8. šaha olimpiāde

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

8. šaha olimpiāde notika no 1939. gada 24. augusta līdz 19. septembrim Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā.[1]

Vispārīgs apskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī bija pēdējā pirmskara olimpiāde. Tajā piedalīties vēlēšanos izteica apmēram 40 valstis, bet Buenosairesā ieradās 27 komandas. Pārsteigums bija četrkārtīgo uzvarētāju amerikāņu un divkārtīgo uzvarētāju ungāru šahistu atteikšanās. Toties bija ieradušies vācu šahisti, kas iepriekšējās trīs olimpiādēs nebija piedalījušies. Vācijas komanda bija pastiprināta ar anektētās Austrijas šahistiem. Ar 11 komandām bija pārstāvēts Dienvidamerikas kontinents. Pirmo reiz šaha olimpiādē spēlēja Bolīvijas, Brazīlijas, Bulgārijas, Čīles, Ekvadoras, Gvatemalas, Kanādas, Kubas, Paragvajas, Peru un Urugvajas šahisti.[1]

Politiskais saspīlējums Eiropā jau olimpiādes atklāšanas dienā radīja pirmo incidentu. Vācijas komandas kapteinis griezās pie olimpiādes organizatoriem ar prasību, lai Čehoslovākijas nacionālais karogs tiktu nomainīts ar protektorāta karogu. Čehoslovākijas šahisti atteicās to darīt. Viņus atbalstīja vairākums šahistu un Čehoslovākijas karogs mastā plīvoja līdz olimpiādes noslēgumam. 1. septembrī sakās fināla sacensības. 1. kārtas laikā pienāca ziņa, ka Vācija uzbrukusi Polijai. Uzzinot, ka Anglija pieteikusi karu Vācijai, Anglijas šahisti atteicās no tālākās dalības turnīrā un devās atceļā uz dzimteni. Spriedze pieauga. Pasaules čempions Aļehins radio un presē aicināja boikotēt vācu komandu. Polija un Francija kategoriski atteicās spēlēt ar Vāciju, vairākas delegācijas pieprasīja to izslēgt no dalības olimpiādē. Organizatori uz tik asu reakciju nebija gatavi. Tika pieņemts lēmums, ka Polija un Francija savus mačus ar Vāciju nespēlē un katra pusei tabulā ieraksta divus punktus. Tad pirmajām divām pievienojās Palestīna. Vācieši savukārt piespieda čehus atteikties no spēles ar Franciju un Poliju. Rezultātā seši mači bez spēles tika ieskaitīti kā beigušies neizšķirti.[2]

Pēc olimpiādes daudzi spēlētāji izteica vēlēšanos kara dēļ Eiropā neatgriezties. Argentīnas valdība tiem, kas bija ar mieru atbalstīt šahu, deva iespēju palikt šai valstī. Visa vācu komanda un daudzi citu valstu šahisti pieņēma šo piedāvājumu. Tas veicināja šaha uzplaukumu Argentīnā, kas vēlāk deva iespēju Argentīnai daudzkārt izcīnīt godalgotās vietas pēckara šaha olimpiādēs. Eiropā neatgriezās olimpiādes dalībnieki Migels Naidorfs, Paulino Frīdmans, Jideons Stolbergs, Erihs Eliskazess, Pauls Mihels, Ludvigs Engelss, Alberts Bekers, Heinrihs Reinharts, Jiržijs Pelikāns, Karels Skalička, Marks Luckis, Movša Feigins, Ilmars Rauds, Moše Čerņaks, Meirs Rauhs, Viktors Vincs, Aristīds Gromērs, Francišeks Suliks, Ādolfs Zaics, Kriss de Ronde, Džons Frensiss O'Donovans, Zalamans Kleinšteins, kā arī pasaules sieviešu čempionāta dalībnieces Soņa Grafa un Paula Švarcmane.[3]

Olimpiādes rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšsacīkstes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sacensībās piedalījās 27 valstu komandas. Komandas tika sadalītas četrās grupās, trīs grupās pa septiņas, vienā — sešas komandas. No katras grupas četras labākās iekļuva "A" finālā, bet atlikušās "B" finālā. Priekšsacīkšu rezultāti starp komandām netika pārnesti uz finālu, tāpēc komandas, kas kvalificējās vienā fināla grupa no vienas priekšsacīkšu grupas, šīs olimpiādes turnīros mērojās spēkiem savā starpā divreiz. Visas komandas gan priekšsacīkšu grupās un finālos spēlēja katra ar katru pēc apļa sistēmas. Priekšsacīkšu rezultāti bija šādi:[2]

Fināls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"A" fināls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turnīra rezultāti apkopoti nākamajā tabulā:[2]

V Komanda 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 P KP + = -
1 Vācija 2 3 3 3 3 2 2 2 3 2 36 24 9 5 0
2 Polija 2 2 2 2 4 4 2 35½ 20 7 5 2
3 Igaunija 2 3 2 2 3 3 3 33½ 18 7 3 4
4 Zviedrija 1 2 2 3 3 4 33 17 7 2 5
5 Argentīna 1 ½ 2 3 32½ 20 9 1 4
6 Čehoslovākija 1 2 1 ½ 2 3 2 32 20 8 3 3
7 Latvija 1 2 ½ 2 3 3 31½ 21 9 2 3
8 Holande 2 ½ 2 2 2 2 3 4 30½ 18 6 5 3
9 Palestīna 2 2 2 2 2 1 3 1 ½ 26 14 4 5 5
10 Francija 2 0 2 1 2 2 2 2 1 2 4 24½ 10 1 7 6
11 Kuba ½ ½ 1 ½ 1 2 1 2 3 3 22½ 11 4 2 8
12 Lietuva 1 0 ½ 1 2 1 2 2 1 2 3 22 11 3 4 7
13 Čīle 2 2 1 1 ½ ½ 1 3 3 1 22 9 3 2 9
14 Brazīlija ½ ½ ½ 2 2 21 7 2 2 10
15 Dānija ½ 1 0 0 0 1 17½ 5 2 0 12

Apzīmējumi: V — vieta; P — komandas dalībnieku iegūto punktu summa; KP — komandas iegūto punktu summa (2 punkti — uzvarēts, 1 — neizšķirts, 0 — zaudēts mačs); + (uzvarēto), = (neizšķirto), - (zaudēto) maču skaits.

