Dalībnieks:Amanda.Melnalksne/Smilšu kaste
Šī ir dalībnieka Amanda.Melnalksne smilšu kaste. Smilšu kaste ir dalībnieka lapu apakšlapa, kurā var tikt veikti dažādi eksperimenti. Šis nav enciklopēdijas raksts. Izveido pats savu smilšu kasti šeit. Raksta veidošanas procesā var noderēt lapas: "Raksta izveidošana", "Rakstu vednis", "Vikipēdijas palīdzība". |
Vulkano sala | |
---|---|
Ģeogrāfija | |
Izvietojums | Vidusjūra |
Koordinātas | 38°24′15″N 14°57′57″E / 38.40417°N 14.96583°EKoordinātas: 38°24′15″N 14°57′57″E / 38.40417°N 14.96583°E |
Arhipelāgs | Lipāru salas (Eolu salas; Aeolian Islands) |
Platība | 21 km² |
Administrācija | |
Itālija |
Vulkano sala (Vulcano (Sicilian: Vurcanu)) neliela vulkāniskā sala Tirēnu jūrā, aptuveni 25 km (16 jūdzes) uz ziemeļiem no Sicīlijas. Tā ir viena no astoņām Lipāru arhipelāga salām. Tās platība ir 21 km², tās augstums pieaug līdz 501 m virs jūras līmeņa. Salā atrodas vairāki vulkāniskie centri, tostarp viens no četriem aktīvajiem zemūdens vulkāniem Itālijā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Romieši izmantoja šo salu, lai iegūtu izejvielas - galvenokārt koksni, alaunu un sēru. Šīs bija galvenās uz salas veiktās darbības līdz 19. gadsimta beigām. Kad burbonu pavēlniecība sabruka, 1860. gadā, brits Džeimss Stīvensons nopirka salas ziemeļu daļu, uzcēla villu, atkārtoti atvēra vietējās raktuves un apstādīja vīna dārzus vīnogām, kas vēlāk tika izmantotas, lai izgatavotu Malmsey vīnu. Stīvensons dzīvoja Vulkano salā līdz 1888. gadam - pēdējam lielajam izvirdumam salā . Izvirdumi ar nelieliem pārtraukumiem ilga divus gadus, kad Stīvensons visu savu īpašumu pārdeva vietējiem iedzīvotājiem un nekad neatgriezās Vukano salā. Taču villa vēl joprojām ir neskarta.
Ģeoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vulkāniskās aktivitātes cēlonis reģionā ir ziemeļu virzienā slīdošā Āfrikas plātne, kura saduras ar Eirāzijas plātni. Uz salas ir trīs vulkāniskie centri:
- Salas dienvidu galā ir veci stratovulkānu konusi - Monte Aria (501 m), Monte Saraceno (481 m) un Monte Luccia (188 m), kas daļēji iebruka Il Piano kalderā.
- Jaunākais aktīvais centrs ir Gran Cretere - Fossa konusa augšpusē, kas ir izveidojies Lentia kalderā, atrodas salas vidū, un pēdējo 6000 gadu laikā tajā ir notikuši vismaz 9 nopietni izvirdumi.
- Salas ziemeļos atrodas Vulcanello vulkāniskā saliņa (123 m), kas ar Vulkano salu savienots ar zemesšaurumu, kas sliktos laikapstākļos applūst. Tas 183. g. p.m.ē. izvirduma laikā pacēlās virs jūras līmeņa kā atsevišķa saliņa. No tā brīža līdz 1550. gadam laiku pa laikam notika izvirdumi no trīs konusiem gan lavas, gan piroklastisko iežu veidā, pēdējais no šiem izvirdumiem radīja šauro joslu, kas savieno Vulcanello ar Vulkano salu.
Uz Vulkano salas nav notikuši izvirdumi kopš Fossa konusa izvirduma, kad no 1888. gada 3. augustā līdz 1890. gadam noguldīja piroklastisko materiālu kopumā apmēram 5 m biezumā.
