Centrālā un Austrumeiropa

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Centrālā un Austrumeiropas valstis mūsdienu Eiropas politiskajā kartē.
Poļu politiķu pēc Pirmā pasaules kara piedāvātā Starpjūras federācija (Federacja Międzymorza).
Pola Roberta Magoksi (Magocsi) ieteiktais Austrumu Centrālās Eiropas iedalījums trīs atšķirīgās zonās (1993).

Centrālā un Austrumeiropa (angļu: Central and Eastern Europe, CEE) ir viens no politiskajiem un kulturālajiem Eiropas reģioniem, kurā ietilpst tās bijušās Austrumu militārā bloka valstis, kas pēc bloka sabrukuma 1989. - 1990. gadā pakāpeniski integrējās Eiropas Savienības struktūrās.

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Eiropas Savienībā lietotās definīcijas Centrālās un Austrumeiropas reģionā ietilpst šādas dalībvalstis:

Plašākā nozīmē reģonam pieskaita arī Eiropas Savienības Balkānu esošās un potenciālās kandidātvalstis:

Vēsturiskais reģions[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiski šis reģions lielā mērā atbilst jau 19. gadsimtā tapušajai politiskajai koncepcijai par "Starpeiropas reģionu" (vācu: Zwischeneuropa) starp Vācijas un Krievijas impērijām vai "Starpjūras reģionu" (poļu: Międzymorze) starp Baltijas un Melno jūru.

Kultūrreģions[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šveices antropologs Kristiāns Džordāno (Giordano) 1990. gados sadalīja Eiropu sešos vēsturski kulturālos regionos, no kuriem vienu viņš nodēvēja par "Austrumviduseiropu". Tajā ietilpināja ne tikai Polijas, Ungārijas, Slovākijas un Rumānijas teritorijas, bet arī Slovēniju un Baltijas valstis. Uzskata, ka šo reģionu raksturoja vēsturiski noteiktā funkcija piegādāt Ziemeļrietumeiropas reģionam izejvielas un cilvēku resursus. Kā vienojoša pazīme ir Jauno laiku sākumā notikusī "refeodalizācija" jeb dzimtbūšanas ieviešana lielajos zemes īpašumos, kas dažās šī reģiona zemēs saglabājās līdz pat 19. gadsimta vidum.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Interdependente Vielfalt: Die historischen Regionen Europas. In: Karl Kaser u.a. (Hg.): Europa und die Grenzen im Kopf, Wieser-Verlag, Klagenfurt 2003, S. 113 - 134.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]