Jaša Heifecs

Jaša Heifecs
Jaša Heifecs 1953. gadā
Galvenā informācija
Dzimis	1901. gada 2. februārī [v.s. 20. janvārī] Viļņa, Krievijas Impērija (tagad Lietuva)
Miris	1987. gada 10. decembrī Losandželosa, ASV
Žanri	klasiskā mūzika
Instrumenti	vijole
Darbības gadi	1910 — 1987
Izdevēji	RCA Victor, Columbia Masterworks
Tīmekļa vietne	www.jaschaheifetz.com

Jaša Heifecs (Jascha Heifetz; dzimis 1901. gada 2. februārī [v.s. 20. janvārī], miris 1987. gada 10. decembrī) bija Lietuvā dzimis ebreju izcelsmes vijolnieks. Viņš tiek uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem vijolniekiem pasaulē.

Bērnība

Heifecs piedzima Viļņā, ebreju ģimenē, kas tajā laikā bija Krievijas Impērijas sastāvā. Viņa tēvs Rūvens Heifecs (Reuven Heifetz) bija vietējais vijoļspēles skolotājs un, sezonu pirms slēgšanas, darbojās Viļņas Teātra orķestrī kā koncertmeistars. Jaša pirmoreiz paņēma rokā vijoli, kad viņam bija 3 gadi. 5 gadu vecumā viņš sāka mācīties vijoļspēli Iļjas Malkina uzraudzībā. Malkins bija kādreizējais Leopolda Auera (Leopold Auer) audzēknis. Jaša bija bērns – ģēnijs, jo jau 7 gadu vecumā pirmoreiz uzstājās plašākas auditorijas priekšā Kauņā. Izpildītā kompozīcija bija Fēliksa Mendelsona Violin Concerto in E minor. 1910. gadā Jaša iestājās Sanktpēterburgas konservatorijā, kur mācījās Leopolda Auera pakļautībā.

Viņš spēlēja Vācijā un Skandināvijas valstīs un iepazinās ar Frici Kreisleru (Fritz Kreisler). Fricis pavadīja divpadsmitgadīgo Heifecu, spēlējot klavieres, un pēc Mendelsona Vijoļkoncerta izpildīšanas klātesošajiem pateicis: „Mēs gandrīz vai varam salauzt vijoles uz ceļiem.” Jaunības gados Heifecs apceļoja lielu daļu Eiropas. Piemēram, 1911. g. aprīlī Sanktpēterburgā mākslinieks uzstājās 25 000 klausītāju priekšā. Pēc koncerta skatītāji bija tik sajūsmināti, ka, lai nogādātu jauno mākslinieku drošībā, nācās pieaicināt policiju. 1914. gadā Heifecs uzstājās Berlīnes Filharmoniskajā orķestrī, kura diriģents bija Artūrs Nikišs (Arthur Nikisch). Diriģents bija ļoti pārsteigts, sakot, ka nekad nav dzirdējis tik lielisku vijolnieku.

Karjera

1917. gadā Heifecs un viņa ģimene pameta Krieviju. Ar vilcienu viņi ceļoja uz Tālajiem Austrumiem un tad ar kuģi pārcēlās uz Savienotajām Valstīm, Sanfrancisko.

Tā paša gada 27. oktobrī Heifecs pirmoreiz uzstājās Savienotajās valstīs – Karnegī zālē, Ņujorkā, un viņa uzstāšanās kļuva par tūlītēju sensāciju. Vijolnieks Miša Elmans (Mischa Elman) publikai jautājis: „Vai Jūs domājat, ka te ir karsts?”, uz ko blakus sēdošais Leopolds Godovskis (Leopold Godowsky) mierīgi atbildējis: „Ne pianistiem.” Ņujorkas kritiķi bija sajūsmā.

1917. g. Heifecs tika iecelts par Phi Mu Alpha Sinfonia goda locekli. Tajā laikā viņam bija 16 gadu, iespējams, ka viņš bija jaunākais jelkad ievēlētais goda loceklis. 1925. gadā Heifecs kļuva par Amerikas pilsoni. Kad viņš Graučo Marksam (Groucho Marx) atklājis, ka jau no 7 gadu vecuma pelnījis sev iztiku kā mūziķis, otrais atbildējis: „Un es iepriekš domāju, ka tu esi vienkārši slaists.”

