Paralēlās pasaules zinātniskajā fantastikā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Paralēlā pasaule vai paralēlais visums fantastikā ir izdomāta pasaule, kas pastāv vienlaicīgi ar mūsējo, bet neatkarīgi no tās. Šādai pasaulei var būt dažādi izmēri: no neliela ģeogrāfiskā apgabala līdz Visumam. Paralēlajā pasaulē notikumi risinās savā veidā — tas var atšķirties no mūsu pasaules ar atsevišķām detaļām vai kardināli gandrīz visā. Šādas pasaules fizika nebūt nav analoģiska mūsu pasaules fizikai — dažkārt paralēlajās pasaulēs var pastāvēt tādas parādības kā maģija, pārdabiski spēki un brīnumi. Staņislavs Lems paralēlās pasaules saista ar "pirmā līmeņa fantastiku", kā arī androīdiem, telepātiem un ceļojumiem laikā.[1]

Multiverss ir ideja par izplatījumu, sastāvošu no daudzām vienlaikus ar mūsējo eksistējošām pasaulēm, pieņēmums, ka pastāv ne tikai mūsu Visums, bet daudzi Visumi, kas atšķiras no mūsējā un attīstās patstāvīgi. Parasti tiek apgalvots, ka paralēlajās pasaulēs var darboties no mūsējiem atšķirīgi dabas likumi.

Ideja par paralēlām pasaulēm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ideja par daudzām pasaulēm jau sen pastāvēja filozofijā. Senajā Grieķijā tā bija saistīta ar Dēmokrita, Hijas Mētrodora prātojumiem un Epikūra atomismu. Dēmokrits pieļāva, ka tukšumā ir dažādas pasaules, kas var būt ļoti līdzīgas mūsējām, gandrīz identiskas vai pat identiskas mūsējai, kā arī radikāli atšķirīgas no mūsu pasaules. Dažādu pasauļu līdzāspastāvēšanas iespējamība tika secināta no izonomijas principa.

Mūsdienu fizika, saskaroties ar daudzu pasauļu interpretāciju kvantu mehānikā, superstīgu teoriju un multiversa teoriju, teorētiski pieļauj daudzu pasauļu esamību. Pēc to teorētisko fiziķu uzskatiem, kuri atbalsta superstīgu teoriju, var būt no 10100 līdz 10500 [nepieciešama atsauce] vai pat bezgalīgs skaits paralēlo pasauļu.

Mītos aprakstītā paradīze, elle, Olimps, Valhalla ir klasiski "alternatīvo visumu" piemēri, kas atšķiras no mums pazīstamās reālās pasaules.

Paralēlas pasaules var būt attēlotas kā pilnīgi neatkarīgas no mūsu reālās pasaules un viena no otras vai arī mijiedarbojošās. Mijiedarbība var ietvert vai nu iespēju noteiktos apstākļos nokļūt no vienas pasaules otrā (tēlaini runājot, "durvju" iespējamība starp pasaulēm), vai arī tādu vietu pastāvēšanu, kur šādas pasaules saskaras (saplūst).

Dažreiz ideja par paralēlām pasaulēm tiek aprakstīta, attiecinot tās uz mūsu realitāti. Horhes Luisa Borhesa stāstā “Atšķirīgu taku dārzs” (El jardín de senderos que se bifurcan) pētnieks atrod ķīniešu autora manuskriptu, kur viens un tas pats notikums tiek atstāstīts vairākas reizes, un apraksti ir pretrunīgi. Tad manuskripta autora mazdēls paskaidro, ka viņa vectēvs laiku uztvēra kā “atšķirīgu ceļu kopumu”, kur dažādi notikumi notiek paralēli un vienlaikus.

Līdz 20. gadsimta vidum fantastiskas pasaules literārajos darbos visbiežāk atradās nezināmās, tālās vietās uz Zemes. Varoņi varēja nokļūt fantastiskā salā, kā Džonatana Svifta "Gulivera ceļojumos", tikt tornado aiznesti uz Oza zemi. Šos "zaudēto pasauļu" stāstus var uzskatīt par "paralēlā visuma" ģeogrāfiskajiem ekvivalentiem, jo ​​attēlotās pasaules ir atdalītas no mūsējās un paslēptas no visiem, izņemot tos, kas grūtā ceļojumā tur nokļuvuši.

Tomēr, augot lasītāju zināšanām par ģeogrāfju, autoriem šādas vietas bija jānovieto arvien tālāk.[2] Iespējams, zinātniskās fantastikas ideju ietekmē daudzi rakstnieki izvēlējās uzstādījumu, ka darbība notiek citā, atsevišķā realitātē.

