Egejas civilizācija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Egejas jūras reģions. Satelītuzņēmums

Egejas civilizācija ir jēdziens, kuru lieto, lai apzīmētu bronzas laikmeta civilizāciju, kura ap 3000.—1200. gadu p.m.ē. apdzīvoja Egejas jūras reģionu, galvenokārt tās salas — Krētu, Kiklādes u.c. —, kā arī atsevišķas sauszemes Grieķijas teritorijas. Egejas civilizācijas jēdziens apvieno dažādas šī reģiona kultūras, kuras pastāvēja dažādos bronzas laikmeta laika posmos, ieskaitot arī dzelzs laikmeta sākumu.

Egeja - Eiropas civilizācijas sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mīnojas Krēta

Eiropas civilizācijas pirmsākumi nereti asociējas ar seno Grieķiju, Peloponesu, Atēnām, helēņiem utt. Arheoloģiskie izrakumi tomēr liecina, ka sākotnēji tika "apgūtas" Egejas jūras salas un tikai pēc daudziem gadsimtiem, kad tur jau bija izveidojusies augsti attīstīta civilizācija, sākās straujāka Grieķijas kontinentālās daļas attīstība, lai gan apdzīvota tā bijusi vienmēr.

Pirmie ieceļotāji Egejas jūras dienvidu salās (Kiklādu, u.c.), parādījušies vēl akmens laikmetā - pirms apmēram 4000. g. p.m.ē. Tās bijušas visai primitīvas Ziemeļāfrikas ciltis. Turpmāko, apmēram tūkstoš gadu laikā, šīs ciltis, sajaucoties ar vēlākiem kolonistiem, savā attīstībā strauji progresējušas, akmens laikmetu nomainot pret bronzas laikmetu un liekot pamatus Egejas civilizācijai.

Ap 3000. g. p.m.ē. Egejas reģionā parādījās samērā liels jaunu ienācēju vilnis, visticamāk no salīdzinoši augstāk attīstītās Mazāzijas. Virkne zinātnieku uzskata, ka arī Grieķijas kontinentālajā daļā šie cilvēki varēja nonākt pa šauro zemes strēli, kas atdala Melno jūru no Marmora jūras mūsdienu Stambulas rajonā (tanī laikā šeit, visdrīzāk, vēl nebija Bosfora šauruma). Migrācija bija iespējama arī pa otru zemes tiltu pāri Dardaneļu šaurumam, kas savieno Marmora un Egejas jūras (iespējams, arī Dardaneļu šaurums vēl nebija izveidojies). Pastāv arī iespēja, ka daļa Grieķijas kolonistu ieradušies šeit pa jūru.

Apmetuši plašu loku gar Egejas jūras ziemeļu piekrasti, ieceļotāji no ziemeļiem ieradušies Grieķijā. Tie dēvējuši sevi par helēņiem - tā saskaņā ar Homēra rakstiem sauca vienu no nelielām senās Grieķijas ciltīm. Par grieķiem šī reģiona iedzīvotājus sāka saukt vēlākie ienācēji. Arī grieķi bija viena no ciltīm, kas apdzīvoja Epīru - Grieķijas ziemeļrietumu daļu.

Noskaidrots, ka helēņi jau lietojuši bronzas ieročus un darbarīkus un viņi jau atradās dzimts iekārtas sairšanas stadijā. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka sākotnēji šie cilvēki dzīvojuši nelielos, savstarpēji neatkarīgos ciematos. Tomēr, šie ciemati parasti bijuši labi nocietināti ar stiprām sienām.

Citas ieceļotāju grupas, kas apmetās Krētas salā un Egejas (Kiklādu) salās, ciematus un ēkas būvēja ievērojami komplicētākus. Tieši šajās salās, agrīnā Bronzas laikmetā, bijis ievērojams progress zemes apstrādē un tehnoloģijā. Papildus vēl Neolīta laikā apgūtajiem, no Levanta ievestajiem pārtikas produktiem - kviešiem, miežiem un pākšaugiem, kas sākotnēji sastādīja egejiešu uztura pamatu, pievienojās vīns un olīvas. Uzturs pakāpeniski kļuvis daudzveidīgāks, tas palielināja dzīves ilgumu un stimulēja aktīvāku cilvēku dzīves veidu.

