Akrotira (pilsēta)

Akrotira
Ακρωτήρι
Akrotiras apbūve.
Akrotira
Atrašanās vieta	Grieķija
Reģions	Dienvidegeja
Koordinātas	36°21′05″N 25°24′13″E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Kultūras	Kiklādu, mīnojiešu
Piezīmes
Izrakumi	no 1899. gada
Arheologi	Roberts Zāns, Spiridons Marinatoss
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskā zona

Akrotira (grieķu: Ακρωτήρι) bija bronzas laikmeta kiklādiešu pilsēta Santorinē, Grieķijā, kur mūsdienās zem seguma ir izveidota arheoloģiskā ekspozīcija. Pilsēta tika iznīcināta vulkāna izvirdumā 16. gadsimtā pr.Kr. un apbērta ar vulkāniskajiem pelniem, zem kuriem ir saglabājušās apbūves un fresku paliekas, kā arī dažādi sadzīves priekšmeti un mākslas darbi, kuru dēļ tā reizēm tiek saukta par Grieķijas Pompejiem. Pilsēta tiek piedāvāta kā viena no iespējamām Platona aprakstītās Atlantīdas atrašanās vietām. Pilsēta tika atklāta 1899. gadā, bet regulāri izrakumi veikti no 1967. gada Spiridona Marinatosa vadībā.

Pilsētas izraktās daļas plāns.

Vēsture

Apmetnes dibināšana

Sākotnēji Akrotiras apkārtnē krasta līnija bija izrobota ar nelieliem līcīšiem starp zemesragiem. Pirmie Akrotiras iedzīvotāji līdzīgi, kā citās Egejas jūras salās, apmetās uz viena neliela zemesraga salas dienvidos. Šī bija laba vieta apmetnes izvēlei vairāku iemeslu dēļ:

• tam blakus atradās lielākā līdzenuma teritorija zemkopībai,
• teritorija bija aizsargāta no valdošajiem ziemeļu vējiem,
• līcīši abās zemesraga pusēs bija noderīgi ostu izveidei tā laika kuģiem.

Bija arī citi faktori, kas sekmēja apmetnes attīstībai, tādi, kā Akrotiras atrašanās vairāku jūras straumju krustpunktā un netālu no lielās Krētas salas. No neolīta perioda bija saglabājies diezgan maz liecību. Tās ir nedaudzas māla trauku lauskas, kas tipoloģiski ir līdzīgas “Seliagas kultūrai”, nosauktai par godu nelielai salai starp Paru un Andiparu, kur sākotnēji bija atrastas šīs kultūras paliekas. Spriežot pēc šo lausku atrašanās vietas, kas datējama ar 5. gadu tūkstoša pr.Kr. vidu, varbūtējā neolīta apmetne atradās rajonā starp celtni Xeste 3 un biļešu kasēm pie arheoloģiskā objekta dienvidu vārtiem.

Agrais kiklādu periods

(3. gadu tūkstotis pr.Kr.)

Arheoloģiskie dati par Akrotiras neolītu un agro Kiklādu periodu tika iegūti vienīgi no tranšejām, kas tika raktas arheoloģiskā kompleksa pārsega balstiem (91 balsts) ap 7 metru dziļumā. Tāpēc agrā kiklādu perioda celtņu paliekas ir ļoti fragmentāras un ierobežotas, un rezultātā nav iespējams iegūt priekšstatu par tā perioda celtnēm. Taču tika atrastas klintī iecirstas kapeņu kameras, kas bija piepildītas ar atkritumiem, sajauktiem ar lielu daudzumu sadzīves keramikas priekšmetiem, no agrā kiklādu perioda beigām. Kameru forma un izvietojums ļāva secināt, ka tās ir kapenes, kas bija likvidētas 3. gadu tūkstoša beigās. Tagad nav iespējams rekonstruēt tā laika apbedījumu īpatnības, taču var pieņemt, ka tās maz atšķīrās no šī perioda apbedījumiem citās kiklādu kultūras vietās. Nav zināms arī tas, uz kurieni tika pārceltas kapenes pēc to likvidācijas šajā vietā.

