Aleksandrs III Romanovs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aleksandrs III
Александр III
Kramskoy Alexander III.jpg
Tituls Krievijas imperators,
Polijas karalis,

Somijas lielhercogs,
Kurzemes un Zemgales hercogs,
Livonijas hercogs utt.

Pie varas 1881. gada 13. martā
- 1894. gada 1. novembrī
Kronēšana 1883. gada 27. maijā,
Uspenskas katedrāle, Maskava
Priekšgājējs Aleksandrs II
(Александр II)
Pēctecis Nikolajs II
(Николай II)
Dinastija Romanovu dinastija
Tēvs Aleksandrs II
(Александр II)
Māte Marija Aleksandrovna
(Hesenes dinastija)
(Мария Александровна)
Sieva Marija Fjodorovna
(Gliksburgas dinastija)
(Мария Фёдоровна)
Bērni Nikolajs II
(Николай II)
Aleksandrs Romanovs
(Александр Александрович Романов)
Georgijs Romanovs
(Георгий Александрович Романов)
Ksenija Romanova
(Ксения Александровна Романовa)
Mihails Romanovs
(Михаил Александрович Романов)
Olga Romanova
(Ольга Александровна Романова)
Dzimis 1845. gada 10. martā
Sanktpēterburga, Karogs: Krievija Krievija
Miris 1894. gada 1. novembrī
Livādijas pils, Krima, Karogs: Krievija Krievija
(tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Apglabāts Pētera-Pāvila katedrāle, Sankpēterburga

Aleksandrs III Romanovs Miera nesējs (krievu: Александр III Александрович Романов, Миротворец, 1845 - 1894), Krievijas impērijas imperators (1881 - 1894), arī Polijas karalis, Somijas lielhercogs, Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs utt. Sāka valdīt pēc sava tēva, relatīvi liberālā Aleksandra II nogalināšanas atentātā. Bija visai konservatīvi noskaņots un lielu vērību pievērsa krievu valodas dominēšanas un Krievijas impērijas vienotības nostiprināšanai.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēvs - imperators Aleksandrs II, māte - Hesenes lielhercoga meita, imperatrise Marija Aleksandrovna (Мария Александровна, dzimusi Marie von Hessen-Darmstadt). Aleksandrs III dzimis 1845. gada 10. martā.

1866. gadā Aleksandrs aprecējās ar Dānijas princesi Dagmāru (Marie Sophie Frederikke Dagmar, prinsesse af Danmark, pareizticībā kristita kā Marija Fjodorovna - Мария Фёдоровна, 26.11.1847 - 13.10.1928).

Bērni:

  • dēls Nikolajs (Николай Александрович, 1868 - 1918) - nākamais un pēdējais Krievijas imperators.
  • dēls Aleksandrs (Александр Александрович, 1869 - 1870) - mira kā zīdainis no meningīta
  • dēls Georgijs (Георгий Александрович, 1871 - 1899) - pēkšņi miris 28 gadu vecumā
  • meita Ksenija (Ксения Александровна, 1875 - 1960) - apprecējās ar sava tēva brālēnu, mirusi Londonā
  • dēls Mihails (Михаил Александрович, 1878 - 1918) - Nikolajs II atteicās no Krievijas troņa Mihailam par labu, tomēr viņš atteicās, neskaidros apstākļos nogalināts Permā
  • meita Olga (Ольга Александровна, 1882 - 1960) - kopā ar otro vīru Nikolaju Kuļikovski pācēlās uz Dāniju, bet Otrā pasaules kara laikā apmetās Kanādā, kur mira

Intelekta ziņā esot bijis diezgan viduvējs, tomēr jaunībā esot bijis ļoti spēcīgs fiziski (ar pirkstiem locījis monētas, pakavus). Sadzīvē esot bijis vienkāršs: ievērojami samazinājis galma izdevumus, galma balles tikai 4 gadā utt. Visai reliģiozs, konservatīvs, izteikti ģimenisks. Kaislīgs makšķernieks un mednieks (vēstures annālēs iegājis viņa teiciens: "Kad krievu imperators makšķerē, Eiropa var pagaidīt" - Когда русский император удит рыбу, Европа может подождать.). Aizrautīgs mākslas darbu kolekcionārs.

Pirmos divus gadus Aleksandrs valdīja bez kronēšanas, kas notika 1883. gada 15. maijā Maskavā, Kremļa Uspenskas katedrālē (Успенский собор).

