Sarkanā klija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sarkanā klija
Milvus milvus (Linnaeus, 1758)
Sarkanā klija
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Virskārta Neognati (Neognathae)
Kārta Vanagveidīgie (Accipitriformes)
Dzimta Vanagu dzimta (Accipitridae)
Apakšdzimta Kliju apakšdzimta (Milvinae)
Ģints Klijas (Milvus)
Suga Sarkanā klija (Milvus milvus)
Sarkanā klija Vikikrātuvē

Sarkanā klija (Milvus milvus) ir liela auguma vanagu dzimtas (Accipitridae) plēsīgais putns, kas ir endēma Palearktikas rietumu daļai un galvenokārt sastopams Eiropā.[1] Nelielā skaitā novērojama arī Latvijā.[2] Sarkanā klija ir Velsas nacionālais putns.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākās populācijas mājo Vācijā, Francijā un Spānijā
Sarkanā klija Latvijā galvenokārt novērojama Kurzemes pusē
Sarkanajai klijai ir ļoti gara aste ar dziļu šķēlumu

Sarkanā klija sastopama gandrīz tikai Eiropā, apmēram 19—25 tūkstoši pāru, kas ir 95% no visas kopējās populācijas.[1] Taču tās izplatība ir nevienmērīga un fragmentēta.[3] Sastopama no Spānijas līdz Zviedrijas centrālajai daļai un no Rietumeiropas līdz Melnajai jūrai, iespējams, ka mīt arī Kaukāzā.[2] Sarkanā klija mājo arī Āfrikas ziemeļrietumos (Marokas ziemeļdaļā) un pagātnē bija sastopama arī Irānas ziemeļos.[4]

Tā dzīvo lapkoku un jauktu koku mežos, klajumu un ūdenstilpņu tuvumā. Sastopama līdz 800 metriem virs jūras līmeņa. Lielākās trīs populācijas mājo Vācijā, Francijā un Spānijā, kas kopā sastāda 75% no visas populācijas.[1] Pēdējos desmit gados kopējā populācija samazinājusies par 20%. Sugas lielākais apdraudējums ir dažādas ķimikālijas, gan nelikumīgas indes dažādu dzīvnieku (lapsu un kraukļu[5]) nogalināšanai, gan lauksaimniecības kaitēkļu pesticīdi, kā arī kopējais barības resursu samazinājums un malumedniecība.[1]

Sarkanās klijas, kas mājo Eiropas dienvidu daļā un Ziemeļāfrikā, ir nometnieces, bet Centrāleiropas un Ziemeļeiropas putni ir daļēji migrējoši, daļai pārvietojoties ziemot uz dienvidiem, sākot ar Franciju, Itāliju un beidzot ar Turcijas austrumiem, Tunisijas un Alžīrijas ziemeļiem.[1][2] [4] Sarkanā klija mēdz klejot un ziemeļu virzienā reizēm aizklejo līdz Somijas ziemeļiem, bet dienvidu virzienā līdz Izraēlai, Lībijai un Gambijai.[4][6]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās klijas izplatība Latvijā vēsturiski saistīta ar Kurzemi. Pirms 100 gadiem tā samērā bieži bija sastopama uz rietumiem no Ventas, kā arī ūdeņiem bagātās vietās līdz Kolkai. Novērojumi valsts centrālajā daļā un austrumos gan vēsturiski, gan arī mūsdienās ir ievērojami retāki. 20. gadsimtā sarkanās klijas izplatība Latvijā samazinājās, un ligzdošana pēdējo reizi tika reģistrēta 1960. gadu sākumā. Novērojumu skaits turpināja sarukt, līdz 1980. gados populācija sāka lēnām atkopties. Atsāktu ligzdošanu izdevās pierādīt 2010. gada vasarā, kad ligzda ar diviem mazuļiem tika atrasta Kalvenes apkārtnē. Tomēr, visticamākais, ka ligzdošana Kurzemē bija atsākusies jau agrāk, jo jauna putna novērojums Kalvenes apkārtnē ir bijis jau 2008. gada septembrī.[2] Atsevišķi ligzdošanas gadījumi konstatēti arī pēc tam.

Latvijā ieceļo un ligzdo nominālpasuga — Milvus milvus milvus.[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanā klija ir liels, slaids plēsīgais putns. Mātītes nedaudz lielākas nekā tēviņi, bet apspalvojums abiem dzimumiem līdzīgs. Tās ķermeņa garums ir 60—70 cm, spārnu izplētums 175—179 cm, svars mātītei 1000—1300 g, tēviņam 800—1200 g.[4] Sarkanā klija ir nedaudz lielāka par kraukli.[3] Tai ir gari, plati spārni un ļoti gara aste (garāka par spārna platumu). Astes galā dziļš iešķēlums, kas redzams, arī asti izplešot, atšķirībā no melnās klijas.[3] Lidojumā spārni nedaudz izliekti. Putnam sēžot, var redzēt, ka tam ir ļoti īsas kājas. Sakļauto spārnu gali sniedzas līdz astes šķēluma pamatam. Kājas un vaskādiņa dzeltena, acis gaiši dzeltenas.[3]

Apspalvojums rūsganbrūns, galva gaiši pelēka. Spalvas ar sīkām, melnām garensvītriņām. Ķermeņa apakšpuse un spārnu paduses sarkanbrūnas, uz spārnu locītavām no apakšas labi redzami palieli, gaiši laukumi, kas kontrastē ar tumšajām segspalvām, sekundārajām lidspalvām un spārnu galiem. Astes augšpuse rudisarkana. Ķermeņa virspuse ir vienkrāsaināka, brūnāka, tomēr labi redzama gaiša, slīpa josla no spārna locītavas virzienā uz muguras lejasgalu.[3] Sastopama arī gaiša, gandrīz balta apspalvojuma (leicisms — neīstais albīnisms) morfa, kas sastāda apmēram 1% no populācijas.[7]

