Spāre (zivs)
| Spāre Ballerus ballerus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Starspures (Actinopteri) |
| Kārta | Karpveidīgās (Cypriniformes) |
| Dzimta | Sapalu dzimta (Leuciscidae) |
| Ģints | Spāres (Ballerus) |
| Suga | Spāre (Ballerus ballerus) |
| Sinonīmi | |
| |
 Spāre Vikikrātuvē | |
Spāre (Ballerus ballerus) ir sapalu dzimtas (Leuciscidae) saldūdens zivs, kas sastopama Centrāleiropā, Austrumeiropā un Skandināvijā.[1][2]
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Spāre mājo lielās upēs, kas ietek Baltijas, Ziemeļu, Melnajā, Azovas un Kaspijas jūrā. Sastopama, piemēram, Vēzerē, Elbā, Donā un Volgā. Urālu upēs reti sastopama. Izplatības areāls rietumos sākas ar Vāciju un Austriju, dienvidrobeža šķērso Balkānu ziemeļdaļu, turpinās pāri Ukrainai, Ziemeļkaukāzam un Krievijai līdz Urāliem.[1][3] Areāla ziemeļu robeža Zviedrijā un Somijā ir 62° ziemeļu paralēle. Visā savā izplatības areālā spāre ir aizsargājama suga. Apdraudējumu rada piemērotu krastu izzušana nārstošanai un mazuļu augšanai.[2]
Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijā spāre sastopama ļoti reti. Pa vienam eksemplāram konstatēta Ķeguma (1969. gadā) un Pļaviņu ūdenskrātuvē (1984. gadā). Pēc arheoloģiskajos izrakumos iegūtajiem datiem spāre Daugavā dzīvojusi arī 1000. gadā pirms mūsu ēras. Kopumā spāres izplatību attiecina uz Daugavu, Gaujas lejteci un Lielupi, Ventu, Salacu un piejūras ezeriem: Babītes, Juglas, Mazo Baltezeru, Ķīšezeru, Lielo Baltezeru, kā arī Rīgas līci. Agrāk bijusi sastopama arī Lubānā, bet pēc tā platības samazināšanās sākusi izzust. Kopš 1995. gada iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas reto sugu kategorijā.[4]
Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Spāre ir vidēji liela saldūdens zivs. Tās garums nepārsniedz 50 cm, svars 1,5 kg. Latvijā spāres tik lielas neizaug, tās garums ir līdz 31 cm, svars 0,7 kg.[4] Kopumā tās garums parasti ir 20—27 cm.[2] Spāres ķermenis ir augsts, no sāniem saplacināts. Mute vērsta uz priekšu. Mugura zilganpelēka vai zilganzaļgana, sāni un vēders sudrabains. Pirms nārsta tēviņiem uz ķermeņa sāniem virs anālās spuras izveidojas nārsta kārpiņas. Krūšu spuras un vēdera spuras dzeltenīgas ar melnu apmali. Rīkles zobi vienā rindā.[4]
Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Spāre ir līdzīga savam tuvākajam radiniekam baltacu plaudim. Salīdzinoši spārei ir daudz lielāka mute, uz sānu līnijas ir 62—77 neliela izmēra zvīņas, bet to pamanāmākā atšķirība ir acu lielums — spārei tās ir daudz mazākas, apmēram vienādas ar ⅔ no purna garuma (baltacu plaudim acis ir vienādi lielas vai lielākas par purna garumu).[2] Latvijā spāri var sajaukt ar plici un plaudi, bet spārei anālajā spurā staru un sānu līnijā zvīņu ir vairāk nekā plicim un plaudim.[4]
Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Spāre mājo lielās, lēni plūstošās zemieņu upēs ar mierīgām attekām, to lejtecēs, kā arī mierīgos, ar augiem bagātos ezeros.[2][3] Uzturas baros, sevišķi lielas koncentrācijas veido rudenī, izvietojoties ziemošanas bedrēs un ziemojot. Tālākas migrācijas veic nārsta laikā.[3][4] Galvenokārt barojas ar zooplanktonu un bentosu.[3][4] Reizēm var novērot spāri ieceļojam jūrā, upju iztekās, kur tā barojas.[3]
Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimumgatavība spārei iestājas 2—9 gadu vecumā, visbiežāk 3—4 gadu vecumā, sasniedzot 15—29 cm garumu.[3][4] Lielākā daļa īpatņu nārsto vairākas reizes savā mūžā.[3] Nārsto no marta līdz jūnijam, laikā, kad ūdens temperatūra ir 8—20°C. Raksturīgs vienlaicīgs nārsts, kas ilgst 4—30 dienas. Auglība 2—144 tūkst. ikru.[4] Spāre nārsto seklos, augiem bagātos upju krastos un attekās, bieži pārplūdušās pļavās.[3] Tēviņi mēdz aizsargāt savu uzvēlēto nārsta vietu gar krasta līniju.[3] Ikrus spāre parasti nērš uz augu saknēm un augu zemākajām daļām, ir novērota nārstošana arī uz grants gultnes, vietās ar ļoti lēnu straumi.[3][2] Ikri pielīp pie augiem, un to attīstība ilgst 4—15 dienas, atkarībā no ūdens siltuma. Pirmās dienas pēc izšķilšanās kāpuri pavada, piestiprinājušies pie augiem, pēc tam mazuļi mājo upju seklajos, aizaugušajos krastos un attekās. Veido hibrīdus ar plici.[4] Spāre var sasniegt 20 gadu vecumu, Latvijā 7 gadu vecumu.[4]