Aškelona

Aškelona
Aškelona;
	pilsēta
אַשְׁקְלוֹן
; Karogs	; Emblēma
	Aškelona
	Koordinātas: 31°40′N 34°34′E / 31.667°N 34.567°EKoordinātas: 31°40′N 34°34′E / 31.667°N 34.567°E
Valsts	Izraēla
Apgabals	Dienvidi
Neolīta apmetne	ap 5880. gadu p.m.ē.
Kanaāniešu pilsēta	no ap 2000. gada p.m.ē.
Filistiešu pilsēta	no ap 1150. gada p.m.ē.
Bizantijas pilsēta	kopš 2. gadsimta
Mūsdienu pilsētas tiesības	1955. gads
Vēsturiskie; nosaukumi	Askalona, Askalāna, Iskaluna;; Al-Madždala (arābu, ap 1480-1949)
Administrācija
• Mērs	Tomers Glams
Platība
• Kopējā	47,8 km2
Augstums	10 m
Iedzīvotāji (01.07.2019.)
• kopā	144 073
• blīvums	3 014,1/km²
Laika josla	UTC+2 (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	UTC+3 (UTC+3)
Mājaslapa	www.ashkelon.muni.il
	atjaunots 2020. gada novembrī
	Aškelona Vikikrātuvē

Aškelona (ivritā: אַשְׁקְלוֹן, IPA: [aʃkeˈlon]), senāk zināma arī kā Askalona un Al-Madždala, ir pilsēta Izraēlas Dienvidu apgabala Vidusjūras piekrastē, 50 kilometrus uz dienvidiem no Telavivas un 13 kilometrus uz ziemeļiem no Gazas sektora robežas.

Etimoloģija

Vārda "Aškelona" izcelsme nav skaidra, tiek pieļauts, ka tas saistīts ar rietumsemītu sakni "škl" (semītu valodās sakni galvenokārt veido līdzskaņi un patskaņi bieži pat netiek pierakstīti), kas nozīmē "svērt", "svars" arī mūsdienu ivritā un arābu valodā un varētu būt saistīts ar pilsētas tirdzniecisko svarīgumu antīkajā laikmetā. No šī paša vārda darināta Izraēlas naudas vienība — šekelis. Feniķiešu tekstos pilsētu piemin kā ŠKLN (𐤔𐤒𐤋𐤍).

Ģeogrāfija

Aškelonā ir sauss Vidusjūras klimats. Nokrišņi — 420 mm gadā, gandrīz visi ziemas sezonā. Pilsēta izvietota uz 10—30 m augsta smilšakmens plato gar Vidusjūras piekrasti. Apkaimē ir daudz pazemes ūdeņu, kas vēl XX gadsimta vidū ļāva apzaļumot pilsētu ar vietējiem resursiem. Tomēr vēlāk gruntsūdeņu līmenis pārmērīgas lietošanas dēļ kritās.

Vēsture

Senā Aškelona tiek datēta ar neolīta laikmetu. Pilsēta pieminēta Bībeles Jozuas grāmatā, kas apraksta notikumus 13. gadsimtā pirms mūsu ēras. Vēstures gaitā pār to valdījuši senie ēģiptieši, kanaānieši, filistieši, asīrieši, babilonieši, grieķi, feniķieši, Hasmoneji, romieši, persieši, arābi un krustneši. Pilsētu iznīcināja 1270. gadā Mameluku sultanāta iekarojumu gaitā. Tā tika atjaunota 15. gadsimtā kā vairāku mazu ciemu kopums Osmaņu impērijas teritorijā, kas pamazām saplūda vienā, ap lielāko no tiem Al-Madždalu jeb Askalānas Al-Madždalu. 1917. gadā Aškelona nokļuva Britu okupācijas administrācijas pakļautībā un 1920. gadā kļuva par Britu Palestīnas daļu. Al-Madždalā 1948. gada arābu valstu un Izraēlas kara priekšvakarā bija 10 000 arābu iedzīvotāju, un 1948. gada oktobrī pilsēta uzņēma vēl tūkstošiem bēgļu no tuvējiem ciematiem. Al-Madždalā bija Gazā bāzēto Ēģiptes ekspedīcijas spēku priekšējā līnija.^[1] Izraēlas spēki šo ciematu ēģiptiešiem atkaroja 1948. gada 5. novembrī, līdz tam laikam lielākā daļa arābu iedzīvotāju no pilsētiņas bija aizbēguši, atstājot aptuveni 2700 iedzīvotāju, no kuriem 500 Izraēlas karavīri deportēja.

