Tara (Krievija)
| Tara | |||
|---|---|---|---|
| pilsēta | |||
| Тара | |||
 Taras panorāma | |||
| |||
  Tara  Tara | |||
| Koordinātas: 56°54′09″N 74°22′15″E / 56.90250°N 74.37083°EKoordinātas: 56°54′09″N 74°22′15″E / 56.90250°N 74.37083°E | |||
| Valsts |
 Krievija | ||
| Federālais apgabals | Sibīrijas federālais apgabals | ||
| Federācijas subjekts | Omskas apgabals | ||
| Rajons | Taras rajons | ||
| Dibināšana | 1594 | ||
| Pilsētas tiesības | 1594 | ||
| Platība | |||
| • Kopējā | 119[2] km2 | ||
| Augstums | 70 m | ||
| Iedzīvotāji (2023)[3] | |||
| • kopā | 27 146 | ||
| Laika josla | UTC+3 (UTC+6) | ||
| Mājaslapa |
tarsk | ||
 Tara Vikikrātuvē | |||
.png)
Tara (krievu: Та́ра) ir pilsēta un rajona centrs Omskas apgabalā, kas atrodas Taras un Irtišas upju satekā vietā, kur Sibīrijas mežainās zemes pāriet stepē. Atrodas Irtišas kreisajā krastā, 302 km no Omskas, 285 km no tuvākās dzelzceļa stacijas Ļubinskas. Otrā lielākā Omskas apgabala pilsēta.
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rajona fiziski ģeogrāfiskais raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pilsēta atrodas Rietumsibīrijas līdzenuma subtaigas zonā. Šeit ziemeļu virzienā sākas jaukto mežu zona — Irtišas subtaigas josla. Plašās stepes pāriet mitros pieupju egļu mežos (urmanos). Ziemeļu platuma grādu lapu koku sugas — bērzi, apses, vītoli — atrodas blakus eglēm, lapeglēm, priedēm. Uvālu pacēlumu vietās sastopami ciedri. Melnzemes augsnes nomaina mazāk auglīgās podzolētās un pelēkās meža augsnes. Pašas pilsētas iekšienē nav dabisku meža masīvu, izņemot nelielu bērzu birzi dienvidaustrumu daļā un Čekrušanas birzi pie pilsētas ziemeļrietumu robežas.
Pilsēta atrodas uz divām terasēm — augšējās terases un lejas, palienes terases. Terasu ietvaros reljefs ir līdzens, bet atšķirība starp terašu līmeņiem sasniedz 10–12 m. Lielākajā daļā pilsētas, kurai nav izteikta slīpuma, ir vietējie reljefa pazeminājumi, kuros uzkrājas kušanas un nokrišņu ūdeņi, veicinot atsevišķu pilsētas daļu pārpurvošanos. Taras augšējo terasi divās daļās sadala Arkarkas upītes grava ar stāviem krastiem, kuru augstums sasniedz 10 metrus. Arkarka no pilsētas atdala dienvidaustrumu daļu. Ieplūstot Irtišas palienē, tā veido līkumotu gultni gar augšējās terases stāvo nogāzi.
Klimats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Klimats mērenās joslas krasi kontinentālais (Dfb pēc Kepena klasifikācijas), vidējās temperatūras starpība starp gada aukstāko un siltāko mēnesi ir 36,2°C (salīdzinājumam — Rīgā praktiski tais pašos platuma grādos 20,7°C). Vidējais vēja ātrums gadā 2,8 m/s[4] (Rīgā — 4 m/s).