Tehnika un tembrs

Heifecs tiek uzskatīts par vienu no visu laiku labākajiem vijolniekiem. Viņa prasme, ar satriecošu precizitāti pārvaldīt vijoļspēli, daudzu kritiķu acīs tiek uzskatīta nepārspēta. Kontrole pār instrumentu ļauj Heifecam radīt toņu kvalitāti, kas padara viņu tik ievērojamu. Tomēr, laiku pa laikam, viņa gandrīz ideālā tehnika un konservatīvā ieturētība uz skatuves kļuva par kritiķu karsto kartupeli. Izskanēja piezīmes par pārlieku mehānisku, pat aukstu vijoļspēli. Virdžils Tomsons (Virgil Thomson) izteicās, ka Heifecs spēlē „zīda apakšveļas mūzikas” stilā, ko viņš nedomāja kā komplimentu. Citi kritiķi apgalvo, ka viņš spēlē izjusti, ar godbijību pret komponistu skaņdarbiem. Jašas spēlēšanas stils bija ļoti liels iedvesmas avots, liekot pamatus mūsdienu vijoļspēles tehnikai. Vijolnieks Ichaks Perlmans (Itzhak Perlman) Heifeca vijoļspēli apraksta kā tornado. Perlmans arī atklājis, ka Heifecs labprātāk ierakstījis mūziku, atrodoties tuvu mikrofonam. Tādā gadījumā toņu kvalitāte starp uzstāšanos koncerta hallē un mūzikas ierakstu atšķīrusies.

Veidojot skaņu, Heifecs bija īpaši izvēlīgs stīgu piedāvājumā.

Sākotnējie ieraksti

Jaša Heifecs ap 1920. gadu

Savus pirmos ierakstus Heifecs veica Krievijā, 1910. – 1911. g. Tajā laikā viņš studēja pie Leopolda Auera. Jaša Heifeca dzīves laikā šo ierakstu esamība nebija plaši pazīstama. Pēc viņa nāves, kā pielikums žurnālam The Strad, tika izlaistas pāris atskaņojamās plates (ievērojamākās - Franča Šūberta L`Abeille). Īsi pēc debijas Karnegī zālē (1917. g. 7. novembris), Heifecs veica pirmos ierakstus Victor Talking Machine Company; lielāko daļu dzīves viņš pieturējās pie šīs ierakstu kompānijas un viņa pēcteča – RCA Records. Trīsdesmitajos gados, viņš veica ierakstus galvenokārt HMV Group, kas atradās Lielbritānijā, jo Lielās depresijas laikā RCA Records apcirpa klasiskās mūzikas finansējumu. Šie ieraksti iznāca Savienotajās Valstīs, ierakstu kompānijā RCA Victor. Heifecam bieži patika uzstāties kamermūzikas sastāvā. Daudzi kritiķi gan ir nosodījuši šo soli, jo Jaša artistiskā personība tika vērtēta augstāk par viņa kolēģiem. 1941. gada ierakstos, izpildot Bēthovena, Šūberta un Brāmsa skaņdarbus, viņš sadarbojās ar čellistu Emanuelu Feiermani (Emanuel Feuermann) un pianistu Arturu Rubinšteinu (Arthur Rubinstein). Līdzīgos sastāvos arī vēlāk, spēlējot Morisa Ravēla, Čaikovska un Mendelsona skaņdarbus, tikai čellista vietā izvēloties jaunu biedru – Gregoru Pjatigorski (Gregor Piatigorsky). Abus trio dažreiz sauca par „Miljons Dolāru Trio”.

1940. gadā Heifecs kopā ar NBC Simfonisko orķestri, diriģenta Arturo Toskanini (Arturo Toscanini) vadībā, ierakstīja Bēthovena vijoļkoncertu, un vēlreiz – 1955. gadā, kopā ar Bostonas Simfonisko orķestri, diriģenta Šarla Minša (Charles Munch) vadībā. 1944. gada 9. aprīlī Heifecs kopā ar NBC Simfonisko orķestri, diriģenta Arturo Toskanini (Arturo Toscanini) vadībā, ierakstīja Mendelsona vijoļkoncertu. Jaša uzstājās un ierakstīja Eriha Volfganga Korngolda (Erich Wolfgang Korngold) vijoļkoncertu. Te atzīmējams apstāklis, ka daudzi klasiskie mūziķi tajā laikā izvairījās no Korngolda skaņdarbiem. Karngolds netika uztverts nopietni, jo bija komponējis vairākām Warner Brothers filmām.