Sākotnēji jaunie ebreju iedzīvotāji, kas apmetās bēgļu vietā, šo teritoriju sauca par Migdal-Gazu, Migdal-Gadu un Migdal-Aškelonu. Lielāko daļu atlikušo arābu izsūtīja ap 1950. gadu.^[2] 1951.-1955. gadā piekrastes rajons tika reorganizēts un pilsētai tika atjaunots senais Aškelonas nosaukums. Uz 1961. gadu Aškelona ierindojās 18. vietā starp Izraēlas pilsētām ar 24 000 iedzīvotāju. 2019. gadā Aškelonā dzīvoja 144 073 iedzīvotāji, padarot to par trešo lielāko pilsētu Izraēlas dienvidu apgabalā un divpadsmito valstī.^[3]

Neolīta apmetne

Aškelonas neolīta apmetne atrodas Vidusjūras piekrastē, 1,5 km uz ziemeļiem no nākamās Tel-Aškelonas (aptuvenā tulkojumā "Aškelonas pilskalna"). 1954. gadā to atklāja un atraka franču arheologs Žans Perro. 1997.—1998. gadā Jeruzalemes Ebreju universitātes uzdevumā objektā veica liela mēroga saglabāšanas projektu, un tika izpētīti gandrīz 1000 kvadrātmetri. Galīgais izrakumu ziņojums tika publicēts 2008. gadā.

Vietnē tika atrasti vairāk nekā simts kamīnu un pavardu, bet nav atrastas kapitālas būves, izņemot vienu sienu. Tika konstatēti dažādi apmešanās posmi, viens virs otra, taču starp tiem bija sterili jūras smilšu slāņi. Tas liecina, ka vieta bijusi apdzīvota ar pārtraukumiem.

Galvenie atradumi bija neparasti daudzi ap 100 000 dzīvnieku kauli un ap 20 000 krama artefaktu. Parasti neolīta laikmeta vietās krama atradumi skaitā ievērojami pārsniedz dzīvnieku kaulus. Kauli piederējuši pieradinātiem un savvaļas dzīvniekiem. Ņemot vērā visus šīs vietnes aspektus, šķiet, ka toreizējie klejotāji to ir izmantojuši gaļas pārstrādei. Tuvējā jūra varēja piegādāt sāli, kas nepieciešama gaļas saglabāšanai.

Kanaānas pilsēta

Sākotnēji pilsēta tika uzcelta krastā uz smilšakmens atseguma, un tai bija laba pazemes ūdens apgāde. Tā bija salīdzinoši liela senpilsēta, kuras sienās ziedu laikos dzīvoja līdz 15 000 cilvēku. Aškelona bija īpaši plaukstoša vidējā bronzas laikmetā (2000.—1550. p.m.ē.), kad tās platība bija vairāk nekā 61 hektārs. Tās sienu vaļņi bija 2,4 km gari, un vēlākie romiešu un musulmaņu nocietinājumi sekoja to līnijai. Sienu biezums bija tik liels, ka pilsētas ostas puses vārtu virsbūves atbalstam bija izbūvēta ar akmeni izklāta, 15 m gara un 2,4 m plata tuneļveida cilindriska velve, kas pārklāta ar baltu apmetumu; tā ir starp senākajām šādām velvēm, kādas jebkad atrastas.^[4] Ir pieņēmumi, ka sienu augstums bijis 15 metru un biezums apakšdaļā 21 metrs,^[5] un pat kā drupas mūsdienās tās stāv divu stāvu augstumā. No jūras puses pilsētu aizstāvēja stāvkrasts.

1991. gadā drupās tika atrasta smalki izlieta teļa bronzas statuete, kas sākotnēji bijusi apsudrabota, 10 cm gara. Teļu un buļļu attēli bija saistīti ar kanaāniešu dievu Ēla un Baāla pielūgšanu.

11. dinastijas Ēģiptes tekstos Aškelona ir minēta kā "Askanu".^[6] Amarnas vēstulēs (ap 1350. gadu pirms mūsu ēras) ir saglabājušās septiņas vēstules no Aškelonas (Aškalunas) valdnieka, Ēģiptes vasaļa Jidjas Ēģiptes faraonam. Atrasta arī daļa no vienas faraona atbildes Jidjam.

Filistiešu pilsēta

Filistieši iekaroja kanaāniešu Aškelonu apmēram 1150. gadā pirms mūsu ēras. Viņu agrīnie keramikas izstrādājumi, celtniecības veidi un uzraksti ir līdzīgi agrīnajam grieķu kultūras centram Mikēnās Grieķijas kontinentālajā daļā, tā pastiprinot hipotēzi, ka filistieši bija viena no "jūras tautām", kuru iebrukums tajā laikā satrauca visu Vidusjūras austrumu daļu.

