Aleksandrs Gapoņenko

Vikipēdijas lapa
Aleksandrs Gapoņenko
Александр Владимирович Гапоненко
Personīgā informācija
Dzimis 1954. gada 23. februārī (70 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Melitopole, Ukrainas PSR, PSRS (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Nodarbošanās aktīvists, publicists
Augstskola Latvijas Universitāte

Aleksandrs Gapoņenko (krievu: Александр Владимирович Гапоненко, dzimis 1954. gada 23. februārī Melitopolē, Ukrainas PSR) ir Latvijas krievu aktīvists un publicists.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1954. gadā Padomju armijas virsnieka Vladimira Gapoņenko un viņa sievas Ludmilas ģimenē. Kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā, mācījās Rīgas 51. vidusskolā, kuru absolvēja 1971. gadā. Līdz 1973. gadam dienēja Padomju armijā, vēlāk studēja Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē un iestājās PSKP. No 1983. līdz 1990. gadam strādāja Rīgas Augstākajā politiskajā karaskolā par politekonomijas docentu. No 1993. līdz 2012. gadam bija Baltijas Starptautiskās akadēmijas docents.

Kopš 2012. gada ir Latvijas Krievu kopienas viceprezidents. 2014. gadā kopā ar domubiedriem organizēja Latvijā akciju "Nemirstīgais pulks". Bija viens no krievu valodas referenduma organizatoriem.

Vairākas reizes nokļuvis Drošības policijas (DP) redzeslokā par "nacionālā naida kurināšanu un palīdzības sniegšanu ārvalstij".[1], kā arī "par darbību, kas vērsta pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Latvijas Republikas Satversmē".[2] Pēc Re:Baltica datiem saņem finansējumu no Krievijas.[3] Viņam ir aizliegta iebraukšana Igaunijā, Lietuvā, Moldovā un Ukrainā.[4][5]

2015. gada februārī viņu apsūdzēja nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu pret latviešiem, lietuviešiem un igauņiem par publikāciju savā Facebook profilā, kurā Gapoņenko apgalvoja, ka amerikāņi veiks etnisko tīrīšanu Rīgā, kopā ar DP apcietinot krievvalodīgos iedzīvotājus un izveidojot Skonto stadionā koncentrācijas nometni. Gapoņenko publikāciju lūdza izvērtēt Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Ainars Latkovskis.[6]

2018. gada sākumā iestājās T. Ždanokas un M. Mitrofanova vadītajā politiskajā partijā "Latvijas Krievu savienība".[7]

2018. gada aprīlī tika aizturēts par runu "Vislatvijas vecāku sapulcē", kurā Drošības policija saskatīja iespējamās pret Latviju vērstās darbības. Pats Gapoņenko uzskatīja savu aizturēšanu par patvaļu un pieteica badastreiku.[8] 21. aprīlī Rīgas apgabaltiesa piemēroja Aleksandram apcietinājumu,[6] no kura viņu atbrīvoja 23. augustā.[9]

2020. gada aprīlī Valsts drošības dienests izbeidzis pret A Gapoņenko, V. Lindermanu un T. Ždanoku ierosināto kriminālprocesu. VDD vērtējumā Vislatvijas vecāku sapulces gaitā paustie izteikumi un veiktās darbības bija provokatīvas un vērstas uz Latvijas sabiedrības šķelšanu, tomēr izmeklēšanas gaitā, izvērtējot tās atbilstoši Krimināllikumā noteiktajām pazīmēm, netika konstatēts noziedzīgais nodarījums.[10] 2022. gadā Satversmes aizsardzības biroja direktors Egils Zviedris Gapoņenko nosauca kā vienu no spilgtākajiem piemēriem Krievijas ietekmes aģentiem Latvijā.[11]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Krievu diskriminācija Baltijā: iemesli, formas un pārvarēšanas iespējas
  • Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710—2010). Rīga: ИЕИ, 2010. — ISBN 978-9934-8113-2-6 (Baltijas krievi: vēsture kultūras pieminekļos.[3])
  • Латгалия: в поисках иного бытия. Rīga: ИЕИ, 2012. — ISBN 978-9934-8113-3-3.
  • Этнические конфликты в странах Балтии в постсоветский период. Rīga: ИЕИ, 2013. — ISBN 978-9934-8113-5-7. Ethnic conflicts in Baltic countries in the post-soviet period (Co-authored). Rīga: IES, 2013. — 276 p. — ISBN 978-9934-8113-6-4.
  • Prosecution of human rights activists in the Baltic states (Co-authored). Rīga: IES, 2013.
  • Русская нация: этнические и цивилизационные вызовы. Rīga: ИЕИ, 2015.

Filmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2013: Ostland. Ночь под свастикой ("Ostland. Nakts zem svastikas")[12], 115 minūtes. Režisors N. Kabanovs. Filma izveidota sadarbībā ar Gapoņenko.[13]
  • 2014: Русским школам быть! ("Krievu skolām būt!"). Pēc Gapoņenko skaidrojumiem, filma ir mēģinājums ar vizuālām metodēm atspoguļot Latvijas krievu kustību pret mazākumtautību izglītības reformu. Drošības policija apgalvo, ka filma ir uzfilmēta par līdzekļiem no Krievijas. Pats Gapoņenko apgalvo, ka uzņēma filmu par savējiem līdzekļiem.[14]
  • 2018: Латвия, которую мы потеряли? ("Latvija, kuru mēs zaudējām") filma no divām daļām. Otrajā daļā apgalvoja, ka J. Staļins glābis latviešu leģionārus, bet prezidents K. Ulmanis veica masveida vacbaltiešu deportācijas, atņemot viņiem zeltu un naudu. Latvijā filma guva asu kritiku, piemēram, J. Sārts uzskatīja, ka Gapoņenko šādā veidā cenšas izpatikt Krievijas varasiestādēm, lai pretendētu uz turpmāku atbalstu no viņu puses. Savukārt Latvijas Universitātes komunikāciju zinātņu profesors O. Skudra nosauca filmu par Latvijas Krievu savienības politiskās kampaņas sastāvdaļu, piebildot, ka PSRS tēla idealizācija varētu būt partijas rezerves tēma pēc Latvijas skolu reformas beigām.[15]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ DP Gapoņenko inkriminē arī palīdzības sniegšanu ārvalstij un nacionālā naida izraisīšanu
  2. ↑ Drošības policija par iespējamām pretvalstiskām darbībām aiztur Gapoņenko
  3. ↑ 3,0 3,1 Kas ir Gapoņenko, ko finansē Krievija
  4. ↑ «Александр Гапоненко депортирован из Эстонии: за что был наказан, так и не понял». Baltnews. 2015-02-07. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-15. Skatīts: 2020-02-15.
  5. ↑ «Власти Молдовы депортировали в Москву латвийского активиста Гапоненко». delfi.lv. 2015-11-27. Skatīts: 2020-02-15.
  6. ↑ 6,0 6,1 «Tiesa patur Gapoņenko apcietinājumā». LETA. 2018. gada 27. aprīlis.
  7. ↑ skaties.lv
  8. ↑ Tiesa apcietina par iespējamām pret Latviju vērstām darbībām aizturēto Gapoņenko
  9. ↑ «Prokremliskais aktīvists Gapoņenko tiek atbrīvots no apcietinājuma». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 7. decembrī. Skatīts: 2020. gada 24. maijā.
  10. ↑ VDD izbeidzis kriminālprocesu pret Ždanoku, Lindermanu un Gapoņenko
  11. ↑ «SAB direktors: Spilgtākie piemēri Krievijas ietekmes aģentiem Latvijā – Ždanoka un Gapoņenko». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-10-07.
  12. ↑ Kabanova filmas Ostland. Nakts zem svastikas pirmizrāde
  13. ↑ Drošības policijas pārskats par 2013. gadu
  14. ↑ Drošības policija: Gapoņenko filma «Krievu skolām būt!» sponsorēta no Krievijas fonda
  15. ↑ “Nepilsoņu kongresa” vadonis Gapoņenko izveidojis Staļinu slavinošu filmu; iestājies Ždanokas partijā
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Aleksandrs_Gapoņenko&oldid=3782956"