Pāriet uz saturu

Valzirgs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Valzirgu dzimta)
Valzirgs
Odobenus rosmarus (Linnaeus, 1758)
Valzirgs
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
ApakškārtaSuņveidīgie (Caniformia)
VirsdzimtaAirkāji (Pinnipedia)
DzimtaValzirgu dzimta (Odobenidae)
ĢintsValzirgi (Odobenus)
SugaValzirgs (Odobenus rosmarus)
Izplatība

Valzirgu izplatības areāls iekrāsots zilā krāsā.
Valzirgs Vikikrātuvē

Valzirgs (Odobenus rosmarus) ir vienīgā suga valzirgu dzimtā (Odobenidae), kas izdzīvojusi līdz mūsdienām. Valzirgi pieder pie plēsēju kārtas (Carnivora) airkāju virsdzimtas (Pinnipedia).

Valzirgi dzīvo Ziemeļu ledus okeānā un tuvējās jūrās ziemeļu puslodē: jūrās, kur Ziemeļu ledus okeāns robežojas ar Atlantijas okeānu, jūrās, kur Ziemeļu ledus okeāns robežojas ar Kluso okeānu un Laptevu jūrā. Valzirgu var uzreiz atpazīt pēc tā iespaidīgajiem ilkņiem, ūsām un lielajiem ķermeņa apmēriem. Airkāju virsdzimtā par valzirgu lielākas ir tikai divas jūrasziloņu sugas.[1] Valzirgam patīk seklie okeāna līči, un tas daudz laika pavada uz ledus vai medījot moluskus.

Valzirgi kā medījums ir bijis nozīmīgs dzīvnieks visām ziemeļu tautām. Tos medī gaļas, tauku, ādas, ilkņu un kaulu dēļ. 19. un 20. gadsimta mijā, lai iegūtu ilkņus un taukus, valzirgus sāka medīt rūpnieciski, kas noveda pie to skaita strauja samazinājuma. Lai arī ir veikti valzirgu aizsardzības pasākumi, un to populācija sākusi atjaunoties, tomēr Atlantijas un Laptevu valzirgu populācijas joprojām ir ļoti mazskaitlīgas. Atlantijas okeānā mūsdienās dzīvo mazāk par 20 000 īpatņiem.[2] Laptevu jūrā 5000–10 000 īpatņi.[3] Vislielākā ir Klusā okeāna populācija – 200 000 īpatņi.[4]

Zinātniskais vārds "Odobenus" ir cēlies no grieķu valodas: "odous" nozīmē "zobi", un "baino" nozīmē "iet". Šāds vārdu salikums raksturo valzirgu ieradumu iecirst ilkņus ledū, lai sevi izvilktu laukā no ūdens. Kādreiz senatnē valzirgu dzimta bija plaši izplatīta un sazarota, ietverot vismaz 20 dažādas sugas.[5] Izpētot fosilos kaulus, zinātnieki secinājuši, ka mūsdienu valzirgs cēlies no tropos dzīvojoša priekšteča, kas ar laiku nokļuva izolācijā Atlantijas okeānā un pamazām adaptējās aukstam klimatam.[6] Pleistocēnā tas, lēnām migrējot, no Atlantijas okeāna nokļuva Klusajā okeānā, lietojot jūras ceļu Centrālamerikā.[7] Zinātnieki nav noskaidrojuši, vai izolētā valzirgu grupa Laptevu jūrā ir attīstījusies no Klusā okeāna populācijas vai Atlantijas okeāna valzirgiem.