Kara laiks

Heifecs šajā laikā izpildīja varākus skaņdarbus, iespējams, ievērojamākais no tiem ir Viljama Voltona (William Walton) vijoļkoncerts. Viņš aranžēja vairākus skaņdarbus, piemēram, rumāņa Grigoraša Diniku (Grigoraş Dinicu) kompozīciju Hora Staccato. Heifecs viņu nodēvēja par labāko vijolnieku, kādu viņš jebkad ir dzirdējis. Heifecs spēlēja un veidoja kompozīcijas arī klavierēm. Otrā pasaules kara laikā viņš uzstājās arī sabiedroto karavīru priekšā, ceļojot pa visu Eiropu, un, lietojot aizstājvārdu Jim Hoyl, uzrakstīja dziesmu „When You Make Love to Me (Don`t Make Believe)”, ko iedziedāja Bings Krosbijs (Bing Crosby).

Decca ieraksti

Laika posmā no 1944. līdz 1946. gadam, galvenokārt Amerikas Mūziķu federācijas izsniegtā ierakstu aizlieguma dēļ, Heifecs devās uz amerikāņu ierakstu kompāniju Decca Records. Lielākoties viņš ierakstīja īsas kompozīcijas, tostarp Džordža Geršvina (George Gershwin) un Stīvena Fostera (Stephen Foster) izpildījumu aranžējumus. Šie skaņdarbi parasti izpelnījās klausītāju sajūsmu, un mākslinieks bija spiests tos spēlēt atkārtoti. Jašam asistēja pianisti Emanuels Bejs (Emanuel Bay) vai Miltons Kejs (Milton Kaye). 1946. gada 27. jūlija sesijā Decca studijas orķestri diriģēja Viktors Jangs (Victor Young). Ieraksti tika veikti mazās studijās, līdz ar to skaņdarbi bija ārkārtīgi dzidri, skaņa bija ļoti augstā kvalitātē.

Vēlākie ieraksti

1946. gadā mākslinieks atgriezās ierakstu kompānijā RCA Victor, kur turpināja ierakstīt skaņdarbus līdz pat 1970. gadiem. Jaša ierakstīja vairākas ierakstu plates (78 apgr. min) ar solo, kamermūzikas un orķestra skaņdarbiem.

No 1950. gada RCA sāka laist apgrozībā ilgspēlējošos ierakstus, protams, iekļaujot koncerta ierakstus no vecajām ierakstu platēm (78 apgr. min.). Uzņēmums uzsāka veikt jaunus, augstas kvalitātes ierakstus un pieaicināja, galvenokārt, Bostonas simfonisko orķestri (diriģents Šarls Minšs) un Čikāgas simfonisko orķestri (diriģents Fricis Reiners). 1954. gada sākumā lielākā daļa RCA klasisko sesiju tika ierakstītas stereofoniskajos magnetofonos. Sākot ar 1958. gadu šos ierakstus izdeva Living Stereo sērijās. Vēlāk RCA šīs sērijas izlaida arī uz kompaktdiskiem. Agrākie Heifeca ieraksti tika izpildīti tuvu mikrofonam, kā dēļ izpildījums bija tāds kā sauss. 1954. gada RCA koncertieraksti, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, tika veikti tālāk no mikrofona un radīja efektīvāku koncerta gaisotni, kas deva priekšrocību Heifeca vijoles tonim. 2000. gadā RCA izlaida divu disku kopsavilkumu ar nosaukumu „Jascha Heifetz – The Supreme”, kurā ietilpst Haifeca nozīmīgākie ieraksti, piemēram, Brāmsa, Čaikovska, Sibeliusa vijoļkoncerti, Maksa Bruha „Scottish Fantasy”, Glazunova „A minor Concerto”, Džordža Geršvina „Three Preludes” un Baha „Partita No. 2 in D minor”.

