Vladimirs Žirinovskis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vladimirs Žirinovskis
Владимир Вольфович Жириновский
Wladimir Schirinowski.jpg
V. Žirinovskis 2009. gadā

Dzimšanas dati 1946. gada 25. aprīlī (68 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Almati, Kazahijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Kazahstāna Kazahstāna)
Politiskā partija Krievijas Liberāli demokrātiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e) Gaļina Ļebedeva
Bērni Igors Ļebedevs
Augstskola Austrumu valodu institūts

Vladimirs Žirinovskis (krievu: Владимир Вольфович Жириновский, iespējams dzimšanas uzvārdā Eidelšteins (krievu: Эйдельштейн); dzimis 1946. gada 25. aprīlī Almati, Kazahijas PSR) ir ebreju/krievu cilmes Krievijas politiķis, Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas līderis, Krievijas Federācijas Valsts Domes deputāts, Domes priekšsēdētāja vietnieks (2000-2011). Pazīstams kā politiskais provokators un populists, kas ar saviem izteikumiem cenšas piesaistīt radikāli noskaņoto Krievijas vēlētāju balsis.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izcelsme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1946. gada 25. aprīlī Almati. Viņa tēvs bija pēc PSRS 1939. gadā veiktās Rietumukrainas aneksijas uz Kazahstānu izsūtītais apavu rūpnīcas darbinieks Volfs Eidelšteins, bet māte atraitne Aleksandra Žirinovska, dzimusi Makarova, kas strādāja vietējā veterinārā institūta ēdnīcā. Viņa mātei bija jau pieci bērni no PSRS NKVD virsnieka Andreja Žirinovska, kas bija miris pusotru gadu pirms Vladimira piedzimšanas.[1]

Vēlākos gados, būdams politikā un mēģinot noliegt savu izcelsmi, V. Žirinovskis kļuvis slavens ar savu frāzi par saviem vecākiem: "Māte ir krieviete, bet tēvs- jurists."

Jaunība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc vidusskolas beigšanas 1964. gadā Vladimirs Eidelšteins iesniedza dokumentus uzvārda maiņai, kļūstot par Vladimiru Žirinovski, un devās uz Maskavu, kur iestājās Maskavas Valsts universitātes Austrumu valodu institūtā. Institūtā viņš apguva turku valodu un literatūru, paralēli tam Žirinovskis studēja Ļeņinisma un marksisma universitātē. 1970. gadā Žirinovskis beidza institūtu un nonāca PSRS Aizsardzības ministrijas rīcībā, kļūstot par politisko instruktoru - "poļitruku" PSRS AM Aizkaukāza kara apgabalā Tbilisi, virsnieka pakāpē. Pēc trīs gadiem viņš beidza dienestu un iestājās Maskavas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē un beidza to 1977. gadā. 1973. gadā viņš kļuva par darbinieku Padomju Miera aizsardzības komitejas Rietumeiropas problēmu nodaļā, bet vairāku sīku kukuļņemšanas epizožu dēļ darbs tur bija jāpamet.

Sabiedriskā darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1975. gada viņš strādāja Augstākajā Arodbiedrību skolas dekanātā, kur atbildēja par ārvalstu studentiem. Līdz 1983. gadam V. Žirinovskis strādāja PSRS Juridskajā kolēģijā, kas nodarbojās ar ārvalstu pilsoņu lietām (ārvalstnieku un PSRS pilsoņu laulību lietām utt.). 1983. gadā Vladimirs Žirinovskis ieguva atļauju doties uz pastāvīgu dzīvi Izraēlā. Tai pašā gadā viņš sāka vadīt izdevniecības "MIR" juridisko nodaļu. 1988. gadā Žirinovskis sāka aktīvi piedalīties Padomju Miera sargāšanas komitejas darbībā. Tieši tad arī viņš guva ievērību kā orators. Viņam neizdevās iestāties apvienībā "Demokrātiskā savienība", jo Žirinovskis aktīvi protestēja pret šīs organizācijas statūtos ierakstīto apakšpunktu, ka PSKP ir gājusi pa noziedzīgu ceļu.