| Taras meteoroloģiskie dati | |||||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Mēnesis | Jan | Feb | Mar | Apr | Mai | Jūn | Jūl | Aug | Sep | Okt | Nov | Dec | Gads |
| Augstākā temperatūra °C (°F) | 5.0 (41) |
7.2 (45) |
12.4 (54.3) |
28.4 (83.1) |
36.4 (97.5) |
39.0 (102.2) |
40.0 (104) |
33.1 (91.6) |
32.5 (90.5) |
23.9 (75) |
11.1 (52) |
4.7 (40.5) |
40 (104) |
| Augstākā vidējā temperatūra °C (°F) | −14.5 (5.9) |
−11.7 (10.9) |
−3.4 (25.9) |
7.0 (44.6) |
16.6 (61.9) |
22.3 (72.1) |
24.1 (75.4) |
20.7 (69.3) |
14.9 (58.8) |
5.5 (41.9) |
−5.2 (22.6) |
−11.8 (10.8) |
5.38 (41.68) |
| Dienas vidējā temperatūra °C (°F) | −18.9 (−2) |
−17.2 (1) |
−9.3 (15.3) |
1.8 (35.2) |
10.3 (50.5) |
16.3 (61.3) |
18.4 (65.1) |
15.1 (59.2) |
9.2 (48.6) |
1.4 (34.5) |
−8.9 (16) |
−16.1 (3) |
0.17 (32.31) |
| Zemākā vidējā temperatūra °C (°F) | −23.8 (−10.8) |
−22.8 (−9) |
−15.2 (4.6) |
−3.2 (26.2) |
4.1 (39.4) |
10.0 (50) |
12.6 (54.7) |
9.8 (49.6) |
4.5 (40.1) |
−2.2 (28) |
−12.9 (8.8) |
−20.9 (−5.6) |
−5 (23) |
| Zemākā temperatūra °C (°F) | −49.2 (−56.6) |
−46.6 (−51.9) |
−43.9 (−47) |
−31.1 (−24) |
−12.2 (10) |
−2.8 (27) |
0.0 (32) |
−3.0 (26.6) |
−9.3 (15.3) |
−30.8 (−23.4) |
−47.7 (−53.9) |
−50.1 (−58.2) |
−50.1 (−58.2) |
| Nokrišņu daudzums mm (collas) | 19.1 (0.752) |
13.5 (0.531) |
15.0 (0.591) |
22.7 (0.894) |
38.6 (1.52) |
61.1 (2.406) |
65.6 (2.583) |
60.2 (2.37) |
43.2 (1.701) |
37.4 (1.472) |
28.0 (1.102) |
25.1 (0.988) |
429.5 (16.91) |
| Vidējais dienu skaits ar nokr. (≥ 0.1 mm) | 19.3 | 16.1 | 15.7 | 11.6 | 11.5 | 11.8 | 9.3 | 12.7 | 12.4 | 16.2 | 21.6 | 22.2 | 180.4 |
| % gaisa mitrums | 80.0 | 77.5 | 72.3 | 63.0 | 59.9 | 69.1 | 73.8 | 77.5 | 75.6 | 76.9 | 84.1 | 81.9 | 74.3 |
| Vidējais saulaino stundu skaits | 68.2 | 127.4 | 179.4 | 240.0 | 275.9 | 298.5 | 308.5 | 235.6 | 162.0 | 94.6 | 60.0 | 52.7 | 2 102,8 |
| Avots: climatebase.ru[5] | |||||||||||||
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dibināšana un militārā vēsture (1594.—1600. gads)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Taras pilsētu 1594. gadā nodibināja Krievu caristes (krievu: Русское царство) kņazs Andrejs Jeļeckis ar kazaku vienību, kuru pavadīja izsūtītie un kolonisti. Tā bija pirmā krievu apmetne mūsdienu Omskas apgabala teritorijā.[6] Apmetnes izveides mērķis bija nocietināties Rietumsibīrijā, izspiežot no turienes Sibīrijas hanu Kučumu, kura valdījumu centrs bija Irtišas baseinā. Par šādas lielas apmetnes nepieciešamību tika spriests pēc tam, kad Taras vojevoda Vojeikovs 1592. gadā aprakstīja šo teritoriju savā atskaitē.[7]
No cara pavēles Andrejam Jeļeckim: “Ejiet augšup gar Irtišu līdz Taras upei un uzceliet pilsētu, kur valdniekam būtu izdevīgāk, lai aramzemi varētu iekārtot un caru Kučumu padzīt...”. Bet vieta pie Taras upes grīvas izrādījās pārpurvota, nederīga cietokšņa celtniecībai un aramzemes ierīkošanai, tāpēc pilsētas būvei kņazs izvēlējās vietu nedaudz lejāk pie Irtišas, Arkarkas upes krastā. Neskatoties uz to, pilsētai vārdu tomēr deva Taras upe. Pastāv arī versija, saskaņā ar kuru pilsēta sākotnēji tomēr tika uzcelta pie Taras upes grīvas. Tad 1669. gadā pēc ugunsgrēka vai plašiem plūdiem tā tikusi pārcelta uz pašreizējo vietu. (1669. gada ugunsgrēks Tarā ir dokumentēts fakts. Plūdi šai gadā ir pieminēti tikai Brokhausa un Efrona enciklopēdiskajā vārdnīcā). Netālu no Ustjtaras ciemata un Taras pilsētas vēsturiskajā centrā notiek arheoloģiskie izrakumi, lai pārbaudītu šīs versijas.[8]
