Krievvalodīgie
Krievvalodīgais (krievu: русскоязычный), rusolingvs jeb rusofons[1] (no russo- — 'krievi' un sengrieķu: φωνή (phōnḗ) — 'runa, valoda') ir sarunvalodā lietots apzīmējums krievu valodas lietotājam, kuram tā ir dzimtā valoda vai kurš tai dod priekšroku ikdienā un ģimenē, neatkarīgi no viņa tautības vai pilsonības.
Apmēram 145 miljoniem cilvēku krievu valoda ir dzimtā valoda. Pēc šī rādītāja tā ir 8. lielākā valoda pasaulē. Kopā ar tiem, kuriem krievu valoda ir pirmā vai otrā svešvaloda, krievu valodu prot no 255 līdz 280 miljoniem cilvēku pasaulē. Starp krievvalodīgajiem iedzīvotājiem neskaitot krievus, īpaši daudz ir azerbaidžāņu, armēņu, baltkrievu, gruzīnu, ebreju, kazahu, kurdu, tatāru, ukraiņu, kā arī krievu (vai citu krievvalodīgo) un latviešu jaukto laulību pēcteču.
Lielākais krievvalodīgo skaits ir Krievijā, kā arī Krievijas kaimiņvalstīs — Baltkrievijā, Ukrainā, Kazahstānā, Moldovā, Latvijā, Igaunijā. Liela krievvalodīgo kopiena ir arī Izraēlā, kur tā ir trešā populārākā valoda pēc ivrita un arābu valodas, un ASV. Krievvalodīgo imigrantu kopienas pastāv arī Kanādā, ĶTR, Vācijā, Grieķijā un Kiprā.[2]
Krievvalodība Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No 19. gs. vidus līdz 1917. gadam krievu valodai Latvijas teritorijā bija valsts valodas loma, un no 1944. gada līdz 1991. gadam starptautību saziņas valodas loma, kas krievvalodīgajiem sadzīvē deva virkni priekšrocību, salīdzinot ar latviešiem (virknē jomu priekšrocības bija latviešvalodīgajiem)[nepieciešama atsauce], bet pēc 1989. gada tā savu statusu zaudēja.
Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem krievu valodu Latvijā pārvaldīja 81,2% iedzīvotāju un krievu valoda bija dzimtā 37,5% iedzīvotāju.[3] Krievu valoda Latvijā ir plaši lietota kā saziņas valoda starp dažādu tautību pārstāvjiem, un tās pratēju kopumu daudzi[nepieciešama atsauce] neuzskata par skaidri izdalāmu mazākumgrupu.
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Valodnieki krievvalodīgos mudina dēvēt par krieviski runājošajiem vai rusolingviem». TV3. LETA. 2023. gada 6. maijs. Skatīts: 2024-01-25.
- ↑ «Русскоязычная община на Кипре. Как все начиналось - Последние блоги». Cyprus Butterfly (ru-RU). 2018-04-24. Skatīts: 2024-03-11.
- ↑ 2000. g. tautas skaitīšanas rezultati csb.lv — izvēlēties "2000. g. tautas skaitīšanas rezultati īsumā" un "Iedzīvotāju dzimtā valoda un citu valodu prasme"
- hkola.lv — vidējai izglītībai krievu valodā veltīts resurss (krieviski)
- R. Eglājs Latviešu dome, krievu dome 2005. gada 22. martā (latviski)
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Дименштейн И. Л. Русская Рига — Р.: Holda, 2004. ISBN 9984-9635-1-9
- Занимательная история латвийских русских — Р.: "ZORIKS", 2007. ISBN 9984-39-067-5
- Пухляк О. Н., Борисов Д. А. Русские в Латвии со средневековья до конца XIX века — Р.: SI, 2005. ISBN 9984-630-01-3
- Фейгмане Т. Д. Русские в довоенной Латвии — Р.: БРИ, 2000. ISBN 9984-606-68-6
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Valodas politika Latvijā: īss vēsturisks atskats (latviski)
- Русскоязычные общины мира. (krieviski)