Juglas kaujas

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Cēsu un Juglas kaujas
Juglas kauju piemineklis

Juglas kaujas bija Latvijas brīvības cīņu laikā notikušo Cēsu kauju noslēdzošā fāze, kas beidzās līdz ar Strazdumuižas pamiera parakstīšanu 1919. gada 3. jūlija rītausmā.[1] Kaujas notika starp Igaunijas 3. divīzijas spēkiem, kuros iekļāvās latviešu 2. Cēsu kājnieku pulks un Niedras valdībai pakļauto Baltijas landesvēru un Dzelzdivīziju, kas bija nodota Niedras pakļautībā.

23. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēsu kauju pēdējā dienā igauņu un latviešu vienības vajāja sakautās Baltijas landesvēra un Dzelzsdivīzijas vienības, kas neizrādīja pretestību. Igauņu 6. un 9. kājnieku pulka spēki no Straupes devās uz Englārti, kur vakarā izcēlās apšaude ar vāciešiem, bet divi igauņu bruņotie auto ap 14:30 sasniedza Inciemu. Pārējie igauņu spēki un 2. Cēsu pulks ieņēma pozīcijas atbrīvotajās Cēsīs un to apkārtnē, Āraišos, Drabešu muižā, Raunas muižā un Dzērbenē.

24. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēcpusdienā igauņu 3. divīzija saņēma igauņu virspavēlnieka Laidonera pavēli sasniegt Gaujas grīvas - Siguldas - Nītaures līniju, un ja spēki ļauj, padzīt vāciešus no Rīgas. Igauņu 9. pulka spēki iegāja Murjāņos. Igauņu Kuperjanova bataljons, "Kalevlaste Maleva" bataljons un 2. Cēsu pulks, virzoties gar dzelzceļa līniju un Vidzemes šoseju, sasniedza Līgatni un vakarā iegāja Siguldā, kur notika apšaude ar landesvēra arjergardu. Landesvērs un Dzelzsdivīzija plānoja aizstāvēties Inčukalnā, izmantojot šeit jau dažus gadus iepriekš izveidoto vācu armijas aizsardzības līniju, rezerves spēkus pulcējot starp Vangažiem un Ropažiem, bet Dzelzsdivīzijas štābam atgiežoties Rīgā.

25. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igauņu 9. kājnieku pulks no rīta šķērsoja Gauju pie Krimuldas, un apvienojoties ar Kuperjanova bataljonu, uzbruka Inčukalna aizsardzības līnijai, no kuras tos atmeta vāciešu sīvā pretestība. Vakarā šiem igauņu spēkiem pievienojās arī "Kalevlaste Maleva" bataljons. Cēsu pulks ar artilērijas bateriju 7:00 no Cēsīm devās uz Līgatni, ko sasniedza pēcpusdienā. Pulka izlūki sasniedza Plānupes muižu, kur pēc apšaudes vāciešiem atņēma vienu ložmetēju. Lai samazinātu draudus savam flangam, visām vācu vienībām pavēlēja atkāpties, un līdz 26. jūnija vakaram ieņemt līniju no Juglas ezera dienvidiem - Ropažiem - Salaspils - Mazajai Juglai. Vācieši no Vangažiem atkāpās cauri Alderiem, Biķerniekiem un Brekšu muižu uz Juglas dzirnavām un Getliņiem. Ropažos bāzētie vācieši atkāpās caur Alderiem un Biķerniekiem, sasniedzot Berģu muižu, un veica Strazdmuižas (Juglas) tiltu apsardzi.

26. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ropažu stacija Brīvības cīņu laikā. Redzams vilciens ar 1919. gada Cēsu kaujā sakautā landesvēra bruņojumu.

Igauņi pārrāva un ieņēma Inčukalna aizsardzības līniju un vācieši atgāja uz Ropažu staciju. 11:00 igauņi ieņēma Vangažus. 2. Cēsu pulks no Līgatnes cauri Siguldai devās uz Allažiem, nodrošinot igauņu kreiso flangu. Mainoties situācijai, pēcpusdienā viņiem pavēlēja doties uz Ropažiem. Vakarā fon Jēna grupa atkāpās uz Juglas ezera - Mazā Baltezera - Gaujas līniju, izvietojoties Ādažu muižas apkārtnē un Carnikavā.

27. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

3:00 igauņi ieņēma Ropažu staciju un turpināja uzbrukumu. Dzelzdivīzijas un landesvēra daļas atkāpās no Gaujas uz Baltezera zemes šaurumu, Bukultu muižu un Baložu muižu. Vakarā igauņu 6. pulka daļas sasniedza Alderus, bet "Kalevlaste Maleva" bataljons pietuvojās Bukultu un Baložu muižām. Citas igauņu un latviešu vienības ieņēma Stopiņus, Silakrogu, Šmīzenkrogu, Suntažus un Rikteri. Vakarā landesvēra pārstāvji piedāvāja sākt pamiera sarunas, bet šo piedāvājumu noraidīja. Šajā dienā sabruka Niedras valdība, kas bēga no Rīgas.

28. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igauņu 6. pulka spēki mēģināja šķērsot Baltezera kanālu pie Alderiem, bet fon Jēna spēki uzbrukumu atsita. Šajā dienā igauņi sāka plānot lielo 30. jūnija uzbrukumu Mazās Juglas apkārtnē, kur vēl bija labi saglabājušās Pirmā pasaules kara aizsardzības līnijas, tāpēc uz šejieni savilka artilērijas spēkus. Cēsu pulka spēki šķērsoja Mazo Juglu un vakarā saskārās ar vāciešiem Salaspils apkārtnē.

29. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzelzceļa tilts pār Amatu

Naktī vācieši atkārtoti neveiksmīgi uzbruka "Kalevlaste Maleva" bataljona pozīcijām. Igauņi pabeidza labot saspridzināto dzelzceļa līnijas tiltu pār Amatas upi, kas ļāva uz fronti nosūtīt četrus igauņu bruņuvilcienus. Cēsu pulks apšaudīja Ādažu muižas un Carnikavas apkārtni. Arī igauņu karakuģi apšaudīja Carnikavu. Igauņu 3. pulks sasniedza Tīnūžus, no kurienes gatavojās uzbrukt Salaspilij.

30. jūnijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igauņu 3. divīzija sāka lielo uzbrukumu, lai izbeigtu ieilgušo ienaidnieka vajāšanu, un atbrīvotu igauņu spēkus Narvas un Pleskavas aizsardzībai, kur Sarkanā armija bija sakāvusi balto krievu spēkus. 9. kājnieku pulkam bija jāšķērso Gauja, un kopā ar 6. pulka spēkiem jāsasniedz Ķīšezers. Bruņotajiem vilcieniem bija jāatbalsta uzbrukums Rīgai. 6. pulka galvenajiem spēkiem un 2. Cēsu pulkam uzdeva sakaut pretinieka dienvidu flangu un doties uz Rīgu. Daži nelielie igauņu karaflotes kuģi, kas pulcējās pie Gaujas grīvas, saņēma uzdevumu ieiet Daugavā.

9. pulkam pie Carnikavas izdevās šķērsot Gauju, taču vācieši piespieda tos atkal atkāpties uz upes otru krastu. 6. pulka 2. bataljons šķērsoja Baltezera kanālu, ieņemot Remberģu muižu. Igauņu neveiksmju dēļ Cēsu pulka paredzēto uzbrukumu pārcēla uz 1. jūliju. Dienvidlatvijas brigādes štābs no Cēsīm pārcēlās uz Ropažu staciju, bet igauņu 3. divīzijas štābs uz Siguldu.

1. jūlijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Juglas dzelzceļa tilts

Igauņu 9. pulkam, 6. pulkam un Kuperjanova bataljonam izdevās šķērsot Gauju. Vakarā 9. pulka spēki ieņēma Jaunciemu un Kalngalciemu Ķīšezera krastā. 6. pulks un Kuperjanova bataljons ieņēma Sužu muižu un Vadžus ezera piekrastē. Uzbrukuma centrālajā daļā pie Juglas tiltiem vācieši pretojās tikai pie Baložu muižas, lai nosegtu savu atkāpšanos, un uzspridzināja Juglas dzelzceļa tiltu, bet šosejas tiltu viņiem uzspridzināt neizdevās. Dienvidos igauņu un latviešu uzbrukumu apstādināja vāciešu artilērija, kas izmantoja arī gāzu šāviņus. Visu dienu turpinājās kaujas pie Jaunbūņu un Vecbūņu mājām.

2. jūlijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļos igauņu 9. pulks uzbruka Mangaļsalai un Mīlgrāvim. Igauņu flote apšaudīja vāciešu pozīcijas Mangaļsalā un Vecāķos, kā arī iegāja Daugavā un vakarā apšaudīja Bolderāju, kuru neveiksmīgi mēģināja ieņemt igauņu desants. Gar Vidzemes šoseju vācieši veica artilērijas apšaudi, izmantojot gāzu šāviņus. Dienvidos bez ievērojamiem panākumiem turpinājās cīņas ap Jaunbūņām, Leikām un ģipša fabriku. Vāciešiem izdevās padzīt igauņus no naktī ieņemtās Salaspils muižas. 2. jūlija vakarā ģenerālis fon der Golcs no majora Flečera pārņēma vācu landesvēra un Dzelzdivīzijas vadību, pavēlot visiem vācu spēkiem atkāpties uz Daugavas kreiso krastu, pirms igauņi ir paspējuši iznīcināt Daugavas tiltus. Šai rīcībai vācieši atrada arī politisku attaisnojumu - Dzelzsdivīzija Niedras valdībai bija nodota tikai līdz 1. jūlijam; vāciešu karaspēkam bija aizliegts atrasties Daugavas labajā krastā; Niedras valdība bija aizbēgusi no Rīgas un beigusi pastāvēt; jau sākušās pamiera sarunas ar igauņiem.[2]

3. jūlijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igauņu karakuģu artilērija pabeidza vāciešu artilērijas iznīcināšanu Bolderājā. Pārējās igauņu un latviešu vienības saņēma pavēli līdz 12:00 pārtraukt karadarbību, kā to paredzēja Strazdumuižas pamiers.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]