Fosas konusam raksturīgais izvirduma stils tiek saukts par vulkānisko izvirdumu, jo tas ir sprādzienveida, kad no tā izverd piroklastiskā materiāla fragmenti no viskozas magmas. Itāļu ģeologs, seimologs un vulkanologs Giuseppe Mercalli tajā brīdī rūpīgi dokumentēja izvirdumu. Mercalli aprakstīja izvirdumus kā "... Sprādzieni, kas skan kā lielgabali ar neregulāriem starplaikiem ..." Rezultātā vulkāniskā izvirduma definīcijas ir balstītas uz šo aprakstu. Tipisks vulkāniskais izvirdums var aizsviest cieta materiāla fragmentus vairāku simtu metru attālumā no vulkāna atveres. Mercalli ziņoja, ka vulkāna izvirduma laikā izsviestā materiāla fragmentus no 1888. līdz 1890. gadam atrada arī jūrā starp Vulkano un Lipari salām.
Vulkānisko gāzu emisijas no šī vulkāna mēra ar daudzkomponentu gāzu analizatoru sistēmu, kas parāda pirms-izvirduma izmaiņas, uzlabojot vulkāniskās aktivitātes prognozēšanu. [1]
Bioloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tā kā Vulkano salā noris vulkāniskās aktivitātes, šī sala ir vieta, kur var atrast tikai termofīlus un hipertermofīlus organismus. Pirmā tika aprakstīta hipertermofīlo arheju suga - Pyrococcus furiosus, to atrada vācu mikrobiologi Gerhards Fiala un Karls Stetterno Vulkano salas nogulās. [2]
Mitoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Senie grieķi nosauca salu par Therassía (Θηρασία) un Thérmessa (Θέρμεσσα, siltuma avots). Sala parādījās viņu mītos kā Olimpiešu dieva Hephaestus, kalēju aizgādņa, privātā darbnīca; viņam esot piederējušas vēl divas Etnā un Olimpa kalnā. Grieķu ģeogrāfs, filozofs un vēsturnieks Strabo arī piemin Thermessu kā Hephaestes Svēto vietu, bet nav skaidrs, vai tas ir salas trešais nosaukums vai lietots tikai kā īpašības vārds. [3]
Līdzīgi arī romieši uzskatīja, ka Vulkano sala ir kā skurstenis dieva Vulcan darbnīcai, tāpēc salu nosauca šī dieva vārdā. Salas izmēri ir palielinājušies, jo periodiski notikušas izdedžu un pelnu izsviešanas no vulkāna konusa. Zemestrīces pirms vai pēc pelnu sprādziena tika uzskatītas kā rezultāts tam, ka dievs Vulcan darināja ieročus kara dievam Marsam un viņa armijai, lai karotu. [4]
Citi fakti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Laikā no 1949. līdz 1950. gadam Vulkanas un Salinas salā tika uzņemta vācu režisora Viljama Dīterla filma Vulcano. Lomas atveidoja Anna Magnani un Rossano Brazzi, kinoteātros to sāka rādīt 1950. gada 2. februārī.
Vulkanas salas vārdā ir nosaukts asteroīds - 4464 Vulcano. [5]
Vulkano sala pieminēta arī Hirohiko Araki darba JoJo's neparstais piedzīvojums 2. daļā. [6]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Amanda.Melnalksne/Smilšu kaste Lilium (Linnaeus, 1753) | |
---|---|
Klasifikācija | |
Valsts | Augi (Plantae) |
Nodalījums | Segsēkļi (Magnoliophyta) |
Klase | Viendīgļlapji (Liliopsida) |
Rinda | Liliju rinda (Liliales) |
Dzimta | Liliju dzimta (Liliaceae) |
Apakšdzimta | Liliju apakšdzimta (Lilioideae) |
Ģints | Lilijas (Lilium) |
Lilijas (Lilium) ir liliju dzimtas (Liliaceae) krāšņumaugu ģints. Savvaļā izplatītas 100 sugas. Tās aug Ziemeļu puslodes mērenās joslas apgabalos Ziemeļamerikā, Eiropā, Āzijā dažādos apstākļos - spilgtā saulē, pusēnā, pustuksnešos, augstkalnu pļavās, stāvās klinšainās nogāzēs. Nosaukums "lilija" ir cēlies no grieķu vārda leirion - baltā, no kura vēlāk atvasināts latīņu nosaukums lirium, ko pārdēvēja par Lilium. Lilijas var pavairot ar sēklām, zvīņlapām, vairsīpoliņiem, pumpursīpoliņiem.
