Pāriet uz saturu

Dzimumu līdztiesība

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Dzimumlīdztiesība)

Dzimumu līdztiesība jeb sieviešu un vīriešu vienlīdzīgas tiesības un iespējas ir situācija, kad vīriešu un sieviešu loma sabiedrības attīstībā tiek atzīta par līdzvērtīgu, viņiem tiek piešķirtas vienādas tiesības un vienāda atbildība, nodrošināta vienāda pieeja resursiem un to izmantošanai. Arī vīriešu un sieviešu ieguldījums sabiedrības labā un viņu problēmas tiek uztvertas līdzvērtīgi. Dzimumu līdztiesība ir nozīmīga visās dzīves jomās, un tā attiecas ne vien uz sieviešu, bet arī uz vīriešu tiesībām. Iestājoties par dzimumu līdztiesību, pasaules valstis un virkne organizāciju cenšas panākt, ka persona var baudīt tai garantētās pamattiesības neatkarīgi no dzimuma. Tikpat zīmīgi ir arī izskaust prakses, kas nostāda viena vai otra dzimuma personas salīdzinoši sliktākā situācijā, degradē, noniecina vai kā citādi pazemina personas statusu sabiedrībā, balstoties tikai un vienīgi uz piederību pie noteikta dzimuma.

Dzimumu līdztiesības politika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv juridiska (de iure) un faktiska (de facto) dzimumu līdztiesība. Nereti pat pie situācijas, kad juridiski sieviešu un vīriešu vienlīdzīgas tiesības un iespējas ir skaidri nostiprinātas, realitātē dzimumu diskriminējošas prakses turpina pastāvēt. Tas ir izaicinājums, ar ko saskaras lielākā daļa pasaules valstu. Biežākās problēmas, kas valstīs tiek risinātas politiskā līmenī, ir:

  • sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirība. Eiropas Savienības dalībvalstīs 2018. gadā sievietes saņēma par vidēji 15.7% mazāku atalgojumu nekā vīrieši. Vislielākā atalgojuma atšķirība Eiropas Savienībā ir Igaunijā, kur sievietes saņem pat par 22.7% mazāku atalgojumu nekā vīrieši. Savukārt vismazākā atalgojuma atšķirība ir Rumānijā - tur tā ir tikai 3.0%. Latvijā sievietes saņem par 14.1% mazāku atalgojumu nekā vīrieši.[1]
  • Nevienlīdzīga sieviešu un vīriešu pārstāvniecība uzņēmumu valdēs. Lielāko daļu uzņēmumu vada vīrieši, un arī uzņēmumu valdēs lielākoties ir vīrieši. Tā tas veidojies vēsturiski, un daudzās valstīs priekšstats par vīrieša kā vadītāja un sievietes kā izpildītājas lomu pastāv vēl arvien. Par līdzsvarotu sieviešu un vīriešu pārstāvniecību var runāt tad, ja uzņēmuma valdē ir ne mazāk kā 40.0% katra dzimuma pārstāvju. 2018. gadā Eiropas Savienības dalībvalstu kapitālsabiedrību valdēs bija tikai 26.7% sieviešu. Vienīgā Eiropas Savienības dalībvalsts, kuras kapitālsabiedrībās tiek ievērots līdzsvarotas pārstāvniecības princips, ir Francija - tur 2018. gadā valsts kapitālsabiedrību valdēs bija 44.0% sieviešu un 56.0% vīriešu. Viszemākais sieviešu īpatsvars vērojams Igaunijas valsts kapitālsabiedrību valdēs - tajās ir tikai 8.0% sieviešu. Latvijā situācija ir nedaudz augstāka par vidējo Eiropas Savienības rādītāju - valsts kapitālsabiedrību valdēs ir 29.0% sieviešu un 71.0% vīriešu.[2]
  • Vardarbība dzimuma dēļ - emocionāla, fiziska vai seksuāla vardarbība pret personu, kas rodas, balstoties uz pieņēmumu, ka viens dzimums ir pārāks par otru. Visbiežāk ar vardarbību dzimuma dēļ saskaras sievietes, un visbiežāk tieši no sava partnera (vīrieša) puses. Statistika ir nepilnīga, jo nereti upuri vairās vērsties tiesībsargājošās institūcijās, un arī līdzcilvēki situācijas risināšanā neiesaistās. Viena no būtiskākajām problēmām vardarbības dzimuma dēļ kontekstā ir sabiedrības augstais tolerances līmenis pret vardarbību. Valstis visā pasaulē cenšas panākt nulles toleranci jeb stāvokli, kad vardarbības fakts nevienā situācijā netiek uzskatīts par normālu parādību un ka ikviens jūtas atbildīgs ziņot par sev zināmu vardarbības gadījumu. 2017. gadā Latvijā par vardarbības upuriem krimināllietās tika atzīti 286 upuri, no tiem 108 vīrieši (83 cietuši no fiziskas vardarbības, 25 no seksuālas vardarbības) un 178 sievietes (32 cietušas no fiziskas vardarbības un 146 no seksuālas vardarbības).[3]
  • Stereotipiska sieviešu un vīriešu sociālo lomu uztvere. Vēsturiski vīriešiem ir bijusi noteicošā loma ģimenē, arī darba vidē un politikā, taču laika gaitā sabiedrība nonākusi pie secinājuma, ka arī sievietes spēj veikt tos pašus pienākumus, ko veic vīrietis, un otrādi. Klasisks piemērs mūsdienās būtu ģimenes, kurās vīrieši izvēlas doties bērna kopšanas atvaļinājumā un mājās aprūpēt bērnu, kamēr sieviete veido karjeru, vai valstis, kurās sievietes aktīvi iesaistās politisku lēmumu pieņemšanas procesā kā parlamenta, valdības vai valstu vadītājas, kamēr vīrieši labprāt ieņem statusa ziņā zemākus amatus. Tāpat pastāv virkne stereotipu par to, kā sievietei/vīrietim jāizskatās, kā jāuzvedas, kā arī kādās profesijās strādāt. Tāpat vēl arvien valda uzskats, ka vīrietim jāpelna vairāk nekā sievietei, vai ka ikvienai sievietei ir pienākums veidot ģimeni, kamēr vīriešiem sabiedrība šādu pienākumu nepiedēvē.