Par pirmo uzcelto pilsētas ēku kļuva pareizticīgo baznīca, un 15. augusts pēc vecā stila — Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki, kuru vārdā nodēvēja baznīcu,— tiek uzskatīts par Taras dibināšanas dienu.[9] Baznīcai bija arī simboliska nozīme, jo šīs zemes agrāk kontrolējušais Kučums aktīvi centās uzspiest vietējām tautībām islāmu.
1598. gadā vienība no Taras (397 kazaku, kā arī lietuvieši un vietējie tatāri)[7] pārtvēra Kučumu pie Obas pietekas Irmeņas, un sakāva to.[10] Tā Tara kļuva par Jermaka aizsāktās Rietumsibīrijas iekarošanas pabeidzēju un Rietumsibīrija kļuva par augošās Krievijas valsts daļu.
Taras pilsētas attīstību sekmēja izbūvētais ceļš no Toboļskas uz Tomsku un jau Kučuma laikā notikusī reģiona aktīvā tirdzniecība ar Buhāru, Taškentu, Ķīnu, no kurienes ik gadu ieradās tirdzniecības karavānas. Tika pārdotas sabuļu, vāveru, lapsu, sermuļu kažokādas; iepirka zīdu, tēju, augļus.
1599. gadā aiz Čekrušas upītes tika iekopti pirmie lauki un dibināts Čekruševas ciemats. Par dibināšanas gadu nosaukts 1600., kad pēc cara Borisa pavēles turp nosūtīja "trīs latviešus un divas izbēgušu zemnieku ģimenes",[11] kā arī vēl 38 zemniekus. Tas kļuva par krievu lauksaimniecības sākumu šajā reģionā.[11] Par godu pirmajam uzartajam laukam tajā uzcelta piemiņas zīme.[12]
Dienestļaudis no Taras bija pirmie eiropieši Sibīrijā, kuri izpētīja vairākus sālsezerus. Tara kļuva par celmlauzi reģiona apgādei ar sāli.[8]
Reģionālais centrs (1600.—1800. gads)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1624. gadā Tarā bija 263 sētas, un kopējais iedzīvotāju skaits bija 1300 cilvēki. Pilsēta atkārtoti cieta no ugunsgrēkiem. 1669. gadā nodega 380 sētas, Taras cietokšņa žogs un sargtorņi, Pjatņickas un Spasskas baznīcas. Līdz 17. gadsimta beigām pilsēta tika atjaunota, un 18. gadsimta sākumā izpletusies pilsēta šķērsoja sienas un ap to tika uzbūvēts zemes valnis. Otrā ugunsgrēka laikā 1709. gadā ciematā izdega 380 sētas pilsētā un 300 ārpus tās, kā arī 29 tatāru jurtas. Taras iedzīvotāju skaits tajā laikā bija pieaudzis līdz 3000 cilvēkiem.[13]
1722. gadā daļa Taras dienesta ļaužu atteicās zvērēt uzticību carienei Katrīnai I, sākās Taras nemieri, kurus cars Pēteris I stingri apspieda. Pilsētas iedzīvotāji tika pērti un tās statuss pazemināts. Kādreiz vadošā Krievijas Sibīrijas pilsēta Tara kļuva par apriņķa pilsētu Toboļskas provincē Sibīrijas guberņā. Iedzīvotāju skaits pilsētā samazinājās, jo turpmāk Krievijas uzmanība un attīstība koncentrējās vairāk uz Sibīrijas dienvidiem.[8]
1785. gada 17. martā pilsētai tiek dotas tiesības uz ģerboni.