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tās aug Ziemeļu puslodes mērenās joslas apgabalos Ziemeļamerikā, Eiropā, Āzijā dažādos apstākļos - spilgtā saulē, pusēnā, pustuksnešos, augstkalnu pļavās, stāvās klinšainās nogāzēs. [7]
No Ziemeļamerikas līdzenumiem, kalniem un purviem līdz Birmas subtropiskajiem džungļiem; no skarbajiem Sibīrijas reģioniem līdz Grieķijas paugurainajām pļavām un visas Eiropas līdzenumiem un ielejām; augstu Himalajos un pat vējainajās, vētrām pakļautajās ganību pludmalēs Japānas ziemeļos. [8]
Liliju vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pasaulē
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Nosaukums "lilija" ir cēlies no grieķu vārda leirion - baltā, no kura vēlāk atvasināts latīņu nosaukums lirium, ko pārdēvēja par Lilium. Lilijas ir vieni no senākajiem kultūraugiem. Senatnē lilijas izmantoja uzturā, kosmētikā un kā ārstniecības augus apdegumu un citu brūču ārstēšanai. [9]
Pirmā tika atklāta baltā lilija (Lilium candidum L.). Par tās dzimteni uzskata Vidusjūras floristiskā apgabala austrumdaļu: Mazāziju, Libānu un Ziemeļgrieķiju. Baltās lilijas ornaments Senajā Ēģiptē attēlots jau pirms 4000 gadiem. Romieši un vēlāk krustneši baltās lilijas ieveda arī Ziemeļeiropā. [10] Romas impērijā baltās lilijas bija attēlotas Diānas un Venēras pieminekļos. Vidusjūras reģiona zemēs lilijas kļuva par nevainības, šķīstības un svētuma simbolu, līdzīgi kā Ēģiptiešiem lotosa zieds.
Sevišķi strauji lilijas izplatījās viduslaikos. Daudz balto liliju var ieraudzīt viduslaiku ģerboņos, skulptūrās un svētbilžu gleznojumos. Lilijas auga klosteru dārzos. Kļuva par kristietības simbolu un bija attēlotas baznīcas sakrālajos elementos. Tā kā kristietības simbolikā ir attēlota nevainība, šķīstība un skaidrība, tad tieši baltās lilijas kļuva par Jaunavas Marijas ziediem. [9]
No 17. gs. lilijas sāka izmantot uzziedināšanai un iemācījās tās pavairot ar sēklām. Līdz 18. gs. bija zināmas tikai 12 Eiropas un Amerikas liliju sugas. Daudz jaunu sugu tika atklātas 19. gs., kad vairāki zinātnieki pētīja liliju sugām bagāto Kaukāza floru.
Īpaši 19. gs. un 20. gs. sākumā vērojama liela interese par lilijām. Iemesls bija daudzkārtējie ceļojumi un ekspedīcijas uz liliju dzimteni. Lilijas arvien vairāk tika kultivēts kā krāšņumaugs dārzos. Liliju audzēšanās jauns novirziens izveidojās 1903. gadā, kad Rietumķīnā atrada īpaši smaržīgo un krāšņo karalisko liliju "Lilium regale", kuru ekspedīcijā atklāja angļu augu vācējs Ernests Vilsons. [10]
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmās ziņas par lilijām Latvijā sastopamas J. Cigras dārzniecības 1805. gadā izveidotajā katalogā, kur minētas 5 liliju sugas, taču 1890. gadā jau 19 liliju sugas un to varietātes. Karaliskā lilija "Lilium regale" Latvijā parādījās 1925. gadā.
Vislielākais nopelns liliju introdukcijā Latvijā bijis izcilajam speciālistam agronomam Viktoram Orehovam. 1941. gadā V. Orehovs uzsāka liliju krustošanu ar mērķi iegūt Latvijas klimatiskajiem apstākļiem atbilstošus augstvērtīgus hibrīdus. Viņa izveidotās šķirnes bija pazīstamas arī ārpus Latvijas robežām.
Pirmā liliju izstāde Latvijā notika 1986. gadā. Taču 1989. gadā Nacionālais botāniskais dārzs organizēja Starprepublikānisko liliju audzētāju sanāksmi - semināru, kurā piedalījās Baltijas Republiku, Maskavas un citu toreizējās PSRS republiku liliju audzētāji. Neilgi pēc šī semināra liliju audzētāji un interesenti no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas pulcējās Nacionālajā botāniskajā dārzā, lai dibinātu pirmo neatkarīgo liliju audzētāju apvienību Baltijas republikās - asociāciju "Lilium Balticum". [9]
Botāniskais raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lilijām raksturīgās pazīmes:
- Sīpols ar kailām, jumstiņveidā sakārtotām zvīņlapām.
