Emīlijas Benjamiņas iela
| Emīlijas Benjamiņas iela | |
|---|---|
 Emīlijas Benjamiņas iela pie Centrāltirgus | |
| Ielas novietojums Rīgā | |
 | |
| Pamatinformācija | |
| Pilsēta |
 Rīga |
| Priekšpilsēta | Latgales priekšpilsēta |
| Apkaime | Latgales apkaime |
| Garums | 1045 m |
| Vēsturiskie nosaukumi |
|
| Joslu skaits | 3—5 |
| Segums | asfaltbetons, bruģakmens |
| Celtnes | Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīca, Satiksmes ministrija |
| Sabiedriskais transports | |
| Autobuss | 2., 7., 10., 11., 12., 16., 18., 22., 23., 24., 25., 26., 34., 47., 50., 51., 52., 55., 57. |
| Trolejbuss | 3., 4., 13., 15., 19., 20., 31., 34., 35. |
 Emīlijas Benjamiņas iela Vikikrātuvē | |
Emīlijas Benjamiņas iela ir iela Rīgā, Latgales priekšpilsētā, Latgales apkaimē. Nelielais ielas posms pie dzelzceļa stacijas ir robeža starp Latgales apkaimi un Centru. Emīlijas Benjamiņas iela sākas Stacijas laukumā, savienojumā ar 13. janvāra un Marijas ielu un beidzas krustojumā ar Lāčplēša un Firsa Sadovņikova ielu. Ielas kopējais garums ir 1045 metri un tā sastāv no 3—5 braukšanas joslām.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Iela izveidota 1885. gadā kā Stacijas iela, 1885. gadā tai pievienoja Lāču ielu (Bärenstrasse), kas mūsdienās ir ielas posms no Vilhelma Purvīša ielas līdz Dzirnavu ielai. Baltijas pārkrievošanas periodā 1902. gadā ielu pārdēvēja par Gogoļa ielu. 1930. gados ielu pagarināja no Dzirnavu ielas līdz Lāčplēša ielai. Vācu okupācijas laikā to pārdēvēja par Salaspils ielu (vācu: Kirchholmerstraße).[1]
2024. gada 21. februārī Rīgas dome nolēma ielu pārdēvēt publicistes un sabiedriskās darbinieces Emīlijas Benjamiņas vārdā.[2]
Ielas raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Emīlijas Benjamiņas iela aizsākas Centra apkaimes dienvidu daļā, Stacijas laukumā, savienojumā ar 13. janvāra un Marijas ielu, iepretīm Raiņa bulvārim un virzās dienvidu virzienā. Iela caur tuneli, ieejot Latgales apkaimes apkaimē, šķērso dzelzceļa uzbērumu un, virzoties garām Rīgas Centrāltirgum, nogriežas dienvidaustrumu virzienā. Līdz tunelim tai ir bruģakmens segums, pārējā garumā to klāj asfaltbetons. Krustojas ar Gaiziņa ielu, kurai iepretīm atrodas Latvijas Republikas Satiksmes ministrija, un Vilhelma Purvīša ielu. Posmā starp Vilhelma Purvīša un Kārļa Mīlenbaha ielām tā virzās garām Zinātņu akadēmijas augstceltnei. Aiz Kārļa Mīlenbaha ielas krustojuma tā krustojas ar Jēzusbaznīcas un Dzirnavu ielām, nogriežas austrumu virzienā un tālāk iet kā četru joslu iela ar atdalītām brauktuvēm. Krustojas ar Strūgu ielu, aiz tās beidzas krustojumā ar Lāčplēša ielu, kur turpinās kā Jēkabpils iela (tālāk Firsa Sadovņikova iela).
Ielu savienojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Emīlijas Benjamiņas iela ir savienota ar šādām ielām:
- 13. janvāra iela
- Marijas iela
- Gaiziņa iela ("T" veida krustojums)
- Vilhelma Purvīša iela
- Kārļa Mīlenbaha iela
- Jēzusbaznīcas iela
- Dzirnavu iela
- Strūgu iela ("T" veida krustojums)
- Lāčplēša iela/Jēkabpils iela
Interesanti objekti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Emīlijas Benjamiņas ielā 3 atrodas Latvijas Republikas Satiksmes ministrija, kā arī VAS "Latvijas dzelzceļš" administrācija. Ēka celta 1913. gadā 1895. g. izveidotajai Rīga-Orlas dzelzceļa pārvaldei.[3] Interesanti, ka ēkā no 1920. līdz 1940. gadam darbojās arī Latvijas Mākslas akadēmija.
- Emīlijas Benjamiņas ielā 9 atrodas Rīgas Vissvētās Dievmātes pasludināšanas pareizticīgo baznīca (ēkā atrodas arī Nikolaja brīnumdarītāja baznīca). Baznīca celta laikā no 1814. līdz 1818. gadam pēc Teodora Gotfrīda Šulca projekta nodēgošas 1812. g. ugunsgrēka Krievu-Tirgus baznīcas (Рижско-Рынская церковь) vietā.[4]
- Emīlijas Benjamiņas ielā 7a atrodas Valsts policijas Latgales priekšpilsētas policijas pārvalde. Līdz priekšpilsētu nodedzināšanai 1812. gadā šajā vietā atradās Rīgas Katrīnas skola. Padomju okupācijas laikā ēkā atradās Rīgas pilsētas Maskavas rajona milicijas daļa.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Rīgas ielas. Enciklopēdija. 3. sējums. SIA Drukātava, 2009, 110. lpp.
- ↑ «Rīgā pārdēvēs Maskavas, Lomonosova, Puškina, Gogoļa, Ļermontova un Turgeņeva ielas | Rīgas valstspilsētas pašvaldība». www.riga.lv (latviešu). Skatīts: 2024-02-22.
- ↑ Toms Altbergs. Ilustrētā Latvijas dzelzceļa vēsture. Rīga : Latvijas dzelzceļš, Dienas Žurnāli, 2016. 30. lpp. ISBN 978-99-84-845-01-2.
- ↑ Fjodors Kiprianovičs. «Образованіе русскаго юношества въ Риге въ первой половинѣ 19-го столѣтія». www.periodika.lv (krievu). Рижский вестник, Nr.6, 1908-01-08. Skatīts: 2021-09-29.
 | Šis ar Rīgu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |