Pāriet uz saturu

1896. gada vasaras olimpiskās spēles

Vikipēdijas lapa
I Olimpiskās spēles
1896. gada vasaras olimpiskās spēles
Norises vieta Valsts karogs: Grieķija Atēnas, Grieķijas Karaliste
Dalībvalstis 14 valstis[1]
Sportisti 241 (visi vīrieši)[2]
Disciplīnas 43 (9 sporta veidos)
Atklāšana 6. aprīlis
Noslēgums 15. aprīlis
Oficiāli atklāja Georgs I[3]
Stadions Panatinaiko stadions

1896. gada vasaras olimpiskās spēles (grieķu: Θερινοί Ολυμπιακοί Αγώνες 1896), oficiāli zināmas arī kā I olimpiskās spēles, bija starptautisks sporta notikums, kas norisinājās Grieķijas galvaspilsētā Atēnās no 1896. gada 6. aprīļa līdz 15. aprīlim. Tās bija pirmās olimpiskās spēles kopš 393. gada, un par to atjaunošanas iniciatoru kļuva franču augstmanis Pjērs de Kubertēns. Viņa izveidotais kongress par norises vietu izraudzījās Grieķiju kā antīko olimpisko spēļu dzimteni. Kongresa laikā tika izveidota arī Starptautiskā Olimpiskā komiteja.

Šajās olimpiskajās spēlēs bija pārstāvētas 14 valstis ar 241 sportistu, visi sportisti bija vīrieši. Sportisti sacentās 9 sporta veidos, 43 disciplīnās. 65% no visiem dalībniekiem bija Grieķijas pārstāvji. Visi dalībnieki, izņemot ASV komandas pārstāvjus, dzīvoja Eiropā. Uzvarētājiem tika piešķirta sudraba medaļa, bet savukārt otrās vietas ieguvējiem — vara medaļa. Vēlāk Starptautiskā olimpiskā komiteja ar atpakaļejošu datumu tās pārveidoja par zelta un sudraba medaļām, bet trešajās vietās esošajiem sportistiem piešķīra bronzas medaļas. No pārstāvētajām 14 valstīm medaļas izcīnīja 10 valstis. ASV sportisti izcīnīja visvairāk zelta medaļu (11). Savukārt Grieķija izcīnīja visvairāk medaļu starp visām dalībvalstīm — kopā 46. Grieķu uzmanības centrā bija viņu tautieša Spiridona Luisa uzvara maratonā. Pēc medaļu kopskaita veiksmīgākais šo olimpisko spēļu sportists bija Vācijas cīkstonis un vingrotājs Kārlis Šūmanis, kurš izcīnīja 4 zelta medaļas.

Atēnas par pirmo olimpisko spēļu norises vietu tika izvēlētas vienbalsīgā balsojumā 1894. gada 23. jūnijā, starptautiskā kongresā. Šāda izvēle tika izdarīta, jo Grieķija bija seno olimpisko spēļu dzimtene. Olimpisko spēļu galvenā norises vieta bija Panatinaiko stadions, kur notika vieglatlētikas, cīņas sporta, svarcelšanas un vingrošanas sacensības. Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija notika 6. aprīlī Panatinaiko stadionā, kur sportisti grupās pēc pārstāvošās valsts atradās uz spēļu laukuma. Pēc organizācijas komitejas prezidenta kroņprinča Konstantīna runas viņa tēvs karalis Georgs I oficiāli atklāja spēles. Pēc tam deviņas grupas un 150 kora dziedātāji izpildīja Olimpisko himnu, kuras komponists bija Spiridons Samars, ar dzejnieka Kostis Palama vārdiem.

1896. gada olimpiāde tika uzskatīta par lielisku panākumu. Šīs spēles bija līdz tam vislielākais sporta pasākums ar vislielāko starptautisko līdzdalību. Panatinaiko stadions bija pārpildīts visu laiku, lai skatītos kādu sporta notikumu.[4] Pēc spēlēm vairākas ievērojamas personas, tostarp Grieķijas karalis Georgs I un vairāki amerikāņu pārstāvji aicināja Pjēru de Kubertēnu un Starptautisko Olimpisko komiteju rīkot visas nākamās spēles Atēnās. Tomēr jau iepriekš nākamās olimpiskās spēles 1900. gadā bija ieplānotas Parīzē. Nākamās spēles, kas tika rīkotas Atēnās, norisinājās pēc 108 gadiem — 2004. gada vasaras olimpiskās spēles. 1906. gadā Atēnās norisinājās neoficiālās olimpiskās spēles, taču pašlaik Starptautiskā Olimpiskā komiteja šīs spēles neatzīst.