- Taisns stublājs, viscaur ar lapām.
- Šauras lapas ar paralēlu dzīslojumu, sakārtotas uz stublāja spirāliski vai mietturos.
- Viens vai biežāk vairāki ziedi stublāja galotnē. Apziednis sastāv no sešām apziedņa lapām un nav diferencēts kausā un vainagā. Pie ziedkāta pamatnes sīka augšlapa.
- Sēklu pogaļa ar trim cirkņiem, atveras ar trīs gareniskām vārsnēm. Sēklas plakanas, vieglas, brūnas. [11]
Liliju sīpols
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sīpols ir daudzgadadīgs, sastāv no pamatnes un zvīņlapām. Sīpolā uzkrājas barības vielas un attīstās lapu un ziedu aizmetņi. Zvīņlapas ir biezas un sulīgas, un tās jumstiņveidā sedz cita citu. Zvīņlapu žāklēs ir aizstājējsīpola aizmetņi - pumpuri no kuriem attīstās jauni sīpoli. Katra no sīpola atdalīta zvīņlapa spēj veidot jaunu sīpolu. Atkarībā no sugas vai šķirnes īpatnībām zvīņlapu krāsa ir dažāda, sākot no baltas līdz purpursārtai. Atšķirīga ir arī sīpolu forma - koniska, olveidīga, plati olveida, apaļa, plakani apaļa, ieapaļa, ovāla vai iegarena. [7]
Liliju sīpola veidi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Koncentriskā tipa sīpols - zvīņlapas izvietotas blīvi spirālveidā. Jaunās zvīņas atrodas centrā apkārt stublājam. Ārējās, vecās zvīņlapas ik pēc 3-4 gadiem pakāpeniski atmirst. Koncentriski sīpoli ir lielākajai daļai Āzijas grupas liliju, trompetlilijām, martagonlilijām.
- Stolonu tipa sīpols - pavasarī no sīpola veidojas virszemes stublājs un 1 vai 2 pazemes dzinumi - stoloni 3-4 cm garumā, klāti ar retām zvīņlapām. Katra stolona galotnē izaug jauns sīpols, piemēram, Kanādas lilijai (L. canadense), cēlajai liijai (L. superbum).
- Sakneņi - sīpola sanu daļā zvīņlapu žāklē pie pamatnes attīstās ar zvīņlapām apauguši sakneņi. Aizstājējsīpols aug rindā blakus mātes sīpolam. Sīpols ar vairāku gadu dzinumiem veido sīpolu sakneni, kas ik pēc četriem gadiem jāsagriež gabalos un jāizstāda atsevišķi. Tas raksturīgs panterlilijai (L. pardalinum). [9]
Liliju saknes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ar sakņu sistēmu lilijas uzņem no augsnes minerālvielas un ūdeni. Tās nedrīkst bojāt, apgriezt, iežāvēt, stādot salocīt un sablīvēt. Arī pārlieku lielas papildmēslojuma devas var bojāt var bojāt saknes, kas atrodas tuvu augsnes virskārtai. Ir divu veidu saknes:
- Galvenās jeb vilcējsaknes- attīstās no sīpola pamatnes, tās ir daudzgadīgas un nomainās pakāpeniski. Vilcējsaknes ir no 0,3 cm diametrā un sasniedz 40-60 cm garumu. Tās spēj sīpolu ievilkt vajadzīgajā dziļumā.