Jaunajiem putniem mugurpuse ar gaišiem plankumiem, uz krūtīm gaišas svītras, gaišās joslas uz spārniem izteiktākas nekā pieaugušajiem putniem.[3] Pieaugušos putnus no jaunajiem var atšķirt pēc vairākām pazīmēm. Kopumā pieaugušie īpatņi ir košāki (rudāki, sarkanāki), bet jaunie putni gaišāki, blāvāki. Pieaugušajiem putniem uz krūtīm ir melnas svītriņas, jaunajiem gaišas. Pieaugušajiem putniem aste ir dziļi šķelta, jaunajiem seklāka, kā arī jaunajiem putniem visām spārnu lidspalvām (gan primārajām, gan sekundārajām) ir gaiši gali, veidojot uz spārniem šauru, gaišu joslu.

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās klijas veido monogāmu pāri uz mūžu
Visbiežāk tiek izperēti un izaudzināti 2—3 putnēni

Ziemeļu populāciju sarkanās klijas ir gājputni. Septembrī tās dodas uz ziemošanas vietām, no kurām atgriežas aprīļa vidū.[3]

Sarkanā klija barību meklē, riņķojot augstu gaisā vai zemā, līganā lidojumā. Barojas galvenokārt ar dažāda veida maitu, bet ķer arī dzīvu medījumu, piemēram, grauzējus (peles, strupastes), ciršļus, zaķēnus un trusēnus, mazus putnus, rāpuļus, abiniekus, kukaiņus, sliekas (īpaši pavasarī) un reizēm zivis.[3][8] Sarkanā klija apmeklē arī pilsētu izgāztuves.[9] Tā kā sarkanā klija barojas ar maitu, to ietekmē dažādas indes un ķimikālijas, ar kurām ir saindējušies mirušie dzīvnieki.[5]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās klijas apmēram 2—3 gadu vecumā[8] veido monogāmus pārus, visbiežāk uz mūžu.[9] Pārim ir ligzdošanas teritorija, kuru nometnieki apdzīvo visa gada garumā. Teritorijā var būt līdz piecām ligzdām.[10] Ligzdu būvē lielu koku zaru žāklē, parasti 12—20 metru augstumā virs zemes.[10] Mēdz izmantot arī vecas klijānu un kraukļu ligzdas, kurām pa virsu uzbūvē savu ligzdu.[3][9] Parasti izmanto vienu un to pašu ligzdu katru gadu. Ligzdu būvē abi pāra putni, bet pārsvarā tēviņš pienes materiālu, no kā mātīte būvē ligzdu. Ligzda tiek būvēta no sausiem zariem, pēc tam izklāta ar aitas vilnu, zāli vai lakstaugiem. Sarkanās klijas ligzdu mēdz dekorēt ar papīra, lupatiņu vai plastikas strēmelītēm. Visas ligzdošanas sezonas laikā ligzda tiek papildināta ar kādu jaunu rotājumu.[9][10]

Dējumā ir 1—4 baltas olas ar sarkanbrūnu raibumojumu, gadā viens perējums. Olas noapaļoti ovālas, čaumala bez spīduma. Olas tiek dētas ar trīs dienu intervāliem. Perē galvenokārt mātīte, reizēm īslaicīgi to dara arī tēviņš. Tomēr parasti tēviņš atrodas ligzdas tuvumā, to apsargājot.[9] Perēšanas ilgums 31—32 dienas. Tā kā perēšana tiek uzsākta pēc pirmās olas izdēšanas, attiecīgi putnēni neizšķiļas vienlaicīgi, tad trīs olu perējumam apmēram nepieciešamas 38 dienas.[3] Mazuļi ir ligzdguļi. Pirmās 14 dienas mātīte silda mazuļus, bet tēviņš pienes barību. Vēlāk barību mazuļiem pienes abi vecāki, un mazuļi paši barojas ar barību, kas novietota ligzdā. Mazuļi var pamest ligzdu un pārcelties uz tuvējiem zariem jau 45 dienu vecumā, bet pilnīgi apspalvojas tikai 48—50 vai pat 60—70 dienu vecumā. Vēl 15—28 dienas tie pavada ligzdas apkārtnē, kur tos baro vecāki.[3][9]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanajai klijai ir 2 pasugas:[2]

  • Milvus milvus milvus — nominālpasuga, sastopama mūsdienu izplatības areālā;
  • Milvus milvus fasciicauda — bija sastopama Zaļā raga salās.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 IUCN: Milvus milvus
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Ornitofaunistika: Sarkanā klija Milvus milvus
  3. 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 Latvijas Daba: Sarkanā klija
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Snow, D.W.; Perrins, C.M. (1998). The Birds of the Western Palearctic (Concise ed.). Oxford University Press. ISBN 0-19-854099-X.
  5. 5,0 5,1 Red Kites and Poisons
  6. Barlow, C.; Wacher, T.; Disley, T. (1997). A Field Guide to Birds of the Gambia and Senegal. Mountfield, UK: Pica Press. ISBN 1-873403-32-1.
  7. Rare White Kite
  8. 8,0 8,1 Birds of Britain: The Red Kite
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 ARKive: Red kite (Milvus milvus)
  10. 10,0 10,1 10,2 Scotland's Wildlife: Red Kite

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]