1888. gadā kopā ar ģimeni cieta vilciena katastrofā. Dzelzceļa katastrofa notika netālu no Borku stacijas ceļa posmā starp Jaltu un Maskavu. Imperatora vilcienu nepieļaujami ātri vilka divas preču lokomotīves un šūpošanās rezultātā lokomotīves nogāja no sliedēm un vilciena sastāvs nokrita no uzbēruma. Cara ģimene, kas atradās restorānvagonā, necieta, jo vagona sienas tika saspiestas un novērsa jumta deformāciju.

Miris no slimības 1894. gada 1. novembrī.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc teroristu organizācijas "Tautas griba" (Народная воля) sarīkotā atentāta tika apturētas Aleksandra II ieplānotās parlamentārās reformas. 1881. gada 29. aprīlī tika publicēts imperatora manifests (Манифест о незыблемости самодержавия), aicinot tautu mobilizēties ap monarhiju, stiprināties ticības un morāles vērtībās. Liberāli noskaņotajiem ministriem (Loris-Meļikovs, Miļutins u.c.) nācās demisionēt.

1881. gada 14. augusta "Rīkojums par kārtības valstī, sabiedriskā miera saglabāšanu un pastiprinātas drošības ieviešanu noteiktos reģionos" (Распоряжение о мерах к сохранению государственного порядка и общественного спокойствия и проведение определенных местностей в состояние усиленной охраны) atļāva 10 impērijas guberņu politiskajai policijai darboties, nepakļaujoties vietējai tiesu un administratīvajai varai. Bez tiesas sprieduma varēja izsūtīt "nevēlamas personas", slēgt avīzes un žurnālus, mācību iestādes utt.

1882.-1884. gados tika pieņemta virkne tiesību aktu, kas ievērojami pastiprināja cenzūru (it kā "pagaidu", taču bija spēkā līdz 1905.g.).

1889.-1892. gados notika provinces pašvaldību un pilsētu pašvaldību reorganizācija. Izdeva "Likumu par muižnieku īpašumu" (закон о дворянских выморочных имуществах, 1883), kas palielināja lauku muižniecības privilēģijas. "Muižnieku zemes bankas" izveidošana 1885. gadā.

1884. gada "Augstskolu nolikums" likvidēja augstskolu pašpārvaldi, kara ģimnāzijas pārveidoja par kadetu korpusiem. 1887. gada 1. jūlijā tika publicēts slavenais apkārtraksts-rīkojums "Par ķēkšu bērniem" (Циркуляр о кухаркиных детях), kurā izglītības iestāžu vadībai ieteikts izvairīties uzņemt skolās "kučieru, kalpu, pavāru, veļasmazgātāju, sīktirgotāju un tamlīdzīgu ļaužu bērnus kuriem, izņemot atsevišķus apveltītus īpašām spējām, nav ieteicams izrauties no vides, kurā tie dzimuši".

80.-90. gados notika masveida ebreju izraidīšana aiz t.s. "nometinājuma joslas" (черта оседлости). No Maskavas vien izraidīja aptuveni 20 000 cilvēku. Noteica ebreju kvotas vispirms vidējās, pēc tam augstākajās mācību iestādēs (nometinājuma joslā to skaits studējošo vidū nedrīkstēja pārsniegt 10%, ārpus joslas - 5%, galvaspilsētā - 3%).

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izteikts merkantilisms un protekcionisms. Ievērojami pieauga ievedmuitas maksājumi, netiešie maksājumi. Auga cenas, iedzīvotāju pirktspējai nepalielinoties.

1881.-1884. gados samazināja zemniekiem zemes izpirkuma maksu, nodibināja valsts "Zemnieku banku" (Крестьянский поземельный банк, 1882), kas bija domāta no dzimtbūšanas atbrīvoto zemnieku kreditēšanai. Palielināja mantojuma un dividenžu peļņas nodokļus. Ieviesa dzīvokļu nodokli. Ierobežoja bērnu nodarbināšanu (1882), pusaudžu un sieviešu darba laiku fabrikās naktīs (1885) Pieņemti likumi par dzīvesvietas maiņas brīvību (1889), par zemnieku zemes neatsavinātību (1894), par strādnieku darba laika regulēšanu fabrikās (1886, 1897).

Intensificēja valsts dzelzceļu tīkla būvniecību.

Lauksaimniecība pēc dzimtbūšanas atcelšanas bija ļoti vāja, neražas gados zemnieki cieta badu.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārpolitikas pamatvirzieni:

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijas valdnieks Lesser Coat of Arms of Russian Empire.svg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Aleksandrs II
Krievijas imperators
1883.-1894.
Pēctecis:
Nikolajs II