Analizējot šajās kamerās atrastās keramikas mālu izcelsmi, tika konstatēts, ka viens transportējamo amforu tips norāda izcelsmi dažādos Egejas jūras reģionos. Tas nozīmē, ka Akrotiras apmetnei bija kontakti ar šiem reģioniem vismaz no 3. gadu tūkstoša pr.Kr. vidus. Turklāt, tika atrasti tādi instrumenti (tīģeļi, furmas, lejamās veidnes), kas norāda uz to, ka šajā laikā Akrotiras apmetnē bija attīstīta metalurģiskā darbība. Šie fakti kopā ar centrālo izvietojumu Egejas jūrā var izskaidrot apmetnes attīstību no zvejnieku ciemata līdz kosmopolītiskai ostas pilsētai.

Lausku un gružu apjoms, ar kuriem mērķtiecīgi tika piepildītas kameras, norāda uz to, ka tas radās senās apmetnes drupu attīrīšanas rezultātā, kas, domājams, bija cietusi no spēcīgas zemestrīces 3. gadu tūkstoša pr.Kr. beigās. Šo pasākumu rezultātā kapeņu teritorija, kas bija izrakņāta ar apbedījumu kamerām, tika atjaunota un stabilizēta. Apmetnes atjaunošana pēc zemestrīces iekļāva arī tās būtisku paplašināšanu uz senāko kapeņu teritorijas rēķina, kas liecina par Akrotiras kopienas uzplaukumu. Jaunajai apmetnei jau bija pilsētas centra īpatnības, kas liecina par pāreju uz vidējās bronzas laikmetu.

Vidējais kiklādu periods

(2000—1650 gadi pr.Kr.)

Akrotiriešu nama modelis šķērsgriezumā.

Domājams, ka apmetnes paplašināšana bija saistīta arī ar demogrāfisko pieaugumu. Jūrniecība un jūras tirdzniecība, kas pastāvīgi vairoja pilsētas labklājību, radīja arī lielāku apkārtējo iedzīvotāju pieplūdumu, kas deva pamatu jaunām saimnieciskās darbības formām. Attīstītajā ostas pilsētā bija nepieciešami specializēti meistari kuģubūvē un buru aušanā, dažādu kvalifikāciju jūrnieki u.t.t. Tāpat bija vajadzīgi ar to saistītie tirgoņi un tirgus aģenti ar personālu tirgus infrastruktūras apkalpošanai. Ņemot vērā visus šos apstākļus, pilsētas paplašināšana bija aktuāla nepieciešamība.

Šī perioda palieku fragmentārais raksturs nedod pilnīgu priekšstatu par pilsētas plānojumu un izskatu, taču šahtās ir atrasts divu un trīs stāvu celtnes, kā arī ielas, aprīkotas ar kanalizāciju. Tas liecina par augstu kultūras līmeni un centralizētu pārvaldes sistēmu.

Ātra ekonomiskā izaugsme, domājams, bija saistīta ar jūrasbraucēju kuģošanu tālāk Vidusjūrā. Pēc arheoloģiskiem datiem to noteica notikumi Krētā, kur ap 2. gadu tūkstoša pr.Kr. sākumu lauksaimniecības produktu uzkrājumi sasniedza savu apogeju. Attiecīgi, Krētā palielinājās pieprasījums pēc importa precēm, un galvenais no tām bija varš bronzas ražošanai.

Tā vara, ko ieguva Egejas reģionā, sāka nepietikt Krētas pieaugošajām prasībām. Un visdrīzāk tā nav sagadīšanās, ka kontakti starp Egejas jūras reģionu un Vidusjūras austrumu reģiona lielāko salu, Kipru, aizsākās tieši šajā laikā. Kipra jau senāk bija pazīstama kā neizsmeļama vara ieguves vieta, kas apgādāja ar to plašus Vidusjūras austrumu daļas apgabalus. Uz to pat norāda šī metāla nosaukums daudzās Eiropas tautu valodās: kuprum aes (= Kipras varš) latīņu avotos tika saīsināts līdz izcelsmes vietai (kuprum), un tālāk pārgāja citās valodās: spāniski — cobre, franciski — cuivre, vāciski — kupfer, latviski — kapars, u.t.t. Tāpēc būtu pamatots pieņēmums, ka tieši Kipra kļuva par akrotiriešu tirgoņu interešu sfēru. Krētas bronzas priekšmetu svina izotopu analīze liecina, ka Kipras izcelsmes varš šajā laikā sastādīja 26%, kad iepriekš varš tika importēts vienīgi no Kiklādu ieguves vietām.