Paralēlajai pasaulei var nebūt vēsturisku attiecību ar kādu citu pasauli. (Piemēram, Stīvena Bekstera romāna "The Raft" pamatā ir realitāte, kurā gravitācijas konstante ir daudz lielāka nekā mūsu visumā). Jāatzīmē, ka robeža starp zinātnisko fantastiku un fantāziju kļūst neskaidrāka nekā parasti, kad runa ir par stāstiem, kuros mūsu visums tiek attēlots kā daļa no multivides. Žanru šajā gadījumā lielā mērā nosaka tēma, mākslinieciskais noformējums un akcenti, kā arī stāsta detaļas, kuras autors vēlas izskaidrot un veids, kā tās tiek izskaidrotas. Piemēram, "Nārnijas hronika" ir fantāzija tīrākajā formā. Televīzijas seriāls "Slaideri" ir tīra zinātniskā fantastika, bet tādi darbi kā teleseriāls "The Layered World" ir kaut kas vidējs starp zinātnisko fantastiku un fantāziju.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēdziens par citu pasauļu esamību literatūrā radās 18. gadsimtā. Kā piemēru var minēt Voltēra "Kandidu", kur viens no varoņiem (Pangloss) apgalvo, ka "viss ir uz labu šai labākajā no pasaulēm". Tomēr līdz 20. gadsimtam ideja par daudzām pasaulēm nedz zinātniskajā fantastikā, nedz zinātnē netika attīstīta.

Herberts Velss ar stāstu "Durvis sienā" (Depouillement - the Door in the Wall) fantastikai atklāja paralēlu pasauļu esamību. Literatūrai ideja "Durvis sienā" bija tikpat revolucionāra kā Evereta ideja (izteikta 62 gadus vēlāk) fizikai.

1923. gadā Herberts Velss atgriezās pie idejas par paralēlām pasaulēm un vienā no tām "ievietoja" utopisku valsti, kur nokļūst romāna "Cilvēki kā dievi" (Men Like Gods) varoņi. Romāns nepalika nepamanīts, domu turpināja attīstīt citi literāti, tai skaitā krievu autori Grigorijs Dents, Sergejs Krasnovskis, Vladimirs Giršgorns, Igors Kellers un Boriss Ļipatovs.

G. Denta stāstā pirmo reizi tika attīstīta ideja, ka varētu būt valstis (pasaules), kuru vēsture varētu iet savādāku gaitu nekā mūsu pasaules vēsture, un šīs pasaules ir ne mazāk reālas kā mūsējā.

20. gadsimta vidus[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz iepriekšminēto darbu parādīšanos, daudzu pasauļu ideja zinātniskajā fantastikā sāka nopietni attīstīties tikai 20. gadsimta četrdesmito gadu beigās, aptuveni tajā pašā laikā, kad līdzīga ideja radās fizikā.

Viens no zinātniskās fantastikas jaunā virziena pionieriem bija Džeroms Biksbijs, kas stāstā "Iela ar vienvirziena kustību" (One Way Street, 1954) pieļāva, ka pārvietoties starp pasaulēm var tikai vienā virzienā — ja cilvēks dosies no savas pasaules uz paralēlo, viņš nevarēs atgriezties atpakaļ, bet tikai doties no vienas pasaules uz citu.[3]

Daudzu pasauļu problēmas zinātniska pētniecība sākās 1957. gadā, kad amerikāņu fiziķis Hjū Everets publicēja savas doktora disertācijas tēzes ar nosaukumu "Kvantu mehānikas formulēšana caur stāvokļu relativitāti" (On the foundations of quantum mechanics). Evereta darba parādīšanās iemesls bija ilgstoša pretruna starp diviem dažādiem kvantu mehānikas formulējumiem — viļņu un matricu. Everets atrisināja šo pretrunu, un viņa pētījums gandrīz pusgadsimtu vēlāk noveda pie tā, lai fizikā parādītos multiversa jēdziens.

1957. gadā (vienlaikus ar Evereta disertāciju) amerikāņu zinātniskās fantastikas rakstnieks Filips Diks publicēja romānu “Debesu acs" (Eye in the Sky), kura darbība notiek paralēlajā pasaulē, un 1962. gadā — romānu "Cilvēks augstajā pilī" (The Man in the High Castle), kas kļuva par žanra klasiku. Ideja par vēsturiskā procesa sazarošanos šeit pirmoreiz tika izstrādāta augstā mākslinieciskā līmenī. Romāna "Cilvēks augstajā pilī" darbība notiek pasaulē, kurā Vācija un Japāna uzvarējusi savus pretiniekus Otrajā pasaules karā un okupējusi ASV: austrumu daļa pieder Vācijai, rietumu — Japānai.

Ideja par paralēlām un sazarotām pasaulēm izrādījās ne mazāk interesanta literātiem kā ceļošanas laikā un civilizāciju kontaktu idejas. Klifords Saimaks, Alfrēds Besters, Braiens Oldiss, Rendals Garets savos darbos attīstīja daudzu pasauļu idejas, PSRS to darīja brāļi Strugacki, Ariadna Gromova un Rafails Nudelmans.