Nomale (1800.—2000. gads)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Taras saimnieciskā un administratīvā vērtība ievērojami samazinājās pēc tam, kad 19. gadsimta sākumā ceļi tika virzīti caur dienvidiem, Taras vietā dodoties cauri Išimai un Omskai un it īpaši pēc 19. gadsimta beigās uzsāktās Transsibīrijas dzelzceļa izbūves, kas arī gāja tālu garām pilsētai.
1918. gada martā Tarā notika pirmais padomju apgabala kongress, kurā pasludināja lielinieku padomju varu. Pirmoreiz padomju vara noturējās tikai trīs mēnešus — no 1918. gada jūnija līdz 1919. gada novembrim pilsētu pārvaldīja pretpadomju valdības, ieskaitot Kolčaka valdību kopš 1918. gada novembra. Padomju varas pārstāvji ieradās pilsētā jau pēc Kolčaka sagrāves. Apkaimē savu pretinieku varas laikā darbojās abu pušu partizāni, laupīdami un slepkavodami mierīgos iedzīvotājus.[14][15] Vienas sarkano partizānu vienības vadītājam Izbiševam par godu nosauktā iela ir viena no divām padomju laikā pārsauktajām ielām, kurām līdz pat 2020. gadam nav atgriezts vecais nosaukums; otrā tāda ir Ļeņina iela.[16]
1920. gada janvārī šeit sāka publicēt vietējo laikrakstu.[17]
Tiek apgalvots, ka Otrā pasaules kara frontēs cīnījušies 16 tūkstoši Taras iedzīvotāju, gandrīz 7 tūkstoši no viņiem gājuši bojā.[8] Saskaņā ar iedzīvotāju skaitīšanas datiem, 1939. gadā Tarā pavisam bijuši 15400 iedzīvotāju.[18]
Simbolika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1785. gada 17. martā kopā ar citām Toboļskas guberņas pilsētām tika apstiprināts arī Taras pilsētas ģerbonis. Tā apraksts bija šāds:
Vairoga augšējā pusē zilā laukā ir zelta piramīda, ar karogiem, bungām un alebardām, t.i., Toboļskas ģerbonis. Apakšējā pusē ir attēlots skrienošs sudraba sermulis zaļā laukā, kas attēlo sermuļu pārpilnību un to īpašo labsirdību (изобилие и особую доброту горностаев) šajā apvidū.
21. gadsimtā Valsts heraldikas padome pieprasīja izņemt no ģerboņa Toboļskas simboliku, jo Tara sen vairs nav tai pakļauta.[19] Mūsdienu ģerboņa apraksts, kuru 2009. gada 17. aprīlī pieņēma Taras pašvaldības Padome:
Zaļā laukā ir sudraba krāsas sermulis ar sarkanu mēli un melnu astes galu. Vairogu vainago noteiktā parauga zelta pašvaldības kronis.
Jokus izsauc fakts, ka sermulis ģerbonī un karogā ir zaļā laukā, bet baltajā ziemas kažokā.