Valzirgi ļoti reti ieklīst Baltijas jūrā, iepriekš sastapti tās rietumu un dienvidu daļā.[8] 2022. gadā pirmo reizi vēsturē valzirgs novērots Latvijas piekrastē, kad mūsu piekrasti sasniedza valzirgu mātīte, kura veica līdz tam nekad nefiksētu ceļojumu Baltijas jūrā, no maija līdz jūlijam apmeklējot Dānijas, Zviedrijas, Vācijas un Polijas piekrastes.[9] Pēc kosntatēšanas divās vietās Latvijā, valzirgs devās tālāk uz ziemeļiem, un šo pašu dzīvnieku novēroja arī Somijas piekrastē pie Haminas.[10]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Valzirga ūsas var sasniegt 30 cm garumu
Valzirgs, karājoties ilkņos, atpūšas un elpo skābekli

Lai arī atsevišķi tēviņi var svērt 2 tonnas, tomēr lielākā daļa valzirgu tēviņu sver 1760–1810 kg, mātītes ir par 1/3 daļu vieglākas, kā arī Atlantijas valzirgi ir par 10% vieglāki kā Klusā okeāna valzirgi. Atlantijas valzirgiem ir arī īsāki ilkņi, un to purni salīdzinoši plakanāki. Ķermeņa forma valzirgiem ir kaut kur pa vidu roņiem (Phocidae) un ausroņiem (Otariidae). Tāpat kā ausroņiem valzirgiem ir izteiksmīgs kakls, un spēja lietot pakaļkāju spuras, lai pārvietotos uz četriem atspēriena punktiem. Tomēr peldēšanas tehnika valzirgiem ir līdzīgāka roņiem; peldot valzirgi mazāk izmanto pakaļkāju spuras, bet tāpat kā roņi peld uz priekšu, lietojot visa ķermeņa viļņveida kustību. Tāpat kā roņiem tiem nav ārējās auss gliemežnīcas.

Visizteiksmīgā un pamanāmākā valzirgu detaļa ir garie ilkņi. Ilkņi ir abiem dzimumiem, tie var sasniegt 1 metra garumu, sverot 5,4 kg.[11] Tēviņiem ilkņi ir nedaudz lielāki un smagāki, jo ilkņi tiek izmantoti arī cīņai un attiecību noskaidrošanai. Parasti lielākie tēviņi ar lielākajiem ilkņiem dominē pār pārējiem valzirgiem. Ilkņi tiek lietoti, lai ledū izcirstu āliņģi un lai izrāptos laukā no ūdens.[12] Iesākumā pētnieki domāja, ka ilkņi tiek izmantoti barības meklēšanai jūras dibenā, tomēr izrādījās, ka rakšanai valzirgi izmanto purna virspusi. Valzirgiem bez ilkņiem ir tikai vēl daži zobi.

Otra valzirgu izskatam raksturīgā īpašība ir ūsas, kas stīvi spurojas ap ilkņiem. Ūsu saru skaits var sasniegt 400–700 gabalus, kas sakārtoti 13–15 rindās. Viens ūsas sars ir apmēram 30 cm garš, tomēr savvaļas valzirgiem ūsas var būt īsākas, jo nodilst, meklējot barību jūras dibenā. Ūsas ir labi apasiņotas, un tās ir ļoti jutīgas, kļūstot par svarīgu taustes orgānu, spējot atšķirt formas priekšmetiem ar izmēriem līdz 3 x 2 mm.

Izņemot ūsu rajonu, pārējais valzirga ķermenis ir bez apmatojuma. Tā āda ir ļoti liela, tā veido krokas, bieza, tēviņiem sasniedzot 10 cm biezumu ap kaklu un pleciem. Zemādas tauku slānis ir apmēram 15 cm biezs. Jauni valzirgi ir tumši brūni, pieaugot tie kļūst pelēkāki un gaišāk brūni, iegūstot kanēļsarkanu toni. Veci tēviņi izskatās gandrīz rozā. Aukstumā ādas asinsvadi saraujas, un, peldot ledus aukstajā ūdenī, valzirgi kļūst gandrīz balti. Tēviņiem ir vēl viena īpaša pazīme; uz ādas ap kaklu un pleciem veidojas zemādas samezglojumi, kas ir labi saskatāmi. Zem rīkles valzirgiem ir gaisa soma, kas palīdz peldēt un ļauj valzirgam zem ūdens nostāties vertikālā stājā un pat gulēt.

