Vjerhņadzvinskas rajons
| Vjerhņadzvinskas rajons Верхнядзвінскі раён/Верхнедвинский район |
|||
| — rajons — | |||
 |
|||
|
|||
|
|||
 |
|||
| Valsts |  Baltkrievija
| ||
|---|---|---|---|
| Apgabals | Vitebskas apgabals | ||
| Centrs | Vjerhņadzvinska | ||
| Administratīvais iedalījums | pilsēta un 9 ciema padomes | ||
| Platība | |||
| - Kopā | 2 140,76 km² | ||
| Iedzīvotāji (2014) | |||
| - Kopā | 22 564 | ||
| - Blīvums | 10,5/km² | ||
| - etniskais sastāvs | baltkrievi (90,06%) krievi (7,38%) |
||
| Mājaslapa: http://verkhnedvinsk.vitebsk-region.gov.by/ | |||
 Vjerhņadzvinskas rajons Vikikrātuvē
| |||
Vjerhņadzvinskas rajons (baltkrievu: Верхнядзвінскі раён, krievu: Верхнедвинский район) ir Vitebskas apgabala rajons Baltkrievijā. Robežojas ar Vitebskas apgabala Rasonu rajonu austrumos, Polackas rajonu dienvidaustrumos un Mjoru rajonu dienvidos, kā arī Latviju rietumos un Krieviju ziemeļos. Administratīvais centrs — Vjerhņadzvinskas pilsēta.
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rajons tektoniski atrodas Latvijas ieliecē, tā rietumu daļa pieder pie Latgales augstienes, bet lielākā daļa — pie Polackas zemienes. Teritorija — 2141 km². Galvenās upes ir Dzvina un tās pietekas Sarjanka, Vužica, Rosica, Drisa. Ir 25 ezeri, lielākie no tiem ir Asvejas (43,8 km² — otrais lielākais ezers Baltkrievijā),[1] Ļisno (15,71 km²), Belajes (5,52 km²), Cjatnas (1,6 km²), Stralkovskajes un Rosicas. Lielākie purva masīvi ir Asvejas, Krupecs, Cjatno, Krevņiki. Gandrīz visa rajona teritorija atrodas Dzvinas (Daugavas) baseinā, tikai pašos ziemeļos ir notece caur Siņjuhu (Zilupi) uz Veļikaju.
Uz rietumiem no Haradzilaviču ciemata atrodas rajona augstākais punkts Haradzilauskas kalns — 191,8 m virs jūras līmeņa.
Teritorijā atrodas valsts nozīmes Asvejas ainavu liegums tuvu Latvijas un Krievijas robežām un 9 vietējie dabas liegumi.
Robežzonā ar Latviju atrodas 55 apdzīvotās vietas, kurām Baltkrievijas Republikas Valsts robežas komiteja noteikusi īpašu apmeklēšanas režīmu.[2]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Arheologi vērtē, ka rajona teritorijā cilvēki sāka apmesties mezolīta laikmetā. Šīs zemes vēlāk apdzīvoja balti un Asvejas apkaimē arī somugru ciltis, kuras otrās m.ē. tūkstošgades sākumā asimilēja slāvi — kriviči.[3] Par to liecina daudzu apdzīvotu vietu, upju, ezeru, dabisko robežu nosaukumi ar baltu un somu izcelsmi.
Viduslaikos šīs zemes bija Polockas kņazistes, tad Lietuvas dižkunigaitijas un Polijas-Lietuvas kopvalsts daļa. Pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā to kā Polockas provinces daļu inkorporēja Krievijas Impērijas sastāvā. 1812. gada kara sākumā netālu no Drisas atradās Barklaja de Tolli armijas štābs.
Pēc Rīgas miera līguma noslēgšanas 1921. gadā Drisu iekļāva Krievijas PFSR, 1924. gada 17. jūlijā kā Drisas rajonu Baltkrievijas PSR sastāvā.[3] un līdz 1930. gadam bija Polockas apriņķa daļa (apriņķi likvidēja 1930. gada 26. jūlijā). 1935.—1938. gadā tas kļuva par daļu no atjaunotā Polockas pierobežas apriņķa. 1938. gadā tas tika pievienots Vitebskas apgabalam, bet ziemeļu daļa 1924.—1959. gadā ietilpa Osvejas rajonā.
