jpg)
Igaunija
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Padizes klosteris.