Plaši izplatīta Egejā bija arī lopkopība. Sākotnēji tās pamatā bija, galvenokārt, aitas un kazas, bet vēlāk arvien lielākā skaitā tikuši turēti arī liellopi. Graudaugi, olīvas, vīns, mājas lopi un to produkti — deva pietiekamu pamatu lai nelielas komūnas spētu pilnībā nodrošināt sev izdzīvošanu. Plašāka lauksaimniecības diversifikācija stabilizēja komūnas ražošanas un patēriņa bilanci gada ietvaros. Tas deva iespēju daļai komūnas dalībnieku arvien vairāk specializēties amatniecībā, tādējādi vēl vairāk palielinot darba ražīgumu un nodrošinot komūnu ne tikai ar nepieciešamo iztiku tekošo, bet arī veidojot pārpalikumu rezervēm un tirdzniecībai.

Mīnoja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mīnojiešu izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidējā Bronzas laikmetā (ap 2200.—1800. gadu p.m.ē.), kad Babilonijā šumeru civilizācija sava norieta periodā vēl izmisīgi cīnījās par savu izdzīvošanu ar Elamu, bet Ēģiptē varu bija pārņēmuši Tēbu valdnieki, kontinentā un Kiklādu salās ieradies kārtējais ienācēju vilnis. Pastāv dažādi viedokļi par ienācēju izcelšanos. Iespējams, ka vieni ienācēji ieceļojuši no Ēģiptes, bet citi no Mazāzijas. Ienācēju ierašanās laiks Kiklādu salās aptuveni sakrīt arī ar nomadu cilšu aktīvas migrācijas laiku no Arābijas pussalas dažādos virzienos. Tas nenozīmē, ka tieši nomadi ieradušies Egejā - nevar izslēgt, ka nonākuši Vidusjūras piekrastē, vai tālāk Mazāzijā, viņi no turienes izspieda kādas vietējās ciltis, kuras arī devās meklēt jaunas dzīves vietas. Visai ticams, ka tie varēja būt arī Šumeras Akadas pamatiedzīvotāji, kas glābušies no jukām, kas aizsākās Mezopotāmijā pēc tās valdnieka Sargona nāves.

Var spriest, ka starp iepriekšējiem iedzīvotājiem un jaunatnācējiem notikušas sīvas cīņas, lai gan abi migrācijas viļņi runājuši valodā, kas piederēja pie kopējas indoeiropiešu valodu saimes. Pie šīs saimes pieder kā sengrieķu, tā arī mūsdienu grieķu valodas. Pastāv uzskats, ka Krētas attīstības agrīnā un vidus periodā tās pamatu veidojuši heti, kas šeit varētu būt ieceļojuši no Mazāzijas un, kuru valoda arī piederējusi indoeiropiešu grupai. Savukārt reliģiskie kulti, kas šajā laikā jau bija attīstījušies Mīnojā, norāda uz Vidējiem Austrumiem, kā iespējamo to izcelšanās vietu. Līdz ar jauno ieceļotāju vilni salās ienāca arī būtiskas inovācijaskeramika, zirga izmantošana u.c. Neskatoties uz to, Kiklādu salu civilizācijas attīstība tika aizkavēta apmēram par diviem gadsimtiem, jo jaunienācēji bija nodarījuši lielus postījumus.

Krētas kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veiksmīgāka bija civilizācijas attīstība Krētas salā, ar kuru galvenokārt arī saistās nosaukums - Mīnojas kultūra. Tāpat kā visā Egejas reģionā tā sāka veidoties ap 3000. g. p.m.ē., bet otrajā gadu tūkstotī p.m.ē. tā jau bija sasniegusi augstu uzplaukuma pakāpi. Līdztekus agrīnām Ēģiptes un Mezopotāmijas kultūrām Vidusjūras austrumos un dienvidos, Mīnoja bija pirmā lielākā civilizācija uz Eiropas zemes.