Spēļu atdzīvināšana un ideja

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gadsimtā vairāki maza mēroga sporta svētki visā Eiropā tika nosaukti par godu senajām olimpiskajām spēlēm. Franču pedagogs un vēsturnieks Pjērs de Kubertēns pieņēma Viljama Penija Brūksa ideju izveidot daudzvalstu vairāku sporta veidu pasākumu.[5][6] 1890. gadā Pjērs de Kubertēns publicēja rakstu La Revue Athletique, kurā aprakstīja un uzsvēra, cik nozīmīgas ir Venlokas olimpiskās spēles, kuras tika rīkotas Lielbritānijas pilsētiņā Venlokā. Venlokā spēles tika aizvadītas 1850. gada oktobrī un tās izveidoja vietējais ārsts Viljams Penijs Brūkss. Venlokas spēles bija sporta un atpūtas festivāls, kas ietvēra vieglatlētiku un vairākus komandu sporta veidus, piemēram, kriketu un futbolu. Kubertēns iedvesmojās arī no Zapas olimpiskajām spēlēm, kuras 1859., 1870. un 1875. gadā organizēja biznesmenis un filantrops Evangelis Zapas.[7] 1896. gada Atēnas olimpiskās spēles tika finansētas no Evangeļa Zapas, viņa brālēna Konstantīna Zapas[8][9][10] un Džordža Averofa[11] mantojumiem. Grieķijas valdība ar kroņpriņča Konstantīna starpniecību bija īpaši lūgusi sponsorēt šīs spēles.

1894. gada 18. jūnijā Pjērs de Kubertēns Parīzē, Sorbonnā organizēja kongresu, lai iepazīstinātu ar savu ideju par spēlēm 11 valstu sporta biedrību pārstāvjus. Pēc tam, kad viņa priekšlikums tika pieņemts, bija jāizvēlas datums pirmajām mūsdienu olimpiskajām spēlēm. Pjērs de Kubertēns ierosināja pirmās olimpiskās spēles rīkot vienlaikus ar 1900. gada Parīzes pasaules izstādi. Tomēr kongress bija izsaucis lielu interesi sabiedrībā un tā dalībnieki uzskatīja, ka sešu gadu laikā interese varētu zust, tādēļ pirmās olimpiskās spēles tika nolemts rīkot jau pēc diviem gadiem — 1896. gadā. Pēc tam, kad bija izvēlēts norises laiks, bija jāizvēlas norises vieta. Sākotnēji vairāki kongresa biedri piedāvāja rīkot šīs pirmās olimpiskās spēles Londonā, bet Pjērs de Kubertēns bija pret.[12] Pēc neilgas diskusijas ar Dimitriju Vikelu, kurš kongresā pārstāvēja Grieķiju un nolasīja kongresa delegātiem referātu par antīko olimpisko spēļu tradīcijām un nozīmi, par norises vietu tika piedāvātas Atēnas, Grieķijā. Pirmo olimpisko spēļu organizēšana Grieķijā tika pamatota ar seno tradīciju pārmantošanu.[13] Tajā pašā dienā, 23. jūnijā, kongresa delegāti šo piedāvājumu pieņēma un Dimitrijs Vikels tika ievēlēts par pirmo Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) vadītāju, jo šo amatu varēja ieņemt tikai olimpisko spēļu rīkotājvalsts pārstāvis.[14]

Spēļu organizēšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Džordža Averofa statuja pie ieejas Panatinaiko stadionā.

Ziņas par to, ka olimpiskās spēles tiks rīkotas Grieķijā, radīja lielu interesi un atzinību gan Grieķijas sabiedrībā, plašsaziņas līdzekļos un karaliskajā ģimenē, gan arī visas pasaules sabiedrībā. Pēc Pjēra de Koubertēna teiktā, "kroņprincis Konstantīns ar lielu prieku uzzināja, ka spēles tiks atklātas Atēnās". Pjērs de Kubertēns arī apstiprināja, ka Grieķijas karalis un kroņprincis viņam uzticēs šo spēļu rīkošanu. Konstantīns I labprāt uzņēmās 1896. gada olimpisko spēļu organizēšanas komitejas vadību.[15]

Tomēr Grieķijai bija finansiālas grūtības, un tā atradās politiskas nestabilitātes periodā. 19. gadsimta nogalē Grieķijas premjerministra amats bieži mainījās starp Harilaju Trikupi un Teodoru Dilijanni. Šīs finansiālās un politiskās nestabilitātes dēļ gan premjerministrs Harilajs Trikoupis, gan Zapas Olimpiskās komitejas prezidents Stefans Dragunis, kurš bija mēģinājis organizēt virkni nacionālo olimpiāžu, uzskatīja, ka Grieķija nevarēs sarīkot šo pasākumu.[16] 1894. gada beigās Stefana Skuludisa vadībā esošā rīkotājkomiteja iepazīstināja ar ziņojumu, ka spēļu izmaksas būs trīs reizes lielākas, nekā sākotnēji to bija plānojis Pjērs de Kubertēns. Viņi secināja, ka spēles nevarēs rīkot, un piedāvāja atkāpties. Spēļu kopējās izmaksas bija plānotas 3 740 000 zelta drahmas.[17]

