Jānis Jagars

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jānis Jagars
Jagars.JPG
Satiksmes ministrs
Amatā
1940. gada 20. jūnijs — 1940. gada 25. augusts

Dzimšanas dati 1894. gada 3. aprīlī
Ērgļu pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1970 (75–76 gadu vecumā)
Tautība latvietis
Augstskola Rīgas Politehniskais institūts

Jānis Jagars (18941970) bija latviešu inženieris, politiķis, viens no LSDSP vadošajiem darbiniekiem. Latvijas inženieru biedrības biedrs valdes priekšsēdētājs (1926). Rīgas pilsētas būvju nodaļas vadītājs (1925-1935). Latvijas Republikas Satiksmes ministrs (1940).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1894. gada 3. aprīlī Ērgļu pagastā zemnieka Andreja Jagara un viņa sievas Annas ģimenē.[1] Pēc Rīgas Reālskolas beigšanas studēja Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas fakultātē (1911-1917) Rīgā, pēc tā evakuācijas Maskavā, 1918. gadā atgriezās Rīgā un beidza Baltijas Tehnisko augstskolu. Darbojās Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku partijā, reizēm aizstājis Latvijas Tautas padomes LSDP locekļus (1918-1920).

1922. gadā dibināja AS "Būve", bija Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta Tehniskas daļas vadītājs. No 1923. līdz 1934. gadam bija Rīgas pilsētas valdes loceklis, Būvniecības nodaļas priekšsēdētājs. Jagars darbojās arī kā Latvijas Delegācijas loceklis saimnieciska līguma noslēgšanai ar PSRS un Latvijas pārstāvis Pasaules saimniecības konferencē Ženēvā (1927). 1931. gadā ievēlēts par Rīgas pilsētas valdes locekli un pilsētas galvas biedru, bija Iekšlietu ministrijas būvniecības pārvaldes tehniskās padomes loceklis (1932), Baltijas valstu kongresa delegāts (1933), apstiprināts par Pasaules enerģijas konferences Latvijas komitejas locekli (1934). Pēc Ulmaņa apvērsuma atcelts no visiem amatiem un ieslodzīts Liepājas koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas vadīja privāto inženieru biroju "Technocentrs"

Kirhenšteina valdībā 1940. gada jūlijā Jagars iecelts par satiksmes ministru, no 1941. augusta Latvijas PSR Komunālās saimniecības tautas komisārs.

Pēc Otrā pasaules kara darbojās LZA Arhitektūras un celtniecības pārvaldē.[2]

Miris 1970. gadā.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Personīgā lieta
  2. Latvju enciklopēdija 1962-1982 g.red. Edgars Andersons — Lincoln: ALA Latv. inst., 1985. — 2.sēj., 1.lpp. — ISBN 0-935582-34-7
  3. biographien.lv