Staņislavs Saušs
| ||||||||||||||||||||||
Staņislavs Saušs (dzimis 1918. gada 16. martā, miris 1997. gada 27. janvārī) bija latviešu skolotājs, preses darbinieks, publicists un grāmatizdevējs.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1918. gada 16. martā Krāslavas pagasta Dvornij-Ostrovas ciema Saltupēs zemnieku Annas (dzimusi Žmuidina) un Staņislava Sauša ģimenē.[1][2][3] Mācījās Izvaltas pamatskolā, tad Aglonas ģimnāzijā (1933-1938).[1] Iepazinās ar Latgales sabiedrisko darbinieku, literātu un grāmatizdevēju Vladislavu Lōci. 1938. gadā sāka studēt Latvijas Universitātes Romas Katoļu Teoloģijas fakultātē. Kad pēc Padomju okupācijas vara 1940. gadā Teoloģijas fakultāti slēdza,[1] S. Saušs sāka strādāt dzelzceļa dienestā Abrenē,[1] 1942. gadā apmeklēja skolotāju sagatavošanas kursus Cēsīs, strādāja par skolotāju Izvaltas sešklasīgajā pamatskolā. 1943. gadā sāka strādāt par tehnisko sekretāru (tehnisko redaktoru) Vladislava Lōča izdevniecībā Alejas ielā 3-21 Daugavpilī,[1] kas kara gados nodarbojās ne tikai grāmatu, kalendāra, avīzes izdošanu, bet kļuva par nozīmīgāko „magnētu”, kas pievilka Latgales radošo inteliģenci. Kā atceras Staņislavs Saušs, tur ticis ne tikai spriests par grāmatu izdošanu, bet arī tika sprausta līnija visam latgaliešu kultūras darbam.[4] Publicistiskā darbība izvērtās, strādājot laikraksta „Latgolas Bolss” redakcijā, līdzās vietēja rakstura informācijai rakstot par kristīgo mākslu. Savos rakstos S. Saušs risināja nozīmīgus Latgales kultūras mantojuma, valodas un literatūras jautājumus. 1943. gadā sagatavoja izdošanai Viktora Mundura stāstu izlasi „Stōsti”.[5] 1943. gadā atjaunoja studijas LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā.[1]
Pēc Sarkanās armijas iebrukuma Latgalē 1944. gadā kopā ar izdevniecību devās uz Rīgu, kur turpināja iznākt laikraksts „Latgolas Bolss”.[1] 1944. gada 16. septembrī Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcā noslēdza laulību ar Teklu Škapari un pārcēlās uz Ventspili, neveiksmīgi meklējot iespējas doties uz Zviedriju.[6]
Pēc kara S. Saušs strādāja par skolotāju, vēlāk par direktoru Tukuma apriņķa Aizupes-Variebas septiņklasīgajā pamatskolā. 1947. gada 4. janvārī viņu Tukumā aizturēja, 11. janvārī arestēja un ieslodzīja Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas cietumā Nr. 1 Rīgā. Ar Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara Tribunāla 1947. gada 5.—6. maija spriedumu viņu notiesāja pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58-10 panta 1. daļas un 58-3 panta pielietojot 58-2 panta sankciju, kopējo sodu nosakot pēc 58-3 panta,[7] uz 5 gadiem labošanas darbu nometnē, ar tiesību ierobežošanu uz 3 gadiem un ar mantas konfiskāciju. Sodu izcieta Steplagā Kazahijas PSR Karagandas apgabala Karagandas pilsētas rajona Rudņik ciematā, vēlāk Pavlodaras apgabala Ekibastuza ciematā[1] un labošanas darbu nometnē Karagandas pilsētā. Pamatojoties uz PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1954. gada 14. jūlija Dekrētu “Par nosacītas — pirmstermiņa atbrīvošanas no apcietinājuma vietām ieviešanu”, Staņislavs Saušs no ieslodzījuma Karlagā (Karagandas apgabala Doļinkas ciemā) atbrīvoja 1955. gada 28. aprīlī un nometināja Karagandas apgabalā.
PSRS okupācijas režīma represijas skāra arī Sauša ģimeni Latgalē. 1949. gada 25. marta deportācijā uz Omskas apgabala Sargatskas rajonu izsūtīja Staņislava vecāko brāli Julijanu, viņa sievu Helēnu, meitas Silviju un Zitu, māti Annu un tēvamāsu Regīnu.[8] 1955. gadā S. Saušs atgriezās Rīgā un 28 gadus strādāja Celtniecības un montāžas pārvaldē, pēc aiziešanas pensijā vēl 10 gadus strādāja uzņēmumā „Rīgas Zieds”.
Atmodas laikā viņš aktīvi iesaistījās latgaliešu kultūras aktivitātēs, darbojās Rīgas Latgaliešu biedrībā „Trešō zvaigzne”,[9] lasījis referātus par latgaliešu kultūras jautājumiem,[10] bija „Tāvu zemes kalendara” sastādītājs Latgales kultūras centra izdevniecībā. Rakstīja kompetentus un argumentētus rakstus par tiem latgaliešu kultūras darbiniekiem, kurus personiski pazinis kopš jaunības un ar kuriem kopā mācījies un strādājis — V. Munduru, V. Lōci, N. Trepšu-Neikšānīti.[1] 1990. gados aktīvi iesaistījās diskusijās par latgaliešu valodas ortogrāfijas jautājumiem, oponējot pret jaunajiem pareizrakstības noteikumiem (Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Latgaliešu ortogrāfijas apakškomisijas lēmums Nr. 1. 2007. gada 28. septembrī).