1988. gada nogalē Vladimirs Žirinovskis kopā ar domubiedriem izveidoja Krievijas ebreju nacionālistu kustību. Uzstājoties Padomju ebreju kultūras biedrības "Šalom" kongresā, viņš guva PSRS ebreju atzinību un kopā ar Birobidžānas pilsētas (Ebreju Autonomās Padomju Sociālistiskās republikas galvaspilsēta) PSKP sekretāru Ļevu Šapiro, toreizējo PSRS cionistu kustības līderi Jūliju Košarovski tika ievēlēts organizācijas valdē. Žirinovskis ar saviem draugiem centās izveidot PSRS sociāldemokrātisko partiju, taču tās programma, kuru bija sarakstījis pats Žirinovskis, netika apstiprināta un pieņemta.

Politiskā darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

V. Žirinovskis kopā ar V. Putinu (2000).

1989. gadā kopā ar Vladimiru Bogačovu Žirinovskis izveido iniciatīvas grupu Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas izveidei. Par tās pamatdoktrīnu kopumu kalpoja jau pieminētā programma topošajai sociāldemokrātiskajai partijai. Pēc Aleksandra Jakovļeva ziņām šīs it kā opozicionārās partijas dibināšanu organizēja VDK un šiem nolūkiem piešķīra 3 miljonus PSRS rubļu.[2] 1989. gada 3. septembrī Vladimirs Žirinovskis uzstājās Lužņiku stadionā Maskavā, kur risinājās Krievu radikālās organizācijas "Pamjat" mītiņš Baltijas republikās dzīvojošo krievu valodā runājošo aizstāvībai.Pēc desmit dienām notiek Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas dibināšanas kongress (ЛДПСС) un par tās vadītāju kļūst Žirinovskis. Tolaik tā bija otrā partija PSRS, kā formāla alternatīva līdz tam vadošajai un valdošajai PSKP. Par šīs partijas dibināšanu rādīja PSRS Centrālās televīzijas 1. ziņu kanāla raidījums "Vremja" (Laiks) un rakstīja visas lielākās padomju avīzes. Uzreiz pēc tam Žirinovskis mēģina piedalīties Maskavas Tautas deputātu padomes vēlēšanās, taču cieš neveiksmi. 1990. gada rudenī Žirinovskis kopā ar Jurija Bokaņa vadīto "PSRS Zilo kustību" (Синеe движениe CCCP) un Viktora Alkšņa vadīto kustību "Sojuz"(Savienība) Kremlī tikās ar PSKP politbiroja locekli Nikolaju Rižkovu, lai apspriestu valdības veidošanu. 6. oktobrī Žirinovskis tika izslēgts no paša radītās partijas, sakarā ar ciešajiem sakariem ar VDK, kas diskreditējot PSRS Liberāli Demokrātisko partiju. 20. oktobrī Žirinovskis sasauca savu atbalstītāju konferenci, un tā tiek nodēvēta par PSRS Liberāldemokrātiskās partijas II kongresu. Tiek nomainīta partijas vadība, par līderi atkal kļuva Žirinovskis.

1991. gada janvārī, laikā, kad sākas Barikāžu laiks Latvijā un visā Baltijā, Žirinovskis kopā ar V. Voroņinu Maskavā sasauca konferenci, kurā izteica pilnīgu atbalstu PSRS armijas darbībai Baltijā un aicināja M. Gorbačovu atlaist Baltijas republiku parlamentus, un ieviest tiešo PSRS prezidenta pārvaldi. 1991. gada 27. februārī V. Žirinovskis piedalījās un dedzīgi uzstājājās komunistiskās partijas rīkotajā konferencē "Par varenu, par vienotu Krieviju!". 14. aprīlī Žirinovskis tiek izvirzīts par kandidātu Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas prezidenta amatam, bet vēlēšanās iegūst 7,81% balsu (par viņu nobalsoja vairāk nekā seši miljoni Krievijas iedzīvotāju). Vēlēšanās uzvarēja Boriss Jeļcins Nikolaja dēls. Savā priekšvēlēšanu programmā Žirinovskis solīja PSRS saglabāšanos un samazināt cenas šņabim. 1991. gada jūlijā Žirinovskis ieradās Moldovas Republikas teritorijā pašpasludinātajā krievvalodīgo separātistu Piedņestrā. Mītiņa laikā Tiraspolē viņš paziņoja, ka B. Jeļcins drīz tikšot gāzts. Tieši pēc mēneša sekoja 1991. gada augusta pučs, kura laikā viņš aktīvi atbalstīja Vissavienības Glābšanas komiteju un tās rīcību. Krievijas ģenerālprokuratūra ierosināja pret V. Žirinovski krimināllietu ("М-Е" №17/ 92) par sešiem pantiem, bet nezināmu iemeslu dēļ viss apklusa. 1992. gada 22. jūnijā V. Žirinovskis sastādīja Krievijas ēnu Ministru kabinetu, kurā Aizsardzības ministra vieta ierādīta rakstniekam Eduardam Ļimonovam.