Ar šaubām par olimpisko spēļu atdzīvināšanu Pjērs de Kubertēns un Dimitrijs Vikels uzsāka kampaņu, lai saglabātu olimpisko kustību dzīvu. Viņu centieni kulmināciju sasniedza 1895. gada 7. janvārī, kad D. Vikels paziņoja, ka kroņprincis Konstantīns pārņems spēļu organizācijas komitejas vadību. Viņa pirmais uzdevums bija piesaistīt līdzekļus, kas nepieciešami spēļu rīkošanai. Viņš paļāvās uz grieķu tautas patriotismu, lai motivētu viņus nodrošināt nepieciešamās finanses.[18] Konstantīna I entuziasms izraisīja grieķu sabiedrības atbalstu. Ar ziedojumiem tika savāktas 300 000 drahmas, tomēr tas nebija pietiekoši. Lai vēl vairāk pavairotu līdzekļus, tika izlaista pastmarku sērija par olimpisko tematiku. Komiteja no šī pasākuma ieguva 400 000 drahmas, bet 200 000 drahmas tika iegūtas no pārdotajām biļetēm.[19] Pēc Konstantīna I lūguma uzņēmējs Džordžs Averofs piekrita sponsorēt Panatinaiko stadiona restaurāciju. Džordžs Averofs šim projektam ziedoja 920 000 drahmu.[11][20] Par godu Džordža Averofa ziedojumam 1896. gada 5. aprīlī pie stadiona tika uzbūvēta un atklāta Averofa statuja. Tā tur pastāv līdz šai dienai. Šie papildus līdzekļi ļāva pirmajām olimpiskajām spēlēm notikt laikā.[19]

Spēļu organizēšana stipri atšķīrās no mūsdienu prakses. Netika celts olimpiskais ciemats, savu dzīvošanu Atēnās sportisti apmaksāja paši. Vairāki ārzemju sportisti piedalījās sacensības tikai tāpēc, ka vienkārši tobrīd atradās Atēnās.

Pirmais noteikums, par kuru jaunā Starptautiskā Olimpiskā komiteja balsoja 1894. gadā, bija atļaut olimpiskajās spēlēs piedalīties tikai sportistiem amatieriem. Tādējādi sacensības tika rīkotas saskaņā ar amatieru noteikumiem, izņemot paukošanā. Noteikumi nebija vienoti, tāpēc organizācijas komitejai bija jāizvēlas starp dažādu nacionālo vieglatlētikas asociāciju kodiem. Žūrijai, tiesnešiem un spēļu vadītājiem bija tādi paši vārdi kā senatnē (Ephor, Helanodic un Alitarc).

Sievietēm nebija tiesību sacensties 1896. gada vasaras olimpiskajās spēlēs, jo Pjērs de Koubertēns uzskatīja, ka viņu iekļaušana būs "nepraktiska, neinteresanta, neestētiska un nepareiza".[21]

Sporta veidi un disciplīnas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Olimpiskie sporta veidi

1894. gada Sorbonnas kongresā Pirmajām olimpiskajām spēlēm Atēnās tika ieteikts liels sporta veidu saraksts. Pirmajos oficiālakos paziņojumos par sporta veidiem spēļu programmā tika piedāvāti arī tādi sporta veidi kā futbols un krikets,[22] taču šie sporta veidi tā arī netika iekļauti olimpisko spēļu programmā.[23] Olimpisko spēļu programmā bija plānota arī airēšana un burāšana, bet šo sporta veidu sacensības tika atceltas slikto laika apstākļu dēļ plānotajā sacensību dienā.[24] Rezultātā 1896. gada vasaras olimpisko spēļu programmā bija iekļauti 9 sporta veidi, 43 disciplīnas.

Sporta veids / Disciplīna ↓ Notikumi Pārstāvēto
valstis		 Dalībnieku skaits
Kopā Vīrieši Sievietes Kopā Vīrieši Sievietes
 Cīņas sports 1 1 N/A 4 5 5 N/A
 Paukošana 3 3 N/A 4 15 15 N/A
 Peldēšana 4 4 N/A 4 19 19 N/A
Riteņbraukšana Šosejas riteņbraukšana 1 1 N/A 3 7 7 N/A
Treka riteņbraukšana 5 5 N/A 5 16 16 N/A
 Svarcelšana 2 2 N/A 5 7 7 N/A
 Šaušana 5 5 N/A 7 61 61 N/A
 Teniss 2 2 N/A 6 15 15 N/A
 Vieglatlētika 12 12 N/A 10 64 64 N/A
 Vingrošana 8 8 N/A 9 71 71 N/A

Kalendārs

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
AC Atklāšanas ceremonija ● Sacensības 1 Medaļu izcīņa NC Noslēguma ceremonija
Sporta veids / Disciplīna ↓ Aprīlis Disciplīnu
skaits
6
(Pir)		 7
(Otr)		 8
(Tre)		 9
(Cet)		 10
(Pie)		 11
(Ses)		 12
(Svē)		 13
(Pir)		 14
(Otr)		 15
(Tre)
Ceremonijas Atklāšana AC N/A
Noslēgums NC N/A
 Cīņas sports ● 1 1
 Paukošana 2 1 3
 Peldēšana 4 4
Riteņbraukšana Šosejas riteņbraukšana 1 6
Treka riteņbraukšana 1 3 1
 Svarcelšana 2 2
 Šaušana ● 1 1 3 1 6
 Teniss ● ● ● 2 2
 Vieglatlētika 3 4 1 4 12
 Vingrošana 5 2 7
Disciplīnu skaits (pa dienām) 3 8 1 8 7 13 2 1 — — 43

