Prusaki

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Prusaki
Blattaria
Meža prusaks (Ectobius sylvestris)
Meža prusaks (Ectobius sylvestris)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Klase Kukaiņi (Insecta)
Apakšklase Spārneņi (Pterygota)
Infraklase Jaunspārņi (Neoptera)
Virskārta Prusakveidīgie (Dictyoptera)
Kārta Prusaki (Blattaria)
Sinonīmi
  • Blattodea

Prusaki (Blattaria jeb Blattodea) ir kukaiņu klases (Insecta) viena no jaunspārņu (Neoptera) kārtām. Pasaulē ir apmēram 4000 dažādu prusaku sugu, no tām lielākā daļa dzīvo tropos,[1] apmēram 30 sugas dzīvo cilvēku tuvumā, un 4 no tām tiek uzskatītas par kaitēkļiem.[2]

Zinātniskais vārds Blattaria ir cēlies no latīņu vārda Blatta, kas nozīmē "kukainis". Krievu valodas ietekmē to dažkārt sauc par tarakānu.[3]

Vislabāk zināmās prusaku sugas ir Amerikas prusaks (Periplaneta americana), kas var sasniegt 30 mm garumu, virtuves prusaks (Blattella germanica), kas sasniedz 15 mm garumu, Āzijas prusaks (Blattella asahinai), kas arī sasniedz 15 mm garumu, un melnais prusaks (Blatta orientalis), kas sasniedz 25 mm garumu. Tropos dzīvojošie prusaki bieži ir lielāki par citiem prusakiem, bet aizvēsturiskie prusaki Archimylacris un Apthoroblattina bija daudzu reižu lielāki par mūsdienu prusakiem.

Prusaki Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnais prusaks (Blatta orientalis) Latvijā ir ieceļojis no austrumiem

Eiropā dzīvo 130 prusaku sugas,[4] bet ik pa laikam tiek atklātas jaunas sugas. Četras no tām dzīvo Latvijā: virtuves prusaks (Blattella germanica), melnais prusaks (Blatta orientalis), ziemeļu prusaks (Ectobius lapponicus) un meža prusaks (Ectobius sylvestris).[1] Virtuves prusaks un melnais prusaks ir sinantropas sugas, kas nozīmē, ka tās dzīvo cilvēku mājokļos. Toties ziemeļu prusaks un meža prusaks dzīvo sausos priežu mežos.[1]

Virtuves prusaki Latvijā ienākuši no Vācijas 18. gadsimtā, tos sauc arī par vācu prusakiem. Melnie prusaki nāk no Āzijas (Ķīnas un Tibetas), un tos sauc arī par austrumu prusakiem. Atsevišķos gadījumos Latvijā konstatēti arī Amerikas prusaki, kas ir ieceļojuši līdz ar eksotiskajiem augļiem.[5]

Labāk zināmās prusaku sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prusaki ir viena no senākajām un primitīvākajām kukaiņu grupām, kas kopā ar termītiem (Isoptera) un dievlūdzējiem (Mantodea) ir apvienoti prusakveidīgo virskārtā (Dictyoptera). Pēdējie zinātniskie pētījumi liek zinātniekiem pārvērtēt šo iedalījumu, jo ir noskaidrots, ka termīti ir prusaku tiešie pēcteči. Līdz ar to zinātnieki uzskata, ka termītiem būtu jāatrodas prusaku kārtā (Blattaria), izdalot tos termītu virsdzimtā (Termitoidae).[6]

Vecākie zināmie prusaki Archimylacris dzīvoja pirms 354 - 295 miljoniem gadu. Aizvēsturiskie prusaki bija diezgan atšķirīgi no mūsdienu prusakiem, tiem bija gari olu dējekļi, un tie bija priekšteči arī dievlūdzējiem. Pirmās fosīlijas aizvēsturiskiem prusakiem Apthoroblattina, kas līdzinās mūsdienu prusakiem, ir apmēram 145 miljonus gadus vecas.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Milzu meža prusaks (Blaberus giganteus) ir otrs lielākais prusaks pasaulē, sasniedzot 9 cm garumu
Virtuves prusaks (Blattella Germanica) no apakšas ar olu kapsulu

Prusaki ir diezgan lieli kukaiņi. Lielākā daļa prusaku ir īkšķa naga lielumā, bet daudzi ir lielāki. Pasaulē lielākais prusaks ir Austrālijas milzu zemesprusaks (Macropanesthia rhinoceros), kas var sasniegt 9 cm garumu un svērt 30 g. Līdzīgs augumā ir Centrālamerikā dzīvojošais milzu meža prusaks (Blaberus giganteus), kas izaug apmēram tikpat garš kā Austrālijas radinieks, bet nav tik smags.