Krētas sala bijusi viena no vispiemērotākajām olīvu audzēšanas un vīna izgatavošanas vietām visā Vidusjūras reģionā. Tā kā šīs preces bija ļoti plaši pieprasītas, tāljūras tirdzniecība ar tām drīz vien kļuva par galveno Krētas saimniecības pamatu. Papildus ienākumi veidojās arī no vilnas eksporta, jo arī aitkopība Krētā bijusi visai labi attīstīta. Savukārt Krētas importu veidoja metāls no Mazāzijas, alabastrs no Ēģiptes un pat strausu olas no Lībijas. Aktīvie tirdzniecības sakari liecina par jau samērā plašu darba dalīšanas sistēmas pastāvēšanu. Efektīva, stabilus ienākumus nesoša saimniecība veicināja iedzīvotāju pieaugumu, kā arī virsvērtības uzkrāšanos Krētas ekonomikā. Šī virsvērtība, kura nebija nepieciešama tūlītējam patēriņam tika novirzīta galvenokārt Mīnojas kultūras attīstībai.

Visuzskatāmāk Mīnojas kultūru raksturo lielas valdnieku pilis, plaši pagalmi un pilsētu laukumi. Visgreznākā pils atradusies Knosā, Krētas ziemeļu daļā. Pilsētu un piļu straujā izaugsme liecina par augsto amatniecības tehnoloģisko līmeni un amatnieku profesionālo prasmi, kāds bija sasniegts šajā laikā. Amatniecības izstrādājumos skaidri jaušama arī Ēģiptes un Tuvo Austrumu ietekme. Galvenais celtniecības materiāls bija ģipša bloki, kas bija ļoti precīzi pēc izmēra (garuma mērs Mīnojas pēda — 30.36 cm) un rūpīgi apstrādāti. Bagātākās Krētas pilīs bija ierīkotas svarīgākās komunālās ierīces - ūdensvads, kanalizācija, vannas istabas, peldbaseini. Tomēr arī pilsētu iedzīvotāji bija nodrošināti ar ūdensvadu un kanalizāciju. To augstais tehniskais līmenis netika nekur pārsniegts līdz pat Romas impērijas uzplaukuma laikiem.

Mīnojiešu sasniegumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzas pazīmes liecina, ka Mīnojieši bijuši labi jūras braucēji. Krēta pati ar savu jūras floti nodrošināja eksporta un importa plūsmu apkalpošanu. Sākotnēji krētieši uzturējuši tirdzniecības sakarus ar Kiklādu salām, bet aktīvi kontakti pastāvējuši arī ar Sicīliju, Ēģipti un Vidusjūras austrumu piekrastes pilsētām, no kurienes, iespējams, bija atnākusi daļa Mīnojas iedzīvotāju kādā no kolonizācijas viļņiem.

Alfabēts un rakstība nerada šaubas arī par augsto Krētas iedzīvotāju zināšanu līmeni. Sākotnēji krētieši rakstībai lietojuši hieroglifus, kas jādomā aizgūti no ēģiptiešiem. Tomēr šo rakstu saturu pagaidām vēl nav izdevies atšifrēt. Drīz vien krētieši pārgāja uz A rakstu, ar kuru arī saista krētiešu valodu. Atšķirībā no B raksta, kas bijis vēlākās mikēniešu valodas pamatā, A raksts nav pilnībā atšifrēts pat vēl līdz mūsdienām. Tādēļ nav īsti skaidra arī krētiešu valodas izcelsme, tātad arī viņu etniskā piederība. Tomēr atšifrētie B rakstības teksti liecina par labi organizētu valsti ar attīstītu birokrātiju, kas ir viena no jebkuras nobriedušas civilizācijas pazīmēm.

