Antīkā Tēra

Antīkā Tēra
Αρχαία Θήρα
Pitijas Apollona svētnīcas drupas.
Antīkā Tēra
Atrašanās vieta	Grieķija
Reģions	Dienvidegeja
Koordinātas	36°21′50″N 25°28′41″E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Kultūras	grieķu, romiešu
Piezīmes
Izrakumi	no 1895. gada
Arheologi	Frīdrihs Hillers fon Gertringens, Volframs Hepfners
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Antīkā Tēra (Αρχαία Θήρα) ir sena pilsēta 360 metrus augstā Mesavouno kalna virsotnē, Santorīnas salā, Grieķijā. Pilsēta nosaukta mitoloģiska salas valdnieka Tēras vārdā, kurš tiek uzskatīts par šīs pilsētas dibinātāju. Vadoties no vēsturiskiem avotiem Tēra pastāv no 9. gadsimta pr.Kr, un bija apdzīvota līdz 726. gadam. Pilsētu sistemātiski sāka pētīt vācu arheologs Frīdrihs Hillers fon Gertringens 1895. gadā un vadīja izrakumus līdz 1904. gadam. Jauni arheoloģiskie izrakumi tika atsākti tikai 1990.—1994. gadā Volframa Hepfnera vadībā (Berlīnes Brīvā universitāte), kurš padziļināja zināšanas par Egejas jūras dienvidu daļas antīko vēsturi.

Izvietojums

Senās pilsētas centrālā iela ir gandrīz 800 m gara un priekš tiem laikiem samērā plata (2-4 metri), un stiepjas dienvidaustrumu virzienā. Nogāzes augšdaļā pilsētas ziemeļu daļā, no centrālās ielas rietumu virzienā taisnā leņķī atiet šķērsiela, kas atduras pret Ptolemaju laika garnizona štābu, kas bija izmitināts šajā pilsētā. Apmēram pēc 200 metriem kalna plakumā centrālā iela paplašinās un veido 100 х 100 metrus lielu laukumu. Dzīvojamā apbūve koncentrējas ap agoru, kas atrodas blakus teātrim, iebūvētam austrumu nogāzē. Kalna austrumu galā ir vēl viens plakums, kur atrodas neliela svētnīcas teritorija ar tempļiem u.c. sabiedriskām celtnēm. Visas celtnes celtas no šī paša kalna kaļķakmeņiem. Kokmateriālu uz salas bija maz, un tādēļ tā tika izmantota ļoti ekonomiski.

Kalna pakājē, mūsdienu Kamari pilsētas nomalē atrodas senā nekropole, kura tika izmantota visu senās pilsētas pastāvēšanas laiku. Blakus pilsētai bija osta, kuras lokalizācija pagaidām nav precizēta. Tur, domājams, atradās doki un dzīvojamās telpas jūrniekiem un karavīriem. Pēc rakstiskiem avotiem Tērai bija divas ostas, konkrēti Ija (sengrieķu: Οία, nejaukt ar mūsdienu Iju salas ziemeļos) un Eleusina (sengrieķu: Ελευσίνα), kas atradās, attiecīgi, mūsdienu Kamari un Perissas pilsētās. Pie Eleusinas atradās arī Svētās Irīnas bazilika, kuras vārdā tika nosaukta Santorīnas sala.

Vēsture

Arhaiskajā laikmetā pilsēta bija tikai neliela apmetne Kiklādu dienvidu nomalē. To dibināja doriešu kolonisti no Spartas, kas novērtēja izvietojuma stratēģisko vērtību uz klinšainā kalna. Hērodots un Pausānijs stāsta par mitoloģisku valdnieku Tēru, feniķiešu valdnieka Kadma pēcteci un Tēbu valdnieka Autesiona dēlu, kurš valdīja Lakonijā un Spartā savu nepilngadīgo brāļadēlu Eurisfena un Prokla vārdā. Kad tie sasniedza pilngadību, viņš dibināja jaunu apmetni Kallistes salā (sengrieķu: Καλλίστῃ), kas vēlāk tika pārdēvēta viņa vārdā par Tēru. Šis vārds tika dots arī pilsētai, par kuru ir arheoloģiskas liecības, datējamas ar 9. gadsimtu pr.Kr. Tālāk Hērodots raksta par septiņus gadus garo sausuma periodu (ap 630. gadu pr.Kr.), kas piespieda Tēras iedzīvotājus sūtīt kolonistus uz Kirēni mūsdienu Lībijā. Šī apmetne bija tik veiksmīga, ka Tēra ilgu laiku baudīja Kirēnē labu reputāciju, neskatoties uz savu relatīvo nenozīmību. Tika atrasta 760 monētu liela kolekcija, datēta ar 6. gadsimtu pr.Kr., kas liecina par nenozīmīgām tirdzniecības saitēm ar Atēnām un Korintu rietumos, kā arī Joniju un Rodu austrumos.