Aškelona kļuva par vienu no piecām filistiešu pilsētām, kas regulāri karoja ar izraēliešiem. Pēc Hērodota teiktā, tās Venēras templis bija šāda veida pats vecākais, atdarināts vēlāk Kiprā, un viņš min, ka šo templi izlaupīja skiti laikā, kad viņi karoja ar mīdiešiem (653.—625. gadā p.m.ē.). Tā bija pēdējā no filistiešu pilsētām, kas turējās pret Babilonijas valdnieku Nebukadnecaru II. Kad tā krita 604. gadā pirms mūsu ēras, to sadedzināja un iznīcināja un tās ļaudis aizveda trimdā, filistiešu laikmets bija beidzies.^[5]

Klasiskais laikmets

Filistieši tā arī neatgriezās no trimdas, bet pēc 75 gadiem Aškelonu atjaunoja feniķieši, kurus tur nometināja persiešu cars Kambīss II. Līdz Maķedonijas Aleksandra iekarojumiem Aškelonas iedzīvotājus ietekmēja tolaik dominējošā persiešu kultūra un pilsēta bija pakļauta Persijas Ahemenīdiem. Tieši šajā arheoloģiskajā slānī izrakumos atrasti suņu apbedījumi un pati lielākā antīkās pasaules suņu kapsēta ar ap 1300 skeletiem.^[7] Tiek pieļauts, ka suņiem tolaik varēja būt svēta loma, tomēr tā ir tikai hipotēze.^[8] Pēc Aleksandra iekarošanas 4. gadsimtā pirms mūsu ēras Aškelona kļuva svarīga brīvpilsēta un grieķizēta jūras osta.

Aškelona parasti bija draudzīgās attiecībās ar Hasmoneju un Jūdejas karaļvalstīm 2. un 1. gadsimtā pirms mūsu ēras, kas būtiski ietekmēja tās iekšpolitiku. Nozīmīgā senlaiku raganu medību gadījumā Hasmoneju karalienes Salomes Aleksandras valdīšanas laikā viņas brāļa farizeja Simeona ben Šetaha tiesa Aškelonā notiesāja uz nāvi astoņdesmit sievietes, kuras tika apsūdzētas par buršanu.^[9] Hērods Lielais, kurš 30. gadā pirms mūsu ēras kļuva par Romas ieceltu karali Jūdejā un tās apkārtnē, nebija sev saņēmis Aškelonu, kur valdīja viņa māsa Salome I, tomēr viņš tur uzcēla monumentālas ēkas: pirtis, sarežģītas strūklakas un lielas kolonādes.^[10] Kristīgā tradīcija apgalvoja, ka Aškelona bijusi Hēroda dzimtene,^[11] tomēr tas nav pierādīts. 6. gadā, kad Jūdejā tika izveidota Romas impērijas province, kuru pārraudzīja zemāka ranga gubernators, Aškelona tika nodota augstākā Sīrijas provinces gubernatora jurisdikcijā.

Pilsēta palika uzticīga Romai Lielās jūdu sacelšanās laikā 66.—70. gadā. To ietekmēja pilsētas ekonomiskie sakari ar impēriju, daudzveidīgais etniskais sastāvs un ģeogrāfiskais stāvoklis: tā bija ne tikai osta, bet arī svarīgu romiešu ceļu krustojums, un pilsētas lojalitāti valdītāji centās nodrošināt īpaši aktīvi. Pirmais no ceļiem bija Via Maris, piekrastes tirdzniecības ceļš, kas veda no Ēģiptes un Āfrikas uz hetu valsti un tālāk uz Grieķiju un Romu. Otrkārt, no Aškelonas varēja nogriezties uz Via Regia, tirdzniecības ceļu, kas no Ēģiptes veda uz Babilonu un Partu. Treškārt, Aškelonas reģionā uz Vidusjūras piekrasti iznāca "vīraka ceļš", kas veda no Dienvidarābijas. Ceturtkārt, Aškelonas reģionā uz Vidusjūras piekrasti izgāja arī "garšvielu ceļa" sauszemes daļa, pa kuru preces ar karavānām transportēja caur Petru un Nabatiju tālāk caur Eilatu no Jemenas ostām pie Indijas okeāna, kur tās pieveda pa jūru no Indijas.

Bizantijas periods

Bizantijas laikā galvenā saglabājusies informācija saistās ar pilsētas bīskapu dalību dažādos kristiešu koncilos un sanāksmēs. Pilsēta pakļāvās Konstantinopoles varai 104. gadā un piecsimt gadu nav ziņu par kaut kādiem svarīgiem notikumiem.

