Arveds Mihelsons

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Rutku Tēvs)
Jump to navigation Jump to search
Arveds Mihelsons
Arveds Mihelsons
Personīgā informācija
Dzimis 1886. gada 23. oktobrī
Strazdumuiža, Vidzemes guberņa (tagad Rīga, Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1961. gada 14. oktobrī (74 gadi)
Rīga, Latvijas PSR
Tautība latvietis
Vecāki Kārlis Mihelsons
Literārā darbība
Pseidonīms Rutku Tēvs
Nodarbošanās prozaiķis, dramaturgs
Valoda latviešu
Rakstīšanas laiks 1922—1943
Žanri proza, dramaturģija

Arveds Mihelsons jeb Rutku Tēvs (1886—1961) bija latviešu aktieris, humorists, prozaiķis un dramaturgs. Sarakstījis desmit vēsturisku piedzīvojumu romānu un vairākas komēdijas. Pēc romāna "Trīs vella kalpi" (1935) motīviem uzņemtas populārās kinofilmas "Vella kalpi" (1970) un "Vella kalpi Vella dzirnavās" (1972).

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1886. gada 23. oktobrī Strazdumuižā (tagadējā Juglā) Strazdumuižas Strādnieku teātra vadītāja Kārļa Mihelsona ģimenē. Mācījās Biķeru draudzes skolā, tad vācu amatnieku skolā Rīgā un Rihtera mūzikas skolas dramatiskajā klasē. No 1906. gada aktieris R. Tautmīļa-Bērziņa trupā, "Rotas", Torņakalna, "Apollo", Ziemeļblāzmas teātros. Savu pirmo lomu — Rutku Tēvu P. Kūlas lugā "Uz priekšu būšu gudrāks" viņš pieņēma par savu pseidonīmu. 1906. gadā žurnāls "Vārdotājs" publicēja viņa humoristisko dzejoli "Dziesma par mākslas jāšanu". Pēc iesaukšanas Krievijas impērijas armijā A. Mihelsons no 1907. gada darbojās armijas trupā Toboļskas pilsētā Sibīrijā. Vēlāk strādāja Rīgas Latviešu teātrī (1911—1914), bija humoristiskā žurnāla "Gailis" redaktors (1912—13). Iztulkoja I. Vazova "Varonīgā bulgāriete" (1912).

Pirmā pasaules kara laikā darbojās 3. Kurzemes strēlnieku pulka trupā, pēc krišanas vācu gūstā spēlēja Čerskas gūstekņu nometnes teātrī, pēc atbrīvošanas Rīgas latviešu pilsētas teātrī (1917—1918). Latvijas SPR laikā darbojās Valmieras Padomes teātrī (1919), tad devās līdzi latviešu sarkanajiem strēlniekiem un darbojās latviešu strēlnieku pulku frontes teātrī un Maskavas latviešu teātrī "Skatuve" (1919—1921), līdztekus latviešu strēlnieku divīzijas laikraksta "Cīņas Balss" līdzstrādnieks (1920).

Pēc atgriešanās dzimtenē bija Dailes teātra aktieris (1922—1934), izņemot 1926.- 1927. gada sezonu, kad bija angažēts Nacionālajā teātrī. Rakstīja viencēliena komēdijas un izdeva anekdošu krājumus, bija humoristiskā laikraksta "Sikspārnis" un tā literārā pielikuma redaktors (1922—1923), satīriskā laikraksta "Joku Ziņas" redakcijas kolēģijas loceklis (1926), "Pūcesspieģeļa satīriskā kalendāra" redaktors (1924—1933). Pēc Ulmaņa apvērsuma pārtrauca strādāt teātrī un pilnībā nodevās vēsturisku romānu rakstīšanai (1934—1940). Pēc Latvijas okupācijas atsāka darboties Dailes teātra trupā (1941-1943, 1945-1956) un tulkoja no krievu valodas. Ap 1000 lappušu manuskriptā palika darbs "Materiāli teātra vēsturei".[1] Miris 1961. gada 14. oktobrī Rīgā.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvietis un viņa kungs (1984. gada izdevuma vāks)
Trīs vella kalpi (1990. gada izdevuma vāks)

Komēdijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Lauvu dīdītāja", "Pasaules brīnums" (abas 1922),
  • "Brīvais pilsonis", "Buržujs Jānis", "Sievietes mīlas ieroči" , "Vēlēšanu drudzī" (visas 1924),
  • "Inteliģentas meičas" (1926),
  • "Gals labs, viss labs", "Laulības medus mēnesī", "Sirdsdraugs Kārlis" (visas 1929),
  • "Kristus otrā atnākšana" (1931).

Anekdošu un aforismu krājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Mīlestības pirtiņa", "300 anekdotes", "Smieklu vācele", "Žvingulī un paģirās", "Galantērijas un pikantērijas" (visi 1929),
  • "Sieviete" (aforismi un sentences, 1933),
  • "Jautrā bunkurā" (anekdotes, 1943),
  • "Latviešu teātris anekdotēs. No 1804. līdz 1940. gadam" (1943).

Vēsturiskie romāni un stāsti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Dumpīgā Rīga" (1930),
  • "Latvietis un viņa kungs" (sarakstīts 1926-1927, grāmatā 1932-1933),
  • "Bendes meita" (1933),
  • "Mūksalas brāļi" (1934),
  • "Gambija" (1935),
  • "Klibā Skrodera iela" (1935),
  • "Trīs vella kalpi" (1935),
  • "Sabas ķēniņienes pēctecis" (1936),
  • "Sumpurņu ciems" (1937),
  • "Degošās sirdis" (stāstu krājums, 1937),
  • "Aklais Valentīns" (1938),
  • "Pie Lielā Pumpja" (nepabeigts),
  • "Pans Ignacs" (nepabeigts).

Tulkojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • I. Vazova "Varonīgā bulgāriete" (1912),
  • L. Volfa "Nauda un ārprāts" (1931),
  • A. Dimā "Marata dēls" (1932), "Olimpija" 1934),
  • K. Zeiberta "Pret mežu... marš, marš!" (1943),
  • B. Gorbatova "Lieli ūdeņi" (1949),
  • V. Rejmonta "Zemnieki" (1953, kopā ar F. Rūmnieku),
  • N. Gogoļa "Mirušās dvēseles" (1955, kopā ar M. Šūmani),
  • N. Černiševska "Prologs" (1956).

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latviešu rakstniecība biogrāfijās (otrais izd.). LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. 2003. 508.—509. lpp. ISBN 9984-698-48-3.
  • Rutku Tēvs. 50 rampas gaismas gadu. Tēvijas Sargs, 1940, 5.I-14. VI.
  • Bērziņa E. Arveda Mihelsona darbīgais mūžs. Teātris un dzīve, 1965, 9.
  • Bībere L. Dažas lappuses no Rutku Tēva dzīves. "Rutku Tēvs. Dumpīgā Rīga". Rīga, 1976.
  • Liepiņs H. Arveds Mihelsons — skolotājs un kolēģis. Dzimtenes Balss, 1986, 24. VI.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]