Trešā turneja uz Izraēlu

Trešajā turnejā uz Izraēlu, kas norisinājās 1953. gadā, Heifecs izpildīja arī Riharda Štrausa „Violin Sonata”. Te atzīmējams fakts, ka Štrauss tika uzskatīts par nacistu komponistu, tas pats attiecās uz Rihardu Vāgneru. Viņu izcelsmes dēļ, mākslinieku darbi Izraēlā neoficiāli bija aizliegti. Par spīti faktam par Holokaustu un paša izraēliešu izglītības ministra lūguma šo komponistu skaņdarbus neiekļaut repertuārā, Heifecs palika pie sava, piebilzdams: „Mūzika ir virs šiem faktoriem... Es nemainīšu savu programmu. Man ir tiesības izvēlēties savu repertuāru.” Visas turnejas laikā Štrausa sonātes izpildījums no skatītāju puses tika pavadīts ar kapa klusumu.

Pēc solokoncerta Jeruzalemē kāds jauns vīrietis uzbruka Heifecam, sabojājot viņa vijoļu futlāri. Komponists cieta arī pats, jo ar labo roku mēģināja aizsargāt savas nenovērtējamās vijoles no nūjas sitieniem. Kad uzbrucējs muka prom, Heifecs uzsauca saviem apbruņotajiem biedriem: „Šaujiet uz viņu, viņš gribēja mani nogalināt.” Uzbrucējs aizbēga un netika atrasts. Vaininieku lomu uzņēmās teroristu grupa Kingdom of Israel. Starpgadījums tūlīt parādījās avīžu pirmajās lapās. Uz to reaģējot, Heifecs paziņoja, ka tas viņu neapturēs no Štrausa kompozīciju izpildīšanas. Draudi tomēr turpināja pieaugt, un viņš izlaida šos skaņdarbus no sava nākamā solokoncerta. Viņa pēdējais koncerts tika atcelts, jo viņa labā roka bija tiktāl uztūkusi, ka sāka sāpēt. Viņš pameta Izraēlu un neatgriezās līdz pat 1970. gadam.

Krievu pārbēdzējs

Padomju mūziķi Heifecu, tāpat arī viņa skolotāju Leopoldu Aueru uzskatīja par nodevējiem, jo viņi no Padomju Savienības emigrēja uz ASV. Īpaši tas attiecās uz Heifecu, jo viņš bija ļoti jauns. Tajā pašā laikā mūziķus, kuri palika dzimtenē, piemēram, Dāvidu Oistrahu (David Oistrakh), uzskatīja par patriotiem. Heifecs ļoti kritizēja Padomju režīmu; viņš nosodīja Starptautiskās Čaikovska sacensības, kurās atklāti diskriminēja Rietumu valstu mūziķus. Kārļa Fleša (Carl Flesch) sacensību laikā Oistrahs mēģināja pierunāt Ēriku Frīdmanu (Erick Friedman) – Heifeca slavenāko skolnieku – iesaistīties Čaikovska sacensībās, kurās Dāvids darbojās kā žūrijas loceklis. To dzirdot, Heifecs iestājās pret, sakot Frīdmanam: „Tu redzēsi, kas tur notiks.” Rezultātā sacensības saņēma starptautisku „rājienu”, jo Ēriks Frīdmans, kas izpildīja ierakstus RCA Victor, bija uzstājies kopā ar Čikāgas, Londonas un Bostonas simfoniskajiem orķestriem, ierindojās sestajā vietā starp mūziķiem, kuri tikko vien sāka kāpt pa karjeras kāpnēm. Jožefs Sigeti (Szigeti József) vēlāk Heifecam atklāja, ka saviem studentiem devis maksimālo novērtējumu.

Vēlākā dzīve

1972. gadā pēc daļēji veiksmīgās labā pleca operācijas Heifecs pārtrauca koncertēt un veikt ierakstus. Lai gan Jaša Heifeca drosmīgais mākslinieka tēls palika neskarts un viņš turpināja spēlēt privāti līdz pat mūža galam, labā roka vairs nespēja turēt vijoles lociņu tik augstu kā agrāk.

