Sarkanrīklīte

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sarkanrīklīte
Erithacus rubecula (Linnaeus, 1758)
Sarkanrīklīte
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
DzimtaMušķērāju dzimta (Muscicapidae)
ApakšdzimtaSarkanrīklīšu apakšdzimta (Erithacinae)
ĢintsSarkanrīklītes (Erithacus)
SugaSarkanrīklīte (Erithacus rubecula)
Sarkanrīklīte Vikikrātuvē

Sarkanrīklīte (Erithacus rubecula) ir Latvijā bieži sastopams, mazs mušķērāju dzimtas (Muscicapidae) dziedātājputns. Tā ir vienīgā suga sarkanrīklīšu ģintī (Erithacus).[1] Nesenā pagātnē to iedalīja mežastrazdu dzimtā. Izdala 9 sarkanrīklīšu pasugas, no kurām Latvijā mitinās nominālā pasuga E. r. rubecula. Sarkanrīklītes ir gan gājputni, gan nometnieki,[2] Latvijā lielākā daļa ir gājputni.[3] Sarkanrīklīte ir Lielbritānijas valsts nacionālais putns.[4]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanrīklīte sastopama viscaur Eiropā

Sarkanrīklīte sastopama viscaur Eiropā, izņemot Islandi. Mājo arī Āzijas rietumos (Rietumsibīrijā, Mazāzijas pussalā, Aizkaukāzā) un Āfrikas pašos ziemeļos.[1][2]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanrīklīte Latvijā bieži ligzdo, caurceļo un nelielā skaitā ziemo, iespējams, pēdējos gados ziemotāju skaits pieaug.[3] Latvijas putni ziemo pārsvarā Eiropas rietumos un dienvidos. Latvijā mitinās jauktos, kā arī lapkoku mežos, dārzos un parkos. Ziemas laikā nereti sastopama cilvēku mājokļu tuvumā, parasti arī neaizsalušu ūdeņu tuvumā.

Saskaņā ar 2009. gada pētījumiem ligzdojošo pāru skaits, salīdzinot ar 2006. gadu, palielinās.[5] Ziemo apmēram 500—1000 īpatņi.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanrīklītes galvenā pazīme ir oranži sārtais apspalvojums rīkles daļā un galvas priekšpusē
Nometnieku populācijās tēviņš visu ziemu uzturas ligzdošanas teritorijā
Jaunie putni ir raibumoti brūni
Sarkanrīklītes ligzda
Sarkanrīklītes olas

Sarkanrīklīte ir neliela auguma, apaļīgs dziedātājputns. Ķermeņa garums 13—14 cm, spārnu plētums 20—22 cm, svars 14—25 g.[6][7] Tās galvenā pazīme — oranži sārtais apspalvojums rīkles un krūšu daļā un galvas priekšpusē. Vaigus ieskauj pelēka josla. Mugurpuse ir pelēkbrūna, vēders balts. Abi dzimumi izskatās ļoti līdzīgi, lai gan (ne vienmēr) mātītei uz pieres veidojas brūnpelēks "V" veida laukums, tēviņam "U" veida. Abiem dzimumiem ir brūns knābis un kājas.[6]

Kad jaunie putni pamet ligzdu, to apspalvojums ir raibumoti brūns. Raibumotais apspalvojums sāk izzust, kad putns ir apmēram 2—3 mēnešus vecs.[6] Sarkanrīklītei nedaudz līdzīgs ir svilpis (Pyrrhula pyrrhula) no žubīšu dzimtas, kas ir lielāks, ar melni krāsotu galvas pakauša daļu.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanrīklīte atkarībā no izplatības reģiona mājo skujkoku vai lapkoku mežos, uzturoties pameža krūmos vai mežmalās. Sastopama arī tīrumu un lauksaimniecības zemju robežu un grāvju krūmos, kur aug daži augstāki koki, aizaugušās upmalās, augļu dārzos un parkos.[2] Sarkanrīklīte, izvēloties teritoriju, meklē noēnotu vietu, kur aug vidēji augsti krūmi, no kuriem vērot apkārtni un ap kuriem veidojas neaizaugušas lauces.[2]