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Valzirgu tēviņi nāk ārā no ūdens

Valzirgi ir sociāli dzīvnieki un dzīvo relatīvi garu mūžu: apmēram 50 gadus. Vasaras beigās un rudenī pēc mazuļu dzimšanas valzirgi migrē uz krastu, pametot ledu. Okeāna akmeņainajās pludmalēs valzirgi veido daudzskaitlīgas kolonijas. Tūkstošiem Klusā okeāna valzirgu dodas uz ziemeļiem no Beringa šauruma un apmetas Čukču jūras krastā vai Vrangeļa salā, kā arī Boforta jūras krastos Aļaskā. Atlantijas valzirgi izvēlas krastus Kanādas ziemeļos, Grenlandē, Svalbārā un Krievijas ziemeļrietumu Ziemeļu ledus okeāna krastos. Laptevu jūras valzirgi apmetas gan Laptevu jūras, gan Karas jūras un Austrumsibīrijas jūras krastā.

Tā kā valzirgi ir ļoti lieli, tiem ir tikai divi ienaidnieki savvaļā: polārlācis un zobenvalis. Tomēr abi plēsēji valzirgiem uzbrūk reti. Polārlācis parasti medī vientuļus, no bara atpalikušus vai ievainotus dzīvniekus, vai mazuļus un jaunos valzirgus.[13] Pieaudzis valzirgs, lai arī ievainots, ir bīstams pretinieks polārlācim, tādēļ uzbrukumi tiem ir reti.

Barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valzirgiem patīk seklie okeāna līči, un tie barojas, pārmeklējot jūras dibenu. Tas nemīl nirt dziļi, salīdzinot ar citiem airkājiem; dziļākais reģistrētais dziļums ir apmēram 80 m. Tomēr valzirgs zem ūdens var uzturēties līdz pusstundai. Valzirgs ēd visu, ko var atrast, un barojas ar vairāk nekā 60 dažādām jūras iemītnieku sugām; tās ir garneles, krabji, cauruļtārpi, mīksti koraļļi, tunikāti, jūras gurķi, dažādi moluski. Tomēr tam vislabāk garšo moluski, un valzirgs, tos meklējot, rūpīgi pārrok jūras dibenu ar purnu un airkājām.[14]

Moluskus tas izsūc, ar lūpām un mēli veidojot kaut ko līdzīgu vakuumsūknim. Pētot nomedītu valzirgu kuņģa saturu, bieži atrod roņu paliekas. Reizēm ir novērots, ka valzirgi uzbrūk jūras putniem.

Vairošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Valzirgu mātīte ar mazuli

Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 7 gadu vecumā, bet tie nepārojas agrāk kā 15 gadu vecumā. Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 4–6 gadu vecumā. No janvāra līdz martam iestājas riesta laiks, tēviņi pārtrauc baroties un baros uzturas ap mātīti, kas meklējas, sacenšoties "dziedāšanā". Parasti mātītes atrodas uz ledus, bet tēviņi peld apkārt. Kad mātīte izvēlas partneri, tā ieslīd ūdenī un pārošanās notiek jūrā. Grūsnības periods ilgst 15–16 mēnešus. Mātītes spēj aizkavēt embrija attīstību līdz 3–4 mēnešiem, izvēloties optimālāko laiku mazuļa dzimšanai. Mazuļi parasti dzimst laikā no aprīļa līdz jūnijam. Piedzimstot tas sver 575 kg, un mazulis uzreiz var peldēt. Māte to zīda ar pienu ilgāk kā gadu, bet abi kopā pavada 3–5 gadus. Laikā, kad mātīte zīda mazuli, tā nemeklējas, tādēļ mazuļi dzimst tikai katru otro gadu. No visiem airkājiem valzirgiem ir vislēnākā vairošanās.