Pirmais islāma periods

Palestīnas musulmaņu iekarošanas laikā, kas sākās 633.—634. gadā, Aškelona kļuva par vienu no pēdējām Bizantijas pilsētām šajā reģionā. Iespējams, to īslaicīgi bija ieņēmis Amrs ibn al-Āss, bet tā galīgi padevās Muāvijam ibn Abī Sufjānam (kurš vēlāk nodibināja Umajādu kalifātu) neilgi pēc tam, kad viņš ieņēma Bizantijas apgabala galvaspilsētu Cēzareju ap 640. gadu. Bizantieši Otrā musulmaņu pilsoņu kara laikā (680—692) atkārtoti ieņēma Aškelonu, bet umajādu kalifs Abdelmaliks (valdīja 685.—705. gadā) to atguva un nostiprināja. Pilsētā tika apglabāts kalifa Suleimana (715—717) dēls, kura ģimene dzīvoja Palestīnā. Pilsētā atrasts uzraksts norāda, ka Abāsīdu kalifs al-Mahdi 772. gadā pavēlēja uzcelt mošeju ar minaretu Aškelonā.

Aškelona no jauna uzplauka Fātimīdu kalifāta pārvaldībā, kad tajā atradās flotes bāze. Kopā ar dažām citām Palestīnas piekrastes pilsētām tā palika Fātimīdu rokās, kad lielāko daļu musulmaņu Sīrijas iekaroja seldžuki. Tomēr šajā periodā Fātimīdu valdīšana pār Aškelonu bieži vājinājās līdz nominālai pilnvarai iecelt pilsētas gubernatoru. 1091. gadā, pāris gadus pēc lielvezīra Badra al-Džamali kampaņas, lai atjaunotu Fātimīdu kontroli pār reģionu, Huseins ibn Ali (islāma pravieša Muhameda pēctecis) mudināja Badru pasūtīt jaunas mošejas un mešheda (svētnīcas vai mauzoleja) celtniecību relikviju turēšanai.^[12] (Saskaņā ar citu avotu, svētnīcu 1098. gadā uzcēlis Fātimīdu vezīrs al-Afdals Šāhanšāhs.) Mauzoleju tolaik raksturoja kā krāšņāko ēku Aškelonā.^[13] Britu mandāta periodā tā bija "liela būve uzkalnā" bez kapa, bet ar pīlāra fragmentu, kurā redzama vieta, kur kādu laiku bijusi apglabāta Muhameda mazdēla Huseina galva. 1950. gada jūlijā svētnīca tika iznīcināta pēc Mošes Dajana norādījuma saskaņā ar 1950. gadu Izraēlas toreizējo kreiso politiku par nevēlamu vēstures liecību dzēšanu Izraēlā, kuras ietvaros tika likvidētas daudzas mošejas un sinagogas.^[14] Ap 2000. gadu šai vietā tika uzbūvēta marmora mošeja.

Krustnešu periods

Krusta karu laikā Aškelona bija stratēģiski nozīmīga pilsēta, jo tā atradās piekrastē un starp krustnešu valstiņām un Ēģipti. 1099. gadā, neilgi pēc Jeruzalemes aplenkuma, krustnešu spēki Aškelonas kaujā sakāva Fātimīdu armiju, kas tika nosūtīta, lai atbrīvotu Jeruzalemi. Pašu Aškelonu krustneši nesagrāba viņu līderu iekšējo strīdu dēļ. Kauja nozīmēja Pirmā krusta kara beigas, lai gan daļa vēsturnieku par tādu uzskata Jeruzalemes ieņemšanu mēnesi pirms tam. Militārā pastiprinājuma no Ēģiptes un liela bēgļu pieplūduma rezultātā no krustnešu iekarotajiem apgabaliem Aškelona kļuva par galveno Fātimīdu robežas priekšposteni. Fātimīdi to izmantoja, lai sāktu reidus krustnešu iekarotajās teritorijās. Galu galā atjaunojās tirdzniecība starp Aškelonu un krustnešu kontrolēto Jeruzalemi, lai gan Aškelonas iedzīvotāji regulāri cīnījās ar pārtikas un krājumu trūkumu, tāpēc katru gadu vairākas reizes bija nepieciešams tos piegādāt no Ēģiptes.^[15] Saskaņā ar Tīras Viljama teikto, visi pilsētas civiliedzīvotāji tika iekļauti Fātimīdu armijas reģistros. Tīras ostas pilsētas krustnešu iekarošana 1134. gadā un cietokšņu gredzena uzcelšana ap pilsētu, lai neitralizētu tās draudus Jeruzalemei, stratēģiski novājināja Aškelonu. 1150. gadā Fatimidi nocietināja pilsētu ar piecdesmit trim torņiem, jo tas joprojām bija viņu vissvarīgākais pierobežas cietoksnis.^[16] Trīs gadus vēlāk, pēc septiņu mēnešu ilga aplenkuma, pilsētu ieņēma krustnešu armija, kuru vadīja Jeruzalemes karalis Balduīns III. Fātimīdi izveda Huseina galvu no tā mauzoleja pilsētā un nogādāja to savā galvaspilsētā Kairā. Pēc tam Aškelona tika pievienota Jafas apgabalam, kopā veidojot vienu no četrām galvenajām Jeruzalemes Karalistes senjorijām.