Prusakiem ir plati, saplacināti ķermeņi, ar relatīvi mazu galvu. Tie ir ļoti primitīvi kukaiņi, tikai ar dažām speciālām adaptācijām, iespējams tie ir visprimitīvākie jaunspārnu kukaiņi. Mute ir galvas apakšā, ar košļāšanai piemērotu apakšžokli. Tiem ir 2 lielas saliktās acis un 2 vienkāršās acis jeb actiņas un 2 garas, lokanas antenas. Pirmie divi spārnu pāri ir stingri un aizsargā aizmugurējos membrānveidīgos spārnus kā ar bruņām. Visiem četriem spārniem ir labi attīstītas vēnas. Kājas ir spēcīgas, ar lielu pēdu un katrai ir pieci nagi. Kādreiz pastāvēja uzskats, ka dzeloņi uz prusaku kājām ir kādi sensori, bet izpētot kukaiņus tuvāk, noskaidrojās, ka tie ir papildus atbalsta punkti uz irdenām augsnēm, piemēram, smiltīm. Vēderam ir 10 posmi ar dažiem dzeloņiem.[14]

Prusakiem ir izteiktas spējas reģenerēt ķermeņa daļas, piemēram, ja tā dzīves pirmajos ciklos tiek zaudēta kāja vai ūsa, kukainis to spēj ataudzēt.[5]

Prusaku mātītes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reizēm var novērot, ka prusaku mātītes nēsā pie sava vēdergala piestiprinātas olu kapsulas. Piemēram, virtuves prusaku mātīte šādā kapsulā nēsā 30 - 40 tievas, garas olas, iepakotas kā cepumus.

Olu kapsulu mātīte nomet īsi pirms mazie prusaki no tām izšķiļas. Kopumā paiet 3 - 4 mēneši, kamēr no olas attīstās pieaudzis prusaks. Prusaka mūžs ir apmēram 1 gada garumā. Savas dzīves laikā viena prusaku mātīte spēj uzražot līdz 8 olu kapsulām. Piemērotos apstākļos katra mātīte atstāj aiz sevis 300 - 400 pēcnācējus, lai gan ir sugas, kas spēj saražot ekstrēmi daudz pēcnācēju. Ir sugas, kuru mātītes tiek apaugļotas vienu reizi mūža, un tas ir pietiekami, lai dētu olas visu atlikušo mūžu.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prusaki galvenokārt ir visēdāji, izņemot kokēdājprusaku ģinti (Cryptocercus). Kokēdājprusaki paši nespēj sagremot celulozi, bet simbiozē ar dažādām baktērijām, kas noārda celulozi, prusaki spēj iegūt no koksnes sev nepieciešamās barības vielas. Līdzīga simbioze ar baktērijām ir termītiem, tādēļ pastāv uzskats, ka kokēdājprusaki ir tuvākie termītu radinieki. Šo hipotēzi nostiprina arī pēdējo laiku zinātnieku pētījumi par termītiem.[15]

Visām prusaku sugām, izņemot Austrālijas alu prusakiem (Nocticola australiensise), mutē ir baktērija Blattabacterium cuenoti, kas tiem nodrošina gremošanu. Austrālijas alu prusaki ir īpaši arī ar to, ka tiem nav acu, spārniem nav pigmenta, un šo prusaku ģenētiskie pētījumi liecina, ka šī suga varētu būt starpsuga starp prusakiem un dievlūdzējiem.[16]

Prusaku izturība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prusaki ir vieni no izturīgākajiem kukaiņiem pasaulē. Dažas sugas spēj iztikt bez barības un būt aktīvas veselu mēnesi, piedevām izdzīvot ar barības vielām ierobežotiem barības avotiem kā, piemēram, līme uz pastmarkām. Kopumā bez barības prusaki var izdzīvot 3 mēnešus un bez ūdens 1 mēnesi. Dažas sugas spēj iztikt bez gaisa 45 minūtes. Ir veikti eksperimenti ar prusakiem, tos iemērcot zem ūdens uz pusstundu, pēc šīs peldes prusaki atkal atjaunojās it kā nekas nebūtu noticis.[17]

Ir populārs teiciens, ka pēc atomkara uz zemes dzīvos tikai prusaki. Un šis apgalvojums nav bez pamata, prusaki spēj izturēt radiaktīvo starojumu, kas ir 6 - 15 reizes lielāks nekā to spēj izturēt cilvēks, tomēr ir kukaiņi, kas ir vēl izturīgāki pret radiāciju par prusakiem, piemēram, augļu muša.[18] Prusaku izturību pret radiāciju nodrošina tas, ka to šūnas dalās reti. Tajā brīdī, kad dalās šūnas, tās ir viegli ievainojamas. Prusaku šūnas dalās tikai tajā brīdī, kad tiek nomainīts apvalks, kas notiek 1x nedēļā, un arī tikai tajā laikā, kamēr prusaks aug augumā. Prusaku kā sugas izdzīvošanu nodrošina arī tas, ka radiaktīvā starojuma brīdī tiktu ievainoti tikai tie prusaki, kas mainītu apvalku.[19]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas prusaks (Blattella asahinai) ir viens no prusakiem, kas ir aktīvs dienas gaismā

