Prūsijas karaliste

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par vācu karalisti. Par citām jēdziena Prūsija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Prūsijas teritorija impērijas laikā
Prūsijas ģerbonis

Prūsijas karaliste (vācu: Königreich Preußen) bija viena no vācu valstīm Centrāleropā Jaunajos laikos, pastāvēja no 1701. gada līdz 1871. gadam (Vācijas impērijas sastāvā līdz 1918. gadam).

Prūsijas kā karaliste izveidojās pēc Trīsdesmitgadu kara agrākās monarhijas Brandenburgas kūrfirstam Frīdriham III Hohencollernam (Friedrich I Hohenzollern, 1657.-1713.) kronējoties par Prūsijas karali Frīdrihu I.

XVIII gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairāku gadu desmitu laikā pēc izveidošanās Prūsijas karaliste vēl bija ļoti vāja: iedzīvotāji un tautsaimniecība bija smagi cietuši gan Trīsdesmitgadu kara, gan buboņu mēra rezultātā. Taču enerģiskais karalis Frīdrihs I, realizēja virkni reformu, kuras drīz vien deva rezultātus un valsts labklājība pieauga.

Frīdrihs Vilhelms I[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viņa dēls Frīdrihs I, dēvēts arī par "Zaldātu ķēniņu" ((Friedrich Wilhelm I Hohenzollern, Soldatenkönig, 1688.-1740.), tieši pretēji - neveltīja nekādu uzmanību ne tautsaimniecībai, ne kultūrai, bet gan visus spēkus un enerģiju veltīja armijai. Pēc viņa iniciatīvas pirmo reizi tika izveidots regulārās armijas princips. Karaļa absolūtā vara un lieliskā militārā organizācija deva iespēju Prūsijai izveidot un uzturēt valsts iedzīvotāju skaitam neproporcionāli lielu armiju. Tā, Prūsijas armijas skaitliskais sastāvs, attiecībā pret valsts kopējo iedzīvotāju skaitu, bija apmēram trīsdesmit reizes lielāks, nekā Žečpospoļitā. [1] [2] Taču arī valsts pārvaldē Frīdrihs Vilhelms I ieviesa stingru kārtību, ar to radod vēl vienu populāru kategoriju - "prūšu birokrātija".

Frīdrihs II[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prūsija ekonomiskā, politiskā un militārā ziņā turpināja nostiprināties, kad pie varas 1740. gadā nāca Frīdriha Vilhelma I dēls Frīdrihs II, dēvēts par Lielo, kā arī par Veco Frici (Friedrich II Hohenzollern, Friedrich der Große, Alter Fritz, 1712.-1786.). Viņa vadībā Prūsija nekavējās savu uzkrāto militāro potenciālu izmantot un iebruka Austrijas pārvaldītajā Silēzijā, līdz ar to uzsākot karu par Austrijas mantojumu (1740.-1763.) un Septiņgadu karu. Šo karu rezultātā Prūsijai izdevās Silēziju anektēt. Saimnieciskā ziņā tas bija nozīmīgs ieguvums, jo šis Eiropas reģions bija apveltīts ar izrakteņiem, auglīgu zemi un plaukstošām pilsētām (Vroclava, Katovice u.c.), kuru ekonomisko pamatu veidoja rūpniecība. Karš par Austrijas mantojumu ievadīja arī ap gadsimtu ilgstošu politisku un militāru konfliktu starp Prūsiju un Austriju, neraugoties uz to, ka tās abas bija divas Svētās Romas impērijas sastāvdaļas. Tas gan nebija šķērslis Prūsijai, kopā ar Austroungāriju un Krieviju piedalīties Polijas pirmajā sadalīšanā 1772. gadā.

Neskatoties uz savu kareivīgumu Eiropas procesos, Frīdriha II iekšpolitikā iezīmējās zināmas liberālisma un apgaismības tendences. Tā, piemēram, viņa valdīšanas laikā Prūsija bija atvērta imigrantiem no citām Eiropas valstīm, kur tie tika vajāti reliģisku vai citu iemeslu dēļ. Piemēram, Prūsija kļuva par mājvietu daudzām hugenotu ģimenēm, kuras glābās no vajāšanas Francijā un citās pret protestantismu noskaņotās valstīs. Frīdriha II uzraudzībā tika veiktas arī izglītības reformas: izveidota jauna pamatizglītības sistēma (ģimnāzija), kuras pamatprincipus drīz vien pārņēma citas Eiropas valstis.

Frīdrihs Vilhelms II[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nākamais Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II (Friedrich Wilhelm II Hohenzollern, 1744.-1797.) kronējās 1786. gadā un turpināja priekšgājēju agresīvo politiku - anektēja arī citas Polijas teritorijas nākamajās Polijas sadalīšanās. Viens no iniciatoriem starpvalstu koalīcijas izveidošanai pret revolucionāro Franciju, taču būdams arī reālpolitiķis, veikli pamanījās 1795. gadā ar Franciju noslēgt seperātu mieru.

XIX gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prūsijas karogs (1892.-1918.)