Norises vietas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Panatinaiko stadions 1896. gada olimpisko spēļu atklāšanas dienā.
Neo Falirona velodroms.
Pamatraksts: 1896. gada vasaras olimpisko spēļu norises vietas

1896. gada vasaras olimpiskajām spēlēm tika izmantotas septiņas sacensību vietas. Galvenā norises vieta bija Panatinaiko stadions, kurā norisinājās sacensības četros no deviņiem apstiprinātajiem sporta veidiem. Maratonas pilsētā tika aizvadīta maratona sacensības un individuālie braucieni riteņbraukšanā. Treka riteņbraukšana notika Neo Falirona velodromā. Peldēšana tika aizvadīta Zijas līcī, paukošana pie Zapiona, sporta šaušana Skopeftirionā, Kalitejā un teniss Atēnu lauka tenisa klubā un Neo Falirona velodromā. Zijas līcis ir jūras osta un jahtu osta Atēnu teritorijā.[25] Tā tika izmantota kā peldēšanas sacensību norises vieta, jo spēļu organizatori vēlējās izvairīties no naudas tērēšanas speciālas vietas izveidošanai.[26]

Četras no 1896. gada norises vietām tika atkārtoti izmantotas kā 2004. gada vasaras olimpisko spēļu norises vietas. Neo Falirona velodroms tika rekonstruēts par futbola stadionu 1964. gadā un tagad ir pazīstams kā Karaiskaki stadions.[27] Šis stadions tika vēlreiz rekonstruēts 2003. gadā, lai tajā varētu organizēt futbolu.[28] 2004. gada Atēnu olimpisko spēļu laikā Panatinaiko stadions kalpoja kā loka šaušanas norises vieta un bija arī finiša taisne maratona sacensībām vieglatlētikā.[29] Pati Maratonas pilsēta 2004. gada olimpiskajās spēlēs kalpoja kā maratona sacensības starta vieta.[30] Savukārt Zapions no 1998. gada līdz 1999. gadam un 2004. gada olimpisko spēļu laikā kalpoja kā rīkotājkomitejas (ATHOC) atrašanās vieta, kā arī 2004. gada spēļu laikā bija centrālais sakaru centrs.

Norises vieta Sporta veids / Disciplīna Ietilpība Ats.
Atēnu lauka tenisa klubs  Teniss Nav informācijas [31]
Skopeftirions, Kaliteja  Šaušana Nav informācijas [32]
Maratona  Vieglatlētika (maratons),
 Riteņbraukšana (šoseja)		 Nav informācijas [33]
Neo Falirona velodroms  Riteņbraukšana (treks) Nav informācijas [34]
Panatinaiko stadions  Cīņas sports,
 Svarcelšana,
 Vieglatlētika,
 Vingrošana		 80 000 [35]
Zapions  Paukošana Nav informācijas [36]
Zijas līcis  Peldēšana Nav informācijas [37]

Atklāšanas ceremonija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1896. gada vasaras olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija Panatinaiko stadionā.

6. aprīlī (25. martā pēc Jūlija kalendāra, kas tolaik tika izmantots Grieķijā) tika oficiāli atklātas pirmās olimpiādes spēles; tā bija Lieldienu pirmdiena gan Rietumu, gan Austrumu kristīgajai baznīcai un Grieķijas neatkarības gadadiena.[38] Olimpisko spēļu atklāšana notika Panatinaiko stadionā, kurā bija aptuveni 80 000 skatītāji, tostarp Grieķijas karalis Georgs I, viņa sieva Olga un viņu dēļi. Lielākā daļa no startējošajiem sportistiem atradās uz stadiona laukuma un bija sagrupēti pa pārstāvošajām valstīm. Pēc rīkotājkomitejas prezidenta kroņprinča Konstantīna runas viņa tēvs karalis Georgs I oficiāli atklāja spēles ar vārdiem (grieķu valodā):[39]

"Es paziņoju, ka pirmās starptautiskās olimpiskās spēles Atēnās ir atklātas. Ilgu dzīvi tautai. Ilgu dzīvi grieķu iedzīvotājiem."

Pēc tam deviņas grupas un 150 kora dziedātāji izpildīja Olimpisko himnu, kuras komponists bija Spiridons Samars, ar dzejnieka Kostisa Palama vārdiem.