Pēc krustnešu Jeruzalemes iekarošanas Aškelonas karaītu ebreju kopienas vecākie veicināja sagūstīto ebreju un to svēto relikviju izpirkšanu no Jeruzalemes jaunajiem valdniekiem. Askalonas karaītu vecāko vēstulē, kas tika nosūtīta Aleksandrijas ebreju vecākajiem, aprakstīta viņu dalība izpirkuma centienos un nelaimes, kurus bija pārcietuši daudzi atbrīvotie gūstekņi. Daži simti ebreju, karaīti un viņu reliģiskie oponenti rabīnisti, 12. gadsimta otrajā pusē joprojām dzīvoja kristiešu Aškelonā, bet pārcēlās uz Jeruzalemi, kad pilsēta tika nopostīta karā 1191. gadā.

1187. gadā Saladīns ieņēma Aškelonu savā krustnešu valstu iekarošanas gājienā pēc Hatinas kaujas. 1191. gadā, Trešā krusta kara laikā, Saladīns pilsētu nojauca, jo tā varēja kļūt stratēģiski svarīga kristiešiem, bet krustnešu vadītājs Anglijas karalis Ričards I uzcēla citadeli pie drupām. Kornvolas grāfs Ričards 1240.—1241. gadā rekonstruēja un atjaunoja citadeli, kā daļu no krustnešu politikas uzlabot piekrastes aizsardzību. Ēģiptieši 1247. gadā atguva Aškelonu. 1260. gadā to uz īsu laiku sagrāba Hulegu sūtīto mongoļu avangards. Aškelonas seno un viduslaiku vēsture tika galīgi izbeigta 1270. gadā, kad mameluku sultāns Baibars I pavēlēja iznīcināt citadeli un ostu šajā vietā. Šīs darbības rezultātā pilsētu pameta tās iedzīvotāji un tā vairs netika izmantota.

Otrais islāma periods

1517. gadā teritoriju sagrāba Osmaņu impērijas sultāns Selims I un tā palika turku varā līdz 1917. gadam, ja neskaita īslaicīgu Napoleona okupāciju 1799. gadā. Osmaņu laikā mūsdienu pilsētas teritorijā izveidojās vairāki ciemati: El-Džura (piekrastē pie Tel-Aškelonas), Al-Madždala uz austrumiem no tās, Hamama, Al-Hisasa un Nīlija. Lielākais no tiem bija Al-Madždala, kura rakstos tiek pieminēta kopš 15. gadsimta beigām. 1596. gadā tā bija kļuvusi par 7. lielāko Palestīnas apdzīvoto vietu ar 559 musulmaņu mājsaimniecībām.^[17] Vēlāka 1870. gada uzskaite rāda 420 mājas (pēc cita avota, 655) un 1125 vīriešu kārtas iedzīvotāju. 1917. gadā tā nokļuva Britu okupācijas administrācijas pakļautībā un 1920. gadā kļuva par Britu Palestīnas daļu. 1931. gadā iedzīvotāju skaits bija audzis līdz 6166 musulmaņiem un 41 kristietim, mazpilsēta tolaik bija pazīstama ar savām austuvēm. 1947. gada ANO plāns paredzēja sadalīt Palestīnu savstarpēji nesaistītos arābu un ebreju sektoros, kas izsauca karu par teritorijām. 1948. gadā Izraēlas neatkarības kara laikā Ēģiptes armija iebruka Palestīnā un, pārvarot Palestīnas arābu pretestību, sagrāba Al-Madždalu un pārvērta to par Gazā bāzēto Ēģiptes ekspedīcijas spēku priekšējo līniju.^[1] Izraēlas spēki šo ciematu ēģiptiešiem atkaroja 1948. gada 5. novembrī, līdz tam laikam lielākā daļa arābu iedzīvotāju no pilsētiņas bija aizbēguši no kara briesmām uz Ēģipti, atstājot aptuveni 2700 iedzīvotāju, no kuriem 500 Izraēlas karavīri deportēja.