Tieši šajā laikā izveidotā Jalisas apmetne Rodas piekrastē, domājams, arī nav nejaušība, jo Akrotiras jūrasbraucējiem bija vajadzīga atbalsta osta garajā Kipras vara maršrutā.

Akrotiras pilsēta, kas kopā ar pārējām aktivitātēm piedalījās Kipras vara rūdas pārvadājumos un metālapstrādē, 17. gadsimta pr.Kr. vidū cieta no spēcīgas zemestrīces. Kārtējo reizi pilsēta tika izpostīta, un tās iedzīvotāji atkal izmantoja izdevību, atjaunojot, to paplašināt un pilnveidot ar monumentālām sabiedriskajām un privātajām ēkām. Šī bija pēdējā Akrotiras pārbūve, kas apmēram pēc pusgadsimta aizies bojā katastrofiskā vulkāna izvirdumā.

Vēlais kiklādu periods

(1650—1615. gadi pr.Kr.)

Pilsētas atjaunošana

Uzreiz pēc zemestrīces sākās sagrautās pilsētas atjaunošana uz iepriekšējo celtņu pamatiem ar nelielām izmaiņām pilsētas pamatstruktūrā. Acīmredzamais ātrums, ar kādu pilsēta tika atjaunota pēdējā posmā, liecina ne tikai par ekonomiskajām iespējām, bet arī par profesionālu plānošanu tādu vērienīgu darbu veikšanai.

Būvgružus pēc drupu attīrīšanas izklāja atklātās teritorijās, atkal paaugstinot ielu un pilsētas laukumu līmeni, pārveidojot ēku apakšējos stāvus puspagrabos. Ieeja katrā ēkā veda nelielā vestibilā, caur kuru pa nelielām kāpnēm varēja nokļūt puspagrabu istabās, kas tika izmantotas tikai kā noliktavu telpas vai preču apstrādei un ēdienu pagatavošanai. No priekštelpas akmens kāpnes tālāk veda uz augšējiem stāviem.

Paaugstinot ielu līmeni, tika saglabāti arī ielu slīpumi lietus ūdeņu notecēšanai, lai netiktu izskalotas un bojātas blakus esošās celtnes. To sekmēja arī ielu bruģēšana ar samēra lielām akmens plāksnēm. Tālāk to papildināja jaunā pilsētas notekūdeņu novadīšanas sistēma, kura bija savienota ar santehniskajiem mezgliem namu iekšpusē.

Galvenie celtniecības materiāli joprojām bija laukakmeņi un zeme, kaut arī, domājams, bija arī jauninājumi. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, saistībā ar regulārām zemestrīcēm, tika izmēģinātas metodes, kas saistītas ar jaunuzcelto ēku seismisko drošību. Dažos gadījumos andezīta bloki, kas atradās lielo celtņu pamatos, uzgūla porainiem lavas slāņiem. Domājams, šie slāņi pildīja amortizācijas funkciju. Citos gadījumos aizsardzībai pret zemestrīcēm ēku sienas tika nostiprinātas ar koka karkasiem, kuru nišas ir saglabājušās pēc koka konstrukciju sairšanas. Atjaunojot pilsētu, iedzīvotāji pielietoja arī dažādus aizguvumus no mīnojiešu piļu arhitektūras, piemēram, politiras, poliparatiras, gaismas akas, t.s. lustrālos baseinus u.c. elementus. Istabu dekorēšanai plaši tika pielietoti sienu gleznojumi un freskas, kuros ir atainoti dažādi dabas un sadzīves elementi.

Saimnieciskā darbība

Pilnveidojās arī saimnieciskā darbība. Tirdzniecībā tika lietotas māla plāksnītes ar lineāro A rakstu. Šie pieraksti norāda uz to, ka Akrotirā lielos apjomos tirgojās ar aitu vilnu un olīveļļu. Daudzie atrastie aušanas atsvari un audumu krāsas liek domāt, ka Akrotirā bija tekstīliju pārstrādes centrs. Tika iepirkta vilna un, domājams, arī lini, kurus vērpa un no tiem auda un krāsoja audumus, un pārdeva tālāk blakus esošajās ziemeļu salās un īpaši Krētā. Šāda darba dalīšana ir reti sastopama pirmsnaudas sabiedrībās.