Rūdolfs Koelmans (pa kreisi) un Jaša Heifecs, 1979. gads

Heifecs sāka mācīt vijoļspēli, vadot meistarklases, sākumā, Kalifornijas Universitātē un tad – Dienvidkalifornijas Universitātē, kurā par mācībspēku darbojās arī slavenais čellists Grigorijs Pjatigorskis (Gregor Piatigorsky) un vijolnieks Viljams Primrouzs (William Primrose). Beverlihilsā 1980ajos gados viņš vadīja privāto studiju. Viņa mācību studiju Kolburnas skolā var redzēt arī šodien. Šobrīd tā kalpo par meistarklasi un arī par studentu iedvesmas avotu.

Heifecs nomira Losandželosā, Kalifornijas štatā 1987. gada decembrī.

Pēc Heifeca nāves, 1989. gadā viņš saņēma balvu Grammy Lifetime Achievement Award.

Ģimenes dzīve

1928. gadā Heifecs apprecējās ar filmu aktrisi Florensi Vidoru (Florence Vidor), bijušo Kinga Vidora sievu. Kinga un Florences laulībā dzimušo septiņgadīgo meitu Suzannu Heifecs adoptēja. Jašam un Florencei bija divi bērni: Jozefa (dz. 1930) un Roberts (1932-2001). 1945. gadā viņu laulība tika šķirta. 1947. gadā Heifecs paņēma atvaļinājumu un apprecējās ar Fransesu Spīlbergu (Frances Spielberg), viņiem piedzima dēls Jozefs. 1962. gadā arī otrā laulība tika šķirta.

Heifeca dēls Džejs (Jay) ir profesionāls fotografētājs. Agrāk viņš bija Losandželosas Filharmonijas un Holywood Bowl mārketinga direktors, pasaulē pazīstamas video kompānijas – Paramount Pictures – finansu speciālistu vadītājs. Viņš dzīvo un strādā Fremantlā, Rietumaustrālijā. Heifeca meita Jozefa Heifetza Birna (Josefa Heifetz Byrne) ir leksikogrāfs – raksta vārdnīcas.

Heifeca mazdēls Denijs Heifecs (Danny Heifetz) pārvalda sitamo instrumentu spēli.

Heifecs bija sarežģīta personība, dažreiz viņš tika dēvēts par mizantropisku – tādu, kurš ienīst cilvēkus viņu slikto nodomu dēļ. Jaša centās tikt vaļā no tiem, kuri varēja kļūt par viņa uzticamākajiem sabiedrotajiem. Iespējams, tas tāpēc, ka viņam bija smaga bērnība; tēvs bija ļoti bargs cilvēks – pat tad, kad Jaša kļuva par ģimenes maizes pelnītāju, tēvs mūždien kritizējis katru viņa priekšnesumu.

Filmogrāfija

Heifecs atveidoja galvenā varoņa lomu filmā They Shall Have Music (1939). Tajā viņš atveidoja sevi un centās saglābt nabadzīgu bērnu mūzikas skolu no aizvēršanas. 1947. gadā viņš parādījās filmā Carnegie Hall, atveidojot saīsinātu Čaikovska vijoļkoncertu ar Frici Reineru priekšgalā. Vēlāk Heifecs kopā ar Čikāgas Simfonisko orķestri (ar diriģentu Frici Reineru) ierakstīja pilnu Čaikovska vijoļkoncertu. To veica ierakstu kompānija RCA Victor – diskos „Living Stereo”. 1951. gadā viņš parādījās filmā Of Man and Music. 1962. gadā Jaša filmējās televīzijas sērijās par vijoļspēles meistarnodarbībām, un, 1971. gadā, pārraidē Heifetz on Television, kur stundu spēlēja dažādus skaņdarbus, piemēram, Maksa Bruha „Scottish Fantasy” un Baha "Partita No. 2". Video ierakstos saglabājušies skaņdarbi, kurus Heifetcs vada kā diriģents.

No jaunākajām filmām pieminama Jascha Heifetz: God`s Fiddler, kura piedzīvoja pirmizrādi 2011. gada 16. aprīlī.

Ārējās saites

• Oficiālā mājaslapa (angliski)