Sarkanrīklīte ir izteikti teritoriāls putns visa gada garumā — pavasarī un vasarā tā aizsargā ligzdošanas teritoriju, bet pārējā laikā barošanās teritoriju. Savu teritoriju sarkanrīklīte aizsargā bezbailīgi un agresīvi, pretinieku arī nogalinot, ja tas neatkāpjas, vai mirstot pati. Tā kā jauno putnu apspalvojumā nav oranžās krāsas, pieaugušie īpatņi tos neuzskata par konkurentiem uz teritoriju. Tādēļ tiem neuzbrūk un izturas draudzīgi.[6]

Ziemas periodā katram īpatnim ir sava teritorija (neatkarīgi no dzimuma), kuru tas drosmīgi uzmana.[6] Teritorijās, kur sarkanrīklītes ir nometnieki, mātītes ziemā pārvietojas nostāk no ligzdošanas vietām un atrod teritoriju, kur aukstajā gadalaikā vieglāk sameklēt barību, bet tēviņš paliek ligzdošanas teritorijā visu gadu. Pāri izveidojas apmēram ap Ziemassvētkiem un šķiras rudenī, apspalvojuma maiņas laikā.[6]

Dziedāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairošanās sezonā sarkanrīklītes pogošana līdzinās flautas skaņām. Bieži dzied vēlu vakarā un citkārt arī naktī, tādēļ dažkārt tās dziesma tiek jaukta ar lakstīgalas dziedājumu. Gan putnu mātītes, gan tēviņi klusi dzied arī ziemas laikā, kad abi mīt šķirtās teritorijās. Visklusākais sarkanrīklītei ir vasaras beigu periods (jūlijs, augusts), kad tiek mainīts apspalvojums.[6]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanrīklīte barojas galvenokārt ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, īpaši iecienīti ir kukaiņi, ar sēklām un ogām. Barojas arī ar nelieliem mugurkaulniekiem (piemēram, zivtiņām un ķirzakām[7]), maitu, dažādiem pārtikas pārpalikumiem un putnu barību barotavās.[2] Sarkanrīklīte ir saldummīle, labprāt barojas ar kūku pārpalikumiem, īpaši iecienītas ir augļu, kokosriekstu vai neceptās kūkas.[6] Vasarā sarkanrīklīti var nereti manīt piemājas dārzos, it īpaši tikko uzraktas augsnes tuvumā, kur tā meklē tārpus un kukaiņus.[6] Dažkārt sarkanrīklīte, cerībā vieglāk tikt pie svaigas, tikko izraktas barības nebīsies tuvoties pat lieliem meža zvēriem, piemēram, mežacūkai.

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairošanās sezona atkarībā no izplatības reģiona ilgst no aprīļa līdz jūnija vidum vai jūlija beigām. Ziemeļu reģionos sezona sākas tikai maija vidū.[2] Kausveida ligzdu būvē no sūnām, zales, lapām un smalkiem zariņiem, no iekšpuses izklāta ar smalkākiem zāļu stiebriņiem, vilnu un matiem. Ligzda novietota uz biezas lapu platformas. Var atrasties visdažādākās vietās uz zemes vai zemu virs tās: krūmu apakšējos zaros, dzīvžogos, starp koku saknēm un celmos, koku dobumos, putnu būrīšos, dažādās plaisās, alās, caurumos un pat tādos mākslīgos veidojumos, kā, piemēram, vecs, saplīsis alumīnija katls.[2][6]

Sezonā var būt 2—3 perējumi. Dējumā 3—9 baltas vai gaiši zilas olas. Inkubācijas periods ilgst 12—15 dienas. Perē tikai mātīte, bet par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido 12—15 dienu vecumā.[6]

Sarkanrīklīte uz pastkartēm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanrīklīte sastopama dažādu tautu folklorāpasakās, dzejoļos un ticējumos. Daudz nostāstu atrodams par to, kā putniņš ticis pie sarkanās rīkles daļas. Ap Ziemassvētku laiku sarkanrīklītes attēls bieži parādās uz apsveikumu kartītēm, pastkartēm un pastmarkām.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanrīklītei ir 9 pasugas:[1]

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fotogrāfijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zīmējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]