Kliforda Saimaka romānā "Gredzens ap sauli" (Ring Around the Sun, 1982) aprakstītas daudzas planētas Zeme, kuras katra atrodas savā pasaulē, bet vienā orbītā, un šīs pasaules un šīs planētas atšķiras viena no otras tikai ar nelielu (mikrosekundēs) laika nobīdi.

Klifords Saimaks ne vienu reizi vien atgriezās pie paralēlo pasauļu problēmas — nevar nepieminēt romānu "Visa dzīvība zaļo" (1965) un stāstu "Putekļu zebra" (1954) (publicēts izdevniecības "Zinātne" izdotajā krājumā "Naudas koks" 1980. gadā), kas kļuva par ierosmi daudziem līdzīgiem citu zinātniskās fantastikas rakstnieku darbiem, kuri būtībā Saimaka pausto ideju gan nepapildināja.

Brāļu Strugacku stāstā "Pirmdiena sākas sestdienā" (Понедельник начинается в субботу, 1962) aprakstīti varoņu ceļojumi dažādās nākotnes versijās, pretstatā zinātniskajā fantastikā jau populārajai tēmai par ceļojumiem uz dažādām pagātnes versijām.

Daudzkārt zinātniskajā fantastikā lietotais jēdziens "hipertelpa" attiecas uz paralēlu Visumu, ko starpzvaigžņu ceļojumā izmanto kā līdzekli, lai pārvietotos ar ātrumu, kas lielāks par gaismas ātrumu.


Paralēlās pasaules kā notikumu multivariances realizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zinātniskajā fantastikā bieži tiek pausta ideja, ka noteiktam notikumam iespējami atšķirīgi iznākumi, jebkura iespēja vienā no daudzajām pasaulēm noteikti tiks realizēta,

Citos gadījumos paralēlu pasauļu rašanās notiek laika ceļotāju rīcības rezultātā: kad kāds, kas ar laika mašīnu ir pārcēlies uz pagātni, ietekmē noteiktu notikumu, mainot tā iznākumu, rodas jauns visums, un turpmākie notikumi iet pa citu ceļu. Šajā gadījumā ceļotāja liktenis var būt atšķirīgs: dažos gadījumos tiek pieņemts, ka atgriežoties viņš atkal nokļūs savā laikā (tas ir, viņš nejutīs vēstures izmaiņas), citos — ceļotājs, kurš mainīja notikumus, atgriezīsies viņa radītās jaunās pasaules nākotnē, pazūdot no savas dzimtās realitātes.

Sižeti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sižeta izpratnē ideju par paralēlu pasauli var izmantot dažādos veidos:

  • Darbība pilnībā notiek citā pasaulē, un visi aprakstītie varoņi ir šīs pasaules pamatiedzīvotāji (klasisks piemērs ir "Gredzenu pavēlnieks"). Šajā gadījumā pašu "paralēlās pasaules" jēdzienu darbā var vispār nepieminēt, kaut arī aprakstītās realitātes realitāte pilnībā atbilst šai koncepcijai. Galvenais iemesls, kāpēc šādos stāstos tiek izmantota paralēlā pasaule, parasti ir brīvība, kas dod ceļu ārpus zināmās realitātes robežām, vai nepieciešamība ieviest parādības un faktorus, kuru patiesajā pasaulē nav (dievi, maģija, neparasta fizika un tā tālāk).
  • Darbība pilnībā notiek citā pasaulē, bet viens vai vairāki varoņi nav šīs pasaules pamatiedzīvotāji (parasti tie ir mūsu pasaules pārstāvji, kuri dažādu apstākļu dēļ nokļuvuši paralēlajā pasaulē). Kā piemēru šādam darbam var minēt Klaiva Steipisa Lūisa "Nārnijas hroniku".
  • Varoņi darbojas vairākās pasaulēs, pārejot no vienas uz otru vai ceļojot laikā, aktīvi piedalās pasauļu veidošanā, mainīšanā un modificēšanā. (Kliforda Saimaka, Ursulas Le Gvinas darbi).
  • Cita realitāte tādā vai citādā veidā "iebrūk" mūsu pasaules parastajā dzīvē. Kā piemēru var minēt Stīvena Kinga romānu "Migla" (The Shining).
  • Paralēlā pasaule var būt arī cilvēka garīgās aktivitātes rezultāts. Viss, par ko cilvēks ilgi domā, ko cilvēks iztēlojas, var materializēties paralēlajā pasaulē. Roberta Šeklija romānā Store of Infinity cilvēks nonāk dimensijā, kurā iemiesota viņa slepenākā vēlme.

Filmas (zināmākās)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Datorspēles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Станислав Лем. Фантастика и футурология. Кн. 1. — М.: ACT, 2007. — с. 149—591. — ISBN 5-17-043362-X, 9785170433629.
  2. C. S. (Clive Staples) Lewis. Of other worlds : essays and stories. New York : Harcourt Brace Jovanovich, 1975. ISBN 978-0-15-667897-1.
  3. «Pasaules, kurās mēs dzīvojam». www.lffb.lv (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-10-21. Skatīts: 2020-09-06.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]