Joprojām tikpat neskaidra ir Mīnojas sabiedrības sociālā struktūra un politiskā uzbūve. Lai gan daudzas pazīmes norāda, ka galveno politisko un saimniecisko lomu Krētā spēlējušas valdnieku pilis, varas mehānisms nav apzināts. Ir tikai zināms, ka šajās pilīs atradušās lielas pārtikas un dažādu preču un priekšmetu glabātuves. Tas liecina par to, ka Krētas valdnieku rokās bijušas virsvērtības pārdales loma. Tai pat laikā viņu pilis neizcēlās ar nozīmīgām aizsardzības būvēm.

Mīnojiešu kultūru lielā mērā var uzskatīt par vienu no galvenajiem Eiropas civilizācijas un kultūras pirmavotiem. Atšķirībā no vecākām Tuvo Austrumu civilizācijām, kuru kultūra gadsimtu gaitā veidojās līdzīgi ķieģeļu sienai — katram nākamajam slānim augot uz iepriekšējo pamata — mīnojieši daudz lielākā mērā bija novatori un kombinatori jebkurā jomā. Pārņemot citu civilizāciju sasniegumus, viņi tos pārveidoja un attīstīja tālāk, radot pilnīgi jaunu kultūras vidi, kurā gan varēja viegli atpazīt pirmavotus, bet kopumā ņemot tā tomēr bija jau cita kultūra. Šī kultūra izplatījās arvien tālāk, gan laikā, gan telpā, liekot pirmos pamatakmeņus Eiropas civilizācijai, tās saimniecībai un kultūrai. Piemēram, Mikēnās tika atrasta kaklarota, kura acīmredzami izgatavota Lielbritānijā no Baltijas dzintara. Šādu kombināciju bijis ne mazums, kas liecina par daudzslāņainajiem civilizāciju veidošanās, attīstības un norieta ceļiem, savus tehniskos un kultūras sasniegumus nododot tālāk — citām civilizācijām. Tāda bija arī Mikēnu kultūra.

Galvenā dievība bija Zemes dieve, kas vēlāk pārtapa par Zeva māti Reju un vēlāk kalpoja kā nozīmīga grieķu civilizācijas daļu. Veltot tās dieviem, tika rīkotas plašas procesijas. Kā uzskata pils izrakumu iniciators Arturs Evanss, tās vēsturē bijuši apmēram deviņi posmi, uzplaukumu piedzīvojot no Mīnoja I līdz Mīnoja III posmā.

Civilizācijas izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šobrīd apšaubīts, ka viņi bijuši hellēņi. Lineārais B rakstības veids, kuru izdevies atšifrēt 1952. g. un kas attiecināms uz Mīnoja civilizācijas beigu posmu, vienīgais pierāda, ka tā ir grieķu izcelsmes. Iespējams, ka 2. gadu tūkstoša beigās tā piedzīvojusi migrantu viļņus. Iespējams, ka vidusposma apdzīvotāji patiesībā bija heti. viņi bija indoeiropieši un runāja kanēziešu valodā.Izcilākais viņu valdnieks bija Supiluliums(1380-1347. p.m.ē.) Hetu ietekme bija plaša visos Tuvajos Austrumos un, iespējams, tā sasniegusi arī Krētu un Mīnoja civilizāciju


Leģenda par Mīnotauru[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar leģendām salā dzimis gan Zevs, gan briesmonis Mīnotaurs. Zevs nolaupījis Eiropu un nogādājis salā Mīnotaurs radies dīvainas savienības iespaidā- Mīnoja sieva Pāsifaja ielaidusies dīvainos sakaros ar upurbulli, un ar celtnieka Daidala palīdzību bullis apaugļojis valdnieci. Rezultātā radies puscilvēks-pusbullis jeb l’infamia di Creti.[1] Daidals vēklāk uzcēlis labirintu, kuru briesmonis sargājis. Situācijā izmaiņas ieviesis Tēsejs, kurš ienīda šādus briesmoņus, jo arī viņa māte niekojusies ar bulli. Viņš pievienojās jauniešu pulkam, kurus bija paredzēts ziedot bullim, bet, izmantojot Ariadnes doto pavedienu, izkļuvis no labirinta, no galinājis bulli un kopā ar Ariadni devies uz Naksas salu. Ar Tēseju saistīta arī viņa tēva Egeja nāve. viņa vārdā arī nosaukta jūra.