Pēc tam dažādi muzikālie piedāvājumi nodrošināja fonu citsā olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijās līdz 1960. gadam. Kopš 1960. gada Spiridona Samara un Kostisa Palama skaņdarbs kļuva par oficiālo olimpisko himnu (lēmumu Starptautiskā Olimpiskā komiteja pieņēma sesijā 1958. gadā). Citi pašreizējo olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju elementi tika ierosināti vēlāk: olimpiskā lāpa pirmoreizi tika iedegta 1928. gada vasaras olimpiskajās spēlēs, pirmais sportistu zvērests tika dots 1920. gada vasaras olimpiskajās spēlēs un pirmais oficiālais tiesnešu zvērests tika dots 1972. gada vasaras olimpiskajās spēlēs.[39]

Noslēguma ceremonija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

12. aprīļa rītā (3. aprīlī pēc Jūlija kalendāra, kas tolaik tika izmantots Grieķijā) Grieķijas karalis Georgs I sarīkoja banketu spēļu ierēdņiem un sportistiem (kaut arī dažas sacensības vēl nebija notikušas). Savas runas laikā viņš skaidroja, ka uztraucas par to, ka olimpiskās spēles pastāvīgi jāorganizē Atēnās. Olimpisko spēļu oficiālā noslēguma ceremonija notika nākamajā trešdienā, 15. aprīlī, pēc tam, kad lietus dēļ tā tika pārcelta no otrdienas. Noslēguma ceremonijā piedalījās arī Grieķijas karaliskā ģimene. Ceremonija tika atklāta ar Grieķijas himnu un odu, kuru sengrieķu valodā izveidoja britu sportists un zinātnieks Džordžs Stjuarts Robertsons.[40]

Pēc tam karalis uzvarētājiem pasniedza balvas. Atšķirībā no mūsdienām, pirmās vietas ieguvēji saņēma sudraba medaļu, olīvu zaru un diplomu, savukārt otrās vietas ieguvēji saņēma vara medaļu, lauru zaru un diplomu.[41][42] Trešās vietas ieguvēji balvu nesaņēma.

Daži uzvarētāji saņēma arī papildu balvas, piemēram, Spiridons Luiss no Pjēra de Kurbertēna drauga Mišela Breala saņēma kausu, kas bija paredzēts maratona uzvarētājam. Pēc tam Spridons Luiss veda medaļniekus goda aplī ap stadionu, bet Olimpiskā himna tika atskaņota vēlreiz. Pēc tam Grieķijas karalis Georgs I paziņoja, ka pirmās olimpiskās spēles ir noslēgušās un devās prom no stadiona, kamēr dziedātāju grupa atskaņoja Grieķijas himnu un pūlis uzmundrināja.[40]

Tāpat kā Grieķijas karalis, arī daudzi citi atbalstīja ideju nākamās spēles atkal rīkot Atēnās; vairums amerikāņu sportistu parakstīja vēstuli kroņprincim, paužot atbalstu šai idejai. Pjērs de Kubertēns tomēr stingri iebilda pret šo ideju, jo uzskatīja starptautisko rotāciju par vienu no mūsdienu olimpisko spēļu stūrakmeņiem. Pēc viņa vēlēšanās nākamās olimpiskās spēles notika Parīzē, kaut arī tās nedaudz aizēnoja vienlaikus notiekošā Pasaules izstāde.[43]

Pārstāvētās valstis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Sportistu uzskaitījums 1896. gada vasaras olimpiskajās spēlēs
Valstis, kuru pārstāvji piedalījās 1896. gada vasaras olimpiskajās spēlēs.
Sportistu skaita sadalījums pa valstīm, kuras startēja olimpiskajās spēlēs.

Nacionālo komandu koncepcija nebija galvenā olimpiskās kustības sastāvdaļa līdz 1906. gada neoficiālajām olimpiskajām spēlēm, lai gan vairākos avotos ir uzskaitīta sportistu valsts piederība 1896. gadā un pasniegtais medaļu skaits. Pastāv nozīmīgi konflikti attiecībā uz to, kuras valstis sacentās. Pēc Starptautiskās Olimpiskās komitejas datiem spēlēs piedalījās 14 valstu pārstāvji,[44] tomēr pēc citiem datiem tajās piedalījās 12[45] vai 15[46] valstis. Dažādu koloniju un protektorātu pārstāvji piedalījās nevis kā savu metropoļu pārstāvji, bet gan patstāvīgi. Vairāku valstu dalībnieku skaitu un pašu dalības faktu spēlēs nevar uzzināt arī tādēļ, ka nav iespējams precīzi noskaidrot vai to pārstāvji reāli startēja spēlēs vai arī bija tikai pieteikti dalībai. Turklāt tenisā piedalījās starptautiskās komandas, kurās bija dažādu valstu pārstāvji. Krievijas Impērija un Beļģija arī vēlējās piedalīties un pat sākumā pieteica savus sportistus, tomēr vēlāk atteica savu dalību.