Otrā pasaules kara laikā 1943. gada sākumā padomju partizāni kontrolēja gandrīz visu Drisas un Osvejas rajonu. Lai radītu drošības joslu gar Ostlandes robežu, 1943. gada 15. februārī – 2. aprīlī Ostlandes SS un policijas vadītāja obergrupenfīrera Jekelna vadībā (piedalījās arī 8 latviešu policijas bataljoni) notika pretpartizānu operācija "Winterzauber", kuras laikā noslepkavoja 3904 personas, spaidu darbos nodeva 7465 personas, no kurām 2000 nonāca Salaspils koncentrācijas nometnē. Rezultātā Drisas rajons zaudēja ap trešdaļu pirmskara iedzīvotāju, bet vairāk nekā pusi Osvejas rajons.
1962. gada 25. decembrī daļa likvidētā Rasonu rajona teritorijas (4 ciema padomes) tika nodota Vjerhņadzvinskas rajonam, 1965. gada 6. janvārī tā tika atgriezta atjaunotajam Rasonu rajonam.[4] 1944.—1954. gadā bija Polockas apgabala sastāvā, 1962. gada 25. decembrī sakarā ar Drisas pilsētas pārdēvēšanu par Vjerhņadzvinsku tā ieguva savu pašreizējo nosaukumu. 1998. gadā tika izveidots Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pierobežas reģionu Ezeru novads, kas bija paredzēts to ekonomiskās un sociālās sadarbības attīstībai un iekļauj Vjerhņadzvinskas rajona teritoriju.[5]
Administratīvais iedalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
.jpg)
Rajons sastāv no Vjerhņadzvinskas pilsētas, Asvejas pilsētciemata un 9 ciema padomēm, kuras iekļauj 256 lauku apdzīvotās vietas.
| Nosaukums | Administratīvais centrs | Lauku ciematu skaits | Iedzīvotāji (2011) |
|---|---|---|---|
| Asvejas | Asvejas pilsētciemats | 21 | 2176 |
| Bjaļkovščinas | Bjaļkovščinas agropilsētiņa | 32 | 3101 |
| Bihosavas | Bihosavas agropilsētiņa | 24 | 2458 |
| Borkaviču | Borkaviču agropilsētiņa | 30 | 2045 |
| Dzjornaviču | Dzjornaviču ciemats | 25 | 936 |
| Kahanaviču | Kahanaviču agropilsētiņa | 29 | 1604 |
| Sarjas | Sarjas agropilsētiņa | 23 | 1406 |
| Šaitaravas | Šaitaravas agropilsētiņa | 13 | 1287 |
| Valincu | Valincu agropilsētiņa | 34 | 2048 |
Iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Iedzīvotāju skaits rajonā pēdējos 50 gados krities gandrīz divkārtīgi, no 38 tūkstošiem 1970. gadā[6] līdz 20 tūkstošiem 2019. gadā. Dzimstības koeficients 2017. gadā bija 11,1 uz 1000 iedzīvotājiem, mirstības — 20,5.[7] Iekšējās migrācijas saldo arī ir negatīvs: -69.[8]
Vienīgajā pilsētā Vjerhņadzvinskā 2016. gadā dzīvoja 7335 iedzīvotāji, vienīgajā pilsētciematā Asvejā 1206, kas kopā deva 8541 cilvēku pilsētas un 13 335 cilvēkus lauku tipa apdzīvotās vietās.
Saskaņā ar oficiālo 2009. gada statistiku, 90,06% rajona iedzīvotāju bija baltkrievi, 7,38% — krievi. Latviešu bija 0,13%. Tā pati statistika rāda, ka baltkrievu valoda kā dzimtā bija 68% iedzīvotāju, bet mājās pārsvarā to lietoja 38% iedzīvotāju. Krievu valodai šie skaitļi bija attiecīgi 30% un 57%.[9]
Ekonomika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2017. gadā rajonā bija reģistrētas 77 mikroorganizācijas un 12 mazās organizācijas. Pēc oficiālās statistikas, 14% no tām strādāja ar zaudējumiem.[10]
Lauksaimniecība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vadošās rajona ekonomikas nozares ir zemkopība un piena ieguve. 2017. gadā tika saražoti 57,3 tūkstoši tonnu graudu ar ražību 30,5 c/ha (2015. gadā — 95,9 tūkstoši tonnu)[11] un 59,3 tūkstoši tonnu piena ar priekš Vitebskas apgabala augstu vidējo ražību 5234 kg no govs gadā.[12]
Rūpniecība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rajona rūpniecība 2020. gadā sastāvēja no 5 uzņēmumiem, 81,5% kuru produkcijas vērtības ir pārtikas preces.[13] Tās centri ir Vjerhņadzvinskā un tuvākajā apkaimē, kā arī Bihosavas agropilsētiņa.