Mīnojas kultūras noriets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1450.g. p.m.ē. sākās Mīnojas kultūras noriets. Vēsturnieki diskutē par iemesliem, kas bija šīs civilizācijas sabrukuma pamatā. Agrāk plaši izplatītā hipotēze par vulkāna izvirdumu tuvējā Tēras salā (mūsdienu Santorini) neapstiprinās, lai gan šāds izvirdums tiešām bijis - tikai kādus 150-200 gadus agrāk. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pēc Tēras vulkāna izvirduma mīnojieši atjaunojuši savas celtnes uz milzīga vulkānisko pelnu slāņa.

Vulkāna rezultātā atmosfērā izmeta 30 kubikmetru izmešu- sēra, akmeņu. Tā rezultātā cieta ievērojami tempļi, tika pārtraukti rituāli. Vulkāna datēšanu palīdzēja dendrohronoloģijas metodes. Apstiprinājums par pasaules mēroga dabas katastrofām ap 1645. g. p.m.ē. ir iegūts, konstatējot sēra nogulšņu attiecīgā perioda ledus slāņos Grenlandē. Šīs katastrofas bija tikai daļa plašāku nelaimju virknē un iezīmē loģisku civilizācijas attīstības norietu.

Runājot par kultūras zināšanām par citām zemēm un tautām, kas apdzīvojušas Vidusjūras reģionu, zināms, ka iepazina Zimeļāfriku, tirgojās ar Ēģipte [[Knosa]s]ziedu laiki sakrita ar Amenhotepa III laikā. Mīnojieši pazina arī pilsētas Jēriku, Sīdonuk, ar to starpniecību uzzināja par Seno Austrumu valstīm. Iespējams, viņi iesaistījušies sakaros ar Itālijas pirms latīņu kultūrām. Iespējams, tirgojoties ar varu, tās varēja nonākt kontaktā ar Uņetices, kurgānu kultūrām.

Mīnojieši baudīja bronzas laimeta sasniegumus, bet ziemeļos esošās tautas bija aizkavējušās neolīta posmā Šai laikā bija sākusies indoeiropiešu virzība uz rietumiem. Ķelti jau bija apmetušies kontinenta vidusdaļā, migrācijas bija sākuši ģermāņi], balti. Iespējams, pirmie ieceļotāji no ziemeļiem jau bija sasnieguši Krētu.

Mikēnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikēniešu iebrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās visplašāk izplatīta ir hipotēze, ka Mīnojas civilizāciju pakļāva spēcīgākie kaimiņi - Mikēnas. Mikēnieši bija mūsdienu Grieķijas kontinentālās daļas - Peloponesas iedzīvotāji ahaji (vai danaji), kas ieradušies Grieķijā no ziemeļiem vai ziemeļaustrumiem ap 2000.g. p.m.ē. — tātad nedaudz vēlāk nekā mīnojieši Egejas salās. Pirms mikēniešu ierašanās šo Grieķijas teritoriju apdzīvoja tās pirmiedzīvotāji — vecāka neolīta kultūra, kas tur, tāpat kā Egejas salās, bija pastāvējusi kopš ap 4000.g. p.m.ē. Viņi nebija grieķi, jo to valoda nepiederēja pie indoeiropiešu grupas. Mikēnieši pārņēmuši savā kontrolē Peloponesas pussalas austrumu daļu starp Korintas līci un Argosas pilsētu nogalinot, padzenot vai pakļaujot senākos vietējos iedzīvotājus.

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka viena no varenākajām un labāk nocietinātajām ahaju pilsētām bijusi Mikēnas. Tā atradusies netālu no mūsdienu Grieķijas pilsētas Minaiki, Argosas līdzenumā. Ir zināms, ka Mikēnas pilsēta nodibināta 16. gadsimtā p.m.ē., aptuveni laikā, kad ēģiptieši veda asiņainas cīņas ar hiksu iekarotājiem, bet savus labākos ziedu laikus tā sasniegusi 14.-13. gadsimtā p.m.ē. - vēlīnā bronzas laikmetā. Ņemot vērā acīmredzami nozīmīgo Mikēnu lomu attiecīgajā Grieķijas civilizācijas attīstības posmā, to pieņemts saukt par Mikēnu civilizāciju.