Valsts Sportistu
skaits		 Paskaidrojums
 ASV (USA) 14
 Austrālija (AUS) 1 Tobrīd bija Lielbritānijas kolonija, tomēr vienīgā austrālieša Edvīna Fleka rezultāti tika ieskaitīti atsevišķi.
 Austrija (AUT) 3 Tobrīd Austrija bija daļa no Austroungārijas, tomēr sacensībās austriešu sportisti piedalījās atsevišķi no ungāru sportistiem.
 Bulgārija (BUL) 1 Bulgārijas Olimpiskā komiteja apgalvo, ka vingrotājs Šarls Šampo sacentās kā bulgārs.[47] Šampo bija Šveices pilsonis, kurš dzīvoja Bulgārijā.
 Čīle (CHI) 1 Čīles Olimpiskā komiteja apgalvo, ka viņam bijis viens sportists Luiss Suberkasiuks, kurš startēja vieglatlētikas sacensībās 100 metru, 400 metru un 800 metru skrējienos.
 Dānija (DEN) 3
 Francija (FRA) 12
 Grieķija (GRE) 169 65% no visiem olimpisko spēļu dalībniekiem bija Grieķijas pārstāvji. Grieķijas rezultātos tiek ietverti arī sportistu rezultāti no Kipras, Smirnas un Ēģiptes.[48] Atsevišķos avotos Kipras rezultāts tiek izdalīts, lai gan tās pārstāvis Anastasijs Andreu bija grieķu kiprietis un vienīgais sportists no Kipras. Kipra tajā laikā bija Lielbritānijas protektorāts. Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā dzīvojošais grieķu izcelsmes sportists Dionisijs Kasdaglis Starptautiskās Olimpiskās komitejas avotos tiek minēts kā grieķis spēļu laikā. Viņš startēja tenisa sacensībās. Savukārts Dionisija Kasdagla un viņa dubultspēļu komandas briedrs Grieķijas sportista Demetrija Petrokokina rezultāts dubultspēlēs tiek uzskaitīts kā jauktās komandas rezultāts.[49]
 Itālija (ITA) 1 Visatpazīstamākais Itālijas sportists bija Karlo Airoldi, kurš tika uzskatīts par profesionāli un izslēgts no dalības spēlēs. Līdz ar to Itāliju pārstāvēja tikai sporta šāvējs Džuzepe Rivabella.[50][51]
 Lielbritānija (GBR) 10 Valsts sastāvā startēja Īrijas sportisti, bet viņu rezultāti tika skaitīti Lielbritānijai, jo Īrijas tobrīd bija Lielbritānijas un Īrijas apvienotās karalistes daļa.
 Šveice (SUI) 2
 Ungārija (HUN) 7 Tāpat kā austrieši, ungāri piedalījās sacensības atsevišķi, lai arī bija Austroungārijas pavalstnieki.
 Vācija (GER) 19
 Zviedrija (SWE) 1 Lai arī Zviedrija tajā laikā bija valsts savienībā ar Norvēģiju, no Norvēģijas neviens sportists nestartēja.
 Jauktā komanda (ZZX)  — Tenisa dubultspēļu komandas varēja sastāvēt no spēlētājiem no dažādām valstīm; Starptautiskā olimpiskā komiteja šīs apzīmē kā jauktās komandas.

Medaļas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts un citi raksti: 1896. gada vasaras olimpisko spēļu medaļu tabula un 1896. gada vasaras olimpisko spēļu medaļnieku uzskaitījums
1896. gada vasaras olimpiskajās spēlēs pirmās vietas ieguvējiem tika pasniegtas sudraba medaļas.

1896. gada vasaras olimpiskajās spēlēs medaļas izcīnīja 10 no 14 pārstāvētajām valstīm, papildus vēl trīs medaļas ieguva jauktā komanda, kur startēja dažādu valstu pārstāvji. Starptautiskā Olimpiskā komiteja ar atpakaļejošu datumu ir piešķīrusi zelta, sudraba un bronzas medaļas trim labākajiem sportistiem katrā no sacensībām.[49] Salīdzinot ar mūsdienu olimpiskajām spēlēm 1896. gadā pirmās vietas ieguvējs saņēma sudraba medaļu un olīvu zaru, bet otrās vietas ieguvējs vara medaļu un lauru zaru, bet trešā vieta netika apbalvota. ASV izcīnīja visvairāk zelta medaļu, taču kopsummā visvairāk medaļu izcīnīja Grieķijas sportisti, kurā bija par 155 sportistiem vairāk nekā ASV komandā.[49]

ASV trīssoļlēcējs Džeimss Konolijs ir pirmais atjaunoto olimpisko spēļu čempions. Kroņprincis Konstantīns, priecādamies par maratona uzvarētāja grieķa Spiridona Luisa panākumiem, kopā ar viņu noskrēja pēdējos metrus līdz finišam. Šo vasaras olimpisko spēļu veiksmīgākais sportists bija vācu cīņas sporta un vingrošanas pārstāvis Kārlis Šūmanis, kurš kopā izcīnīja 4 zelta medaļas (1 medaļa — cīņas sportā un 3 medaļas — vingrošanā), taču vingrotājs Hermanis Veingertners kopā izcīnīja visvairāk medaļas — 6 medaļas (3 — zelta, 2 — sudraba un 1 bronzas medaļa).

