Erihs fon Manšteins
| ||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Erihs fon Manšteins (vācu: Erich von Manstein; dzimis 1887. gada 24. novembrī, miris 1973. gada 9. jūnijā) bija vācu virsnieks, ģenerālfeldmaršals. Viens no pazīstamākajiem Vērmahta komandieriem Otrā pasaules kara laikā. Pēc kara bija Vācijas kanclera Konrāda Adenauera militārais padomnieks.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1887. gadā Berlīnē kā desmitais bērns prūšu virsnieka Eduarda fon Levinska ģimenē. Kristīts kā Fricis Erihs Levinskis, bet drīz viņu adoptēja mātes māsas Manšteinas ģimenē. No 1894. līdz 1899. gadam mācījās Štrasburgas licejā, no 1900. līdz 1906. gadam kadetu skolās Plēnē un Berlīnes pievārtē, bet 1913. gada oktobrī iestājās Berlīnes kara akadēmijā.
Pirmā pasaules kara laikā Manšteins dienēja gan Rietumu (Beļģijā, Francijā), gan Austrumu frontē (Polijā, Serbijā, Igaunijā). Piedalījās Verdenas kaujā). 1914. gadā Polijā tika ievainots, 1915. gadā atgriezās ierindā un līdz kara beigām dienēja par štāba virsnieku. 1918. gadā iestājās robežapsardzes spēkos pie Breslavas.
1920. gadā apprecēja Silēzijas zemes īpašnieka meitu Jutu fon Lešu (Loesch), ģimenē vēlāk piedzima meita un divi dēli (viens no dēliem krita Otrajā pasaules karā Austrumu frontē). Pēc Pirmā pasaules kara Manšteins palika vācu armijas sastāvā un 1927. gadā ieguva majora pakāpi. 1935. gadā kļuva par Sauszemes karaspēka štāba (Oberkommando des Heeres) operāciju pārvaldes vadītāju (Chef der Operationsabteilung). 1936. gadā Manšteins kļuva par Sauszemes karaspēka ģenerālštāba priekšnieka, ģenerāļa Ludviga Beka vietnieku (Oberquartiermeister I).
1938. gada 18. augustā ģenerālleitnantu Manšteinu iecēla par Polijas kampaņas Armiju grupas "Dienvidi" (Heeresgruppe Süd) komandiera Gerda fon Rundšteta štāba priekšnieku. Manšteina vadībā izstrādāja iebrukuma plānu Polijas dienvidos. Polijas kampaņa sākās 1939. gada 1. septembrī, sagraujot Polijas armiju. Tūlīt pēc Varšavas krišanas Ādolfs Hitlers pavēlēja ģenerālim Francam Halderam izstrādāt plānu iebrukumam Francijā, bet Manšteinu iecēla par Runšteda komandētās Armiju grupas "A"(Heeresgruppe A) štāba priekšnieku. Kopā ar Heincu Guderianu Manšteins izstrādāja alternatīvu uzbrukuma plānu, kas, atšķirībā no Haldera plāna, neatkārtoja Pirmā pasaules kara Šlīfena plānu ar iebrukumu caur Beļģiju (Manšteins uzskatīja, ka šādam uzbrukumam franči ir sagatavojušies), bet paredzēja uzbrukt caur Ardēniem. Uzbrukumam tika izvēlēts pārveidots Manšteina plāns, un Vācija cīņā pret Franciju guva uzvaru. Manšteinu par tā izstrādi apbalvoja ar Dzelzs krusta Bruņinieka krustu un iecēla par ģenerāli.
Latvijas okupācijas laikā 1941. gada 26. jūnijā viņa komandētās tanku karaspēka vienības par vairāk kā 100 km apsteidza pārējo Vērmahta karaspēku un ieņēma Daugavpili, pārraujot stratēģiski svarīgo Daugavas aizsardzības līniju. 1941. gada septembrī Manšteinu iecēla par 11. armiju komandieri, kuras uzdevums bija ieņemt Krimu un Sevastopoli. Manšteina komandētā armija astoņus mēnešus aplenca Sevastopoli un to ieņēma 1942. gada 4. jūlijā. Par šo sasniegumu Manšteinam piešķīra ģenerālfeldmaršala dienesta pakāpi un uzdeva ieņemt bloķēto Ļeņingradu, tomēr tas neizdevās. 1942. gada 21. novembrī Manšteinu iecēla par Armijas grupas "Dona" komandieri. Grupas uzdevums bija atbrīvot no ielenkuma Staļingradā ģenerālfeldmaršala Frīdriha Paulusa 6. armiju. Manšteina uzbrukumu Sarkanā armija atsita, un Vērmahts pie Staļingradas piedzīvoja nopietnu sakāvi.
Pēc Staļingradas sakāves vācu armija pārgrupējās, un Manšteinu iecēla par Armiju grupas "Dienvidi" (Heeresgruppe Süd) virspavēlnieku. No 1943. gada 19. februāra līdz 15. martam Manšteina komandētā armiju grupa izcīnīja Trešo Harkivas kauju, atkal ieņemot Harkivu un Belgorodu, iznīcinot 52 padomju divīzijas. Kurskas kaujas laikā Manšteins komandēja vācu uzbrukuma dienvidu virzienu. Jau Kurskas kaujas laikā Manšteinam radās domstarpības ar Hitleru par kara vešanas taktiku, kuras pastiprinājās līdz ar PSRS uzvarām. 1944. gada martā Manšteinu atcēla no armiju grupas "Dienvidi" komandēšanas, bet vietā ieceļot Modelu. Pēc atcelšanas no amata viņš ārstējās acu klīnikā Breslavā. Kaut arī Manšteins nepiedalījās 20. jūlija sazvērestībā pret Hitleru, tomēr viņš par to zināja, jo jau 1943. gadā ar viņu par sazvērestību runāja tās līderis Hennings fon Treskovs. Pats Manšteins atteicās piedalīties, jo "prūšu feldmaršali nedumpojas" (Preussische Feldmarschälle meutern nicht).
Pēc kara Manšteins tika izsaukts kā liecinieks uz Nirnbergas prāvām, vēlāk kā karagūsteknis tika ieslodzīts Bridžendā, Velsā. PSRS spiediena rezultātā 1949. gadā Hamburgā notika britu kara tribunāls, kurā Manšteinu apsūdzēja kara noziegumos. Manšteins tika attaisnots 17 apsūdzības punktos, atzīts par vainīgu divos un notiesāts uz 18 gadiem cietumā. Vēlāk sods tika samazināts uz 12 gadiem, bet 1953. gada 6. maijā Manšteins "veselības stāvokļa dēļ" tika atbrīvots.
Pēc atbrīvošanas Manšteins kļuva par Vācijas kanclera Konrāda Adenauera militāro padomnieku, konsultēja Bundesvēra izveidi un tā iekļaušanos NATO struktūrās. Vēlāk ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Bavāriju, kur mira 1973. gadā 85 gadu vecumā.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Erihs fon Manšteins.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
|