- Adventīvās jeb piesaknes - viengadīgas, veidojas pavasarī augsnes virskārtā no stublāja un rudenī tās atmirst līdz ar stublāju. Dažām lilijām piesaknes neveidojas, piemēram, baltajai lilijai. [7]
Liliju stublājs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Stublājs veidojas pārsvarā taisns no sīpola pamatnes. Dažām lilijām stublājs ir ložņājošs. Tas aug horizontāli līkločiem un tikai pēc 20-50 cm paceļas stāvus. Stublājs var būt no 30 cm līdz dažu metru augstumam. Daudzām lilijām uz stublāja augsnē tuvu zemes virskārtai attīstās vairsīpoliņi. Atsevišķām lilijām uz stublāja virszemes daļas lapu žāklēs attīstās pumpursīpoliņi, piemēram, tīģerlilijai. Lilijas, kas veido vairsīpoliņus un pumpursīpoliņus, ir viegli pavairojamas ar tiem. Pumpursīpoliņu attīstība ne vienmēr ir uzskatāms kā šķirnes pozitīvs rādītājs. [9]
Liliju lapas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lapa ir vienkārša un sastāv no vienas veselas lapas plātnes. Pēc formas tās ir lineāras, lancetiskas vai eliptiskas ar paralēlu vai lokveida dzīslojumu, to garums var būt 3-25 cm, bet platums 0,2-6 cm. Lapas uz stublāja var būt sakārtotas spirālē vai mieturos. Pamīšus jeb spirāliski lapas uz stublāja atrodas pie mezgla pa vienai. Ja uz stublāja pie viena mezgla ir piestiprinātas piecas vai vairākas lapas, tad tās ir sakārtotas mieturī, uz viena stublāja var būt 2-3 lapu mieturi, katrā 5-7 lapas. [7]
Liliju ziedi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ziediem ir sešas apziedņa lapas un sešas putekšņlapas, kas sastāv no putekšnīcas un kātiņa. Putekšņlapas apļveidā aptver irbuli. Irbulis ir tievs, diegveida, parasti garāks par putekšņlapām un augšgalā beidzas ar trīsdaivainu drīksnu. Zieda centrā ir auglenīca, kas sastāv no trīs cirkņiem. Auglenīcas apakšējā daļā - sēklotnē - atrodas sēklaizmetņi, no kuriem pēc apaugļošanās attīstās sēklas. Lilijas ir svešapputes augi. Tomēr iespējama arī pašappute, jo ziedēšanas laikā dažām sugām un šķirnēm irbulis spēcīgi uzliecas uz augšu un drīksna saskaras ar 2 augšējām putekšņlapām.
Lilijām ir dažādas ziedu formas:
- kausveida;
- trompetveida;
- turbānveida;
- zvanveida;
- plakana;
- piltuvveida;
- zvaigžņveida.[9]
Liliju sēklas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijas klimatiskajos apstākļos sēklas var ievākt tikai no jūnijā un jūlijā ziedošajām liliju sugām. Vēlu ziedošajām lilijām, kaut arī sēklas aizmetas, tās nespēj ārā nogatavoties. Sēklu skaits pogaļā dažādām sugām ir atšķirīgs. Apskatot liliju sēklas pret gaismu, tajās ir saredzams tumšāks pavedienveida dīglītis. Sēklas bez dīglīša ir neauglīgas un nedīgst. [11]
Liliju audzēšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vietas izvēle
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Gan saulainā, gan viegli noēnotā vietā, bet ne pilnīgā ēnā, citādi tās izstīdzēs un tieksies pēc gaismas.
- Lilijas nedrīkst stādīt tuvu lieliem kokiem - ošiem, ozoliem,liepām, bērziem u.c. - koku saknes izmanto lilijām doto mēslojumu;
- Labāk jāizvēlas atklātas vietas, lai vējš nožāvētu pēc rasas, lietus, tādējādi aizkavējot pelēkās puves veidošanos. [7]
Augsnes izvēle un sagatavošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Liliju saknēs nav gaisa vadaudu, tādēļ tās ir pilnībā atkarīgas no gaisa daudzuma augsnē. Pārāk mitrās, pārpurvotās un sablīvētās augsnēs liliju sīpoli var aiziet bojā. Lilijas vislabāk aug augsnē, kura ir ielabota jau ilgus gadus, augsnē kurā ir daudz slieku un citu labvēlīgu augsnes organismu. Tāda augsne būs irdena, tajā labāk saglabājas mitrums, tajā labāk izdalās minerālvielas, un lilijas tās var labāk izmantot.