Papildus minētajem ir virkne citu izaicinājumu - sieviešu tirdzniecība un ekspluatācija, sieviešu un vīriešu veselīgi nodzīvotie gadi un paredzamā mūža ilgums, sieviešu tiesību ierobežošana (piemēram, attiecībā uz piespiedu laulībām, grūtniecību) u.c.

Latvijā dzimumu līdztiesības politika tika ieviesta 1999. gadā, par atbildīgo institūciju dzimumu līdztiesības politikas plānošanā un īstenošanā, nosakot Labklājības ministriju. Lai koordinētu dzimumu līdztiesības politikas īstenošanas gaitu, 2010. gadā tika izveidota Dzimumu līdztiesības komiteja. Komitejā tiek pārstāvēti visas nozaru ministrijas, kā arī nevalstiskās organizācijas, sociālie partneri un pašvaldības. Politikas ieviešanai vidēji reizi trijos gados tiek izstrādāts politikas plānošanas dokuments, kurā tiek izvirzīti konlrēti rīcības virzieni, aktualizējot galvenos izaicinājumus attiecīgajā laika periodā, un definējot aktivitātes, ar kuru starpniecību izaicinājumus risināt.

Plānā sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju veicināšanai 2018.-2020. gadam[4] izvirzīti četri rīcības virzieni:

  1. sieviešu un vīriešu ekonomiskās neatkarības un vienlīdzīgu iespēju darba tirgū veicināšana;
  2. zēnu un meiteņu, vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu izglītības iespēju veicināšana;
  3. ar dzimumu saistītas vardarbības izplatības mazināšana;
  4. institūciju kapacitātes stiprināšana dzimumu līdztiesības jautājumos;
  5. sabiedrības izglītošana dzimumu līdztiesības jautājumos.

Eiropas Savienība (ES)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līguma par Eiropas Savienību 2.pantā noteikts, ka "cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības" ir iespējamas tikai sabiedrībā, kurā līdzās plurālismam, tolerancei, taisnīgumam un solidaritātei pastāv diskriminācijas un atšķirīgas attieksmes aizliegums un sieviešu un vīriešu līdztiesība, papildus 3.pantā ietverot ES apņemšanos apkarot sociālo atstumtību un diskrimināciju, veicināt sociālo taisnīgumu un aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību, paaudžu solidaritāti un bērnu tiesību aizsardzību. Savukārt ES Pamattiesību harta nosaka diskriminācijas aizliegumu dalībvalstīs, tostarp arī dzimuma dēļ (21.pants), kā arī uzliek par pienākumu nodrošināt vīriešu un sieviešu līdztiesību visās jomās, norādot, ka līdztiesības princips neliedz saglabāt vai noteikt pasākumus, kuri paredz īpašas priekšrocības dzimumam, kas kādā jomā ir nepietiekami pārstāvēts ( 23.pants).