Tirdzniecība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]66% tirdzniecības apjoma nodrošina patērētāju kooperācija (arī PSRS laikos tā bija lauku galvenā tirdzniecības pakalpojumu sniedzēja), kurā 2018. gadā ietilpa 86 veikali, 7 autoveikali un 28 ēdinātavas.
Transports
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rajonu šķērso: dzelzceļš Vitebska — Daugavpils, kā arī šosejas Vitebska — Latvijas robeža un Kazjani — Šarkauščina — Mjori — Vjerhņadzvinska — Kastrovo (robeža ar Krieviju).
Kultūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rajonā ir novadpētniecības muzejs Vjerhņadzvinskā ar filiāli Valincos, 35 bibliotēkas un to filiāles (2018). Iznāk avīze "Dzvinskaja prauda".
Izglītība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rajonā 2020. gadā bija 1 ģimnāzija un 8 vidusskolas.[14]
Ievērojamas vietas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vjerhņadzvinskas vecā apbūve
- Katoļu baznīcas Sarjā un Rosicā
- Bihosavas dzelzceļa stacija
- Ņitoslavsku pils un parka ansamblis pie Bihosavas
- Abramovas senkapu izrakumi[15]
Reliģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rajonā reģistrētas 9 pareizticīgo, 7 katoļu, 3 piecdesmitnieku un viena baptistu draudze. Par tradicionālu kļuvusi pareizticīgo un katoļu garīdznieku piedalīšanās lauksaimniecības svētkos, kā arī dažādu lauksaimniecības un rūpniecības darbinieku oficiālajās svētku dienās.[16]
Ievērojami cilvēki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Isāks Asknāzijs (1856-1902) — mākslinieks
- Jans Čerskis (1845-1892) — ģeogrāfs
- Ivans Jarkovskis (1844-1902) — inženieris
- Aleksandrs Palmbahs (1897-1963) — valodnieks
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vjerhņadzvinskas rajons |
- ↑ "Main characteristics of the largest lakes of Belarus". Land of Ancestors.
- ↑ Перечень населенных пунктов, расположенных в пограничной зоне
- ↑ 3,0 3,1 «История. Верхнедвинский районный исполнительный комитет (2016).». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 5. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 14. oktobrī.
- ↑ Административно-территориальное устройство БССР: справочник. — Т. 2 (1944—1980 гг.). — Мн.: Беларусь, 1987. — С. 68.
- ↑ «История успеха Еврорегиона «Озерный край»». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 18. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 14. oktobrī.
- ↑ Численность наличного населения городов, поселков городского типа, районов и районных центров СССР по данным переписи на 15 января 1970 года по республикам, краям и областям (кроме РСФСР)
- ↑ «Статистический ежегодник Витебской области. — Минск: Национальный статистический комитет Республики Беларусь, 2018. — С. 55.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 8. martā. Skatīts: 2020. gada 14. oktobrī.
- ↑ «Статистический ежегодник Витебской области. — Минск: Национальный статистический комитет Республики Беларусь, 2018. — С. 88.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 8. martā. Skatīts: 2020. gada 14. oktobrī.
- ↑ Вынікі перапісу 2009 года
- ↑ Статистический ежегодник Витебской области. — Минск: Национальный статистический комитет Республики Беларусь, 2018. — С. 388.
- ↑ Регионы Республики Беларусь. — Т. 1. — Мн.: Национальный статистический комитет Республики Беларусь, 2018. — С. 444–445.
- ↑ Статистический ежегодник Витебской области. — Минск: Национальный статистический комитет Республики Беларусь, 2018. — С. 280.
- ↑ «Верхнедвинский районный исполнительный комитет, 2020: Промышленность». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 26. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 14. oktobrī.
- ↑ «Учреждения образования Верхнедвинского района». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 15. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 14. oktobrī.
- ↑ Шадыра В. І. Абрамава // Археалогія Беларусі: энцыклапедыя / рэдкал.: Т. У. Бялова (гал. рэд.) [і інш.]. — Мн.: Беларус. Энцыклап. імя П. Броўкі, 2009. — Т. 1. А—К. — С. 13—14. — 496 с. — ISBN 978-985-11-0354-2.
- ↑ «Духовность Верхнедвинского района». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 6. oktobrī. Skatīts: 2020. gada 14. oktobrī.