"B" fināls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"B" fināla komandas olimpiādes kopvērtējumā ieguva sekojošas vietas:[2] 16. Islande, 17. Kanāda, 18. Norvēģija, 19. Urugvaja, 20. Bulgārija, 21.Ekvadora, 22. Gvatemala, 23. Īrija, 24. Peru, 25. Bolīvija, 26. Paragvaja.

Uzvarētāju individuālie rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. vieta — Vācija (zelta medaļas)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galdiņš Dalībnieks + - = Spēles Punkti
1 Erihs Eliskazess 7 2 5 14
2 Pauls Mihels 3 0 11 14
3 Ludvigs Engelss 12 0 4 16 14
4 Alberts Bekers 6 3 2 11 7
rez. Heinrihs Reinharts 5 4 3 12

2. vieta — Polija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galdiņš Dalībnieks + - = Spēles Punkti
1 Savelijs Tartakovers 7 3 7 17 10½
2 Migels Naidorfs 12 2 4 18 14
3 Paulino Frīdmans 11 2 4 17 13
4 Teodors Regedziņskis 6 3 4 13 8
rez. Francišeks Suliks 4 2 1 7

3. vieta — Igaunija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galdiņš Dalībnieks + - = Spēles Punkti
1 Pauls Keress 12 2 5 19 14½
2 Ilmars Rauds 7 5 5 17
3 Pauls Šmids 2 5 5 13
4 Gunnars Frīdemans 11 3 3 17 12½
rez. Johanness Tirns 3 3 4 10 5

Individuālās medaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Godalgas par labāko rezultātu pie galdiņa (vērtēja tikai finālā sasniegto rezultātu) saņēma:

"A" fināls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"B" fināls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas šahistu sniegums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas šahisti Buenosairesā. No kreisās: Tenis Melngailis, Vladimirs Petrovs, pasaules sieviešu čempionāta dalībniece Milda Lauberte, Lūcijs Endzelīns.

Latvijas komandas (7. vieta) dalībnieku rezultāti apkopoti nākamajā tabulā:[4]

Galdiņš, dalībnieks 1. Petrovs 2. Apšenieks 3. Feigins 4. Endzelīns r. Melngailis Rezultāts Pretinieku komanda
Rezultāti
priekšsacīkšu
2. grupā
½ ½ 1 1 3 : 1 Urugvaja
½ ½ 1 ½ 2,5 : 1,5 Francija
½ 1 ½ 1 3 : 1 Bulgārija
1 ½ 1 1 3,5 : 0,5 Čīle
1 1 1 1 4 : 0 Bolīvija
½ 0 0 1 1,5 : 2,5 Vācija
Priekšsacīkstēs kopā 4 no 6 3,5 no 6 4,5 no 6 4 no 4 1,5 no 2 17,5 no 24
Rezultāti
"A" finālā
½ ½ 1 0 2 : 2 Holande
½ 1 ½ ½ 2,5 : 1,5 Igaunija
1 0 1 1 3 : 1 Lietuva
½ 0 0 0 0,5 : 3,5 Čehoslovākija
1 0 ½ 0 1,5 : 2,5 Argentīna
½ ½ 0 0 1 : 3 Vācija
1 0 1 ½ 2 : 2 Brazīlija
0 1 ½ 1 2,5 : 1,5 Francija
1 ½ 0 1 2,5 : 1,5 Dānija
½ ½ ½ 1 2,5 : 1,5 Kuba
1 ½ ½ 0 2 : 2 Polija
½ 1 1 1 3,5 : 0,5 Čīle
1 ½ 1 ½ 3 : 1 Palestīna
½ 1 1 0 2,5 : 1,5 Zviedrija
Finālā: Partijas 13 13 13 11 6 56
+ 6 3 6 3 3 21
- 0 5 3 5 1 14
= 7 5 4 3 2 21
Punkti 9,5 5,5 8 4,5 4 31,5
 % 73,1 42,3 61,5 40,5 66,7 56,3

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Шахматы: Энциклопедический словарь / Гл. ред. А.Е. Карпов. Москва : Советская энциклопедия. 1990. 65. lpp. ISBN 5-85 270-005-3. (krieviski)
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Ю. Авербах, Б. Туров. Шахматные олимпиады (krievu). Москва : Физкультура и спорт, 1974. 282.—283. lpp.
  3. «List of players who remained in Argentina in 1939 (notes in Spanish. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-10-21.
  4. Andris Frīde, Alnis Auziņš. Latvija pasaules šaha olimpiādēs. Rīga : Latvijas sporta muzejs, 1993. 70.—81. lpp.

Papildu literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ю. Авербах, Б. Туров. Шахматные олимпиады (krievu). Москва : Физкультура и спорт, 1974. 29.—32. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]