Kazimirs Duļbinskis dzimis 1906. gada 12. maijā Viļakā. Beidzot Aglonas ģimnāziju, 1927. gadā iestājies Rīgas Garīgajā seminārā, kuru beidzot, 1932.gada 8. maijā Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē Rīgas arhibīskaps Antonijs Springovičs iesvētīja par priesteri.[1]Priesteris uzreiz sācis pastorālo darbību dažādās draudzēs. 1933. gadā Aizpūrē organizējis draudzi un baznīcas celšanu. No 1936. līdz 1938. gadam vadījis "Saules" biedrības sieviešu arodskolu. Vēlākos divos gados bijis Aglonas ģimnāzijas inspektors līdz skolas slēgšanai 1940. gadā. 1947. gada 25. jūlijā Kazimiru Duļbinski Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē Rīgas arhibīskaps Antonijs Sprignovičs konsekrēja par bīskapu, ieceļot Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapu par ģenerālvikāru. Kā bīskaps vizitējis Latgales draudzēs, 1947. gadā apmeklējot septiņas, bet 1948. gadā divdesmitdeviņas draudzes. 1949. gadā bīskaps bijis Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles pārzinis. Šī gada maija dienā, milicijai veicot kratīšanu katedrālē, tika atrasti agrāko gadu žurnāla "Gaisma" numuri, par ko bīskaps ticis arestēts[1] un 1949. gada 26. novembrī piespriests 10 gadu arests ieslodzījuma nometnē, ko bīskaps pavadījis sākumā Komi republikā, bet 1953. gadā pārsūtīts uz Sosnovkas nometni Mordovijā. 1954. gadā ticis atbrīvots, sakarā vispārējo amnestiju un turpinājis pildīt palīgbīskapa pienākumus. 1956. gadā ticis arestēts atkal, arestu pamatojot ar nelikumīgu amnestiju. Kazimirs Duļbinskis ticis atbrīvots 1958. gadā, sakarā ar soda termiņa beigām, taču bija noliegts atgriezties Latvijā, tāpēc bīskapa sākotnējā apmešanās vieta bija Drujā Baltkrievijā, tad Verhņedvinskā, vēlāk Pitalovā. Pēc vairākiem gadiem viņš drīkstēja atgriezties Latvijā un dzīvot tēva mājās Viļakā, iesaistoties kolhozā lauka darbos. 1965. gadā bīskapam atļāva dzīvot pie Baltinavas baznīcas un palīdzēt draudzes prāvestam, bet aizliedza sprediķot. Līdzīgi Kazimirs Duļbinskis kā rezidents un pensionārs 1969. gadā dzīvojis pie Rugāju baznīcas, no 1970. līdz 1986. gadam Viļakā, no 1986. līdz 1990. gadam Varakļānos, no 1990. gada atkal Viļakā. Visu šo laiku bīskaps Vatikānā skaitījās kā sede impenditus jeb aizkavēts ieņemt bīskapa sēdekli, jo varas iestādes aizliedza pildīt bīskapa pienākumus, bet ģenerālprokurors noraidīja pārsūdzības rakstus. Bīskaps tika reabilitēts 1988. gada 20. decembrī, mainoties politiskajai situācijai, taču bīskapa pienākumus Kazimirs Duļbinskis vairs nevarēja veikt vecuma un nespēka dēļ. Bīskaps miris 1991. gada 17. oktobrī Viļakā. Sēru Svētā Mise notika Viļakas baznīcā, celebrējot toreizējam arhibīskapam, vēlākam metropolītam kardinālamJānim Pujatam, asistējot Latvijas bīskapiem Vilhelmam Ņukšam, Jānim Cakulam, Jānim Bulim, Telšu bīskapam Vaičusam, Paņevežas bīskapam Preikšasam, Žitomiras bīskapam J. Purvinskim un piedaloties 52 latviešu un lietuviešu priesteriem. Kazimiru Duļbinski apbedīja Viļakas baznīcas dārzā.[2]
Latvija
Viļaka, Vitebskas guberņa, Krievijas Impērija
