Kazimirs Duļbinskis

Kazimirs Duļbinskis
Kazimirs Duļbinskis
Baznīcas vārds	Kazimirs Duļbinskis
	;
Valsts	Latvija
Dzimis	1906. gada 12. maijā; Viļaka, Vitebskas guberņa, Krievijas Impērija
Miris	1991. gada 17. oktobrī; Viļaka, Latvija
Apglabāts	Viļaka, Viļakas baznīca
Rīgas arhidiecēzes bīskaps
Inkardinācija	Rīgas arhidiecēze,
Ticība	Katolisms
Rits	Romas katoļu baznīca
Tituls	Viņa Ekselence Gerāras titulārbīskaps, Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps
Bīskapa pastorālie amati
1.amats	Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps
Laiks	25.07.1947. - 17.11.1991.
Ordinācija
Priesteris	1932. gada 8. maijā- Rīga, Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle — Antonijs Springovičs
Bīskaps (nominēts)	1946. gada 19. jūlijā
Bīskaps (konsekrēts)	1947. gada 25. jūlijā Rīga, Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle — Antonijs Springovičs

Kazimirs Duļbinskis (dzimis 1906. gada 12. maijā Viļakā, miris 1991. gada 17. oktobrī Viļakā) bija Romas katoļu baznīcas Gerāras titulārbīskaps, kā arī Rīgas metropolijas Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps, ordinēts 08.05.1932, nominēts 19.07.1946., konsekrēts 25.07.1947.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1906. gada 12. maijā Viļakā. Mācījās Aglonas ģimnāzijā, 1927. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, kuru beidzot, 1932. gada 8. maijā Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē Rīgas arhibīskaps Antonijs Springovičs viņu iesvētīja par priesteri.^[1]

1933. gadā viņš organizēja Aizpūres baznīcas celšanu. No 1936. līdz 1938. gadam vadīja "Saules" biedrības sieviešu arodskolu. Vēlākos divos gados bija Aglonas ģimnāzijas inspektors līdz skolas slēgšanai 1940. gadā. 1947. gada 25. jūlijā Kazimiru Duļbinski Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē Rīgas arhibīskaps Antonijs Sprignovičs konsekrēja par bīskapu, ieceļot Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapu par ģenerālvikāru. Kā bīskaps vizitēja Latgales draudzēs, 1947. gadā apmeklēja septiņas, bet 1948. gadā 29 draudzes. 1949. gadā maijā milicija veica kratīšanu Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, atrodot žurnāla "Gaisma" numurus, par ko bīskapu arestēja^[1] un 1949. gada 26. novembrī piesprieda 10 gadu ieslodzījumu Gulaga nometnē, sākumā Komi APSR, bet 1953. gadā Sosnovkas nometnē Mordovijā. 1954. gadā viņu atbrīvoja, bet 1956. gadā atkal arestēja.

1958. gadā Kazimiru Duļbinski atbrīvoja sakarā ar soda termiņa beigām, taču noliedza atgriezties Latvijā, viņš dzīvoja Drujas pilsētā pie Latvijas-Baltkrievijas robežas, tad Verhņedvinskā, vēlāk Pitalovā. Pēc vairākiem gadiem viņš drīkstēja atgriezties Latvijā un dzīvot tēva mājās Viļakā, iesaistoties kolhozā lauka darbos. 1965. gadā bīskapam atļāva dzīvot pie Baltinavas baznīcas un palīdzēt draudzes prāvestam, bet aizliedza sprediķot. Līdzīgi Kazimirs Duļbinskis kā rezidents un pensionārs 1969. gadā dzīvojis pie Rugāju baznīcas, no 1970. līdz 1986. gadam Viļakā, no 1986. līdz 1990. gadam Varakļānos, no 1990. gada atkal Viļakā. Visu šo laiku bīskaps Vatikānā skaitījās kā sede impenditus jeb aizkavēts ieņemt bīskapa sēdekli, jo varas iestādes aizliedza pildīt bīskapa pienākumus, bet ģenerālprokurors noraidīja pārsūdzības rakstus.

Bīskapu reabilitēja 1988. gada 20. decembrī, taču bīskapa pienākumus Kazimirs Duļbinskis vairs nevarēja veikt vecuma un nespēka dēļ, miris 1991. gada 17. oktobrī Viļakā. Sēru Svētā Mise notika Viļakas baznīcā, celebrējot toreizējam arhibīskapam, vēlākam metropolītam kardinālam Jānim Pujatam, asistējot Latvijas bīskapiem Vilhelmam Ņukšam, Jānim Cakulam, Jānim Bulim, Telšu bīskapam Vaičusam, Paņevežas bīskapam Preikšasam, Žitomiras bīskapam J. Purvinskim un piedaloties 52 latviešu un lietuviešu priesteriem. Kazimiru Duļbinski apbedīja Viļakas baznīcas dārzā.^[2]