Prusaki dzīvo gandrīz visā pasaulē lielākajā daļā biomu. Kaitēkļu sugas ļoti ātri piemērojas apstākļu maiņai, bet priekšroku dod siltiem un nokrišņu aizsargātiem apstākļiem ēku iekšienē. Daudzas tropu sugas ir ļoti atkarīgas no siltuma, un cilvēku mitekļu vidējā temperatūra tām ir par zemu.

Savos izkārnījumos prusaki atstāj ķīmiska rakstura informāciju par barību, ūdeni, par gatavību pāroties. Prusaki sekojot šīm zīmēm spēj atrast barības un ūdens avotus, kā arī vietas, kur citi prusaki slēpjas. Tādā veidā prusakiem veidojas bars, kas dara vienu un to pašu, atkārtojot kāda indivīda iepriekš izdarīto.[20] Jo vairāk prusaku ir atkārtojuši vienu un to pašu ceļu, jo vairāk prusaku tam seko.

Pētījumos ir noskaidrots, ka prusaki pieņem grupveida lēmumus. Pētījumā ar 50 prusakiem to mītnē ievietoja trīs piemērotas slēptuves, katrā varēja ievietoties tikai 40 kukaiņi. Pēc brīža divās slēptuvēs bija salīduši visi prusaki, katrā pa 25, bet trešā bija tukša. Slēptuves nomainīja pret lielākām, tad visi prusaki salīda vienā slēptuvē, bet divas palika tukšas. Starp prusakiem darbojas gan kooperācija, gan konkurence.

Prusaki ir nakts dzīvnieki, ja tumsā prusakus pēkšņi apspīd gaisma, tie bēg slēpties. Izņēmums ir Āzijas prusaks, kas ir aktīvs dienas gaismā.

Sinantropās prusaku sugas apmetas cilvēku mājokļos. Tas parasti iemitinās dzīvokļa siltākajās vietās - aiz ledusskapja, pie sildierīcēm, labprāt apdzīvo atkritumu vadus, nereti iemitinās arī istabas mēbelēs. Novērots, ka prusaki ieviešas arī elektroniskajās ierīcēs - radioaparātos, televizoros, datoros un var izraisīt to avārijas.[21]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prusaka kāpurs ir līdzīgs pieaugušam prusakam, tikai maza auguma, bez spārniem un ģenetālijām

Prusaki, lai pievilinātu pāri, lieto feromonus, kā arī tēviņi mātītēm izpilda rituālas dejas un čirkstināšanas. Tāpat kā daudzi citi kuakaiņi prusaki pārojas, skatoties katram uz savu pusi. Pārošanās process tiem ir salīdzinoši ilgs. Prusakiem ir dažas sugas, kurām, lai vairotos, nav nepieciešams pāroties.[14]

Mātīte parasti kādā aizsargātā vietā noglabā olu kapsulu vai nēsā sev to līdzi, un atbrīvojas no olu kapsulas īsi pirms kāpuru izšķilšanās. Dažas sugas olas nēsā ķermeņa iekšpusē. Šādos gadījumos olas var būt un var nebūt ievietotas olu kapsulās. Olas tiek izdētas īsi pirms šķilšanās. Ir zināma tikai viena prusaku suga - Klusā okeāna vaboļprusaks (Diploptera punctata), kura ir dzīvdzemdētāja.[14]

Prusaku kāpuri ārēji ir ļoti līdzīgi pieaugušiem prusakiem, vienīgi tiem nav attīstīti spārni un ģenetālijas. Kopumā prusaki attīstās lēni. Dažādām sugām attīstības ilgums ir dažāds, un tas var būt gan daži mēneši, gan 1 gads. Ir sugas, kas dzīvo salīdzinoši ilgi. Ir novēroti prusaki, kas laboratorijas apstākļos nodzīvoja 4 gadus.[14]

Prusaki kā kaitēkļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikas prusaks (Periplaneta americana) ir viens no prusakiem, kas dzīvo cilvēku mājokļos