Taču Tēras nozīmība pieauga tad, kad 3. gadsimta pr.Kr. otrajā pusē hellēnisma laikā pilsētas ostā uzturējās visa Egejas jūras Ptolemeja kara flote. Pilsēta tika pilnībā pārbūvēta priekš virsniekiem. Iepriekšējais ielu tīkls tika pārveidots regulārā ielu plānojumā, kā arī tika uzbūvēti reprezentatīvi nami ar peristiliem.

Vairāki uzraksti liecina par Ptolemeju karavīru lomu pilsētā. Sākotnēji Tērā atradās tikai trīs virsnieki ar apmēram 300 karavīriem, taču vēlāk tur apmetās citas amatpersonas un atvaļinātie virsnieki, kas būtiski izmainīja pilsētas raksturu. Tomēr nav zināms, vai visi pilsētas iedzīvotāji bija pakļauti militārajai administrācijai, vai arī daļa varēja saglabāt savu politisko neatkarību. No vienas puses karavīri bija kontinentālie grieķi, bet no otras palielinājās ēģiptiešu algotņu daļa, kas spēcīgi iespaidoja pilsētas kultus ar savām dievībām. Jūras karabāze bija dibināta ap 145. gadu pr.Kr., taču vēsturiskie avoti līdz pat 1. gadam nav atrodami.

Romiešu periodā no 1. gadsimta pr.Kr. vidus sala un pilsēta piederēja Āzijas provincei, un kaut arī uz salas nedzīvoja augsti stāvošas amatpersonas, taču Tēras nozīmība un uzplaukums atspoguļojas sarežģītos celtniecības projektos un tajā, ka Tēras iedzīvotāji varēja iegūt augstus amatus, tai skaitā divas reizes provinces galvenā priestera amatu.

3. gadsimta sākumā impērijas pagrimuma pazīmes atspoguļojas tajā, ka šajā periodā nav ziņu par salu. Bizantijas laikā Tēra biežāk tiek minēta kā bīskapija un līdz 5. gadsimtam bija vienīgā pilsētas mēroga apdzīvotā vieta Santorīnas salā. Kopā ar visu pārējo reģionu tā zaudēja savu nozīmību. 6. gadsimta vidū sedlienē pie ieejas pilsētā tika uzcelta bazilika kā Svētā Stefana dubultās baznīcas prototips. 726. gadā neliels Santorīnas vulkāna izvirdums noklāja pilsētu ar pumeku un drīz pēc tam tā tika pamesta. Par postījumiem ziņoja Bizantijas hronists Teofans.

Apbūve

No senās apmetnes ir saglabājušās tikai nedaudzas pēdas, tādēļ pilsētas apbūve pēc būtības attiecas uz hellēnisma uzplaukuma periodu un vēlākām apbūvēm.

Pilsētas apbūves galvenos elementus veido:

• Agora, pilsētas galvenais laukums, atkārto kalna kores formu un ir ap 110 m gara un 17–30 m plata. Nogāzes rietumu pusē izvietotas sabiedriskās celtnes, un skats uz jūru austrumu virzienā ir brīvs, jo privātmājas šajā nogāzes pusē bija uzbūvētas zemāk par agoras līmeni.
• Bazilikas stoja veidota kā masīva kolonnu zāle 46 m garumā un 10 m platumā un izvietota paralēli agorai. Rinda no desmit doriskām kolonnām uz stojas centrālās ass balsta jumtu. Stojā bija sabiedriskās dzīves centrs. 1. gadsimtā tā tika pilnība pārbūvēta, bet imperatora ģimenes statujas bija novietotas nodalītā telpā ziemeļu daļā.
• Teātris tika uzbūvēts kalna nogāzē zem galvenās ielas 2. gadsimtā un tajā ietilpa ap 1500 sēdvietām, kas daudzkārt pārsniedz pašas pilsētas vajadzības. Šeit tikai rīkotas izrādes, uz kurām sabrauca skatītāji no visām salas apdzīvotajām vietām un, varbūt, pat no kaimiņu salām.
• Sakrālā teritorija kalna dienvidaustrumu galā bija izveidota ap grotu, veltītu Hermejam un Hēraklam. Bez paša svarīgākā Karnejas Apollona tempļa 3. gadsimtā pr.Kr. šeit izveidoja ēģiptiešu dievu klinšu svētnīcu, bet no 2. gadsimta pr.Kr. arī efebu ģimnāziju, pie kura Romas impērijas laikā 1. gadsimtā tika piebūvētas termālās vannas.
• pilsētas pašā augstākajā punktā, strupceļa galā atradās reprezentatīva celtne, kas tiek interpretēta kā flotes komandcentrs. Blakus esošais laukums, kas norobežots no divām pusēm, tiek uzskatīts par garnizona ģimnāziju.

