Teokrātija (grieķu: θεοκρατία, no θεός (teós) — 'dievs' un κρατεiν (krateín) — 'valdīšana') ir valsts pārvaldes forma, kurā valsts galva ir arī valsts reliģiskās dzīves vadītājs. Teokrātija parasti ir valstīs, kur ir monarhija. Teokrātijā valdnieka vara tiek uztverta kā dievišķi apstiprināta vai tieši nodota no augstākās dievišķās varas.
Monarhiskā teokrātija. Šajā modelī monarhs tiek uzskatīts par dievišķo pārstāvi zemes virsū, piemēram, senajā Ēģiptē, kur faraons tika pielūgts kā dievs. Mūsdienās vairākas arābu valstis, piemēram, Saūda Arābija un Omāna, apvieno teokrātiskus elementus ar monarhiju.
Islāma teokrātija. Valstis, kur šariats (islāma tiesību sistēma) ir likuma pamatā un tiek uzskatīts par galveno avotu visās tiesībās. Islāma valstīs, kā Irānā un Saūda Arābijā, šariats ir pamats gan politiskajai, gan reliģiskajai varai, un augstākais reliģiskais vadītājs bieži arī veic būtiskas politiskās funkcijas. Irāna ir ievērojams piemērs islāma teokrātijai, kur augstais reliģiskais vadītājs (ajatolla) ir augstākā politiskā vara, bet prezidenta un parlamenta institūcijas pastāv līdztekus.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Teokrātija.
