Ringes pils

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Koordinātas: 58°9′14″N 26°12′34″E / 58.15389°N 26.20944°E / 58.15389; 26.20944

Ringes pilsdrupas un muižas ēkas (no Broces kolekcijas, 18. gs.).
Ringes pilsdrupas un muižas ēkas no austrumu puses (Vilhelma Tuša zīmējums, 19. gs.).
Laisas pilsdrupu plāns (Vilhelma Tuša zīmējums).

Ringes vasaļa pils (vācu: Vasallenburg Ringen) jeb Rengu vasaļa pils (igauņu: Rõngu vasallilinnus) bija vasaļa pils Tērbatas bīskapijas teritorijā. Pils atradās Rengu upes ziemeļu krastā 12 m augsta pakalna dienvidu galā. Kastellas tipa pilij bijis viens tornis, kas sargāja galveno iebrauktuvi. Līdz mūsdienām saglabājies tikai viens ķieģeļu mūra sienas fragments. Līdz mūsdienām saglabājušās pilsdrupas pie Losimē (Lossimäe) ciema uz ziemeļiem no Rengu mazpilsētas Tartu apriņķī Igaunijā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ringes pils būvēta 14. gadsimta sākumā Tērbatas bīskapijas aizsardzībai pret Livonijas ordeņa un lietuviešu uzbrukumiem. Pils atradās svarīgu ceļu krustojumā, kur no Tērbatas - Rīgas ceļa atzarojās ceļi uz Vīlandi un Otepē. Pirmo reizi pils minēta 1413. gadā, kopš 15. gadsimta beigām tā piederēja Tevdenu dzimtai (Tödwen)

Livonijas kara laikā 1558. gada augustā pili ieņēma Krievijas caristes karaspēks vojevodas Pjotra Šuiska vadībā. 1559. gada oktobrī pili atguva ordeņa karaspēks mestra Gotharda Ketlera vadībā, bet jau novembrī to nodedzināja un atstāja maskaviešiem. Kad 1582. gadā Krievija un Polija-Lietuva noslēdza Jamzapoļskas miera līgumu, tā tekstā Ringes pils tika dēvēta gan par Ринген, gan arī par Ринхоль. Pēc kara beigām Ringes pils bija Polijas-Lietuvas kopvalsts Tērbatas vaivadijas sastāvā.

1766. gadā Ringes muiža nonāca Manteifeļu dzimtas īpašumā, 1874. gadā Riharda Lēvisa of Menāra, bet 1875. gadā Konrāda fon Anrepa īpašumā.

Attēli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Heinrich von Hagemeister, F. von Buxovden: Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands Teil 2, Riga: E. Frantzen 1836./1837., lpp. 99-101