-
1785. gads -
1865. gads (palika neapstiprināts) -
2009. gads
_(1785).gif)
Iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Taras pilsēta vēsturiski ir bijusi trimdas vieta kopš tās pirmsākumiem. Pirmie trimdinieki bija zemnieki, amatnieki, sagrēkojušies streļci, karagūstekņi no Lietuvas lielkņazistes un Polijas. Neraugoties uz karagūstekņu stāvokli, viņus Tarā ņēma dienestā, ja tie piekrita pāriet pareizticībā.[7] Trimdā Tarā bija dažādi dumpinieki: Rostovas kņazs, Ladogas streļci, zemnieki, kas sacēlās Dņepras stepēs, Pugačova sekotāji un citi. XIX gadsimta 60. gados netālu no Taras tika nodibināta Katrīnas valsts spirta rūpnīca, kurā galvenais darbaspēks bija izsūtītie. 1791. gadā caur Taru ceļoja pirmais krievu revolucionārs A. Radiščevs. Dekabristu grupa arī bija izsūtīta uz Taru, ieskaitot ievērojamo Ziemeļu savienības pārstāvi V. Šteingelu. 1860. gados sākās otrais krievu revolucionārās kustības periods un politisko trimdinieku plūsma atkal pieauga. Trimdinieku ekonomiskais stāvoklis bija ārkārtīgi grūts. Viņiem nebija atļauts saņemt naudas pārvedumus, un darbu atrast bija ļoti grūti. Trimdinieki atvēra darbnīcas, organizēja savas komūnas.[8] Pateicoties nepārtrauktajai izsūtīto un pārceļotāju plūsmai, pilsētas iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt, neraugoties uz attālinātību no galvenajiem ceļiem un to, ka pilsētā valdošās netīrības un bandītisma dēļ pašu pilsētnieku demogrāfiskais pieaugums bija negatīvs.[20]
1906. gadā no 7600 pilsētas iedzīvotājiem 2300 bija izsūtītie.[18]
Iedzīvotāju skaits lēni, bet stabili pieaug:
| Gads | Iedzīvotāji |
|---|---|
| 1897 | 7 223 |
| 1926 | 10 345 |
| 1939 | 15 372 |
| 1959 | 22 646 |
| 1970 | 22 358 |
| 1979 | 23 248 |
| 1989 | 26 152[21] |
| 2002 | 26 888[22] |
| 2010 | 27 318[23] |
| 2017 | 28 116[1] |
Pilsētas un apkaimes etniskā izcelsme ir jaukta, lai gan politisku iemeslu dēļ nospiedošais vairums iedzīvotāju pēc pases tautības ir krievi. Sākotnēji tatāru zemēs ieradās ne tikai liels daudzums izsūtīto, bet arī pārceļotāji, kuri meklēja brīvu zemi. To skaitā krievi, ukraiņi, vācieši, kazahi, armēņi, baltkrievi, igauņi un latvieši. Tarā ir latviešu nacionālā kultūras biedrība.[24][25]
Ekonomika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tarā un apkaimē atrodas:
- Taras kvarca rūpnīca
- Krapivinskas naftas atradne
- Cirkona—ilmenīta depozīts
- Sviesta ražotne
- Maizes ceptuve
- Gaļas pārstrādes uzņēmums
Transports
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pilsētā ir autotransporta uzņēmums, upes osta, līdz 2012. gadam funkcionēja lidosta, kura vēlāk tika pārvērsta par helikopteru laukumu.[26] Pilsētu regulāru autobusu satiksme savieno ar Omsku, rajona ciematiem un apkaimes rajonu centriem. Tuvākā dzelzceļa stacija ir Ļubinskas stacija (285 km no Taras). Tuvākā lielā pasažieru lidosta ir Omskā. Mūsdienās, pateicoties pastāvīga automobiļu tilta pār Irtišas upi ("Samsonova tilts") nodošanai ekspluatācijā 2004. gadā, turpinās Tomskas–Taras–Toboļskas šosejas būvniecība, kura bija svarīgs tirdzniecības ceļš jau pirms 400 gadiem. Pašlaik šī trase ir izbraucama tikai ziemā.[27] Tiek cerēts, ka šī 1200 km garā trase būs īpaši nepieciešama strādniekiem, kuri regulāri brauc no Tomskas strādāt naftas un gāzes ieguves vietās Tjumeņas apgabala ziemeļos. Šim mērķim projekts paredz iztērēt 18,5 miljardus rubļu (ap 230 miljonus eiro).[28]
Pilsētā darbojas 10 autobusu maršruti.[29]
Infrastruktūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzīvokļu saimniecība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzīvojamā platība Tarā palielinās galvenokārt individuālo mājokļu celtniecības dēļ.