Izraēlas periods

Pirms administratīvas pilsētas izveidošanas

Izraēliešu ģenerālis Igals Alons pēc pilsētiņas ieņemšanas pavēlēja izraidīt atlikušos palestīniešu arābus, taču vietējie komandieri sabotēja šo pavēli, un arābu iedzīvotāju tajā drīz kļuva vairāk nekā 2500 cilvēku, galvenokārt bēgļu atgriešanās dēļ un palestīniešu pārvietošanas dēļ no tuvējiem ciematiem.^[18] Apmēram gadu palestīnieši tika turēti dzeloņstiepļu ierobežotā teritorijā, kas kļuva plaši pazīstama kā "geto".^[19] Izraēlas vadībā tikmēr turpinājās strīdi par vienotu politiku attiecībā pret Palestīnas arābiem, attiecības ar kuriem bija galīgi sabojājuši 1930.-1940. gadu asiņainie konflikti. Sociālisti-cionisti Moše Dajans un premjerministrs Dāvids Ben Gurions bija par masveida izraidīšanu, savukārt komunisti un Izraēlas arodbiedrība "Histadrut" iebilda, cerēdami uz mierīgas sadzīvošanas iespēju.^[20] Valdība piedāvāja aizbraukšanas mudināšanas iniciatīvas, tostarp labvēlīgu valūtas maiņu, bet arī raisīja bēgļu nometnē paniku ar nakts reidiem. Pirmā grupa 1950. gada 17. augustā ar kravas automašīnām tika deportēta uz Gazas sektoru. Līdz 1950. gada oktobrim palika ap 20 palestīniešu ģimeņu, no kurām lielākā daļa vēlāk pārcēlās uz Lodu vai Gazu.^[2] Pēc Izraēlas datiem, kopumā uz Gazas joslu tika pārvietoti 2333 palestīnieši, 60 — uz Jordāniju, 302 — uz citām Izraēlas pilsētām, un neliela daļa palika Aškelonā. "Histadruta" ģenerālsekretārs Lavons apgalvoja, ka šī operācija izkliedējusi "pēdējo arābu uzticības drusku Izraēlai, patiesumu valsts deklarācijai par demokrātiju un pilsonisko vienlīdzību, un pēdējo arābu strādnieku uzticības palieku arodbiedrībām". Pēc Ēģiptes sūdzības Ēģiptes un Izraēlas jauktā pamiera komisija nolēma, ka no Madždalas pārvietotie palestīnieši ir jāatgriež Izraēlā, taču tas netika izdarīts.^[21]

Aškelona tika oficiāli piešķirta Izraēlai ar 1949. gada pamiera līgumiem. Nesen pamesto arābu mājokļu apdzīvošana ar ebrejiem bija oficiālā politika vismaz kopš 1948. gada decembra, taču process virzījās lēni. Izraēlas 1949. gada jūnija nacionālais plāns noteica Al-Madždalu kā vietu reģionālam pilsētas tipa centram, kurā būtu 20 000 cilvēku. Kopš 1949. gada jūlija jaunie imigranti un demobilizētie karavīri tika novirzīti uz jauno pilsētu, sešu mēnešu laikā ebreju iedzīvotāju skaits palielinājās līdz 2500. Šie pirmie imigranti galvenokārt bija no Jemenas, Ziemeļāfrikas un Eiropas (Rumānijas un Polijas). 1949. gadā pilsēta tika pārdēvēta no Madždalas par Migdal-Gazu, bet pēc tam — par Migdal-Gadu. Drīz pēc tam tā kļuva par Migdal-Aškelonu. Piekrastē bijušajā El-Džurā tika veidots Barneas ciemats. Pilsēta sāka teritoriāli paplašināties, pieaugot iedzīvotāju skaitam. 1951. gadā ebreju imigranti no Dienvidāfrikas dienvidos no Barneas izveidoja Afridaras ciematu, plānojot to kā dārzu pilsētiņu, un 1953. gadā tas tika iekļauts pilsētā. Pašreizējais nosaukums Aškelona tika atjaunots un pilsētai tika piešķirts vietējās padomes statuss 1953. gadā. 1955. gadā Aškelonā dzīvoja vairāk nekā 16 000 iedzīvotāju.

Mūsdienu pilsēta

Uz 1961. gadu Aškelona ierindojās 18. vietā starp Izraēlas pilsētām ar 24 000 iedzīvotāju. Skaits pieauga līdz 43 000 1972. gadā un 53 000 1983. gadā. 2005. gadā iedzīvotāju skaits bija vairāk nekā 106 000.

Saskaņā ar 2015. gada oktobrī parakstīto plānu tiks uzbūvēti septiņi jauni mikrorajoni ar 32 000 dzīvojamām vienībām, jauns šosejas posms un trīs jaunas automaģistrāles, veidojot Aškelonu par sesto lielāko pilsētu Izraēlā.^[22]

Aškelonas panorāma

Karadarbība

Aškelona atrodas zonā, kur gaisa trauksmes brīdinājums izskan ap 30 sekundes pirms raķešu sprāgšanas

