Hermanaviči
| Hermanaviči | |
|---|---|
| Agropilsētiņa | |
| Германавічы, Германовичи | |
 Hermanaviču Kunga Apskaidrošanās Romas katoļu baznīca | |
  Hermanaviči  Hermanaviči | |
| Koordinātas: 55°24′47″N 27°44′11″E / 55.41306°N 27.73639°EKoordinātas: 55°24′47″N 27°44′11″E / 55.41306°N 27.73639°E | |
| Valsts |
 Baltkrievija |
| Apgabals | Vitebskas apgabals |
| Rajons | Šarkavščinas rajons |
| Ciema padome | Hermanaviču ciema padome |
| Pirmoreiz minēta | 1563. gadā |
| Nosaukumi citās valodās |
poļu: Hermanowicze lietuviešu: Armanavičiai |
| Iedzīvotāji (2009) | |
| • kopā | 564 |
| Laika josla | MSK (UTC+3) |
| Pasta indekss | 211924 |
| Tālruņu kods | (+375) 2154 |
 Hermanaviči Vikikrātuvē | |
Hermanaviči (baltkrievu: Германавічы) jeb Germanoviči (krievu: Германовичи) ir agropilsētiņa Baltkrievijas Vitebskas apgabala Šarkavščinas rajona Hermanaviču ciema padomē, kas izvietojusies abos Dzisnas krastos 20 km no rajona centra Šarkavščinas, 185 km no apgabala centra Vitebskas un 214 km no galvaspilsētas Minskas. Ciema padomes administratīvais centrs.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viduslaikos Hermanaviču teritorija piederēja Sapjehu dzimtai ar pārvaldes centru Ikazņā. Tā pirmoreiz minēta 1563. gadā kā Jermanaviči, apdzīvota vieta Polockas vaivadijā. Pēc 1566. gada administratīvās reformas Hermanaviči nonāca Viļņas vaivadijas Braslavas apriņķī. 1640. gadā uzcēla pirmo koka baznīcu.
1739. gadā Jozefs Staņislavs Sapjeha pārdeva Hermanaviču muižu Inflantijas muižniekam Jānim Augustam Hilzenam. Līdz ar to Hermanaviči kļuva par atsevišķu muižu, kurā ietilpa Atoku, Beli Dvoras, Marijampaļas, Peramenu, Puzanu, Rečku un Juzafavas ciems. 1782. gadā muiža pārgāja Širinu dzimtas īpašumā,[2][3] kas 1787. gadā uzcēla uniātu (tagad — katoļu) baznīcu, bet 1791. gadā sāka celt baziliāņu klosteri. Širinu dzimta turpināja dzīvot Hermanavičos līdz 1939. gadam.
Pēc Otrās Polijas dalīšanas 1793. gadā Hermanaviči nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. Nolūkā novērst piespiedu pāriešanu pareizticībā, 19. gadsimta sākumā uniātu draudze pārgāja katolismā. 1861. gadā Hermanaviči kļuva par pagasta centru. 19. gadsimta beigās Hermanavičos dzīvoja ap 300 iedzīvotāju, no kuriem trešdaļa bija ebreji, darbojās spirta rūpnīca, dzirnavas, veikals un krogs.[4]
Pirmā pasaules kara laikā, 1918. gada februārī Hermanavičus ieņēma Vācijas Impērijas karaspēks. 1918. gada 25. martā Trešā konstitucionālā harta pasludināja Hermanavičus par Baltkrievijas Tautas Republikas sastāvdaļu. Savukārt pēc Vācijas kapitulācijas teritoriju 1918. gada decembrī atguva Padomju Krievija, kas 1919. gada 1. janvārī pasludināja tās sastāvā ietilpstošas Baltkrievijas Sociālistiskās Padomju Republikas izveidi, kuras sastāvā Hermanaviči atradās saskaņā ar 1919. gada 1. janvārī Baltkrievijas Komunistiskās partijas I kongresa lēmumu.
Līdz ar Rīgas miera līguma parakstīšanu 1921. gada 18. martā noslēdzoties Poļu—padomju karam, Hermanaviči nonāca Polijas Republikas sastāvā, kur tie ietilpa Navahrudakas vaivadijas, bet no 1926. gada Viļņas vaivadijas Dzisnas apriņķa Hermanaviču gminā. 1927. gadā Valsts kase iegādājās Hermanaviču muižu un ierīkoja tajā skolu.
Otrā pasaules kara Polijas kampaņas gaitā 1939. gada septembrī Hermanaviči nonāca Padomju Savienības Baltkrievijas PSR sastāvā, kur 1940. gada 12. oktobrī kļuva par Šarkavščinas rajona ciema padomes centru. No 1941. gada jūnija līdz 1944. gadam Hermanaviči atradās Trešā reiha okupācijā un ietilpa Ostlandes reihskomisariātā. 1941. gada 10. jūlijā Hermanavičos izveidoja geto, kur nometināja ap 300 cilvēku. 1941. gada 10. novembrī geto likvidēja, un ebrejus deportēja uz geto Šarkavščinā.[5]
Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdz 18. gadsimtam Hermanaviči piederēja lietuviešu valodas areālam. 19. un 20. gadsimta mijā apkārtnē vēl dzīvoja ap 600 lietuviešu. 2003. gadā vecākie ciema iedzīvotāji zināja lietuviešu valodu un sievietes auda lietuviešu etnogrāfijai raksturīgus paklājus.[6]
| Gads | Iedz. | ±% g.p. |
|---|---|---|
| 1900 | 300 | — |
| 1921 | 593 | +3.30% |
| 1931 | 738 | +2.21% |
| 1970 | 649 | −0.33% |
| 1992 | 750 | +0.66% |
| 2006 | 645 | −1.07% |
| 2009 | 564 | −4.37% |
| [1][7] | ||
Personības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Jāzeps Drazdovičs (1869—1941), mākslinieks un etnogrāfs.
Apskates vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Hermanaviču Kunga Apskaidrošanās Romas katoļu baznīca — Ignacija Širina dibinātā baznīca celta Viļņas baroka stilā 1787. gadā.
- Hermanaviču muiža (19. gadsimta sākums, klasicisms)
- Hermanaviču Marijas Debesbraukšanas pareizticīgo baznīca (1900)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 «Baltkrievijas Republikas publiskā kadastra karte». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-08-14. Skatīts: 2021. gada 16. oktobrī.
- ↑ Słownik geograficzny Królestwa Polskiego i innych krajów słowiańskich. 15. sējuma 1. daļa. Varšava. 1900. 556. lpp.
- ↑ Słownik geograficzny Królestwa Polskiego i innych krajów słowiańskich. 7. sējums. Varšava. 1886. 222. lpp.
- ↑ «JewishGen Locality Page – Germanovichi, Belarus».
- ↑ Megargee, Geoffrey P. Encyclopedia of Camps and Ghettos, 1933-1945. II, part B. 1196. lpp.
- ↑ Aliaksandr Adamkovič, Kazimieras Garšva Armanavičiai. Visuotinė lietuvių enciklopedija, T. V (Dis-Fatva). — Viļņa: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, 2004. 773. lpp.
- ↑ «Iedzīvotāju skaits Vitebskas apgabala apdzīvotajās vietās pēc tautskaites datiem 2009. gada 14. oktobrī» (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 25. jūnijā. Skatīts: 2024. gada 3. martā.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hermanaviči.