Privātmājas var iedalīt divos tipos. Flotes virsnieki dzīvoja plašos peristila namos ar kolonādēm, kas pārsvarā tika celti uz terasēm austrumu nogāzē zem centrālās ielas līmeņa. No turienes iemītniekiem pavērās iespaidīgs skats uz jūru ap 300 metriem zem tiem. Bet iedzīvotāju lielākā daļa apdzīvoja kalna plakuma daļu. Viņu nami celti ap nelielu centrālo laukumu, zem kura atradās pazemes ūdens cisterna. Daži nami bija divstāvīgi, bet reizēm apbūves teritorija ļāva izveidot nelielus pagrabus.

Tēras apbūves paraugi

• 
  Agora.
• 
  Bazilikas stoja.
• 
  Teātris.
• 
  Eksedra.
• 
  Tihes nams.
• 
  Artemidora svētnīca.

Māksla un kultūra

Arheoloģisko atradumu nav daudz. Pilsēta samērā ātri zaudēja savu nozīmi, un no tās ziedu laikiem ir saglabājušies tikai daži darbi. Nozīmīgi ir uzraksti sakrālajā teritorijā kalna dienvidrietumu galā, kas veidoti laikā pēc pilsētas dibināšanas. Tie tiek datēti ar 9—8. gadsimta pr.Kr. miju, tādējādi ir vieni no senākajiem zināmajiem grieķu alfabēta paraugiem, kas radās no feniķiešu alfabēta. Burtu skaits bija samazināts, dažu burtu formas vēl joprojām tiek lietotas. Daži uzraksti uz altāru akmeņiem bija veltīti dažādiem grieķu mitoloģijas dieviem. Tā Zevs tika minēts četras reizes, Kuress divreiz (iespējams cits Zeva vārds), kā arī tika pieminēti Apollons, Lohija, Damija, Kastors un Polluks (Dioskūri), Hirons, Deiteross un Borejs (Ziemeļvējš). Tālāk nelielā attālumā tika minēti Erinjens, Afanaja, Biriss, Haritens, Hermejs un Persefone (Kora). Pārsteidz daudzveidība un daudzu dievu vārdi, kas bija otršķirīgi sengrieķu mitoloģijā. Būtu vēl jāatzīmē tas, ka mazākie dievi bija saistīti ar ģimeni, dzimstību, bērniem un to audzināšanu.

Kuross "Tēras Apollons".

Otrs izplatīts uzrakstu veids šajā vietā, rakstīts nevis uz altārakmeņiem, bet uz klintīm ap ģimnāzija priekšējo pagalmu. Šeit, saskaņā ar tekstiem tika organizētas sacensības un ceremonijas vēl pirms ģimnāzija celtniecības. Tekstus varēja viegli ierakstīt uz kaļķakmeņa, kas klāts ar tumši zilganpelēku kārtiņu, un zem kuras atsedzas balta ieža pamatmasa, tāpēc tos varēja rakstīt ne tikai profesionāli akmeņkaļi, bet jebkurš. Daži teksti attiecas tieši uz sacensībām: uz smaga akmens iegravēts sportista vārds, kurš to spēja vistālāk aizmest. No otras puses uzraksti attiecas uz dzimumaktiem, kur tiek aprakstītas pederastiskas attiecības starp vecākiem vīriem un jauniem sportistiem vai dejotājiem. Teksti rakstīti ļoti senā grieķu valodā, un tāpēc ir vajadzīga zināma interpretācija. Nav īsti skaidrs vai tā bija vienkārša lielīšanās, vai arī dzimumaktiem bija rituāls raksturs.

Keramika tika atrasta gan 8. gadsimta pr.Kr. ģeometriskajā stilā, gan arī 7. gadsimta pr.Kr. austrumu stilā. Dizains balstās uz Naksas salas modeļiem, taču ienāk Santorīnā ar novēlošanos. No 7. gadsimta pr.Kr. otrās puses ir vairākas figūras, pamatā ļoti bojātas, kuras sauc par "Dedala elkiem". Tās tika atrastas kā apbedījuma inventārs. Tikai viens elks ir samērā labi saglabājies. Tas atveido sievieti, kuras paceltās rokas tiek interpretētas kā sēras.

Pašas pazīstamākās no Tēras atradumiem ir jauniešu statujas, sauktas par kurosiem. Tās ir augstākas par cilvēka augumu un varētu tikt izveidotas 7. gadsimta pr.Kr. otrajā pusē. Tā kā uz salas nav marmora atradņu, nav izveidojusies sava stilistiskā tradīcija. Gan marmors, gan mākslinieciskās izpausmes formas nāk no Naksas salas. Šīs līnijas pati skaistākā statuja tiek saukta par Tēras Apollonu, kas datējama ar 6. gadsimta pr.Kr. sākumu. Visas statujas tika atrastas kapenēs blakus pilsētai.

Tēras apkārtnē ir divas alas, no kuram viena būtībā ir sena svētnīca, bet otra, sakarā ar daudzām kaulu un ēdienu pagatavošanas atliekām, tiek interpretēta kā pielūgsmes vieta vai arī atkritumu bedre.