Liepājas koncentrācijas nometne (1934—1935)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Liepājas koncentrācijas nometne bija koncentrācijas nometnes tipa ieslodzījuma vieta[1] Liepājas kara ostas teritorijā laikā no 1934. gada maija līdz 1935. gada martam, kurā pēc Ulmaņa apvērsuma tika preventīvā kārtā ieslodzīti režīma esošie un potenciālie politiskie pretinieki. Nometne bija ierīkota bijušajās cara laiku kazarmās, kuras apjoza ar dubultu dzeloņstiepļu žogu un sešiem sargtorņiem. Nometnes komandants bija pulkvedis Jānis Stulpiņš, vēlāk pulkvedis Teodors Rutulis.

Ieslodzītie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gandrīz visi tikuši apcietināti 16. maijā un dažās nākamajās dienās, ievietoti cietumos un tad no turienes pārvesti uz nometni. Apcietināto sarakstus sastādīja politiskā policija kopā ar armijas štāba informācijas daļu. Pārsvarā tie bija sociāldemokrātiskie politiķi un sabiedriskie darbinieki, vai vienkārši sabiedriski zināmas personas, kuras atklāti nesimpatizēja K. Ulmanim: ārsti, advokāti, Rīgas pilsētas valdes locekļi un Saeimas deputāti, strādnieku kustības vadītāji, Latvijas armijas virsnieki.

Lielākā daļa ieslodzīto (322 jeb 87%) bija Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vai ar to saistītu biedrību un arodbiedrību biedri. Tika ieslodzīti virkne Saeimas deputātu un vadošu partijas darbinieku: Florians Ankipāns, Voldemārs Bastjānis, Ansis Buševics, Kārlis Dēķens, Roberts Dukurs, Eduards Dzelzītis, Hermanis Kaupiņš, Pauls Lejiņš, Fricis Menders, Izidors Muižnieks, Eduards Radziņš, Miķelis Rozentāls, Ansis Rudevics, Andrejs Veckalns, Jānis Višņa, Pēteris Zeibolts, Jānis Āberbergs-Augškalns, Rūdolfs Drillis (Rīgas pilsētas valdes loceklis), Kārlis Ertners (Siguldas pilsētas galva), rakstnieks Valdis Grēviņš, Jānis Jagars (Rīgas pilsētas galvas biedrs), Klāvs Lorencs, Noijs Maizels, bijušais deputāts Ernests Morics, Otomārs Oškalns, Vladimirs Piguļevskis (izglītības ministrijas baltkrievu skolu pārvaldes priekšnieks), Tālivaldis Skreija, Arnolds Serdants, rakstnieks Kārlis Tīfentāls (Dziļleja), Ernests Birznieks (Liepājas pilsētas galvas biedrs), Vulfs Hiršhorns (Aizputes pilsētas galvas biedrs), Hipotēku bankas direktors Roberts Bīlmanis, Jūlijs Treimanis u.c. 8 ieslodzītie bija Latvijas apvienotās cionistu sociālistu partijas biedri (piem. Makss Lazersons). 26 ieslodzītos politiskā policija uzskatīja par piederīgiem Latvijas Komunistiskajai partijai, to vidū partijas Rīgas organizācijas rajona komitejas loceklis Boruhs Berkovičs, Liepājas domnieks Kārlis Mackuss, literāts Meinhards Rudzītis, Pauls Bluziks[2]. Tika ieslodzīts arī Krievu darba zemnieku partijas centrālās komitejas priekšsēdētājs, Saeimas deputāts un Daugavpils domnieks Meletijs Kaļistratovs, kura partiju Politiskā pārvalde turēja aizdomās par ciešu sadarbību ar komunistiem. No labējiem politiķiem nometnē atradās Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas Saeimas deputāts Alberts Erniņš, Valdis Šlakans un partijas sekretārs Rihards Kronbergs, arī Jaunās zemnieku savienības līderis Pēteris Leikarts un leģionārs, LkO kavalieru un brīvības cīnītāju biedrības “Leģions” Jaunjelgavas nodaļas sekretārs Alfreds Stāks. Bija arī vairākas aktīvajā karadienestā esošās militārpersonas, kuras steidzamā kārtā tika no armijas atvaļinātas: pulkvedis-leitnants Roberts Lielbiksis, kapteinis Jēkabs Dombrovskis, kapteinis Edgars Ratnieks, kapteinis-leitnants Ernests Maršals, virsleitnants Voldemārs Beikerts, virsnieka vietnieki Pauls Karstais, Jānis Liepiņš (abi dienēja Saeimas apsardzē), kā arī agrāk atvaļinātais pulkvedis-leitnants Pēteris Ozols.

Ilgu laiku nevienam no aizturētajiem tur nenācās pavadīt. 1934. gada decembrī koncentrācijas nometnē ieslodzīto skaits bija sarucis no 400 līdz aptuveni 70 personām. Pirmos atbrīvoja jau 22. jūnijā. Vasaras laikā bija atbrīvotas 86 personas. Sistemātiska un vairāk vai mazāk vienmērīga atbrīvošana ar dažu dienu vai nedēļu pārtraukumiem turpinājās līdz pat 1935. gada janvāra beigām. Atbrīvošanas panākšanai ieslodzītie iesniedza lūgumus, savukārt Politiskās pārvaldes priekšnieks deva atzinumu. Formālo lēmumu par atbrīvošanu pieņēma armijas komandieris.

Iekšējā kārtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis bija izdevis pavēli, saskaņā ar kuru katru, kas pietuvojas dzeloņstiepļu žogam tuvāk par diviem soļiem, sargam bija tiesības nošaut.[3] Sākumā apsardze pret ieslodzītajiem izturējās rupji, taču kad komandants Stulpiņš, uzklausījis ieslodzīto sūdzības, izteica rājienu, publiskas ieslodzīto pazemošanas beidzās.

Muzicēt un dziedāt ("trokšņot") bija aizliegts. Tika atļauts pie sevis glabāt dažādus personiskos priekšmetus, kā arī par savu naudu iegādātos pārtikas produktus, nepastāvēja ierobežojumi iekšzemes laikrakstu abonēšanai. Bija atļauts rakstīt vienu vēstuli nedēļā, skaidri salasāmiem burtiem latviski, vāciski vai krieviski (vēstuļu perlustrēšana cenzēšana notika saskaņā ar īpašu instrukciju). Vienu reizi nedēļā ieslodzītie varēja (ar Politiskās pārvaldes atļauju) satikties ar tuvākajiem ģimenes locekļiem nometnes administrācijas klātbūtnē.

Barošana un dienas režīms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārtika tika nodrošināta ar noteiktajām tieslietu ministrijas ieslodzījuma vietu arestēto pārtikas normām. No 1934. gada septembra pārtikas devas tika pielīdzinātas kareivju normai: visai dienai rudzu maize (300 g), baltmaize (300 g), kafija (13 g), piens (60 g), cukurs (30 g), sālīts speķis (35 g). Pusdienās tika pasniegta gaļas vai zivju zupa (sakņu, makaronu, frikadeļu vai tml.), kā arī reizi nedēļā otrais ēdiens (viltotais zaķis, kartupeļu sacepums), bet vakariņās biezputra. Gadījums, kad zupu vārīja no tārpainas gaļas, bija izņēmums.[3]

7:00 no rīta pārbaude un brokastis, 8:00 — darbi un pastaigāšanās sētā, 12:30 — pusdienas, 18:30 — vakariņas, 21:00 — vakara pārbaude, 22:00 — nakts miers. Katram ieslodzītajam pašam bija jāuztur kamerā tīrība, jāuzkopj savu gultu un jāmazgā ēdienu traukus. Ieslodzītajiem pēc noteiktas kārtības bija jāuzkopj koplietošanas telpas, sēta, jāzāģē malka, jāpienes malka, ūdens, produkti un jāveic visi citi nometnes saimniecības darbi. Sākotnēji ieslodzītos dzina Liepājas kara ostas labiekārtošanas darbos, tomēr armijas komandieris 18. jūlijā aizliedza ieslodzīto nodarbināšanu ārpus nometnes. No darba brīvajā laikā aizturētie varēja 4 1/2 stundas sauļoties pagalma zālītē, spēlēt šahu, lasīt grāmatas vai pasūtītos laikrakstus (to abonēšana bija atļauta), nodoties pašmācībai vai arī iet viens pie otra ciemos.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pasaulē starpkaru posmā šīs nometnes uzskatīja par pieņemamu veidu, kā izolēt lielas cilvēku grupas kara vai nekārtību apstākļos. Tikai pēc 2. pasaules kara, kad atklājās patiesība par masu slepkavībām nacistu un vēlāk arī padomju koncentrācijas nometnēs, šis nometņu apzīmējums ieguva jaunu nozīmi jau ar ārkārtēji negatīvu attieksmi. Tādēļ mūsdienās ir tendence vieglāka režīma, taču formāli koncentrācijas nometnes, dēvēt par "internēto nometnēm".
  2. Literatūrā ieslodzītais Rīgas pilsētas elektrotīklu spēkstacijas strādnieks Pauls Bluziks tiek pasniegts kā "Leģiona" biedrs, tomēr Politiskās pārvaldes dokumentācijā viņš figurē kā komunists.
  3. 3,0 3,1 Liepājas «nocietinātais aploks». // Latvijas Avīze. 25.06.2008.[novecojusi saite]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ščerbinskis V. Liepājas koncentrācijas nometne un tās režīms. 1934. gada maijs— 1935. gada marts. Latvijas Arhīvi. 1./2. 2009. 66.—88. lpp

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]