Saasinoties Izraēlas konfliktam ar Gazas sektoru pārvaldošajiem bruņotajiem grupējumiem, galvenais no kuriem ir "Hamās", pilsēta bieži nokļūst zem slikti tēmētas raķešu apšaudes. 2008. gada 1.—2. martā Hamās raidītās raķetes no Gazas sektora trāpīja Aškelonā, ievainojot septiņus un nodarot mantisku kaitējumu. Mērs Roni Mahacri paziņoja, ka "Šis ir kara stāvoklis, es tam nezinu citu definīciju. Ja tas ilgs nedēļu vai divas, mēs to varam pieciest, taču mums nav nodoma ļaut tam kļūt par daļu no mūsu ikdienas."^[23] 2008. gada martā raķešu triecienos Aškelonai cieta 230 ēkas un 30 automašīnas. 2008. gada 12. maijā raķete, kas tika izšauta no Gazas ziemeļu pilsētas Beitlahijas, trāpīja tirdzniecības centrā Aškelonas dienvidos. Četri cilvēki tika smagi ievainoti, sabrukušās konstrukcijas rezultātā 15 cilvēki guva vieglas vai vidējas traumas. Dienvidu rajona policijas priekšnieks Uri Bar-Levi paziņoja, ka raķete bija ražota Irānā.^[24]

2009. gada martā Qassam tipa raķete trāpīja tobrīd slēgtā skolā, sagraujot klases un ievainojot divus cilvēkus.

2010. gada jūlijā raķete Grad ietriecās Aškelonas dzīvojamā rajonā, sabojājot tuvumā esošās automašīnas un daudzdzīvokļu kompleksu. 2014. gada novembrī mērs Itamars Šimoni uzsāka arābu strādnieku diskriminācijas politiku, atsakoties ļaut viņiem strādāt pie pilsētas aizsardzības projektiem. Viņa rīcība izraisīja kritiku no citiem politiķiem, tostarp Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu un Jeruzalemes mēra Nira Barkata.^[25]

Kopš 2011. gada pilsētu piesedz pretraķešu sistēma "Dzelzs kupols", kura notriec vairumu uz pilsētu raidīto šāviņu.^[26]

Iedzīvotāji

Apdzīvotības vēsture
Gads	Iedz.	±%
1955	16 600	—
1961	24 300	+46.4%
1972	43 000	+77.0%
1983	52 900	+23.0%
1995	83 100	+57.1%
2008	110 600	+33.1%
2010	114 500	+3.5%
2011	117 400	+2.5%
Source: ^[27]

Lai gan gandrīz visi iedzīvotāji pēc reliģijas tiek uzskatīti par ebrejiem, to etniskais sastāvs un izskats ir visai raibs. Vairākums pilsētnieku ir "mizrahi" ("austrumnieki") — bēgļi no arābu zemēm, taču Ziemeļāfrikas un Jemenas ebreju dialekti un tradīcijas ievērojami atšķiras. Ievērojamu daļu sastāda "aškenazi" — Centrālās un Austrumu Eiropas ebreji, kam vēlāk pievienojās ebreji no DĀR un Lielbritānijas. Pēc 1988. gada pilsētā strauji pieauga krievvalodīgo ebreju un viņu radinieku skaits no bijušās PSRS, kā arī Etiopijas jūdu ticīgo kopienas lielums.

Saimniecība

Aškelona ir Trans-Izraēlas cauruļvada ziemeļu galapunkts, kas no Eilatas nogādā naftas produktus uz naftas terminālu Aškelonas ostā. Cauruļvads tika būvēts Irānas naftas piegādei uz Vidusjūru un piederēja uz pusēm Izraēlai un Irānai, tomēr vēlāk abu valstu attiecības sabojājās. 2020. gada septembrī Apvienoto Arābu Emirātu vadība noslēdza iepriekšēju vienošanos par šī naftas vada izmantošanu.^[28] Aškelonas jūras ūdens atsāļošanas iekārta apmierina ap 13% valsts vajadzību pēc ūdens.^[29]

Kopš 1992. gada Aškelonā darbojas alus darītavas, kas Izraēlas tirgum gatavo Carlsberg un Tuborg alu. Kopš 1925. gada pastāv zīmols "Arak Ashkelon", ar kuru tiek izplatīts vietēja ražojuma stiprs alkoholiskais dzēriens — araks, kurš ir populārs Rietumāzijā.

Ostā tiek veikts vieglais kuģu remonts.

Transports

Pilsētas sabiedriskais transports sastāv no autobusiem. Gar Aškelonu iet Piejūras šoseja, kas saista to ar valsts ziemeļu rajoniem, caur pilsētu iet dzelzceļa līnija no valsts ziemeļiem un centra uz Beerševu. Pasažieru transporta no ostas nav, taču ir 600-vietīga jahtu stāvvieta — marīna.