Pēc ilga pārtraukuma 21. gadsimtā tika atsākta daudzstāvu māju celtniecība. No 2007. līdz 2008. gadam tika nodotas ekspluatācijā 2 daudzdzīvokļu dzelzsbetona mājas. Pašlaik notiek darbs, lai piesaistītu jaunus investorus daudzdzīvokļu dzīvojamo māju celtniecībai pilsētas brīvajās teritorijās.
Akūta problēma ir divstāvu koka daudzdzīvokļu nami, kas uzcelti 20. gadsimta pirmajā pusē. Kopumā Tarā ir 89 koka divstāvu mājas. Ievērojama šo māju daļa tiek uzskatīta par esošām brūkošā vai avārijas stāvoklī.[6]
Zemes izmantošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pilsētas zemes kopējā platība pilsētas robežās ir 11 864 ha, tai skaitā apbūvētas zemes platība 1383 ha. Kopējā zaļo zonu platība pilsētas robežās ir 600 hektāru: parki, skvēri — 47 hektāri, pilsētas meži — 493 hektāri, ceļu tīkla labiekārtošana — 60 hektāri. Zeme ir viens no budžeta piepildīšanas avotiem. Pilsētas budžetā 2007. gadā no zemes nodokļa tika saņemti 4642,7 tūkstoši rubļu, 2008. gadā - 3 235,1 tūkstotis rubļu, 2009. gadā tika plānots saņemt 3 750 tūkstošus rubļu. Pilsētas budžeta papildināšanas avots ir arī zemes pārdošana un pašvaldības īpašumā esošās zemes iznomāšana. Šajā sakarā pilsētas administrācija aktivizē pašvaldības zemes kontroli, lai identificētu neefektīvus zemes lietotājus, lai tā palielinātu nodokļu bāzi.
Kultūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pilsētā ir: Omskas Valsts Ziemeļu drāmas teātris, kas nosaukts Taras apkaimē dzimušā aktiera Mihaila Uļjanova vārdā, Taras kultūras un atpūtas centrs “Sever”, Taras centrālā rajona bibliotēka. Ir vairāki muzeji: Omskas vēstures un novadpētniecības muzeja filiāle — M.Uļjanova memoriālā māja, Samsonova vidusskolas novadpētniecības muzejs.
Taru un apkaimes ciematus ar lielu latviešu īpatsvaru — Martiševu, Bobrovku — reizēm apmeklē Latvijas kultūras kolektīvi.[30] Cēsis uzturēja ilgstošu cilvēku apmaiņas sadarbību ar Taru un tās apkaimes ciemiem.[31][32]
Izglītība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pilsētā ir 9 skolas, 1 ģimnāzija, industriāli—pedagoģiskā koledža un 10 bērnudārzi. Darbojas filiāles Omskas Lauksaimniecības un Pedagoģiskajai universitātēm, kā arī Omskas medicīniskajai koledžai. Interešu izglītību piedāvā: tehnisko (“Jauno tehniķu stacija”), māksliniecisko un estētisko (“Mākslas skola”), tūrisma un reģionu studijas (“Jauno tūristu stacija”), vides un bioloģisko (“Jauno naturālistu stacija”), vēl ir bērnu centrs, radošās attīstības centrs un brīvās mākslas izglītība (Skolotāju nams).