Valzirgs un cilvēki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzas eskimosu tautas ir medījušas valzirgus. Viņi izmantoja visu, sākot ar gaļu, taukiem, ādu. Gaļu ēda, taukus lietoja apgaismojumam, no ādas gatavoja laivas, apavus un suņu aizjūgus, bet no ilkņiem rotaslietas. Valzirgus medīja ar harpūnām, kas bija iesietas trosē, un šādas medības neietekmēja dzīvnieku skaitu. Pēdējo trīssimt gadu laikā populācijas līdzsvaru izjauca profesionālie mednieki, kuru dēļ Atlantijas okeāna ziemeļos valzirgu populācija atradās uz izmiršanas robežas. Pēdējā laikā valzirgu skaits Beringa jūrā pieaudzis līdz 250 000 indivīdiem, taču joprojām šis dzīvnieks tiek atzīts par apdraudētu. Šāda situācija izveidojusies tāpēc, ka valzirgs lēni vairojas un dzīvo teritorijās, kuras tiek piesārņotas ar naftu un ķīmiskiem atkritumiem. Eskimosi joprojām var medīt valzirgus, taču jāatzīst, ka arī viņu paņēmieni ir ievērojami pilnveidojušies.[15]

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valzirgiem (Odobenus rosmarus) ir 3 pasugas[16]:

  • Atlantijas valzirgs (Odobenus rosmarus rosmarus) – Ziemeļu ledus okeāna robeža ar Atlantijas okeānu
  • Klusā okeāna valzirgs (Odobenus rosmarus divergens) – Ziemeļu ledus okeāna robeža ar Kluso okeānu
  • Laptevu valzirgs (Odobenus rosmarus laptevi) – Laptevu jūra

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Index for Mammalian Species — Virginia Hayssen
  2. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 3. oktobrī.
  3. ↑ «Особо охраняемые природные территории Российской Федерации». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 20. oktobrī. Skatīts: 2009. gada 19. septembrī.
  4. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 15. maijā. Skatīts: 2009. gada 19. septembrī.
  5. ↑ Kohno, N. (2006). "A new Miocene Odobenid (Mammalia: Carnivora) from Hokkaido, Japan, and its implications for odobenid phylogeny". Journal of Vertebrate Paleontology 26 (2): 411. doi:10.1671/0272-4634(2006)26[411:ANMOMC]2.0.CO;2
  6. ↑ Hoelzel, A. R. (Ed.), ed (2002). Marine mammal biology: an evolutionary approach. Oxford: Blackwell Publishing. ISBN 0632 05232 5.
  7. ↑ Arnason U, Gullberg A, Janke A, et al. (2006). "Pinniped phylogeny and a new hypothesis for their origin and dispersal". Molecular Phylogenetics and Evolution 41 (2): 345—354. doi:10.1016/j.ympev.2006.05.022
  8. ↑ Dabasdati lv-dabas novērojumi. «Valzirgs – jauna zvēru suga Latvijas faunā!». dabasdati.lv (latviešu). Skatīts: 2022-07-09.
  9. ↑ Liepājas piekrastē manīts izpeldējis valzirgs; speciālisti lūdz tam netuvoties
  10. ↑ «Luffe (DK)/Sten (SE)/Stena (LV) the old female Walrus». Google My Maps. Skatīts: 2022-07-18.
  11. ↑ Berta, A. and J. L. Sumich (1999). Marine mammals: evolutionary biology. San Diego, CA: Academic Press. pp. 494 pp
  12. ↑ Fay, F. H. (1982). "Ecology and Biology of the Pacific Walrus, Odobenus rosmarus divergens Illiger". United States Department of the Interior, Fish and Wildlife Service.
  13. ↑ «Leduslācis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 8. septembrī. Skatīts: 2009. gada 19. septembrī.
  14. ↑ BioMed Central | Full text | Feeding behaviour of free-ranging walruses with notes on apparent dextrality of flipper use
  15. ↑ Dzīvnieku pasaulē,Izdevējs UAB IMP BALTIC, 50 karte, ISBN 9986-9333-7-4
  16. ↑ «Mammal Species of the World — Browse: rosmarus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 8. februārī. Skatīts: 2009. gada 19. septembrī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Valzirgs&oldid=3954872"