Ēdamais pandāns

Ēdamais pandāns; Pandanus utilis (Bory, 1804)
	Ēdamais pandāns Reinjonā.
Klasifikācija
Valsts	Augi (Plantae)
Nodalījums	Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase	Viendīgļlapji (Liliopsida)
Rinda	Pandānu rinda (Pandanales)
Dzimta	Pandānu dzimta (Pandanaceae)
Ģints	Pandāni (Pandanus)
Suga	Ēdamais pandāns (Pandanus utilis)
	Ēdamais pandāns Vikikrātuvē

Ēdamais pandāns (Pandanus utilis) ir pandānu dzimtas suga, kuras dzimtene ir Madagaskara, Maurīcija un Reinjona.

Tā auglis ir ēdams, un ēdamais pandāns ir visplašāk tropu un subtropu zemēs ārpus izcelsmes vietas kultivētā ģints suga. Līdzīgi citām vietējām pandānu sugām, Maurīcijā pazīstams arī ar nosaukumu vacoa.^[1]^[2]^[3]^[4]^[5]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūžzaļš dakšveidā zarots koks ar gludu stumbru. Tā augstums var pārsniegt 20 m. Bagātīgi veidojas gaisa saknes, no kurām daļa, sasniedzot zemi, kļūst par balstsaknēm. Sakņu sistēma koku ne tikai noenkuro, bet spēcīgu vētru laikā spēj to noturēt vertikālā stāvoklī.

Tumši zaļās līdz zilgani zaļās lapas stīvas, šauri lineāras, var pārsniegt 2 m garumu. To maliņu un vidusdzīslu klāj sarkanīgi, 1—4 mm gari dzeloņi, virsmu — plāna vaska kārtiņa. Lapām nav kāta, bet ir skaujošs lapas pamats. Katra zara galā tās veido spirāliskus pušķus.

Divmāju augi. Vīrišķie īpatņi uz garām vārpām producē smaržīgus, košus un sīkus ziedus. Sievišķie īpatņi attīsta savāda izskata nokarenu augli, kas līdzinās ananasam vai pārlieku lielam priedes čiekuram. Nobriestot auglis no zaļa pārtop spilgti oranžs, bet pilnībā nogatavojies, kļūst sarkans. Tā diametrs 15—20 cm. Auglis var palikt kokā vairāk nekā 12 mēnešus.^[4]^[6]

Izplatība un veģetācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēdamā pandāna izcelsmes vieta nav līdz galam skaidra. Ilgu laiku par tādu uzskatīja Madagaskaru, bet samērā nesen izvirzīts viedoklis, ka šīs sugas dzimtene ir Maskarēnu salas. Garā kultivēšanas vēsture un pārvešana uz daudzām zemeslodes vietām apgrūtina izcelsmes noteikšanu. Literatūrā nereti norādīti abi šie Indijas okeāna rietumu daļas apgabali.

Augs tiek kultivēts vismaz 200 gadus, un to audzēja ne tikai Madagaskarā, Maurīcijā un Reinjonā, bet arī Āfrikas kontinentālajā daļā — Senegālā, Beninā, Tanzānijā, Zimbabvē, Mozambikā. Galvenokārt kā krāšņumaugs introducēts Centrālamerikā, Karību jūras reģionā, Floridas dienvidos, Puertoriko, Brazīlijā, Indijā, Indonēzijā un citur. Savvaļas populācijas nav zināmas.^[6]

Suga labi pielāgota sāļūdens videi un parasti sastopama okeānu krastos. Īpaši bieži aug gar Reinjonas piekrasti. Tas ir izteikts tropu reģionu koks, kas nespēj izdzīvot vēsumā.

Ekoloģiskā nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izcelsmes zemēs daudzās balstsaknes satur kopā augsni un tur nosprūdušās organiskās vielas, nostiprinot pret eroziju krastus un kāpu joslu. Vētru laikā kalpo arī kā vējlauzējs.^[4]

Saimnieciskā izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sugas latīniskais nosaukums utilis nozīmē "derīgs", "noderīgs" un atspoguļo ēdamā pandāna plašo iespējamo lietojumu saimniecībā. Maskarēnu salās un Madagaskarā no pandāna lapām pin virves, grozus, šķīvjus, cepures, paklājiņus, tīklus un citas sadzīvē izmantojamas lietas, lieto jumtu segumam un pat gatavo papīru. Vaska kārtiņa lapas padara ūdensnecaurlaidīgas, kas ir īpaši svarīgi jumtu klājumiem. Reinjonā lapas sāk ievākt no 3—4 gadus veciem pandāniem.

Arī sakņu šķiedras izmantojamas virvju gatavošanai un aušanas darbiem. Saknes noder arī kā lāpas. Cieti saturošais auglis ir ēdams pēc pagatavošanas.^[6]