Sports
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tarā ir tūristu stacija un sporta skola. Ik gadus notiek rajona pusmaratona skriešanas sacensības. Ir ledus arēna un ledus hokeja klubs "Soboļ".
Prese
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tarā iznāk iknedēļas avīze "Тарское Прииртышье" ("Taras Pieirtiša"). Strādā 4 centrālās Krievijas radiostacijas. 2018. gadā bija pieejami 20 Krievijas telekanāli.
Reliģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kopš 2012. gada 6. jūnija Tara ir Krievu Pareizticīgās baznīcas Taras diecēzes centrs. Valdošais bīskaps ir bīskaps Savatijs (Sergejs Zagrebeļnijs). Taras diecēze ir daļa no Omskas metropolijas.
Reliģiskās ēkas Tarā ir 18. gadsimta Spaskas katedrāle[33] un mošeja. Iepriekš šeit atradās Kazaņas Dievmātes baznīca, Paraskevjeva baznīca, Dievmātes uzņemšanas baznīca, Svētā Nikolaja katedrāle un Dievmātes Tihvinas ikonas baznīca (ar kapsētu) — tagad nojauktas.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 «Численность населения Российской Федерации по муниципальным образованиям на 1 января 2017 года.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 31. jūlijā. Skatīts: 2017. gada 31. jūlijā.
- ↑ «База данных показателей муниципальных образований Федеральная служба государственной статистики». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 27. maijā. Skatīts: 2020. gada 27. maijā.
- ↑ Q126719912.
- ↑ «Справочник «Климат России»». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 27. maijā.
- ↑ «Tara, Russia». Climatebase.ru. Skatīts: 2013. gada 22. janvāris.
- ↑ 6,0 6,1 Тара - Союз малых городов Российской Федерации
- ↑ 7,0 7,1 7,2 Ю.М. Гончаров, А.Р. Ивонин, Очерки истории города Тары конца XVI – начала XX вв.
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 ТараГород
- ↑ Юрьев А. И. Тара: годы, события, люди. ООО «Наука», 2005
- ↑ «Тарская мозаика», Омское книжное издательство, 1994
- ↑ 11,0 11,1 «Библиотечная система г. Тары. Календарь знаменательных дат - 2020. 420 лет со времени основания (1600) села Чекрушево, первой русской крестьянской деревни Омского Прииртышья». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 12. maijā. Skatīts: 2020. gada 27. maijā.
- ↑ Памятный знак первому пашенному полю в Омском Прииртышье
- ↑ «Гончаров Ю. М., Ивонин А. Р. Очерки истории города Тары». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 26. novembrī. Skatīts: 2015. gada 26. novembrī.
- ↑ В заиртышских далях: Очерки истории Седельниковского района. Н. Ф. Морозова. Омское книжное издательство. Омск. 1999.
- ↑ Это наша с тобой биография. Омский комсомол 1918—1988: Хроника. Документы. Воспоминания. Очерки. Составитель Морозов Ю. М. — Омск: Омское книжное издательство, 1988.
- ↑ «Библиотечная система г. Тары. Календарь знаменательных дат - 2020. 100 лет назад (1920) городские власти дали новые названия многим тарским улицам». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 12. maijā. Skatīts: 2020. gada 27. maijā.