Lai īstenotu Līgumā par Eiropas Savienību un ES Pamattiesību hartā noteikto, ES institūcijas izvirza mērķētus pasākumus, tiecoties iespējami mazināt dzimumu līdztiesībai pretējas prakses. Eiropas Komisijas Dzimumu līdztiesības stratēģijā 2020.-2025. gadam[5] izvirzīti seši rīcības virzieni:

  1. brīvība no vardarbības un stereotipiem - ar dzimumu saistītas vardarbības izbeigšana un dzimumu stereotipu apkarošana;
  2. dzimumlīdztiesīga ekonomiskā izaugsme - dzimumu nevienlīdzības novēršana darba tirgū, vienlīdzīga līdzdalība dažādās ekonomikas nozarēs, vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirību novēršana, dzimumu nevienlīdzības novēršana aprūpes jomā;
  3. līdztiesīga vadība visā sabiedrībā - dzimumu līdzsvara panākšana lēmumumu pieņemšanā un politikā;
  4. dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana un intersekcionālā perspektīva Eiropas Savienības rīcībpolitikas jomās;
  5. finansējums darbībām, kuru mērķis ir panākt progresu dzimumu līdztiesības jomā Eiropas Savienībā;
  6. dzimumu līdztiesības un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm visā pasaulē.

Divas reizes gadā ES dalībvalstu nacionālie dzimumu līdztiesības eksperti tiekas Dzimumu līdztiesības integrētās pieejas darba grupā. Darba grupa ir stratēģiska platforma, kurā dalībvalstis var dalīties pieredzē un aktuālajos izaicinājumos, kā arī vienoties par kopīgu iniciatīvu veikšanu. Tāpat divas reizes gadā ES dalībvalstu valdību deleģēti eksperti tiekas Sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu iespēju padomdevēja komitejā, lai sniegtu metodisku atbalstu Eiropas Komisijai dzimumu līdztiesības iniciatīvu īstenošanā, kā arī dalītos praktiskā politikas plānošanas un īstenošanas pieredzē. Abas institūcijas vada un koordinē Eiropas Komisija.

Lai sekotu dzimumu līdztiesības progresam dalībvalstīs, 2006. gadā tika izveidots Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts, kas kopš tā pirmsākumiem atrodas Viļņā, Lietuvā. Institūts sniedz metodisku atbalstu dalībvalstīm, izdodot dažāda veida publikācijas, kā arī veicot pētniecisko darbu. Reizi divos gados tas izstrādā dzimumu līdztiesības indeksu,[6] kurā tiek vērtēts, kā tiek nodrošināts sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju princips sešās jomās: zināšanas, nauda, darbs, vara, laiks, veselība. Maksimālais punkts katrā no jomām ir 100. ES vidējais rādītājs 2019. gadā bija 67.4 punkti, visaugstāko rādītāju sasniedzot veselībā (88.1 punkts), bet viszemāko - vara (51.9 punkti). Visaugstākais rādītājs ES ir Zviedrijai (83.6 punkti), Dānijai (77.5 punkti) un Francijai (74.6 punkti), savukārt viszemākais Grieķijai (51.2 punkti), Ungārijai (51.9 punkti) un Slovākijai (54.2 punkti). Latvija ierindojas 17.vietā ar 59.1 punktu.

Eiropas Padome ir izveidojusi Dzimumu līdztiesības komiteju, kuras mērķis ir sekmēt dzimumu līdztiesības integrētās pieejas izmantošanu visās Eiropas Padomes programmās un pasākumos.  Komiteja veicina kopīgu dzimumu līdztiesības standartu pieņemšanu un īstenošanu, specifisku dzimumu līdztiesības politiku īstenošanu, vīriešu un sieviešu līdzsvarotu līdzdalību politikā un lēmumu pieņemšanā, kā arī veic pasākumus, kas mazina vardarbību pret sievietēm un cilvēktirdzniecību. Komiteja tiekas divas reizes gadā, un tajā piedalās augsta līmeņa eksperti dzimumu līdztiesības jautājumos.