Jau 1992. gada 11. augustā Krievijas Justīcijas ministrijas anulē Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas reģistrāciju, taču visai drīz- 1992. gada decembrī tiek reģistrēta "jauna"- Krievijas Liberāldemokrātiskā partija. 1992. gada 22. decembrī Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā kāda mītiņa laikā Žirinovskis tiek piekauts. Ar to uzbrukumi nebeidzas. 1993. gada 31. janvārī Žirinovskim uzbrūk ap desmit cilvēku maskās, kas piekauj viņa miesassargus, bet pašam Žirinovskim tiek sasists plecs. 1993. gada vasarā Žirinovskis sāk tuvināties Borisam Jeļcinam un valsts varai. Viņš atklāti atbalsta Krievijas parlamenta atlaišanu, jo vairākums tā deputāti atklāti nostājušies opozīcijā B. Jeļcinam. 1993. gada Krievijas Domes vēlēšanās KLDP izraisa sensāciju, iegūstot 22,92% balsu. 1993. gada 13. decembra naktī TV studijā "Ostankino" Žirinovskis piekauj prokuratūras izmeklētāju Telmanu Gdļjanu, bet viņa miesas sargi TV studijā izpūš asaru gāzi. 1994. gada 14. janvārī Krievijas parlamenta zālē kāds deputāts iesit Žirinovskim pa seju. Drīz pēc tam, 8. aprīlī Žirinovskis un viņa apsardze Krievijas parlamenta ēkā piekauj savas partijas deputātu Borzjuku, bet kad to gribēja aizstāvēt kāds cits deputāts un korespondents, viņus piekauj Žirinovska miesas sargi.

Tā paša gada nogalē Žirinovskis gūst plašu rezonansi medijos, paziņojot, ka Baltijas valstu pierobežā Krievijas izvietošot radioaktīvos atkritumus un ar milzu ventilatoriem radiāciju dzīšot uz Igauniju un Latviju. 1994. gada jūnijā Krievijas Ģenerālprokurora lūdz atņemt Žirinovskim deputāta imunitāti, lai to tiesātu par klajiem likumpārkāpumiem, kas konstatēti V. Žirinovska grāmatā "Pēdējais izrāviens uz Dienvidiem" (šajā grāmatā Žirinovskis aicināja izrēķināties ar vairākiem Krievijas politiķiem). Parlaments prokuratūras lūgumu noraidīja. 1994. gada 1. jūlijā Žirinovskis uzbrūk milicijas darbiniekam, saplēš protokolu un norauj tam dienesta zīmotnes, kad milicis apturējis viņa partijas mašīnu par ātruma pārsniegšanu. 1995. gada 31. janvārī Žirinovskis Strasbūrā paziņo, ka 100% atbalstot Krievijas armijas rīcību Čečenijā un nekādi upuri neesot par lielu un saniknots par žurnālistu interesi, viņš tos apmētā ar smiltīm. 1995. gada 9. septembrī Vladimirs Žirinovskis Krievijas Valsts Domes zālē piekauj deputāti Tiškovsku un velk sievieti aiz matiem pa plenārsēžu zāli, līdz to pārtrauc citi deputāti. 1996. gadā Žirinovskis aicina Valdību nacionalizēt vairākus privātos Krievijas TV kanālus. 1997. gada 8. maijā Maskavā pie Nezināmā kareivja kapa Žirinovskis piekauj un ievelk savā mašīnā kādas telekompānijas žurnālisti, bet TV "MTK" operatora galvu apzināti ar brutālu spēku iecērt tās pašas automašīnas durvīs. Ierosinātā krimināllieta pēc Krievijas Federācijas kriminālkodeksa 213. panta atkal izbeigta.