- ↑ № 1845. Ленинский путь // Летопись периодических и продолжающихся изданий СССР 1986—1990. Часть 2. Газеты. М., «Книжная палата», 1994. стр.241
- ↑ 18,0 18,1 Народная энциклопедия «Мой город». Тара (город)
- ↑ Тарское Прииртышье: Наш горностай всем покажет язык[novecojusi saite]
- ↑ РАЗДЕЛ III. ТАРА ВО ВТОРОЙ ПОЛОВИНЕ XIX – НАЧАЛЕ XX В. НАСЕЛЕНИЕ
- ↑ "Всесоюзная перепись населения 1989 г. Численность наличного населения союзных и автономных республик, автономных областей и округов, краёв, областей, районов, городских поселений и сёл-райцентров" Всесоюзная перепись населения 1989 года. Институт демографии Национального исследовательского университета: Высшая школа экономики 1989 – via Demoscope Weekly.
- ↑ «"Численность населения России, субъектов Российской Федерации в составе федеральных округов, районов, городских поселений, сельских населённых пунктов – районных центров и сельских населённых пунктов с населением 3 тысячи и более человек" (XLS). Всероссийская перепись населения 2002 года.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. februārī. Skatīts: 2020. gada 27. maijā.
- ↑ «"Всероссийская перепись населения 2010 года. Том 1"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 27. maijā.
- ↑ Tvnet: Latvieši, krievi, igauņi: Sibīrijas tautību rasols, ko pagatavojusi vēsture
- ↑ «ĀM: Latviešu biedrības Krievijas Federācijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. jūlijā. Skatīts: 2020. gada 27. maijā.
- ↑ ОАО «Омский аэропорт», аэропорт Тара
- ↑ Дорогу Тобольск – Тара – Томск построят на условиях государственно-частного партнерства
- ↑ TASS: Прямую дорогу из Томска в Тюмень построят за 18,5 млрд рублей
- ↑ «Taras pilsētas autobusu saraksts — ielādējams PDF». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 25. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 27. maijā.
- ↑ Kurzemes Vārds: Neprātīgie leļļinieki pusotru mēnesi Sibīrijas plašumos[novecojusi saite] Indra Imbovica
- ↑ Sadarbība ar Omskas apgabala Taras pilsētu, latviešiem Taras rajona Augšbebru ciemā, represētajiem latviešiem Omskā.[novecojusi saite]
- ↑ Latvijas Vēstnesis: Cēsu skolēni koncertēs Sibīrijā
- ↑ Спасский кафедральный собор
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tara |
- Даль Тарского заиртышья. А. И. Юрьев. Омск. 2006.
- Ехал на ярмарку ухарь-купец: тарское предпринимательство. История и современность: встреча в гостином дворе. В. Н. Носкова, О. А. Скуратова. Тара. 2008.
- На старых улочках Тары. В. Н. Носкова. МБУК «ТЦБС». Тара. 2009.
- Тара: к 350-летию основания. М. К. Иоффе. ОГИЗ, ОМГИЗ. Омск. 1945.
- Тара: годы, события, люди. А. И. Юрьев. «Наука». Омск. 2005.
- Тара на Великом чайном пути. Эрудит-энциклопедия. В. Н. Носкова. МБУК «ТЦБС». Тара. 2009.
- Тара. От крепости до наших дней: каталог выставки. И. Ю. Макаренко. «ТЦБС». Тара. 2014.
- Тара: путеводитель. Е. Н. Родникова, Т. И. Царегородцева. Издательство «Амфора». Омск. 2014.
- Тарская земля: годы и люди. Л. Перевалов. Издательство «Амфора». Омск. 2010.
- Тарская мозаика: (история края в очерках и документах, 1594—1917). А. А. Жиров. Омское книжное издательство. Омск. 1994.
- Тарская хроника: 1594—1991 годы. Библиографический указатель. И. Ю. Макаренко. МБУК «ТЦБС». Тара. 2014.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tara.- Археологические исследования исторического центра города Тара в 2009 году «Города и остроги земли Сибирской».
- Особенности социокультурного облика городов Тара и Тюкалинска в XIX веке (1800—1880-е годы) «Культура городов Азиатской России».
- Очерки истории города Тары конца XVI — начала XX вв. Алтайский региональный исторический портал.
| ||||||||||
|