Lielākā daļa liliju labi aug augsnē, kuras pH līmenis ir starp 6 un 6,5. Parasti ielabotas dārza zemes pH ir tuvu tam. Vairumam jauno šķirņu ir laba spēja piemēroties atšķirīgiem pH līmeņiem. Ja augsne pārāk skāba, tās pH līmeni var pacelt kaļķojot. Ja magnijs augsnē ir pietiekoši daudz, tad visvienkāršāk kaļķot ar malto (celtniecības) krītu. Ja magnija pietrūkst, tad ar dolomīta miltiem. Arī pelni paaugstina augsnes pH līmeni. Ja augsne pārāk kaļķaina, tad visvienkāršāk to paskābināt iestrādājot neneitralizētu kūdru un mulčējot ar kūdru. Arī sulfātu minerālmēsli, piemēram, kālija sulfāts paskābina augsni.[12]
Pavairošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ģeneratīvā pavairošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ģeneratīvā pavairošana notiek pavairojot ar sēklām. Savvaļā augošām liliju sugām ir ļoti labas pašatjaunošanās spējas, jo ar sēklām tās dažu gadu laikā spēj ievērojami izplatīties, un vienā vietā tās aug vairākus gadu desmitus. Ar sēklām pavairo sugas, bet šķirnes ar sēklām pavairot nevar, jo notiek pazīmju skaldīšanās pēc ģenētikas likumsakarībām. Pogaļu ar sēklām novāc, kad tās ir brūnas, bet kamēr vēl nebirst ārā. Ievāktās sēklas žāvē istabas temperatūrā dažas dienas, bet tad uzglabā 5 °C temperatūrā līdz sēšanai. [7]
Veģetatīvā pavairošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Ar zvīņlapām:
- No sīpola norauj ārējās zvīņlapas;
- Dažas dienas apžāvē;
- Zvīņlapas ievieto mitrās sfagnu sūnās (var arī kūdrā, perlītā, smiltīs), ieliekot plastmasas maisiņā;
- Pēc 2-3 mēnešiem vajadzētu sākt veidoties sīpoliņiem, tad tos stāda kastītē augsnē. [13]
- Ar vairsīpoliņiem:
- Lilijām, kurām veidojas maz vairsīpoliņu, nokniebjot ziedu pumpurus un uz stublāja apakšas uzraušot augsni, tiks veicināta vairsīpoliņu veidošanās;
- Rudenī vairsīpoliņus atdala un iestāda pavairojamajā dobē;
- Pēc 2 gadu audzēšanas iegūst pieaugušus ziedsīpolus.
- Ar pumpursīpoliņiem:
- Īpaši liliju jaunstādie ir daudz pumpursīpoliņu;
- Ievāc pēc liliju noziedēšanas, kad tie sāk nobirt;
- Pumpursīpoliņi izaugs lielāki, ja tiks nokniebti ziedpumpuri;
- Pumpursīpoliņus var izsēt tieši dārzā;
- Šādi pavairotas lilijas uzzied otrajā vai trešajā gadā, atkarībā no iedēstīto pumpursīpoliņu lieluma.[11]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ "Chemical mapping of a fumarolic field: La Fossa Crater, Vulcano Island (Aeolian Islands, Italy)". Geophysical Research Letters (AGU Publications) 32. Bibcode 2005GeoRL..3213309A. doi:10.1029/2005GL023207. Atjaunināts: 2016-09-27.
- ↑ Fiala, G., & Stetter, K. O. (1986). Pyrococcus furiosus sp. nov. represents a novel genus of marine heterotrophic archaebacteria growing optimally at 100 °C (212 °F). Archives of Microbiology, 145, 56–61.
- ↑ Strabo Geographica 1.2.10
- ↑ «CVO Menu - Volcanoes in Historical and Popular Culture». Vulcan.wr.usgs.gov. Skatīts: 2013-08-26.
- ↑ M.P.C. 26762 del 5 marzo 1996
- ↑ Richard Paul Roe. The Shakespeare Guide to Italy: Retracing the Bard's Unknown Travels. HarperCollins, 2011. 265-296. lpp. ISBN 978-0-06-207427-0.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 Antra Balode. PUĶKOPĪBA. Dārza puķes. Rīga : SIA "BURTENE", 2016. 210. lpp.
- ↑ «Wild Lilies - Knowledge Base on the Lilium Species». B&D Lilies. Skatīts: 2017. gada 30. novembrī.
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 Birulis, Ilmārs (Red.) (1999). "Liliju avīze II". Lauku Avīzes tematiskā avīze: 4. lpp.
- ↑ 10,0 10,1 Ādolfs Zorgevics, Antra Balode. Lilijas. Rīga : "Avots", 1989. 42. lpp.
- ↑ 11,0 11,1 11,2 Voldemārs Nesaule, Viktors Orehovs. Lilijas. Rīga : Izdevniecība ""Liesma, 1970.
- ↑ Guntis Grants. «Liliju audzēšana». Daugmales lilijas. Skatīts: 2017. gada 30. novembrī.
- ↑ Šteinberga, Inita (2017). "Lilijas audzē priekam". Lauku Avīzes Tematiskā Avīze.