Olīvkoki Egejas jūras salās tika audzēti lielākā apjoma, nekā mūsdienās, un Akrotirai bija liela loma šīs produkcijas tirdzniecībā. Vēlajā Kiklādu I periodā gandrīz 50% no visām kāpšļu krūkām (tipiska tirdzniecības vienība olīveļļai un vīnam), kas atrastas kiklādu kultūras, Krētas un Kipras apgabalos, nāk no Santorīnas. Salas ideālais izvietojums uz galvenajiem tirdzniecības ceļiem bija tās ekonomikas galvenais faktors. Konkrēti, Santorīna bija vienīgā sala, līdz kurienei dienas laikā varēja nokļūt no Krētas. Tā kā bronzas laikmeta tirdzniecības kuģi nekuģoja naktīs, bet bija spiesti meklēt patvērumu ostās, šī sala kļuva par centrālo punktu mīnojiešu tirdzniecībai ar visām ziemeļu teritorijām. Ar lauksaimniecību nodarbojās izkliedētās zemnieku saimniecībās, no kurām trīs ir atrastas. Divas no tām veidoja vienistabu nami, trešajai bija divas istabas, kur ar sētu apjoztā pagalmā bija arī noliktava un stallis. Citas saimniecības pagaidām nav iespējams izpētīt, jo teritorija ir klāta ar lavas slāni. Bez zemnieku saimniecībām dažādās salas vietās tika atrasti sienu fragmenti ar Kiklādu kultūras laika kārniņiem. Šo palieku lielums un funkcijas nav zināms.

Sabiedrība un politika

Istabas sienu gleznojumi.
(Atēnu nacionālais arheoloģijas muzejs)

Pēc telpās atrastajām freskām var spriest par sabalansētu sociālo struktūru. Katrā namā bija vismaz viena apgleznota istaba. Dažos namos fresku motīvi norāda uz iedzīvotāju nodarbošanos un sociālo statusu. Rietumu nama saimnieks ar jūras motīviem, iespējams, bija kapteinis vai tirgonis. Iespējams, ka šī kvartāla iedzīvotāji veidoja eliti, jo par Krētu ir zināms, ka vēlā mīnojiešu perioda sākumā nebija egalitāras sabiedrības, bet visdrīzāk elites praktizēja sarežģītu dāvanu ekonomiku citai ar citu, apmainoties ar pagodinājumiem un prestižiem dāvinājumiem, un uz citu iedzīvotāju rēķina cīnījās par savu statusu sabiedrībā.

Pilsēta joprojām nebija nocietināta un nekādi citi militāri objekti nav atrasti, kas liecina, ka dominējošās saites ar Krētu bija daudz ciešākas, nekā iepriekš tika uzskatīts. Akrotira tajā laikā ne ar vienu nekonkurēja un pat nebija opozīcijā, un, attiecīgi, tai nebija vajadzības pēc aizsardzības pasākumiem, kā tas tajā laikā bija ziemeļu salās, piemēram, Filakopi, Milas salā. Skaidrojums ciešajām saitēm un kultūras sakariem ar Krētu varētu būt tāds, ka mīnojieši ieradās uz šejieni kā tirgoņi, amatnieki vai mākslinieki, stājās laulības sakaros ar salas ietekmīgākajām dzimtām, tādējādi veidojot jauktu eliti, saistītu ar savstarpējām laulības saitēm.

Keramisko atradumu analīze rāda, ka vidējā kiklādu perioda beigās imports no Krētas sastādīja ne vairāk par 10%, vēlāk jau 15% atradumu, bet pakāpeniski aizvien vairāk palielinājās ietekme uz vietējām Akrotiras rotaslietām un stiliem. Sakarā ar šīm lēnajām izmaiņām var secināt, ka pilsēta nebija Krētas kolonija, jo pretējā gadījumā izmaiņas notiktu daudz straujāk. Tādējādi Akrotira atšķīrās no citām vietām Egejas jūras reģionā, kā piemēram Milētā, kur mīnojiešu keramikas stili ienāca agri un strauji, vai arī Kitiras sala, kuru var uzskatīt par mīnojiešu pilnīgi asimilētu pirmspiļu perioda beigās. Akrotirā vēlajā kiklādu periodā tika izmantota arī mīnojiešu mērvienību sistēma; pilsētā atrastie atsvari pēc masas un nomināla bija identiski Krētas atsvariem.

Noriets

Atšķirībā no Pompejiem zem Akrotiras vulkānisko pelnu un pumeka slāņa netika atrastas cilvēku paliekas. Netika atrastas arī rotaslietas. Tas liecina, ka iedzīvotāji paspēja līdz vulkāna izvirdumam savākt savas bagātības un evakuēties ar kuģiem.