Mikēniešu kultūras iezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikēnu pilsētas drupas

Mikēniešu valoda bija arhaiska grieķu valoda, rakstīta tā saucamajā lineārajā B veidā, kas atspoguļo grieķu valodu tās veidošanās sākuma posmā. Daži valodnieki uzskata, ka mikēniešu valoda bijusi lingvistiski tuva senās Kipras dialektiem. Ja tā tiešām ir, tas varētu liecināt, ka mikēniešiem varēja pastāvēt arī zināmas etniskas saites ar Levantu, kura ietekmē Kipra vienmēr atradusies. Šo salu, kas pēc platības ir trešā lielākā (9251 kv.km) Vidusjūrā, parasti pārvaldīja visas tās valstis, kas bija noteicošās Vidusjūras austrumu piekrastē.

Ienācējiem bija jau visai attīstīta podniecība, metalurģija un arhitektūra. Tomēr salīdzinājumā ar Krētas kultūru, mikēniešus drīzāk varēja pielīdzināt barbariem, jo, piemēram, māksla mikēniešiem ierodoties Peloponesā, vēl bija ļoti zemā līmenī. Tikai vēlāk tirdzniecības sakaru attīstība ar Krētu dziļi ietekmēja arī Mikēnu kultūru. Tā rezultātā ap 1600. g. p.m.ē. Mikēnas kļuva par vienu no galvenajiem antīkās pasaules centriem.

Atšķirībā no jūras braucējiem un tirgotājiem — mīnojiešiem, Mikēnām bija izteikti militārs raksturs. Par to liecina stipri nocietinātās pilsētas, zīmējumi, kuros galvenie notikumi ir medības un karš. Mikēnu "militarizācija" tās vēlākā attīstības gaitā pat pastiprinājās. Mikēnieši, paši būdami izveicīgi kaujas ratu pielietošanas meistari un jātnieki, pārņēma no hetiem viņu augsti attīstīto militāro celtniecības un fortifikācijas mākslu. Līdz ar to mikēnieši drīz vien kļuva par ietekmīgāko militāro spēku visā tā laika Vidusjūras reģionā.

Starp 1600. un 1400.g. p.m.ē. attiecības starp Mikēnām un Krētu kļuva arvien saspringtākas, jo abas varas tiecās iegūt pilnīgu kontroli pār Vidusjūru. Mikēnas šo varu arī ieguva ap 1400.g. p.m.ē., pēc galvenā Krētas centra - Knosas nežēlīgas nopostīšanas. Mikēnas, gan iznīcināja Mīnoju kā civilizāciju, bet lielā mērā pārņēma tās kultūru. Līdz ar to arī kontinentālā Mikēnu Grieķija drīz vien kļuva par kultūras centru Eiropā, bet civilizācija kopumā atkal bija izdarījusi kārtējo soli tālāk Eiropā, ziemeļu un rietumu virzienā. Mikēnas pārņēma arī Mīnojas lomu Vidusjūras tirdzniecībā, kas jau ilgi pirms tam bija kļuvusi internacionāla.

Agrā bronzas laikmetā Mikēnas civilizācija sasniedza augstu attīstības pakāpi. Tās arhitektūrā vērojamas kā pašu mikēniešu senās tradīcijas, piemēram, nocietinājumu celtniecībā milzīgu, ciklopisku akmens bluķu izmantošana, kā arī freskas ēku apdarē un dažādi amatniecības un mākslas priekšmeti, kur vērojami arī Mīnojas un Levanta elementi.

