Arturs Kroders

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Arturs Kroders
Arturs Kroders
Personīgā informācija
Dzimis 1892. gada 28. martā
Aderkašu pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1973. gada 25. augustā (81 gads)
Stokholma, Karogs: Zviedrija Zviedrija
Tautība latvietis
Vecāki Jānis Kroders, Anna Kroders
Brāļi Roberts Kroders, Pāvuls Pauls Kroders, Arvīds Kroders
Māsas Milda Kroders, Laima Kroders[1]
Dzīvesbiedre Zelma Krodere
Bērni Valdemārs Kroders, Jānis Kroders

Arturs Kroders (1892—1973) bija latviešu publicists. Viens no Latvju kareivju nacionālās savienības dibinātājiem.[2] Sarakstījis grāmatas par nacionālās politikas, kultūras un tiesību jautājumiem.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1892. gada 25. aprīlī Aderkašu pagasta skrīvera Jāņa Krodera ģimenē. Teātra kritiķa, tulkotāja Roberta Krodera dvīņubrālis. Kopā ar tēvu piedalījās 1905. gada revolūcijas cīņās, vairākkārt ieslodzīts un izraidīts no Krievijas impērijas. Trimdas laikā dzīvoja Vīnē, Berlīnē, Leipcigā, Stokholmā. Darbojās žurnālā "Tagadne", laikrakstos "Jaunā Dienas Lapa", "Jaunais Vārds", "Dzīve", "Ņevas Viļņi".

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gadā atgriezās Latvijā, pēc tam dzīvoja Harkovā. Mobilizēts latviešu strēlnieku pulkos, publicēja rakstus "Jaunajās Pēterpils Avīzēs", "Līdumā" un "Jaunākās Ziņās". Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā bija Vidzemes Zemes padomes preses referents, viens no Latvju kareivju nacionālās savienības (LKNS) dibinātājiem, kopā ar A. Plensneru Cēsīs nodibināja un vadīja LKNS laikrakstu „Laika Vēstis” (1917). Latviešu Nacionālās Padomes organizēšanas sanāksmē Pēterpilī 1917. gada oktobrī ievēlēts par tās priekšsēdētāja biedru. Vācu okupācijas laikā kopā ar K. Skalbi rediģēja žurnālu „Jaunā Latvija” (1918).

Pēc Latvijas brīvības cīņu sākšanās A. Kroders sekoja Latvijas Pagaidu valdībai uz Liepāju, kur kopā ar brāli Robertu Kroderu nodibināja laikrakstu „Latvijas Sargs”, bija tā redaktors (1919-1920). Pēc brīvības cīņu beigām studēja Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātnes fakultātē, darbojās vairākos laikrakstos, bija laikraksta „Pirmdiena” redaktors (1925-1927 un 1930). Pēc Ulmaņa apvērsuma strādāja Latvijas Iekšlietu ministrijas propagandas pārvaldē (no 1934), bija laikraksta „Tēvijas Sargs” redaktors (1934-1937), žurnāla „Vārds” līdzredaktors (1937-1939).

Otrā pasaules kara laikā bija laikraksta „Tēvija” redaktors (1941). Neilgi pirms Kurzemes cietokšņa kapitulācijas kopā ar pulkvedi Robertu Osi centās organizēt Kurzemes Zemes (Tautas) padomi un tika iecelts par Pagaidu valdības ministru. 1945. gada 8. maijā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, kur nodarbojās ar atmiņu rakstīšanu. Miris 1973. gada 25. augustā Stokholmā, apglabāts Sandborgas kapsētā.[3]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • „Prūšu un baronu sazvērestība pret Latvijas valsti” (1919),
  • „Nācija un šķira”, „Latvija, vācieši un lielinieki” (abas 1920),
  • „Cilvēka mērķi”, „Domas par latvju kultūru” (abas 1921),
  • „Niedra un niedrisms”, „Par minoritātu autonomiju” (abas 1924),
  • „Ģenerālis Jānis Balodis” (1931),
  • „Piecpadsmitais maijs” (1936)
  • „Degošās dienas” (1946),
  • „Atmiņas” (1968).

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1992. 173.-174. lpp.;

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. geni.com
  2. Latviešu konversācijas vārdnīca. X. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 18 463 - 18 464. sleja.
  3. Ogres Centrālā bibliotēka