Brīdinājums par draudošo vulkāna izvirdumu, domājams, nāca sakarā ar zemestrīci. Tās pēdas ir redzamas akmens kāpņu pakāpienos, kas vidū ir pārplēsti pušu, kā arī pēc sabojātajām ēku sienām. Pēc zemestrīces daļa iedzīvotāju atgriezās. Viņi atkal attīrīja ielas, nojauca bojātās sienas, un aizvāca otreizēji izmantojamos materiālus. Viņi sagatavoja izvešanai mēbeles un preces. Tika atrasta gultu karkasu kaudze, lai izvestu no mājām. Veseli trauki un amforas ar pārtiku arī bija sanesti savākšanas punktos ārpus mājām.

Šī evakuācija netika pabeigta līdz brīdim, kad vulkāns iznīcināja pilsētu. Pēc pašreizējām ziņām t.s. mīnojas izvirdums sākās ar vieglā piroklastiskā materiāla izvirdumu no vulkāniskā krātera, kas atradās salas centrā. Izvirdums nebija ilgs, un izmestā irdenā materiāla bija maz, kas ļāva glābējiem nokļūt drošā vietā. Taču nav liecību, ka blakus esošajās salās izvirduma laikā būtu notikusi būtiska imigrācija. Tāpēc varētu uzskatīt, ka bēgļi gāja bojā no indīgajām vulkāniskajām gāzēm vai cunami.

Galvenais sprādziens notika pēc dažiem mēnešiem. Uz dažām sienu paliekām jau auga zāle, kuras pārogļotās atliekas tika atrastas. Izvirdumu veidoja vairākas fāzes. Sākotnēji notika salīdzinoši vieglā pumeka izmešana, kas izveidoja salīdzinoši nelielu, līdz 7 m biezu slāni. Tā dēļ no smaguma iebruka jumti, taču pasargāja ēkas no sagraušanas ar vēlāko, daudz smagāko vulkānisko materiālu. Tie izgulsnēja biezus pelnu slāņus ar lavas gabaliem līdz 5 m diametrā (citās salas daļās pat līdz 20 m). Pēc izvirduma beigām uz salas paliekām sāka gāzties ilgstoši, intensīvi lieti. Tie veidoja ūdens straumes, kas izgrauza jaunajā reljefā dziļas gravas. Viena tāda grava gāja pāri izrakumu teritorijai, caur kuru ar dubļiem un pelniem tik ātri aizpildīja vairākas istabas, ka priekšmeti šeit saglabājās īpaši labi.

Mīnojas izvirduma datējums, un līdz ar to Akrotiras bojāejas laiks, pagaidām nav precīzi nosakāms. Paši jaunākie keramiskie stili pilsētā attiecināmi uz vēlo kiklādu IA periodu. Tie ir sinhronizēti ar ēģiptiešu hronoloģiju, pateicoties atradumiem Krētā un Ēģiptē, kas dod datējumu ap 1530. gadu pr.Kr. Izvirduma zinātniskās klasifikācijas metodes izmantojot radioaktīvā oglekļa metodi un vulkānisko pelnu nosēdumus Grenlandes ledos norāda uz 1620. gadiem pr.Kr. Pretrunīgo datu interpretēšana un to sekas kultūrām, kas saistītas ar Ēģiptes hronoloģiju, joprojām strīdus objekts zinātniskajās aprindās.

Spriežot pēc nedaudzajiem arheoloģiskajiem atradumiem, bija nepieciešami vairāki gadsimti, lai augājs atjaunotos tādā mērā, ka sala būtu derīga apdzīvošanai. Netālu no Monolitas bija atrastas dažas keramikas lauskas no mikēniešu kultūras SH IIIB perioda ap 1200. gadu pr.Kr. Hērodots stāsta par feniķiešu apmetni, kas līdz šim nav pierādīta. Būtiska apdzīvotība atjaunojās tikai 9. gadsimtā pr.Kr., kad pēc Hērodota un Pausānija ziņām šeit ieradās lakedemonieši Teras vadībā, kura vārdā sala arī tika nosaukta. Tie vairs neapmetās Akrotiras vietā, bet uzcēla savu pilsētu Tēru uz Mesavouno kalna grēdas, blakus mūsdienu Kamari ciemam.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Akrotira.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)