Prusaki ir vieni no izplatītākajiem mājas kaitēkļiem. Tie barojas ar cilvēku un mājdzīvnieku pārtiku. Vietās, kur dzīvo prusaki, var būt spēcīga smaka, kā arī prusaki pārnēsā mikrobus un slimību baciļus, kas var būt bīstami cilvēkiem, īpaši slimnīcās. Prusaki pārnēsā visbiežāk zarnu infekcijas (vēdertīfu, dizentēriju, holeru), dažkārt prusaki izplata arī plaušu infekcijas slimības (tuberkulozi, difteriju) un parazītisko tārpu oliņas. Ir konstatēti gadījumi, kuros prusaki kož guļošiem cilvēkiem.[5] Ir cilvēki, kuriem ir alerģija pret prusaku izdalījumiem. Smagāku alerģiju gadījumā cilvēkam izraisās astma. Ir zināms, ka prusaki bez barības var iztikt 3 mēnešus un bez ūdens 1 mēnesi. Tāpat prusakiem nepatīk aukstums, tie dod priekšroku siltumam un aizvējam, lai gan spēj pārdzīvot īslaicīgus aukstuma brīžus. Tādēļ no prusakiem ir ļoti grūti atbrīvoties, ja tie ir ienākuši jūsu mājā.

Galvenais veids, kā cīnīties ar prusakiem, ir glabāt pārtiku noslēgtos traukos, lietot atkritumu tvertnes ar ciešiem vākiem, uzturēt tīru virtuvi un regulāri ar putekļsūcēju iztīrīt visas telpas. Prusakiem ir nepieciešama piekļuve ūdenim. Līdz ar to jārūpējas, lai mājā nebūtu piloši krāni, kā arī, lai mājas sienās nebūtu plaisas, caur kurām prusaki varētu tikt telpās.

Cīņa ar prusakiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabā ir vairāki parazīti un dzīvnieki, kuri medī prusakus, tomēr tikai daži ir efektīgi to bioloģiskai kontrolei. Visefektīgākās ir prusaklapsenes (Evaniidae), jo to mērķis ir prusaku olu kapsulas, un tropu prusaklapsenes (Ampulicidae), kas medī pieaugušos prusakus un tikko izšķīlušos. Bet mājas apstākļiem visefektīgākais bioloģiskais prusaku ienaidnieks ir garkāju simtkājis (Scutigera coleoptrata). Daudzi cilvēki to uzskata par labāko palīgu cīņa pret prusakiem.

Tropu prusaklapsene, prusaku medījot, sadzeļ to vairākas reizes. Pirmais dzēliens tiek durts tieši krūtīs, paralizējot upuri uz 2 - 5 minūtēm. Tas ir pietiekami, lai izdarītu upurim otru dzēlienu. Otro dzēlienu lapsene iedur prusaka smadzenēs, kas kontrolē prusaka refleksu bēgt. Kad prusaks atjēdzas no paralīzes, tas vairs nekur nebēg. Lapsene saķer to aiz antenām un ievelk sava kāpura ligzdā, kurā pēc tam iedēj olu. Kad no olas izšķiļas lapsenes kāpurs, tas apēd prusaku, kurš joprojām ir dzīvs un svaigs.

Prusaki nepanes tādus ķīmiskos līdzekļus kā hidrametilnonu un fipronilu, kā arī borskābes pulveri. Tāpat pret prusakiem tiek lietoti līdzekļi, kas satur deltametrīnu un piretrīnu.

Lai atbaidītu prusakus, Singapūrā un Malaizijā taksometru vadītāji lieto pandanas lapas.[22] Krievijā pielieto paņēmienu, kura izpildīšanai ir nepieciešama gāzmaska un mājas pamešana uz vairākām dienām; atver vaļā visas skapīšu durvis, uz pannas uzber sēru un uzliek cepties, pēc brīža izslēdz plīti (ar gāzmasku uz sejas) un pamet māju uz vairākām dienām.

Lēts paņēmiens un ne tik bīstams pašiem cilvēkiem ir prusaku lamatas, kuras katrs pats var pagatavot. Izvēlas dziļu stikla vai metāla burku, tajā ieliek prusakiem ēsmu. Burkā papildus ielej apmēram 2 cm ūdeni vai alu, kas pats par sevi jau ir kārums prusakiem. Burku novieto cieši pie sienas, vai pieslien pie burkas dažus zāles stiebrus, lai prusaki pa sienu vai stiebru varētu aizrāpot līdz burkas augšai un ielekt burkā pēc barības. Ielēcis tas vairs netiek pa slidenajām stikla sienām atpakaļ laukā. Šķidrums burkas apakšā nodrošina to, ka prusaks pēc laika noslīkst. Šī metode ļoti labi strādā pret Amerikas prusakiem, bet ir mazāk efektīga pret virtuves prusakiem. Lai palielinātu burkas iekšsienu slīdenību, tās var iesmērēt ar vazelīnu. Šo metodi sauc par Lasvegasas metodi, jo tika popularizēta Lasvegasā pa televīziju.[23]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]