Interesanti fakti par Vladimiru Žirinovski[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie analītiķi konstatējuši, ka tieši V. Žirinovskis nereti izsaka idejas, kas, iespējams, nāk no Kremļa puses. Šādā veidā Krievijas vadītāji vienkārši vēlas pārbaudīt iespējamo reakciju uz saviem nākotnes plāniem. Zināms, ka Žirinovskis pat nepieņem ziedus no saviem piekritējiem, motivējot to ar gadījumu, kas notika ar Indijas premjeru Radživu Gandiju (viņu uzspridzināja teroriste pašnāvniece). Vladimiram Žirinovskim ir dēls, kam ir mātes uzvārds — Ļebedevs. Viņš strādā KLDP birojā, atbildīgā amatā.

Žirinovskim arī esot savs uzskats Izraēlas jautājumā. Viņš uzskata, ka Izraēlas radīšana pašreizējā vietā bija kļūda, jo apkārtējās arābu valstis nekad neļaušot tai mierīgi eksistēt. Esot vajadzējis veidot "jauno" Izraēlu Dienvidukrainā, iekļaujot tur Odesu, Hersonu un Izmaīlu.[nepieciešama atsauce] Žirinovskis aicina visus emigrantus, kas no PSRS brauca uz Izraēlu, atgriezties Krievijā.[nepieciešama atsauce] Divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados Izraēla ir liegusi Žirinovskim tiesības iebraukt Izraēlas valstī.[nepieciešama atsauce]

Žirinovska izteikumi pret Baltiju[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

2013. gadā, sakarā ar ASV plāniem dot triecienu Sīrijai Žirinovskis paziņoja, ka Baltijas valstis, ja uzdrīkstēsies atbalstīt uzbrukumu Sīrijai, tiks okupētas un iznīcinātas. Baltijas valstu sūtņus jābrīdina, ka Lietuvai atņems Klaipēdu un Viļņas apgabalu atdos Baltkrievijai. «Narva un Kohtla-Jerve - tur dzīvo krievi. Igaunijas austrumdaļa [jāiekļauj] Ļeņingradas apgabalā. Austrumu Latvija - Smoļenskas un Pleskavas apgabalā. Kauņa, Šauļi, Panevēža - lūk, tā ir mazā Lietuvas kņaziste. Bet viss apkārt - Krievija.» paziņoja Žirinovskis.[3]

Latvijai jāatstāj tikai Liepāja, jo Rīga un Jēkabpils - tās ir krievu pilsētas. "Jēkabpils ir Borisogļebska. Kāpēc to pārdēvēja? Tā ir krievu pilsēta, bet ne Jēkabpils."[4]

Apbalvojumi un pagodinājumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas prezidents D. Medvedevs apbalvo V. Žirinovski (2011).
  • Ordenis "Par nopelniem Tēvzemes labā" (2011, 2006)
  • Goda ordenis (Орден Почёта", 2008)
  • Žukova medaļa (Медаль Жукова)
  • Medaļa Maskavas 850. gadadienas atcerei
  • Medaļa Pēterburgas 300. gadadienas atcerei
  • Stolipina medaļa

Vladimira Žirinovska sarīkotie skandāli televīzijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Продавец мифов "Mītu pārdevējs" no flb.ru (krieviski)
  2. Яковлев А. Сумерки. Москва: Материк 2003 - c. 574 (krieviski)
  3. Žirinovskis: Baltijas valstis tiks okupētas un iznīcinātas TVNET/LETA 2013. gada 5. septembrī
  4. ЖИРИНОВСКИЙ: ПРИБАЛТИКА ОБЯЗАТЕЛЬНО БУДЕТ ОККУПИРОВАНА ИЛИ УНИЧТОЖЕНА www.mixnews.lv (krieviski)