Eiropas Padomes Dzimumu līdztiesības stratēģijā 2018.-2023. gadam[7] izvirzīti pieci rīcības virzieni:

  1. dzimumu stereotipu un seksisma izskaušana;
  2. vardarbības pret sievietēm novēršana un apkarošana;
  3. vienlīdzīgas piekļuves taisnīgumam nodrošināšana sievietēm;
  4. sieviešu un vīriešu līdzsvarota pārstāvniecība politiskos un publiskos lēmumu pieņemšanas procesos;
  5. dzimumu līdztiesības principa integrēšana visās politikās un pasākumos.

Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija nosaka, ka visi cilvēki ir dzimuši brīvi un viņiem pienākas vienlīdzīga cieņa un tiesības, un ikviens ir tiesīgs īstenot savas pamattiesības un brīvības bez jebkādiem ierobežojumiem, tostarp dzimuma dēļ. Deklarācijā iekļauto papildina Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kuros abos noteikts, ka ANO dalībvalstu pienākums ir nodrošināt sievietēm un vīriešiem vienlīdzīgas iespējas īstenot visas abos līgumos noteiktās ekonomiskās, sociālās, kultūras un pilsoniskās tiesības. ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu nosaka tās dalībvalstu apņemšanos veicināt sieviešu un vīriešu līdztiesību visās dzīves jomās, izmainot vīriešu un sieviešu izturēšanās sociālos un kultūras modeļus, lai panāktu aizspriedumu izskaušanu, paražu un visas citas tādas prakses likvidēšanu, kas balstās idejā par viena dzimuma nepilnvērtību vai pārākumu vai stereotipizētu vīriešu un sieviešu lomu.

Papildus ANO Vispasaules sieviešu kongresā 1995. gada 15. septembrī dalībvalstis, tai skaitā, Latvija parakstīja Pekinas rīcības platformu, tādējādi uzņemoties saistības veicināt vienlīdzīgas iespējas sievietēm un vīriešiem šādās jomās: nabadzība, izglītība, veselība, vardarbības pret sievietēm novēršana, bruņotie konflikti, ekonomika, dalība lēmumu pieņemšanā, institucionālie mehānismi, cilvēktiesības, masu mediji, vide, meiteņu vienlīdzīgas iespējas.

2000. gadā pasaules līderi parakstīja ANO Tūkstošgades deklarāciju, kurā minēta apņemšanās veikt pasākumus astoņu Tūkstošgades Attīstības mērķu (Millenium Development goals) īstenošanai. Tie skar dažādus jautājumus, kuri saistīti ar dzīves līmeņa uzlabošanu dažādās jomās, tai skaitā nodrošināt vienādas iespējas sievietēm un vīriešiem. 2015. gadā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju "Mūsu pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam" jeb "Dienaskārtība 2030", nosakot 17 mērķus, kas sasniedzami, lai pasaulē mazinātos nabadzība un tiktu nodrošināta ilgtspējīga pasaules attīstība. Dzimumu līdztiesības panākšana un visu sieviešu un meiteņu stiprināšana (empowerment) ir izvirzīts kā piektais ilgtspējīgas attīstības mērķis.

Lai sekotu dzimumu līdztiesības progresam dalībvalstīs, jau 1947. gadā tika izveidota ANO Sieviešu statusa komisija, kas iesaistās ANO dokumentu izstrādē, veicina pilsoniskās sabiedrības aktīvāku iesaisti dzimumu līdztiesības nodrošināšanā, kā arī organizē konferences u.c. aktivitātes dzimumu līdztiesības ekspertu izglītošanai.

ANO Attīstības programmas Dzimumu līdztiesības stratēģija 2018.-2021. gadam[8] izvirzīti pieci rīcības virzieni:

  1. strukturālo barjeru, tai skaitā neapmaksāto mājsaimniecības darba, novēršana, tādējādi veicinot sieviešu potenciāla izmantošanu;
  2. ar dzimumu saistītas vardarbības novēršana un nepieciešamā atbalsta nodrošināšana;
  3. sieviešu līdzdarbības un vadības veicināšana visa veida un līmeņu lēmumu pieņemšanas procesos;
  4. dzimumlīdztiesīgu krīzes novēršanas un seku mazināšanas stratēģiju stiprināšana.