Frīdrihs Vilhelms III[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1797. gadā Prūsijas tronī kāpa Frīdrihs Vilhelms III (Friedrich Wilhelm II Hohenzollern, 1770.-1840.) apvienoja Prūsijā Luterāņu un Reformātoru baznīcas vienotā Evanģēliski kristīgajā baznīcā. 1805. gadā, neraugoties uz noslēgto vienošanos ar Vīnes galmu, saglabāja neitralitāti, kad Napoleona Bonaparta vadītā Francijas armija iebruka Austrijā, taču tas nelīdzēja un Prūsijai nācās iestāties karā. Pilnīgu sagrāvi Prūsijas armija cieta no Francijas karaspēka Napoleona I vadībā Jēnas-Auerštetes kaujā 1806. gadā. Karalis Frīdrihs Vilhelms III, glābjoties, ar visu ģimeni pat bija spiests patverties Mēmelē.[3]

Saskaņā ar Tilzītes miera līgumu (1807), Prūsija zaudēja apmēram pusi savas teritorijas, tai skaitā praktiski visas tās, kuras bija iegūtas Polijas sadalīšanu rezultātā. Turklāt karalim tika uzlikts pienākums atbalstīt Franciju tās cīņā pret Apvienoto Karalisti un Īriju.

Smagā sakāve piespieda Prūsiju apzināties, ka kādreiz veiktās valsts reformas nekalpo mūžīgi, valsts pārvaldē, ekonomikā un citās jomās nepieciešamas jaunas pārmaiņas. Nākamajos gados tika atcelta dzimtbūšana, pašvaldībām tika piešķirtas daudz plašākas pašpārvaldes tiesības, bet ebrejiem tika atļauts kļūt par pilntiesīgiem pilsoņiem. Tāpat tika ieviesta brīva tirdzniecība ar citām valstīm.

Arī politiskā situācija Eiropā kļuva Prūsijai labvēlīgāka. Napoleona I kampaņa Krievijā beidzās ar sakāvi. Tas ļāva Prūsijai izstāties no savienības ar Franciju un tā pievienojās Sešu koalīcijai cīņā pret franču okupāciju. Prūsijas karaspēka veiksmīgā darbība Vaterlo kaujā (1815) maršala Blīhera vadībā bija izšķiroša franču karaspēka sagrāvē. Līdz ar to Prūsija bija lielā mērā atjaunojusi ticību pati sev un reabilitējusi savu politisko nozīmi Eiropā.

Vīnes kongresā, Prūsija, kā kompensāciju par tās ieguldījumu Napoleona I galīgajā sakāvē, atguva visas zaudētās teritorijas, bet vēl papildus tai tika piešķirtas Reinzemes, Vestfāles un dažas citas teritorijas. Šis bija nozīmīgs solis visā tālākajā Eiropas vēsturē, jo rezultātā Prūsija ieguva ar akmeņoglēm, dzelzs rūdu un citiem izrakteņiem bagāto Rūras apgabalu, kas ļāva Vācijai īstenot rūpniecisko revolūciju un radīt bāzi moderna bruņojuma veidošanai.

Frīdrihs Vilhelms IV[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1840. gadā Prūsijas tronī kāpa Fridriha Vilhelma III vecākais dēls Frīdrihs Vilhelms IV (Friedrich Wilhelm IV Hohenzollern, 1795.-1861.). Tika mazliet samazināta cenzūra, 1847. gadā Prūsijā sanāca pirmais parlaments (Savienotais landtāgs), kurā bija pārstāvēta aristokrātija lauku muižniecība (junkuri) un birģeri (buržuā), taču sākoties 1848. gada revolucionārajiem notikumiem karalis uzreiz to atlaida un turpmāk ne par kādu parlamentārisma izpausmēm Prūsijā nevarēja būt ne runas. 1850. gadā gan karalim tomēr nācās atkal sasaukt parlamentu, taču to ierobežoja visai striktā konstitūcija un augstais vēlētāju mantas cenzs (vēlēšanu tiesības bija ļoti mazam skaitam valsts pilsoņu).

Vilhelms I[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1858. gadā par Prūsijas reģentu karaļa slimības dēļ kļuva tā brālis Vilhelms I (Wilhelm I Friedrich Ludwig, 1797.-1888.), kurš kronējās 1861. gadā. Viņa valdīšana pielīdzināma viktoriānismam Anglijā - buržuā uzplaukums un totāls konservatīvisms. 1862. gadā par Prūsijas kancleru iecēla Oto fon Bismarku.

Nacionālisma uzplūdos Šlēzvigas un Holšteinas vācieši sāka pieprasīt apvienošanos ar pārējām vācu zemēm. 1864. gadā Prūsija atņem Dānijai Holšteinu, Šlēzvigu un Lauenburgu. 1866. gadā Prūsija izprovocē karu ar Austriju - rezultātā Vācijas dienvidos izformēja vācu valstu Reinas savienību, kas ievērojami samazināja Austrijas ietekmi uz vācu valstīm. 1867. gadā Prūsija izveidoja Ziemeļvācijas valstu savienību (Norddeutscher Bund). Austrija pārtapa par Austroungārijas impēriju.

1870. gadā Prūsija izprovocēja Franciju uz karu par Spānijas mantojumu - 1871. gadā Prūsija sakauj Franciju, anektē Elzasu un Ziemeļlotringu. 1871. gada 18. janvārī Versaļas pilī, netālu no Parīzes, Prūsijas karalis Vilhelms I tika pasludināts par Vācijas imperatoru, tika proklamēta Vācijas impērija.

Prūsijas monarhi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais raksts: Prūsijas karaļi


Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Interesanti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Fridriham II piedēvē teicienu: "Ja tev iepatīkas kaimiņa province un tava armija ir pietiekami spēcīga, lai to sagrābtu, dari to - pēc uzvaras atradīsies simtiem juristu, kuri kvēli pierādīs, ka tev uz to bijušas visas tiesības."

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Davies Norman. Europe. A History. Pimlico, 1997., p.649.
  2. Voltērs vēlāk esot trāpīgi izteicies, ka tur kur citām valstīm ir armija, Prūsijas armijai ir valsts
  3. mūsdienu Klaipēda