Ernests Laumanis
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Ernests Laumanis (dzimis 1908. gada 8. maijā, miris 1968. gada 13. decembrī) bija Latvijas armijas un latviešu leģiona virsnieks.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmskara dzīve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ernests Laumanis dzimis 1908. gada 8. maijā Liepājā. Liepājā arī pavadījis bērnību un guvis pirmo izglītību. Mācījies Liepājas tehnikumā. 1928. gadā iestājies un 1930. gadā absolvējis karaskolu Rīgā. Dienējis Latvijas armijā 2. Ventspils kājnieku pulkā virsleitnanta dienesta pakāpē, vēlāk pēc paša vēlēšanās ticis pārcelts uz 3. Jelgavas kājnieku pulku.[1] Dienestu brīvprātīgi pametis 1939. gada aprīlī[2] un kļuvis par Nīgrandes kaļķu cepļa vadītāju.
Otrajā pasaules karā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1941. gadā, pēc Vācijas un PSRS kara sākuma bija viens no latviešu pašaizsardzības vienību viedotājiem Liepājā, Laumaņa vienības pazīšanās zīme - balts rokas apsējs ar zaļu ugunskrustu.[3] Vēlāk brīvprātīgi pieteicās vācu armijā, aizmugures dienestam pieteikusies arī Laumaņa sieva Ida.[4] Cīnījās 21. Liepājas policijas bataljona sastāvā Ļeņingradas pievārtē kā 1. rotas komandieris.[5] Publicējis vairākus rakstus Ostlandes presē, aicinot latviešus brīvprātīgi pieteikties dienestam frontē.[6]
1943. gada aprīlī līdz ar 21. Liepājas bataljonu tika iekļauts 1. Latviešu brigādes sastāvā I bataljonā un nonāca Volhovas frontē, vēlāk bataljons tika iekļauts 19.divīzijā. 1943. gada augustā apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu, bet 1944. gada augustā ar I šķiras Dzelzs krustu. Vēlāk komandējis 19. divīzijas 19. fizilieru bataljonu. Zināms ar vairākām pārdrošām akcijām padomju armijas aizmugurē un lielu personīgo drosmi, vadot bataljonu visās Kurzemes cietokšņa sīvākajās kaujās. 19. divīzijas 19. fizilieru bataljons jeb Laumanieši Kurzemes cietokšņa kauju posmā ieguva ugunsdzēsēju reputāciju, jo tas tika izmantots kā pēdējā rezerve un iesaistīts kaujās vissmagākajos frontes iecirkņos, kur draudēja vai jau bija noticis frontes pārrāvums. Lielākajā daļā gadījumu, pateicoties Laumaņa bataljona kaujasspējām, fronti arī izdevās stabilizēt. 1945. gada 5. martā apbalvots ar Armijas goda sarakstu sprādzi.[7]
Karu beidzis majora (Sturmbannführer) dienesta pakāpē.
Pēckara dzīve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Vācijas kapitulācijas kādu laiku slēpās Kurzemes mežos. Tomēr tika arestēts un 1946. gada pavasarī Liepājā tiesāts. Ilgus gadus pavadījis izsūtījumā Vorkutā. Atgriezies Liepājā 1955. gadā, bet par pretpadomju izteikumiem 1957. gadā apcietināts otrreiz un izsūtīts uz Mordviju. Atbrīvots 1967. gadā un ar kara biedru palīdzību apmeties uz dzīvi "Rubeņu" mežsarga mājās Ozolnieku pagastā, sākotnēji uzraugot meža ugunsgrēkus, vēlāk strādājot Jelgavas cukurfabrikā.[8] Miris 1968. gada 13. decembrī ar sirdstrieku.[9] Apbedīts Rīgas I Meža kapos (VIII sektora 31. kapu kopiņa).
Ernesta Laumaņa brālis Fricis bija slavens Latvijas futbolists 20. gadsimta 30. gados.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Zemgales balss, Nr. 240, 1938. g. 21. oktobrī, 3. lpp
- ↑ Latvijas Kareivis, Nr. 77, 1939. g. 1. aprīlī, 1. lpp
- ↑ The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 295. lpp
- ↑ Kurzemes Vārds, Nr. 44, 1942. g. 21. februārī, 6. lpp
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 123. lpp
- ↑ Kurzemes Vārds, Nr. 49, 1942. g. 28. februārī, 1. lpp
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 148. lpp
- ↑ Brīvā Latvija, Nr. 20(1101), 2009. g. 16.-22. maijs , 9. lpp
- ↑ L.Ozoliņš. Kāvu atblāzmas skartie. Rīga. 2007.