Miris 1997. gada 27. janvārī Rīgā, apbedīts Ulbrokas kapos.
Nozīmīgākās publikācijas periodiskajos izdevumos
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- „Renesanse”, „Latgolas Bolss”, 1944. gada 29. marts — 1944. gada 5. aprīlis
- „Baroka mōksla”, „Latgolas Bolss”, 1944. gada 3. maijs
- „Lelō atmūdas darbinīka mag. Kazimira Skrindas pīmiņai”, Latgolas Bolss, 1944. gada 24. maijs
- „Klasiskō mōksla”, „Latgolas Bolss”, 1944. gada 17. jūnijs
- „Vladislavs Lōcis un latgalīšu literatura”, rakstu krājums „Olūts” VIII, LKCI, 1992, 154.—161.lpp.
- „Viktors Mundurs (1914—1942), rakstu krājums „Olūts” VIII, LKCI, Rēzekne, 1992, 194.—199.lpp.
- „Vladislavam Lōčam — 80”, Tāvu zemes kalendars 1992, LKCI, Rēzekne, 1991., 141.—145. lpp.
- „Bazneickungu Seimani Tukišu pīmynūt”, Tāvu zemes kalendars 1993, LKCI, Rēzekne, 1992., 59.—60. lpp.
- „Rakstnīks un prīsters Norberts Trepša”, Tāvu zemes kalendars 1993, LKCI, Rēzekne, 1992., 77.—82. lpp.
- „Kazimeram Skryndai — 120 godi”, Tāvu zemes kalendars 1995, LKCI, Rēzekne, 1995., 47.—51. lpp.
- „Pyrmōs Atmūdas darbinīks bazneickungs Pīters Smeļters”, Tāvu zemes kalendars 1996, LKCI, Rēzekne, 1995., 81.—84. lpp.
Nozīmīgākās publikācijas par Staņislavu Saušu
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Broks J. Stanislavs Saušs // Latgales kultūras darba entuziasti. Rīga, 1995.
- Broks-Eisāgs J. Stanislavam Saušam — 80 // Tāvu zemes kalendars 1998. LKCI, 1997.
- Zeile P. Stanislavs Saušs // Tāvu zemes kalendars 1998. LKCI, 1997.
- Saušs Staņislavs // Latgales kultūras darbinieki II. Rīga, 2008
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 Latgales kultūras darbinieki. Rīga : Jumava. 2008. ISBN 9789984384672. OCLC 236084460.
- ↑ «1897. gada Viskrievijas tautas skaitīšana, Krāslavas pagasts, 700.—704. kadrs, LVVA, 2706. f., 1. apr., 80. lieta». Skatīts: 25.05.2021.
- ↑ Pēc 1897. gada Viskrievijas Tautas skaitīšanas ieraksta secināms, ka kartē atzīmētā Dvornij-Ostrovas sādža ir tikusi saukta arī par Saušiem, sādžā ir 3 saimniecības, visiem 26 iedzīvotājiem uzvārds bija Saušs. Vienā no saimniecībām dzīvoja Staņislava tēva Antona Augusta dēla Sauša ģimene. Tautas skaitīšanas ierakstā Saušu ģimenē atzīmēta dzimtā valoda — baltkrievu, ticība — Romas katoļi, taču visiem, izņemot tēvu Antonu Augusta dēlu Saušu, atzīmēta lasītprasme latviski, kas apgūta mājās, tas varētu būt saistīts ar Latgalē, toreizējā Krievijas Impērijas Vitebskas guberņā no 1865. līdz 1904. gadam pastāvošo latīņu drukas aizliegumu un visaptverošo pārkrievošanu. Tomēr 1941. gada skaitīšanas anketā ģimene norāda latviešu tautību.
- ↑ Staņislavs Saušs. «Olūts» Vladislavs Lōcis un latgalīšu literatura. Nr. 8. Rēzekne, 1992. 154 – 161.. lpp.
- ↑ «Viktors Mundurs». Skatīts: 25.05.2021.
- ↑ Izdevniecības vadītājs Vladislavs Locis savā dienasgrāmatā 1944. gadā pirms došanās trimdā vairākas reizes ar bažām raksta par savu dzimtenē palikušo līdzstrādnieku, tostarp S. Sauša, likteni: Vladislavs Lōcis. Dainis Mjartāns (redaktors) . Dīnasgrōmota, 1940-1945. Varakļōni : Latgaļu sāta, 2009. 255. lpp. ISBN 9789984397375.
- ↑ «Krievijas PFSR kriminālkodeksa 58. pants». Skatīts: 28.05.2021..
- ↑ Lieta Nr. 3706. Ģimeni atbrīvoja 1956. gada 19. decembrī: «Latvijas iedzīvotāju 1949. gada. 25. marta deportācija. Krāslavas apriņķis». Skatīts: 28.05.2021..
- ↑ «Rīgas latgaliešu biedrība “Trešō zvaigzne”». Skatīts: 28.05.2021..
- ↑ Aleksandrs Rockāns. «Turpinot aizsākto», 1990. gada 25. janvāris. Skatīts: 28.05.2021..
|