Politekonomiskā vara Mikēnās balstījās uz pilsētām. Katru no tām pārvaldīja atsevišķs valdnieks. Lielākās pilsētas Mikēnu valdniekam bija vara arī pār pārējām pilsētām. Citiem vārdiem, Mikēnas bija tāda kā pilsētu federācija, bet to valdnieki — augstākā šīs federācijas kolektīvā pārvaldes institūcija ar Mikēnu pilsētas valdnieku kā tās priekšsēdētāju. Tādēļ Mikēnu valstī pastāvēja zināma politiskā vienotība, ko atzīmējuši arī senie hetu diplomātiskie pieraksti. Pārējā Mikēnu sabiedrības struktūra nav īsti skaidra izņemot to, ka tās zemāko kārtu veidoja par vergiem pārvērstie agrākie pamatiedzīvotāji. Nav šaubu arī par to, ka starp brīvajiem cilvēkiem — mikēniešiem un vergiem pastāvējusi liela sociālā stāvokļa un tiesību atšķirība.

Mikēnu noriets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz ievērojamo militāro potenciālu un citiem sasniegumiem, arī Mikēnu civilizācija tomēr nepastāvēja ilgi. Lai gan mikēnieši pēc desmit gadus ilgas cīņas ap 1260.g. p.m.ē. ieņēma un sagrāva Troju Mazāzijā, ko savās poēmā Iliāda aprakstījis Homērs, sākās Mikēnu noriets. Trojas ieņemšana acīmredzot bija viens no kariem daudz garākā cīņu sērijā, kas risinājās 13 un 12. gadsimtā p.m.ē. visā Egejas reģionā. Arī starp pašām Mikēnu pilsētām sākās savstarpējas cīņas, kas mijās ar arvien biežākiem dažādu citu cilšu un tautu iebrukumiem, kas apmierinājās ar iegūto laupījumu un ne vienmēr apmetās iekarotajās vietās, bet vājināja un iznīcināja Mikēnu institucionālo struktūru. Arī Mikēnu pilsēta ap 1100.g. p.m.ē. gāja bojā ugunsgrēkā. Tādēļ jau 13. gadsimta p.m.ē. beigās Mikēnas kā vienota civilizācija pārstāja pastāvēt. Tā sadalījās atsevišķos savstarpēji nesaistītos reģionālos centros. Daudzas no Mikēnu pilsētām un veseli reģioni tika izpostīti. Tas gan nenozīmē, ka tur dzīvība vispār pārstāja pastāvēt. Tā turpinājās, tikai jau daudz zemākā līmenī. Atsevišķās vietās to iedzīvotāji bez manāmām progresīvām vai regresīvām izmaiņām turpināja veģetēt vēl vairākus turpmākos gadsimtus, pārdzīvojot neskaitāmus dažādu barbaru un laupītāju iebrukumus, galvenokārt no ziemeļiem.

Dorieši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Doriešu ierašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no tautām, kura iebruka Mikēnās, bija dorieši. Arī šie iekarotāji ieradās no ziemeļiem, pametot savu sākotnējo mītnes zemi — kalnaino apvidu Epīru. Dorieši ne tikai piederēja pie indoeiropiešu valodu saimes, viņi etniski bija radniecīgi ahajiem — mikēniešiem un, jādomā, arī hetiem. Par savu galveno atbalsta punktu dorieši sākotnēji izvēlējās Argosu - vēlāko Spartu. Jau tās agrāko iedzīvotāju dzīves veidam bija raksturīgas militāras iezīmes, organizētība un stingra disciplīna, kas vēlākajā Spartā kļuva par tās politiskās organizācijas pamatu. Lai gan pirms iebrukšanas Mikēnās dorieši vēl atradās pirmatnējās kopienas attīstības līmenī, viņi izcēlās ar savu drošsirdību un karošanas mākslu. Šī iemesla dēļ un zināmā mērā arī vēsturiski viņus var uzskatīt par Hērakla pēctečiem.