1896. gada olimpisko spēļu medaļas aversā ir attēlota Zeva seja, kā arī viņa roka, kurā atrodas zemeslode ar uzrakstu “ΟΛΥΜΓΙΑ”. Savukārt reversā attēlota Akropole ar uzrakstu “ΔΙΕΘΝΕΙΣ · ΟΛΥΜΓΙΑΚΟΙ · ΑΓΩΝΕΣ ΕΝ · ΑΘΗΝΑΙΣ · 1896." Medaļas autors ir franču skulptors un tēlnieks Žils Klemāns Šaplēns.[52]

Medaļu sadalījums pa valstīm

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vieta Valsts Zelts Sudrabs Bronza Kopā
1  ASV (USA) 11 7 2 20
2  Grieķija (GRE) (rīkotājvalsts) 10 17 19 46
3  Vācija (GER) 6 5 2 13
4  Francija (FRA) 5 4 2 11
5  Lielbritānija (GBR) 2 3 2 7
6  Ungārija (HUN) 2 1 3 6
7  Austrija (AUT) 2 1 2 5
8  Austrālija (AUS) 2 0 0 2
9  Dānija (DEN) 1 2 3 6
10  Šveice (SUI) 1 2 0 3
11  Jauktā komanda (ZZX) 1 1 1 3
Kopā (11 valstis/komandas): 43 43 36 122

Viss pjedestāls vienai valstij

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sporta veids Disciplīna Valsts Zelts Sudrabs Bronza Datums
 Vieglatlētika Tāllēkšana  ASV Ellerijs Klārks Roberts Garets Džeimss Konolijs 7. aprīlis
 Šaušana 200 metri, militārā šautene  Grieķija Pantelis Karasevds Pavls Pavlidis Nikolajs Trikupis 9. aprīlis
 Vieglatlētika Augstlēkšana  ASV Ellerijs Klārks Roberts Garets
Džeimss Konolijs		 Netika atbalvots 10. aprīlis
 Peldēšana 100 metri, jūrnieki, brīvais stils  Grieķija Joannis Malokinis Spiridons Hasapis Dimitrijs Drivs 11. aprīlis

Medaļām bagātākie sportisti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kārlis Šūmanis (pa labi) un Georgijs Cits sasveicinās pirms fināla cīņas sportā 1896. gada vasaras olimpiskajās spēlēs.

Norādīti tikai tie sportisti, kuri izcīnīja vismaz 3 olimpiskās zelta medaļas.

Sportists Sporta veids Valsts Zelts Sudrabs Bronza Kopā
Kārlis Šūmanis  Cīņas sports,  Vingrošana  Vācija 4 0 0 4
Hermanis Veingertners  Vingrošana  Vācija 3 2 1 6
Alfrēds Flatovs  Vingrošana  Vācija 3 1 0 4
Pols Masons  Riteņbraukšana  Francija 3 0 0 3

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: 1896. gada vasaras olimpiskās spēles