Tūrisma objekti

Aškelonas nacionālais parks

Senās Aškelonas vietā tagad ir nacionālais parks pilsētas dienvidu piekrastē. Joprojām ir redzamas sienu atliekas, kas apņēma toreizējo pilsētu, kā arī kanaāniešu zemes vaļņi. Parkā ir redzamas romiešu, Bizantijas un krustnešu laiku drupas.

Pirts

1986. gadā Aškelonā tika atrastas 4. līdz 6. gadsimta pirts drupas. Tiek uzskatīts, ka pirts ir izmantota prostitūcijai. Gandrīz 100 pārsvarā vīriešu dzimuma zīdaiņu mirstīgās atliekas tika atrastas kanalizācijā zem pirts, kā rezultātā radās pieņēmumi, ka prostitūtas tur ir izmetušas savus nevēlamos jaundzimušos.^[30]

Svētvietas

Barneas kvartālā ir apskatāmas 4. gadsimta Bizantijas baznīcas paliekas ar marmora plātņu grīdām un stikla mozaīkas sienām.^[31] Ir atrastas arī šī perioda sinagogas paliekas.

Al-Nabī al-Huseina svētnīca — 11. gadsimta al Huseina mošeja un agrāk mauzolejs, svētceļojumu vieta gan sunnītiem, gan šiītiem, kur pēc tradīcijas tikusi apglabāta Muhameda mazdēla Huseina ibn Ali galva. Mošeja tika uzspridzināta 1950. gada jūlijā. Pēc tam teritorija tika nodota vietējai slimnīcai. Kad vieta tika atkārtoti identificēta slimnīcas teritorijā, Indijā bāzētās šiītu ismailītu sektas vadītāja Mohameda Burhanudina līdzekļi tika izmantoti marmora mošejas celtniecībai, kuru apmeklē šiītu svētceļnieki no Indijas un Pakistānas.^[32]

Celtne, kurā atrodas šeiha Avada 13. gadsimta kaps, atrodas kalna galā, no kura paveras skats uz Aškelonas ziemeļu pludmalēm.
Kapi divus kilometrus uz ziemeļiem no Aškelonas parka tika atklāti 1937. gadā. Ir divi apbedījumu kapi, izkrāsota hellēnistiska ala un romiešu ala. Hellēnistisko alu rotā nimfu, ūdens ainavu, mitoloģisko figūru un dzīvnieku gleznas.^[31]

Muzeji

Aškelonas muzejs satur arheoloģiskus atradumus un to kopijas, tostarp Aškelonas kanaāniešu teļa kopiju.

Brīvdabas muzejā netālu no pašvaldības kultūras centra apskatāmi divi romiešu apbedījumu zārki, kas izgatavoti no marmora un attēlo kaujas, medību un mitoloģiskas ainas.^[31]

Izglītība un kultūra

Aškelonā ir 19 pamatskolas un 9 vidusskolas, kā arī bijusī Bar-Ilana universitātes filiāle — Aškelonas Akadēmiskā koledža.

Vietējā kultūras namā ir 950 skatītāju vietas.

Ik gadus pilsētā kopš 2003. gada notiek pasaules ebreju filmu festivāls "Ebreja acs".

Mūzikas festivāls "Breeza" kopš 1992. gada katru gadu notiek Aškelonas amfiteātrī un tā apkārtnē.

Pieminējumi kultūrā

Im schwarzen Walfisch zu Askalon ("Aškelonas melnajā valī") ir sena vācu studentu akadēmiskā dziesma, kas apraksta senajā pilsētā rīkoto iedzeršanu. Dziesma uzrakstīta 1854. gadā.^[33]
Roberta Ladlema politiskais trilleris "Skorpionu ilūzijas" sākas ar kauju Aškelonas pludmalē starp teroristiem un armiju.
Viduslaiku balādēs svētā Jura šķēps vai zobens, ar kuru viņš uzveicis pūķi, tika saukts par Askalonu par godu pilsētai.^[34]

Veselība

Pilsētā kopš 1961. gada atrodas liela slimnīca "Barzilai", kuras izvietojums netālu no Gazas sektora rada lielus raķešu trāpījuma riskus.^[35] Slimnīcā bieži tiek ārstēti ievainoti zaldāti, terora upuri un slimnieki no Palestīniešu pašpārvaldes un Gazas sektora.^[36]^[37] Slimnīcā tika plānots izveidot pazemes telpas, kas būtu nodrošinātas pret apšaudēm, bet tas izsauca ultrareliģisko iedzīvotāju grupas protestus, jo šāda izbūve varētu sabojāt senus Bizantijas laikmeta kristiešu apbedījumus, kuri tika atrasti procesā zem slimnīcas. Protestētāji domā, ka tie varētu būt ebreju apbedījumi, kurus jūdaisma stingrā versija neļauj aiztikt nekāda mērķa labad.^[38] Tā dēļ, izbūve vairākus gadus aizkavējās.