Doriešu kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dorieši, lai gan atradās uz daudz zemākas kultūras pakāpes nekā mikēnieši, tāpat kā heti, jau lietoja dzelzs ieročus, kas ir daudz izturīgāki un efektīvāki nekā izgatavotie no bronzas. Tas cīņā par Grieķijas teritoriju viņiem nodrošināja pārsvaru pār mikēniešiem un gala rezultātā uzvaru. Līdz ar to dorieši Grieķijā ievadīja dzelzs laikmetu. Pastāv uzskats, ka dorieši iebrūkot Grieķijā un Egejā to arī pilnībā helenizējuši, līdz ar to pārtraucot Vidējo Austrumu kultūras ietekmi, kas līdz tam dominēja visā reģionā. Šādam apgalvojumam par pamatu it kā kalpo tas, ka viņi drīz vien ne tikai iekarojuši visu Peloponesas pussalu, tie iebruka un pakļāva Krētu un citas Egejas salas, kā arī Mazāzijas dienvidrietumu rajonu, Sicīliju un Itālijas dienvidu daļu. Par galvenajām doriešu pilsētām kļuva Sparta, Argosa un Korinta.

Iekarotāji un iekarotie drīz vien saplūda vienā etniskā grupā, kurā izdalījās trīs galvenās apakšgrupas - dorieši, ajolieši un jonieši. Tomēr tas nenotika mierīgā veidā. Turpinājās asas cīņas par varu un kontroli, jo dorieši acīmredzot nespēja pilnībā kontrolēt iekarotos reģionus, kuru liela daļa bija izkaisīti pa Vidusjūras salām. Tas arī kavēja viņiem sakoncentrēt spēkus izšķirošam triecienam noteiktā virzienā. Tā, doriešiem neizdevās pakļaut vienu no galvenajiem Grieķijas vēsturiskajiem reģioniem - Atiku, kam vēlāk bija noteicošā nozīme antīkās grieķu civilizācijas attīstībā. Atikā paglābās liela daļa no iepriekšējiem Grieķijas iekarotājiem - mikēnieši (ahaji). Liela ahaju daļa, bēgdama no doriešiem, emigrēja uz Mazāzijas rietumu piekrasti, kur sāka sevi dēvēt par joniešiem. Pēc vairākiem gadsimtiem šajā reģionā, it īpaši Milētā, Efesā, Samā, sākās straujš kultūras uzplaukums, pat apsteidzot daudzējādā ziņā kontinentālo Grieķiju.

Doriešu un Egejas kultūras sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilgstošā karadarbība Grieķijā un Egejas salās paralizēja arī tirdzniecību. To papildināja sirojošas jūras pirātu bandas (jūras ļaudis). Jūras ļaužu izcelšanās nav īsti skaidra. Saskaņā ar vienām liecībām, tie bijuši Korsikas, Sicīlijas un Sardīnijas pirātu bandas - ar citām - vairāku Vidusjūras austrumu piekrastes cilšu savienība. Katrā ziņā visā Egejas reģionā uz ilgu laiku iestājas juceklis, haoss - viena pēc otras daudzos karos tika izpostītas plaukstošās Egejas pilsētas. Doriešu iebrukums izjauca Mīnojas - Mikēnu kultūras iekšējo līdzsvaru un attīstību. Tā rezultātā ap 1200.g. p.m.ē. vai nedaudz vēlāk beidza arī pastāvēt Egeja kā patstāvīga civilizācija.

Tāpat kā Egejā, arī Mazāzijā beidza pastāvēt dzelzs laikmeta pionieri — kādreiz varenā hetu valsts, kas bija izveidojusies Mazāzijas centrālajā daļā. Sākotnēji hetu valstī iebruka jūras ļaudis. Tiem seko trāķieši, armēņi un frīģieši - Balkānu un Kaukāza tautas, kas arī tika ierautas lielā haosa mutuļos.

Pirmais Eiropas civilizācijas cikls līdz ar Egejas kultūras sabrukšanu bija noslēdzies. Šis cikls kultūrvēsturiskā un tehnoloģiskā izpratnē ir uzskatāms kā savdabīga pāreja no Āzijas uz Eiropas civilizāciju. Arī Grieķija, neskatoties uz t.s. helenizāciju, arī turpmāk saglabāja savas Levanta iezīmes, kas arī mūsdienās daudzos aspektos atgādina par Eiropas priekšvēsturi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Deiviss N. Eiropas vēsture, 114. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]