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Starptautiskās Olimpiskās komitejas informācijas avotos dalīvalstu skaits svārstās no 10 līdz pat 15 valstīm. Atšķirība ir skaidrojama ar vairākiem iemesliem: nacionālās komandas tajā laikā galvenokārt nepastāvēja un lielākā daļa sportistu pārstāvēja sevi vai savus klubus. Turklāt valstis ne vienmēr bija tik labi definētas kā mūsdienās. Valstu skaits šeit atspoguļo skaitu, ko izmanto vismodernākie avoti.
  2. ↑ Šis ir dalībnieku skaits saskaņā ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas datiem. No tiem 179 dalībniekiem ir zināmas identitātes.
  3. ↑ Factsheet - Opening Ceremony of the Games f the Olympiad. International Olympic Committee. September 13, 2013.
  4. ↑ Young (1996), 153
  5. ↑ Bijkerk (2004), 457
  6. ↑ Toohey (2007), 20
  7. ↑ Matthews (2005), 66; Young (1996), 81
  8. ↑ Young (1996), p.117
  9. ↑ Memoire sure le conflit entre la Grece et la Roumanie concernant l'affaire Zappa — Athens 1893, by F. Martens
  10. ↑ L'affaire Zappa — Paris 1894, by G. Streit
  11. ↑ 11,0 11,1 Young (1996), p.128
  12. ↑ «The 1896 Olympic Games: results for all competitors in all events, with commentary». 1998. Стр. 58 Arhivēts 2011. gada 14. maijā, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  13. ↑ «The 1896 Olympic Games: results for all competitors in all events, with commentary». 1998. Стр. 50 Arhivēts 2011. gada 14. maijā, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  14. ↑ Young (1996), 100—105 (angliski)
  15. ↑ Young (1996), 108
  16. ↑ Young (1996), 111—118
  17. ↑ Zarnowski (1992), 16—32
  18. ↑ Young (1996), 118. According to Young (2004), 153, "Vikelas and the other Greeks did most of the work. Coubertin did very little."
  19. ↑ 19,0 19,1 «Билл Маллон и Тур Видланд. «The 1896 Olympic Games: results for all competitors in all events, with commentary». 1998. Стр. 60». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 14. maijā. Skatīts: 2010. gada 27. februārī.
  20. ↑ Darling (2004), 135
  21. ↑ «Women at the Olympic Games». topendsports.com. Skatīts: 2016. gada 9. aprīlis.
  22. ↑ «The ignorant Olympians».
  23. ↑ «No spot the Olympics? It's not cricket».
  24. ↑ Coubertin—Philemon—Politis—Anninos (1897), 98—99, 108—109
  25. ↑ Worldportsource.com profile of the Zea, Greece marina. Arhivēts 2019. gada 10. janvārī, Wayback Machine vietnē. — accessed 4 July 2010.
  26. ↑ Karl Lennartz, Wassong, Stephen. «Athens 1896». In John E. Findling, Kimberly D. Pelle. Encyclopedia of the Modern Olympic Movement. Greenwood Publishing Group, 2004. ISBN 0-313-32278-3. OCLC 52418065.. p. 23.
  27. ↑ Stadia.gr profile of Karaiskakoid Stadium in 1895, 1964, and 2003. — accessed 3 October 2010.
  28. ↑ 2004 Summer Olympics official report. Arhivēts 19 August 2008 Wayback Machine vietnē. Volume 2. p. 324. Accessed 3 October 2010.
  29. ↑ 2004 Summer Olympics official report. Arhivēts 19 August 2008 Wayback Machine vietnē. Volume 2. pp. 237, 242, 244. Accessed 3 October 2010.
  30. ↑ 2004 Summer Olympics official report. Arhivēts 19 August 2008 Wayback Machine vietnē. Volume 2. p. 242. Accessed 3 October 2010.
  31. ↑ History of the Athens Lawn Tennis Club. Arhivēts 29 September 2010 Wayback Machine vietnē. (angliski) — accessed 3 October 2010.
  32. ↑ 1896 Summer Olympic official report. Arhivēts 2008. gada 27. maijā, Wayback Machine vietnē. Volume 2. pp. 83-4. Accessed 3 October 2010.
  33. ↑ 1896 Summer Olympics official report. Arhivēts 2008. gada 27. maijā, Wayback Machine vietnē. Volume 2. pp. 86-90, 100-2. Accessed 3 October 2010.
  34. ↑ 1896 Summer Olympics official report. Arhivēts 2008. gada 27. maijā, Wayback Machine vietnē. Volume 2. pp. 74-75, 97-99. Accessed 3 October 2010.
  35. ↑ 1896 Summer Olympics official report. Arhivēts 2008. gada 27. maijā, Wayback Machine vietnē. Volume 2. pp. 31-49. Accessed 3 October 2010.
  36. ↑ Zappeion history. Arhivēts 21 September 2008 Wayback Machine vietnē. — accessed 3 October 2010.
  37. ↑ Wallechinsky, David and Jaime Loucky (2008). "Swimming (Men): 100-Meter Freestyle". In The Complete Book of the Olympics: 2008 Edition. London: Aurum Press Limited. pp. 897-8.
  38. ↑ Coubertin (1896), 42 *Martin—Gynn (2000), 7—8
  39. ↑ 39,0 39,1 Athens 1896 — Games of the I Olympiad, International Olympic Committee
  40. ↑ 40,0 40,1 Coubertin (1896), 50
  41. ↑ Coubertin—Philemon—Politis—Anninos (1897), 232—234
  42. ↑ IOC Olympic Museum exhibition panel, 2010
  43. ↑ Young (1996), 156
  44. ↑ «Athens 1896» (angļu). Skatīts: 2007. gada 12. novevbris.
  45. ↑ «Результаты Игр, 1 стр.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 22. martā. Skatīts: 2010. gada 28. februārī.
  46. ↑ «Билл Маллон и Тур Видланд. «The 1896 Olympic Games: results for all competitors in all events, with commentary». 1998. Стр. 73». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 14. maijā. Skatīts: 2010. gada 27. februārī.
  47. ↑ «Athens 1896». Bulgarian Olympic Committee. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-03-12.
  48. ↑ Gillmeister (1998), 364
  49. ↑ 49,0 49,1 49,2 Athens 1896—Medal Table, International Olympic Committee
  50. ↑ De Wael, Shooting 1896 Arhivēts 2021. gada 22. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
  51. ↑ «Giuseppe Rivabella». Sports-Reference. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 18. aprīlī. Skatīts: 2009. gada 24. februāris.
  52. ↑ Athens 1896 Medals

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Priekštecis:
Antīkās olimpiskās spēles
Vasaras olimpiskās spēles
Valsts karogs: Grieķija Atēnas 1896
I olimpiskās spēles 		Pēctecis:
Valsts karogs: Francija Parīze 1900
II Olimpiskās spēles
Spēļu norises vieta: Valsts karogs: Grieķija Atēnas, Grieķijas Karaliste
Olimpiskie apļi
Citi raksti
Spēļu norises vieta: Valsts karogs: Grieķija Atēnas, Grieķijas Karaliste
Spēļu norises vieta: Valsts karogs: Grieķija Atēnas, Grieķijas Karaliste
Spēļu norises vieta: Valsts karogs: Grieķija Atēnas, Grieķijas Karaliste
Eiropa
 Austrija •  Bulgārija •  Dānija •  Francija •  Grieķija •  Lielbritānija •  Itālija •  Šveice •  Ungārija •  Vācija •  Zviedrija
Austrālija
Ziemeļamerika
 ASV
Dienvidamerika
Citas komandas
* — Tenisa dubultspēļu komandas varēja sastāvēt no spēlētājiem no dažādām valstīm; Starptautiskā olimpiskā komiteja šīs apzīmē kā Jauktās komandas.
Vasaras olimpiskās spēles
Ziemas olimpiskās spēles
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=1896._gada_vasaras_olimpiskās_spēles&oldid=3752877"