Citas institūcijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

UNESCO 2007. gadā pirmo reizi definēja dzimumu līdztiesību kā vienu no diviem organizācijas globāla mēroga mērķiem, iekļaujot to 2008.-2013. gada stratēģijā. Turpinot savu apņemšanos, UNESCO iekļāva dzimumu līdztiesību arī 2014.-2021. gada stratēģijā,[9] papildus izstrādājot detalizētu pasākumu plānu. Organizācijas mērķis ir panākt, ka visi tās īstenotie pasākumi, respektē sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju principu, nodrošinot iespēju sievietēm izmantot savu potenciālu, jo īpaši jomās, kas saistītas ar miera uzturēšanu un ilgtspējīgu attīstību. Plānā izvirzīti pieci rīcības virieni:

  1. sieviešu un vīriešu vienlīdzīgas iespējas izglītībā;
  2. sieviešu un vīriešu vienlīdzīga iesaiste dabaszinātņu nozarēs;
  3. sieviešu un vīriešu vienlīdzīga iesaiste sociālajās un humanitārajās zinātnēs;
  4. sieviešu un vīriešu vienlīdzīga iesaiste kultūrā;
  5. sabiedrības informēšana un izglītošana dzimumu līdztiesības jautājumos.
WHO (Pasaules veselības organizācija)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pasaules veselības organizācija aktīvi iesaistās dzimumu nelīdztiesīgu prakšu izskaušanā attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei, kā arī sieviešu un vīriešu rūpēm par savu veselību, veselīgu paradumu veicināšanu un atbildīgu dzīvesveidu. Dzimumu līdztiesības kontekstā organizācijas pamatmērķis ir izskaust stereotipus un aizspriedumus par sieviešu un vīriešu veselību un pieņēmumiem par to, kā vienam vai otram dzimumam būtu jāattiecas pret veselības problēmām, kā arī nodrošināt līdztiesīgu veselības aprūpi visā pasaulē.

FAO (Pārtikas un lauksaimniecības organizācija)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ir viena no specializētajām ANO aģentūrām. FAO iestājas par sieviešu un vīriešu līdztiesību ilgtspējīgas zemkopības un lauksaimniecības attīstībā, novēršot nabadzību un badu pasaulē. 2012. gadā organizācija pieņēma Dzimumu līdztiesības politikas ietvaru,[10] kas paredz līdz 2025. gadam:

  1. panākt sieviešu un vīriešu līdzsvarotu pārstāvniecību vietējās (lauku) pašvaldībās un to tiesību aktu, politiku un programmu izstrādē un ar to saistītu lēmumu pieņemšanā;
  2. panākt vienlīdzīgu sieviešu un vīriešu piekļuvi taisnīgai nodarbinātībai un ienākumiem, zemei un citiem materiāliem labumiem;
  3. panākt, ka sievietēm un vīriešiem ir vienlīdzīga piekļuve precēm un pakalpojumiem, kas nepieciešami zemkopības attīstībai;
  4. panākt, ka sieviešu fiziskā slodze tiek samazināta par 20.0%, ieviešot uzlabotas tehnoloģijas, pakalpojumus un infrastruktūru;
  5. panākt, ka kopējā lauksaimniecības atbalsta daļa, kas piešķirta projektiem, kas saistīti ar sievietēm un dzimumu līdztiesību, tiek palielināta līdz 30.0%.
WTO (Pasaules tirdzniecības organizācija)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pasaules tirdzniecības organizācija 2017. gada 12. decembrī pirmo reizi oficiāli pauda savu apņemšanos paaugstināt sieviešu līdzdalību tirdzniecībā, tiecoties novērst šķēršļus, kas liedz sievietēm aktīvi darboties tirdzniecībā un īstenot savu ekonomisko potenciālu. Tāpat organizācija izveidoja atsevišķu struktūru - dzimumu līdztiesības politikas koordinācijas punktu, kas savā darbībā izvirzījusi šādus mērķus:

  1. informēt un izglītot sabiedrību un nozaru ekspertus par dzimumu līdztiesības un tirdzniecības abpusējo ietekmi;
  2. sniegt atbalstu organizācijas dalībnieku veiktajām dzimumlīdztiesīgas tirdzniecības iniciatīvām;
  3. monitorēt un apkopot statistiku par tirdzniecības ietekmi uz sievietēm;
  4. nodrošināt nepieciešamās apmācības valdību ekspertiem un sievietēm uzņēmējām.[11]